Dāvanu anulēšana

Brīnumainās Dieva gara dāvanas ticīgie atkal lietos, lai izmainītu tagadējo pasauli Dieva Valstībā pēc Kristus atgriešanās. Dāvanas tādējādi tiek sauktas par “nākamā laika spēkiem” 9Eb.6:4,5); un Joela 2:26-29 ir aprakstīts lielais gara dāvanu pieplūdums pēc Izraēla grēku nožēlas. Jau pats fakts, ka šīs dāvanas tiks dotas tiem, kas tic Kristus atnākšanai ir pietiekošs pierādījums, ka tās nav dotas šobrīd – redzot, ka ikvienam kristietim, kam ir atvērtas acis gan pret Rakstiem, gan notikumiem pasaulē, ir skaidrs, ka Kunga atnākšanai jābūt drīz (skat 3. pielikumu).

Ir skaidri Bībeles pareģojumi, ka kādā laika posmā starp pirmo gadsimtu, kad dāvanas tika dotas un otro atnākšanu, tās tiks atņemtas:
“…pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa (dāvana) izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs” (1.Kor. 13:8-10). Dāvanas “ir laicīgas”.

Gara dāvanas, kas tika dotas 1.gadsimtā, tiks atņemtas “kad nāks pilnība”. Nevar būt, ka šobrīd ir Kristus otrā atnākšana, apzinoties, ka dāvanas tad tiks atkal dotas. Grieķu vārds, kas tiek tulkots kā “pilnība” precīzi tulkojot nozīmē “tas, kas ir pilnīgs vai pabeigts”, tam nav noteikti jāapzīmē kaut kas bezgrēcīgs.

Visa apkopojums aizvietos tās daļējās zināšanas, kuras agrīniem kristiešiem piemita kā pravietošanas dāvanas. Atcerieties, ka pravietošana bija dāvana izteikt Dieva iedvesmotus vārdus; šo vārdu pieraksts veido Bībeli.

Pirmajā gadsimtā vidusmēra ticīgais zinātu tikai daļu no tās Jaunās Derības kādu to pazīstam mēs. Viņš varētu būt dzirdējis dažus pravietojuma vārdus no savas baznīcas vecajiem par dažādiem praktiskiem jautājumiem; viņš būtu zinājis Jēzus dzīves galvenos notikumus, kā arī dzirdējis lasām vienu vai divas no Pāvila vēstulēm. Bet kad reiz pravietojumu pilnīgs pieraksts tika pabeigts un laists apgrozībā, nebija vairs vajadzības pēc pravietošanas dāvanām. Tas, kas bija pabeigts, un tādējādi aizvietoja gara dāvanu lietošanu, bija pilnīga Jaunā Derība:

“Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2.Tim. 3:16,17)
Tas, kas padara pilnīgu, vai sagatavotu, ir “visi raksti”; vēlreiz “visi raksti” ir iedvesmoti un uzrakstīti, lai “tas, kas ir pilnīgs” būtu atnācis un visas brīnumainās dāvanas tiktu atņemtas.

Vēstule efeziešiem 4:8-14, nāk tā vietā, lai pabeigtu atjautības uzdevumu:

“… uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem. … lai visu piepildītu… līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru… Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.”

Pirmajā gadsimtā dotās dāvanas tika dotas līdz tam brīdim, kamēr mēs būsim pilnīgi vai pieauguši, un Vēstulē Timotejam 3:16,17 ir teikts, ka “Dieva cilvēks ir pilnīgs”, “pieņemot visu Rakstu vadību”. Vēstule Kolosiešiem arī māca, ka “pilnība” nāk atsaucoties Dieva vārdam. Ja reiz mums ir pieejami visi Svētie Raksti, tad vairs nav īsta iemesla tikt samulsinātam ar daudzajām doktrīnām, ko piedāvā dažādas baznīcas. Ir tikai viena Bībele, un tā kā “Vārds ir patiesība” (Jņ.17:17), tad lasot tā lappuses mēs varam atrast “ticības vienotību”, tās ticības, par ko runā Vēstule efeziešiem 4:13. Patiesie kristieši tātad ir sasnieguši ticības vienotību; šajā nozīmē viņi ir pilnīgi “perfekti”, pateicoties tam, “kas ir pilnīgs” – rakstītais, pabeigtais Dieva Vārds.

Garāmejot, atzīmēsim kā Vēstulē efeziešiem 4:14 ir salīdzināts stāvoklis, kad tev ir brīnumainas spējas ar garīgo bērnību; un, pareģošanas kontekstā, kā šīs brīnumainās dāvanas varēja tikt atņemtas. 1.Kor.13:11 ir teikts tas pats. Radīt tādu satraukumu šo gara dāvanu sakarā nekādi nav garīga brieduma pazīme. Progress, kādu vajadzētu sasniegt katram šo vārdu lasītājam ir vērsts uz rakstītā Dieva Vārda novērtēšanu, iepriecu par Dieva atklāsmes pilnību tajā, un atsaukšanos tam pazemīgā paklausībā.

PATREIZĒJĀS PRETENZIJAS UZ GARA DĀVANU ESAMĪBU

Visbeidzot jāizdara atsevišķi pieturas punkti attiecībā par atkārtotām to cilvēku pretenzijām, kuri uzskata, ka viņiem piemīt brīnumainas spējas:
Tagadējā “runāšana mēlēs” sliecas atkal un atkla atkārtot vienas un tās pašas zilbes, piem. “Lala, lala, lala, šama, šama. Jēzus, Jēzus…” Tā nav kādas valodas sintakse; kad kāds dzird otru runājam svešvalodā, parasti ir iespējams saklausīt, ka viņi sarunājas, lietojot kādus noteiktus vārdus, kaut arī mēs tos nesaprotam. Tai pat laikā modernā “mēlēs runāšana” tam nelīdzinās, pasvītrojot to faktu, ka tā nenodrošina ticības stiprināšanu, kas bija pirmajā gadsimtā doto runas dāvanu mērķis.

Daži pentakostāļi apgalvo, ka runāšana mēlēs ir “pestīšanas” zīme un tādējādi pavada jebkuru patiesu atgriešanos. Šis apgalvojums noved pie nopietnām grūtībām, aprakstot agrīno baznīcu kā miesu, kurā dažādās dāvanas bija kā dažādi miesas locekļi. Neviens no mums nav tikai kāja vai roka, līdzīgi arī nevienam nav visu dāvanu, tai skaitā mēlēs runāšanas. 1.Kor.12:17, 27-30 to padara vēl skaidrāku:

“Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?”

Tas pats jautājums ir apskatīts šīs nodaļas sākumā:

“Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.”

Šīs Rakstu vietas nevar palikt neievērotas.

Vēl viena Pentakostāļu argumentācijas problēma ir tā, ka Filips Samarijā atgrieza ticībā daudz ļaužu – tie tika kristīti ar ūdeni pēc tam, kad bija sapratuši Evaņģēliju, bet viņi nesaņēma Gara dāvanas; tādēļ vēlāk pie viņiem atnāca Pēteris un Jānis “kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus Vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis, redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu..” (Ap.d. 8:4-18). Tas ir iespējams, ka Gara dāvanu dabūšana notika tikai uzliekot rokas, kas ne vienmēr tiek praktizēts starp modernajiem Gara dāvanu pretendentiem.

Citi pentakostāļi saka, ka mēlēs runāšana nav pierādījums tam, ka tu esi izglābts. Tas izgaismo faktu, ka starp tiem, kas apgalvo, ka viņiem ir gara dāvanas, pastāv nopietnas doktrinālas atšķirības. Tādējādi daži ‘harizmāti’ tic, ka Dieva Valstība būs uz zemes, kamēr citi apgalvo, ka tā būs debesīs. Katoļu ‘harizmāti’ saka, ka Svētais gars viņiem liek viņiem pielūgt Mariju un Pāvestu, kamēr pentakostāļu ‘harizmāti’ apgalvo, ka Svētā gara dāvanas liek apsūdzēt Pāvestu kā antikristu un nolādēt katoliskās doktīnas. Jēzus nešaubīgi paziņoja, ka tie, kam ir Mierinātājs “kas ir Svētais Gars”, tiks vadīti patiesībā, “Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas”(Jņ.16:13,23).

Nebūtu jābūt nekādām atšķirībām šīs pamatdoktrīnas izpratnē starp tiem, kuriem ir Patiesības Gars – un fakts, ka šīs atšķirības ir, norāda, ka tie, kas uzstāj uz to, ka viņiem ir šīs gara dāvanas, nav jāņem nopietni. Jau atzīmētā nespēja pierādīt šos apgalvojumus bibliski, norāda, ka viņi nav vadīti Patiesības Gara patiesībā un pilnīgās zināšanās.

Atsevišķi apgalvojumi par runāšanu mēlēs nav savienojami ar Bībelē rakstīto. Gara dāvanu uzskaitījums Vēstulē efeziešiem 4:11 to pat nepiemin, un tā parādās tikai līdzīga saraksta beigās 1.Vēstulē korintiešiem 12:28-30. Patiesi, Jaunajā Derībā ir aprakstīti tikai 3 gadījumi, kad šī dāvana tikusi lietota (Ap.d.2:4; 10:46; 19:6).

Apgalvojumi, ka mūsdienu harizmātiskie kristieši var iegūt mēlēs runāšanas un brīnumu darīšanas dāvanas, jāizsver salīdzinot ar vērā ņemamo informāciju, kuru mēs apskatījām šajās nodarbībās, runājot par Svētā Gara darbību. Pamatjautājums, kuru vajadzētu ņemt vērā, ir par to, ka, lai ko arī šādi ļaudis apgalvotu par saviem sasniegumiem, tas nevarētu būt Svētā Gara dāvanu saņemšanas rezultāts. Ikviens, kurš strīdas, apgalvojot, ka viņam ir šīs dāvanas, ir jāizpilda prāvs mājasdarbs, atbildot uz viņam uzrādītajiem Bībeles argumentiem.

Tai pat laikā ir saprātīgi sagaidīt kādu izskaidrojumu kāpēc daļējas dziedināšanas vai ‘mēles’ (mumbo-džumbo runāšana) notiek.

Ir noskaidrots, ka cilvēki lieto tikai daļu no sava smadzeņu potenciāla – saskaņā ar dažiem pētījumiem tikai 1%. Ir noskaidrots arī tas, ka prātam var bū gandrīz vai ‘fiziska’ kontrole pār ķermeni; psihiski sev ieskaidrojot, ka uguns nevar apdedzināt, jogi var staigāt pa uguni bez apaviem un neapdedzināties. Sevi stimulējot mēs spējam lietot daudz lielāku savu smadzeņu daļu nekā parasti un tādējādi pieredzēt tādus fiziskus efektus, kuros mūsu ķermeņi atrodas ārpus savas normālās pieredzes. Tādējādi cīņas spraigumā kareivis var pat nepamanīt, ka viņa roka ir tikusi norauta jau pirms pāris stundām.
Dedzīgas reliģiskas ticības apstākļos un noteiktas mūzikas ietekmē, ar harizmātiska līdera iedarbības palīdzību, ir stipri vien iespējama tādu lietu norise, kas pārsniedz normālas cilvēciskas pieredzes robežas. Tie šodienas ‘brīnumi’, par kādiem liecina ‘kristieši’ ir tāda pat veida izņēmuma vai paranormālās pieredzes kā citās reliģijās; tā maģijas pielūdzēji piedzīvo tādus pašus fenomenus vai ‘mumbo – džumbo’ runāšanu, arī musulmaņi var liecināt par tādiem pašiem ‘brīnumiem’ kā modernā kristietība. Tomēr jautājums par Gara dāvanām, kas tika dotas 1.gadsimtā tika apskatīts, lai parādītu acīmredzamo patiesas Kristietības pārākumu pār visām citām reliģijām; fakts, ka mūsdienu kristietības ‘brīnumi’ ir tādi paši kā citās reliģijās, parāda, ka Svētā Gara dāvanas, kas tika dotas 1.gadsimtā, šodien vairs nav pieejamas.

Daudz svarīgas informācijas šai jomā ir sniegtas Viljama Kempbela darbā ‘Pentakostālisms’ (The Churches of Christ, 1967). Viņš parāda, ka daudzām pagānu reliģijām ir raksturīga tā pati ‘mēlēs’ runāšana. Tā Havajā dieva Oro priesteri it kā atklāj viņa gribu ar neskaidrām skaņām, kuras iztulko citi priesteri. Tieši tas pats notiek arī pentakostāļu saietos.

Nepārtrauktais islama triumfs pār kristietību lielā daļā Āfrikas nenotiktu, ja vien populārā ‘kristietība’ būtu paveikusi tādus patiesa mēroga un pārliecinoša spēka brīnumus kā pirmajā gadsimtā. Un tie, kuriem patiesi piemīt Svētā Gara dāvanas, darītu vēl “lielākus darbus” nekā darīja Jēzus (Jņ.14:12,16). Aizbildinājums, ka kristieši varētu darīt šādus brīnumus, ja vien viņiem būtu vairāk ticības, sastopas ar lielām problēmām. Vai nu viņiem piemīt Mierinātāja brīnumainās dāvanas, vai arī nē, un ja viņi apgalvo, ka viņiem tās piemīt, tad “tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs” (Jņ.14:12) – nevis ‘varētu darīt!’



Mājas lapa	2.4: Dāvanu anulēšana

Bībeles Pamati	Brīnumainās Dieva gara dāvanas ticīgie atkal lietos, lai izmainītu tagadējo pasauli Dieva Valstībā pēc Kristus atgriešanās. Dāvanas tādējādi tiek sauktas par “nākamā laika spēkiem” 9Eb.6:4,5); un Joela 2:26-29 ir aprakstīts lielais gara dāvanu pieplūdums pēc Izraēla grēku nožēlas. Jau pats fakts, ka šīs dāvanas tiks dotas tiem, kas tic Kristus atnākšanai ir pietiekošs pierādījums, ka tās nav dotas šobrīd – redzot, ka ikvienam kristietim, kam ir atvērtas acis gan pret Rakstiem, gan notikumiem pasaulē, ir skaidrs, ka Kunga atnākšanai jābūt drīz (skat 3. pielikumu). Ir skaidri Bībeles pareģojumi, ka kādā laika posmā starp pirmo gadsimtu, kad dāvanas tika dotas un otro atnākšanu, tās tiks atņemtas: “…pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa (dāvana) izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs” (1.Kor. 13:8-10). Dāvanas “ir laicīgas”. Gara dāvanas, kas tika dotas 1.gadsimtā, tiks atņemtas “kad nāks pilnība”. Nevar būt, ka šobrīd ir Kristus otrā atnākšana, apzinoties, ka dāvanas tad tiks atkal dotas. Grieķu vārds, kas tiek tulkots kā “pilnība” precīzi tulkojot nozīmē “tas, kas ir pilnīgs vai pabeigts”, tam nav noteikti jāapzīmē kaut kas bezgrēcīgs. Visa apkopojums aizvietos tās daļējās zināšanas, kuras agrīniem kristiešiem piemita kā pravietošanas dāvanas. Atcerieties, ka pravietošana bija dāvana izteikt Dieva iedvesmotus vārdus; šo vārdu pieraksts veido Bībeli. Pirmajā gadsimtā vidusmēra ticīgais zinātu tikai daļu no tās Jaunās Derības kādu to pazīstam mēs. Viņš varētu būt dzirdējis dažus pravietojuma vārdus no savas baznīcas vecajiem par dažādiem praktiskiem jautājumiem; viņš būtu zinājis Jēzus dzīves galvenos notikumus, kā arī dzirdējis lasām vienu vai divas no Pāvila vēstulēm. Bet kad reiz pravietojumu pilnīgs pieraksts tika pabeigts un laists apgrozībā, nebija vairs vajadzības pēc pravietošanas dāvanām. Tas, kas bija pabeigts, un tādējādi aizvietoja gara dāvanu lietošanu, bija pilnīga Jaunā Derība: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2.Tim. 3:16,17) Tas, kas padara pilnīgu, vai sagatavotu, ir “visi raksti”; vēlreiz “visi raksti” ir iedvesmoti un uzrakstīti, lai “tas, kas ir pilnīgs” būtu atnācis un visas brīnumainās dāvanas tiktu atņemtas. Vēstule efeziešiem 4:8-14, nāk tā vietā, lai pabeigtu atjautības uzdevumu: “… uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem. … lai visu piepildītu… līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru… Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.” Pirmajā gadsimtā dotās dāvanas tika dotas līdz tam brīdim, kamēr mēs būsim pilnīgi vai pieauguši, un Vēstulē Timotejam 3:16,17 ir teikts, ka “Dieva cilvēks ir pilnīgs”, “pieņemot visu Rakstu vadību”. Vēstule Kolosiešiem arī māca, ka “pilnība” nāk atsaucoties Dieva vārdam. Ja reiz mums ir pieejami visi Svētie Raksti, tad vairs nav īsta iemesla tikt samulsinātam ar daudzajām doktrīnām, ko piedāvā dažādas baznīcas. Ir tikai viena Bībele, un tā kā “Vārds ir patiesība” (Jņ.17:17), tad lasot tā lappuses mēs varam atrast “ticības vienotību”, tās ticības, par ko runā Vēstule efeziešiem 4:13. Patiesie kristieši tātad ir sasnieguši ticības vienotību; šajā nozīmē viņi ir pilnīgi “perfekti”, pateicoties tam, “kas ir pilnīgs” – rakstītais, pabeigtais Dieva Vārds. Garāmejot, atzīmēsim kā Vēstulē efeziešiem 4:14 ir salīdzināts stāvoklis, kad tev ir brīnumainas spējas ar garīgo bērnību; un, pareģošanas kontekstā, kā šīs brīnumainās dāvanas varēja tikt atņemtas. 1.Kor.13:11 ir teikts tas pats. Radīt tādu satraukumu šo gara dāvanu sakarā nekādi nav garīga brieduma pazīme. Progress, kādu vajadzētu sasniegt katram šo vārdu lasītājam ir vērsts uz rakstītā Dieva Vārda novērtēšanu, iepriecu par Dieva atklāsmes pilnību tajā, un atsaukšanos tam pazemīgā paklausībā. PATREIZĒJĀS PRETENZIJAS UZ GARA DĀVANU ESAMĪBU Visbeidzot jāizdara atsevišķi pieturas punkti attiecībā par atkārtotām to cilvēku pretenzijām, kuri uzskata, ka viņiem piemīt brīnumainas spējas: Tagadējā “runāšana mēlēs” sliecas atkal un atkla atkārtot vienas un tās pašas zilbes, piem. “Lala, lala, lala, šama, šama. Jēzus, Jēzus…” Tā nav kādas valodas sintakse; kad kāds dzird otru runājam svešvalodā, parasti ir iespējams saklausīt, ka viņi sarunājas, lietojot kādus noteiktus vārdus, kaut arī mēs tos nesaprotam. Tai pat laikā modernā “mēlēs runāšana” tam nelīdzinās, pasvītrojot to faktu, ka tā nenodrošina ticības stiprināšanu, kas bija pirmajā gadsimtā doto runas dāvanu mērķis. Daži pentakostāļi apgalvo, ka runāšana mēlēs ir “pestīšanas” zīme un tādējādi pavada jebkuru patiesu atgriešanos. Šis apgalvojums noved pie nopietnām grūtībām, aprakstot agrīno baznīcu kā miesu, kurā dažādās dāvanas bija kā dažādi miesas locekļi. Neviens no mums nav tikai kāja vai roka, līdzīgi arī nevienam nav visu dāvanu, tai skaitā mēlēs runāšanas. 1.Kor.12:17, 27-30 to padara vēl skaidrāku: “Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?” Tas pats jautājums ir apskatīts šīs nodaļas sākumā: “Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.” Šīs Rakstu vietas nevar palikt neievērotas. Vēl viena Pentakostāļu argumentācijas problēma ir tā, ka Filips Samarijā atgrieza ticībā daudz ļaužu – tie tika kristīti ar ūdeni pēc tam, kad bija sapratuši Evaņģēliju, bet viņi nesaņēma Gara dāvanas; tādēļ vēlāk pie viņiem atnāca Pēteris un Jānis “kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus Vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis, redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu..” (Ap.d. 8:4-18). Tas ir iespējams, ka Gara dāvanu dabūšana notika tikai uzliekot rokas, kas ne vienmēr tiek praktizēts starp modernajiem Gara dāvanu pretendentiem. Citi pentakostāļi saka, ka mēlēs runāšana nav pierādījums tam, ka tu esi izglābts. Tas izgaismo faktu, ka starp tiem, kas apgalvo, ka viņiem ir gara dāvanas, pastāv nopietnas doktrinālas atšķirības. Tādējādi daži ‘harizmāti’ tic, ka Dieva Valstība būs uz zemes, kamēr citi apgalvo, ka tā būs debesīs. Katoļu ‘harizmāti’ saka, ka Svētais gars viņiem liek viņiem pielūgt Mariju un Pāvestu, kamēr pentakostāļu ‘harizmāti’ apgalvo, ka Svētā gara dāvanas liek apsūdzēt Pāvestu kā antikristu un nolādēt katoliskās doktīnas. Jēzus nešaubīgi paziņoja, ka tie, kam ir Mierinātājs “kas ir Svētais Gars”, tiks vadīti patiesībā, “Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas”(Jņ.16:13,23). Nebūtu jābūt nekādām atšķirībām šīs pamatdoktrīnas izpratnē starp tiem, kuriem ir Patiesības Gars – un fakts, ka šīs atšķirības ir, norāda, ka tie, kas uzstāj uz to, ka viņiem ir šīs gara dāvanas, nav jāņem nopietni. Jau atzīmētā nespēja pierādīt šos apgalvojumus bibliski, norāda, ka viņi nav vadīti Patiesības Gara patiesībā un pilnīgās zināšanās. Atsevišķi apgalvojumi par runāšanu mēlēs nav savienojami ar Bībelē rakstīto. Gara dāvanu uzskaitījums Vēstulē efeziešiem 4:11 to pat nepiemin, un tā parādās tikai līdzīga saraksta beigās 1.Vēstulē korintiešiem 12:28-30. Patiesi, Jaunajā Derībā ir aprakstīti tikai 3 gadījumi, kad šī dāvana tikusi lietota (Ap.d.2:4; 10:46; 19:6). Apgalvojumi, ka mūsdienu harizmātiskie kristieši var iegūt mēlēs runāšanas un brīnumu darīšanas dāvanas, jāizsver salīdzinot ar vērā ņemamo informāciju, kuru mēs apskatījām šajās nodarbībās, runājot par Svētā Gara darbību. Pamatjautājums, kuru vajadzētu ņemt vērā, ir par to, ka, lai ko arī šādi ļaudis apgalvotu par saviem sasniegumiem, tas nevarētu būt Svētā Gara dāvanu saņemšanas rezultāts. Ikviens, kurš strīdas, apgalvojot, ka viņam ir šīs dāvanas, ir jāizpilda prāvs mājasdarbs, atbildot uz viņam uzrādītajiem Bībeles argumentiem. Tai pat laikā ir saprātīgi sagaidīt kādu izskaidrojumu kāpēc daļējas dziedināšanas vai ‘mēles’ (mumbo-džumbo runāšana) notiek. Ir noskaidrots, ka cilvēki lieto tikai daļu no sava smadzeņu potenciāla – saskaņā ar dažiem pētījumiem tikai 1%. Ir noskaidrots arī tas, ka prātam var bū gandrīz vai ‘fiziska’ kontrole pār ķermeni; psihiski sev ieskaidrojot, ka uguns nevar apdedzināt, jogi var staigāt pa uguni bez apaviem un neapdedzināties. Sevi stimulējot mēs spējam lietot daudz lielāku savu smadzeņu daļu nekā parasti un tādējādi pieredzēt tādus fiziskus efektus, kuros mūsu ķermeņi atrodas ārpus savas normālās pieredzes. Tādējādi cīņas spraigumā kareivis var pat nepamanīt, ka viņa roka ir tikusi norauta jau pirms pāris stundām. Dedzīgas reliģiskas ticības apstākļos un noteiktas mūzikas ietekmē, ar harizmātiska līdera iedarbības palīdzību, ir stipri vien iespējama tādu lietu norise, kas pārsniedz normālas cilvēciskas pieredzes robežas. Tie šodienas ‘brīnumi’, par kādiem liecina ‘kristieši’ ir tāda pat veida izņēmuma vai paranormālās pieredzes kā citās reliģijās; tā maģijas pielūdzēji piedzīvo tādus pašus fenomenus vai ‘mumbo – džumbo’ runāšanu, arī musulmaņi var liecināt par tādiem pašiem ‘brīnumiem’ kā modernā kristietība. Tomēr jautājums par Gara dāvanām, kas tika dotas 1.gadsimtā tika apskatīts, lai parādītu acīmredzamo patiesas Kristietības pārākumu pār visām citām reliģijām; fakts, ka mūsdienu kristietības ‘brīnumi’ ir tādi paši kā citās reliģijās, parāda, ka Svētā Gara dāvanas, kas tika dotas 1.gadsimtā, šodien vairs nav pieejamas. Daudz svarīgas informācijas šai jomā ir sniegtas Viljama Kempbela darbā ‘Pentakostālisms’ (The Churches of Christ, 1967). Viņš parāda, ka daudzām pagānu reliģijām ir raksturīga tā pati ‘mēlēs’ runāšana. Tā Havajā dieva Oro priesteri it kā atklāj viņa gribu ar neskaidrām skaņām, kuras iztulko citi priesteri. Tieši tas pats notiek arī pentakostāļu saietos. Nepārtrauktais islama triumfs pār kristietību lielā daļā Āfrikas nenotiktu, ja vien populārā ‘kristietība’ būtu paveikusi tādus patiesa mēroga un pārliecinoša spēka brīnumus kā pirmajā gadsimtā. Un tie, kuriem patiesi piemīt Svētā Gara dāvanas, darītu vēl “lielākus darbus” nekā darīja Jēzus (Jņ.14:12,16). Aizbildinājums, ka kristieši varētu darīt šādus brīnumus, ja vien viņiem būtu vairāk ticības, sastopas ar lielām problēmām. Vai nu viņiem piemīt Mierinātāja brīnumainās dāvanas, vai arī nē, un ja viņi apgalvo, ka viņiem tās piemīt, tad “tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs” (Jņ.14:12) – nevis ‘varētu darīt!’