Bībele uzsver, ka taisnīgo balva būs augšāmcelšanās Kristus atgriešanās brīdī (1.Tes.4:16). Pirmais, ko Kristus darīs atgriežoties, būs mirušo augšāmcelšana, ar tai sekojošo tiesu. Ja jau ''dvēsele'' ceļotu uz debesīm, tad nebūtu vajadzības pēc mirušo modināšanas. Savā 1. vēstulē Korintiešiem Pāvils teicis - ja nenotiktu mirušo augšāmcelšana, tad visas mūsu pūles uz paklausību Dievam būtu nelietderīgas (1.Kor. 15:32).Protams, viņš tā nerunātu, ja ticētu, ka viņa ''dvēsele'' ceļos uz debesīm, kad viņš nomirs. Pāvils ticēja, ka vienīgā balva cilvēkam ir viņa ķermeņa augšāmcelšana. Kristus mūs uzmundrināja, ka par savu taisnīgo dzīvi mēs tiksim apbalvoti ''augšāmcelšanās'' dienā (Luk. 14:14). Jāatzīmē atkal, ka Bībele nerunā par eksistenci jebkurā formā - atdalītu no ķermeņa - tas attiecas vienādi uz Dievu, Kristu, Enģeļiem un cilvēkiem. Atgriežoties Kristus ''pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā viņš spēj pakļaut visas lietas'' (Filip. 3:21). Tā kā patreiz Viņam ir tāds ķermenis, kuru vairāk vada Gars, ne asinis, tad arī mēs iegūsim līdzīgu ķermeni. Soda dienā mēs saņemsim pēc nopelniem, pēc tā kā dzīvojām miesā būdami (2.Kor. 5:10). Tie, kuri dzīvoja pēc miesas, tiks atstāti savā miesas ķermenī, kurš tiks iznīcināts un pārvērsts pīšļos; bet tie,kas savā dzīvē centušies savu miesu pārvērst Garā, iemantos mūzīgo dzīvi. Evanģēlijā tas ļoti tieši pateikts: ''kas sēj garā, tas pļaus no gara mūžīgo dzīvi'' (Gal.6:8) tāda ķermeņa veidā, kas pildīts ar Garu.Ir daudz apliecinājumu tam, ka šī balva taisnīgajiem būs ķermeniska. Zinot un pieņemot šos apliecinājumus, kļūst skaidra augšāmcelšanās nozīme dzīvei. Saprotams, ka mūsu ķermenis beidz eksistēt nāves brīdī. Bet, ja mēs varam iemantot mūžīgo dzīvi un nemirstību ķermeniskā formā, tad sekojoši nāve ir tikai bezapziņas stāvoklis līdz brīdim, kad mūsu ķermenis augšāmcelsies un iegūs Dievišķu būtību. Visa 15.nod. 1.vēst. Korintiešiem stāsta par augšāmcelšanos, tā vienmēr jālasa ļoti uzmanīgi. Panti 35-44 skaidro, ka tāpat kā iesētās sēklas izaug no zemes, iegūstot Dieva noteikto formu, tā arī mirušie celsies no zemes, lai iegūtu ķermenisku veidolu. Tāpat kā Kristus cēlās no kapa un Viņa mirstīgais ķermenis pārvērtās nemirstīgā, tā notiks arī ar patiesajiem ticīgajiem (Filip.3:21). Caur kristību mēs tiekam savienoti ar Kristu gan nāvē, gan pie augšāmcelšanās; ar to apliecinot savu ticību un daloties tai balvā, kuru Viņš jau saņēmis caur savu augšāmcelšanu (Rom.3:21). Daloties Viņa ciešanās patreiz, mēs tāpat būsim līdzdalīgi Viņa uzvarā: '' Mēs visur (patreiz) nesam Jēzus nāves zīmi savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā'' (2.Kor.4:10). ''Tad viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu'' (Rom. 8:11). Ar šādu cerību , mēs gaidām '' savas miesas pilnīgo atpestīšanu'' (Rom. 8:23), kad tā kļūs nemirstīga.No seniem laikiem Dieva cilvēki saprata šo cerību uz ķermenisku eksistences iespēju. Abraāmam tika apsolīts, ka viņš mūžīgiem laikiem mantos Kanaānu zemi tik pat droši kā viņš staigāja pa to šurp un turp (1.Moz.13;17; skat 3.4. nod.). Viņa pārliecība par šiem apsolījumiem, radīja viņā ticību, ka viņa ķermenis kādreiz nākotnē atjaunosies un kļūs nemirstīgs.Ījabs skaidri parāda savu izpratni par šo visu, teikdams, ka neskatoties uz to, ka viņa ķermenis kapā būs tārpu saēsts, viņš saņems balvu ķermeniskā veidā: ''Taču es zinu, ka mans glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem; Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs noilgojusies!'' (Īj.19:25-27). Tāda pat bija Jesaja cerība : ''Jā, tie celsies augšā; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai'' (Jes. 26:19).Ļoti līdzīgus vārdus, mēs lasām arī par Lācara nāvi (viņš bija Jēzus draugs). Tā vietā, lai mierinātu mirušā māsas un stāstītu, ka Lācara dvēsele aizceļojusi debesīs, Kungs Jēzus saka par augšāmcelšanās dienu: ''Augšāmcelsies tavs brālis''. Lācara māsa ātri izprata to: ''Marta saka Viņam : zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies ... pastarā dienā'' (Jān. 11:23). Šī atbilde parāda seno kristiešu dziļo ticību savai augšāmcelšanai no miroņiem. Tāpat kā Ījabs, arī Marta saprata, ka nāve neatver vārtus uz debesīm bezrūpīgai dzīvei, bet viņa domāja par augšāmcelšanos '' pēdējā dienā''. Kungs apsolījis: '' ... ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis; Kas man tic, tam ir mūžīga dzīvība'' (Jāņa 6:44,45,46).