Ja cilvēkam ir dabas dota ''nemirstīga dvēsele'', tad kaut kur jābūt vietai, kur viņš aizvada savu mūžīgo dzīvi.Šo vietu viņš iegūst kā balvu vai sodu. Bet kā mēs redzējām, tad Bībelei atbilstoši - cilvēks līdzinās dzīvniekam, tā nepiedēvē cilvēkam nemirstību. Tomēr dažiem tika apsolīta iespēja mūžīgai dzīvei Dieva Valstībā. Saprotams, ka ne katrs cilvēks, kurš kaut kad dzīvojis, augšāmcelsies; tāpat kā dzīvnieks, cilvēks
dzīvo un mirst sairstot pīšļos. Bet tā būs tiesas diena kurā vieni tiks sodīti bet citi iegūs mūžīgo dzīvi tad rodas secinājums ka cilvēces vidū ir kāda cilvēku kategorija kura augšāmcelsies tiesai lai saņemtu balvu.Vai mirušais celsies augšā vai nē to nosaka tas vai cilvēks nes atbildību tiesas priekšā. Par pamatu tiks ņemts jautājums : kāda ir bijusi viņa attieksme pret Dieva vārdu. Jēzus teica : '' Kas Mani atmet un nepieņem Manus vārdus tam jau ir kas viņu tiesā : Mans vārds ko esmu runājis tiesās viņu pastarā dienā'' ( Jāņa 12: 48). Tie kuri nezināja vai nesaprata Kristus vārdus un sekojoši viņiem nebija iespējas pieņemt vai noliegt Viņu tie arī nenes atbildību tiesas priekšā.'' Kas bez likuma grēkojuši bez likuma ies bojā bet kas grēkojuši, pazīdami likumu pēc likuma tiks tiesāti. ( Rom. 2: 12 ). Tāpēc tie, kuri nezināja Dieva prasības ies bojā kā dzīvnieki bet tie kuri zināja un tomēr pārkāpa tās tiks tiesāti un tādēļ augšāmcelti lai stātos tiesas priekšā.Dieva izpratnē : '' līdz bauslībai pasaulē bija grēks bet grēku nepielīdzina ja nav likuma ... grēks ir netaisnība ( jeb Dieva likuma pārkāpums ) ... bauslība dod grēka atziņu ( Rom. 5: 13; 1. Jāņ. 3: 4; Rom.3:20 ). Kā atklājas Viņa vārdos tad Dieva likumu nezināšanas dēļ grēcinieki netiks sodīti un augšāmcelti. Sekojoši - tie kuri nezin Dieva Vārdu paliks miruši līdzīgi kā dzīvnieki un augi jo tie visi ir vienā līmenī. '' Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā ir līdzīgs kustonim kuru vienkārši nokauj.'' ( Ps. 49: 21). '' Nāve tos gana kā avis taisnā ceļā tie nonāk tās valstī. '' ... Pazeme kļūst viņiem par mājokli... '' ( Ps. 49: 15).Dieva ceļu zināšana mums uzliek atbildību Viņa priekšā par to ko darām. Un tā nepieciešama, lai mēs augšāmceltos un stātos tiesas priekšā.
Jāsaprot ka ne tikai taisnīgi vai tie kuri ir kristīti - augšāmcelsies bet ikkatrs atbilstoši savai Dieva izpratnei tiks modināts lai atbildētu. Šī tēma bieži atkārtojas Svētajos Rakstos:
- Jāņa Ev. 15: 22 norāda ka atbildība liek zināt Vārdu: '' Ja Es (Jēzus) nebūtu nācis un viņiem to teicis viņiem nebūtu grēka; Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku.'' Rom. 1: 20-21 tāpat teikts, ka Dievu zinot " viņiem nav ar ko aizbildināties''.
- '' ... ikviens kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies... ; un Es (Kristus) viņu uzcelšu pastarā dienā'' ( Jāņ. 6: 44,45).
- Uz tiem kuri nezina Dieva ceļus, - Viņš tikai skatās. Bet seko un gaida atbildi no tādiem kuri Dieva ceļus atzinuši ( Ap. d. 17: 30).
- '' Šāds kalps kas, zinādams sava kunga gribu nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta dabūs daudz sitienu; bet kas nezinādams būs darījis to ar ko viņš pelnījis sitienus dabūs maz ( piem. paliks miris). Jo no katra kam daudz dots daudz prasīs, un kam daudz uzticēts no tā jo vairāk atprasīs ( Luk. 12: 47,48), - tad, Kungs cik daudz vairāk?
- '' Tad nu kas zina labu darīt un to nedara tam tas ir par grēku'' (Jēk. 4:17).
- Īpaša izraēliešu atbildība Dieva priekšā bija tādēļ ka Viņš atklāja tiem Pats Sevi ( Am. 3,2).
- '' Jo labāki viņiem būtu bijis kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa'' ( Pēt. 2: 21). Šis temats ir Rakstos lasāms : Jāņa ev. 9: 41; 3: 19; 1.Tim. 1:13; Hoz. 4:14; 5. Moz. 1: 39.
Dieva atziņa padara mūs atbildīgus tiesas priekšā un tādēļ tie kuriem nav šīs atziņas, - netiks augšāmcelti jo nav pamata kādēļ viņi tiktu tiesāti. Šis atziņas trūkums padara cilvēkus līdzīgus dzīvniekam kas iet bojā ( Ps. 49 :21).
Daudz ir apstiprinājumu tam ka ne visi kas kādreiz dzīvojoši, atdzims :
- Senās Babilonas iedzīvotāji '' neuzmodīsies'' pēc nāves jo viņi neatzina patieso Dievu ( Jer. 51: 39; Jes. 43: 17).
- Jesaja uzmundrināja pats sevi : '' Kungs mūsu Dievs bez Tevis vēl citi kungi ir valdījuši pār mums ( filistieši un babilonieši), bet mēs slavējam Tevi tavu vārdu. Nedzīvie vairs netaps dzīvi mirušie vairs necelsies, tādēļ jau Tu viņus arī piemeklēji iznīcināji un izdeldēji viņu piemiņu ( Jes. 26: 13,14).
Pievērsiet uzmanību ka vairākkārt tiek atkārtots par to, ka viņi neatdzims : ''... netaps dzīvi... vairs necelsies ... iznīcināji un izdeldēji viņu piemiņu.'' Pretēji tam izraēliešiem tika dota atdzimšanas perspektīva - tai spēkā, kurā viņi atzina patieso Dievu : '' ... tie celsies augšā! ... zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.'' ( Jes. 26: 19).
- Runājot par Dieva izredzēto Israēla tautu Kristus atgriešanās laikā : '' ... Daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai citi mūžīgam negodam un kaunam'' ( Dan. 12: 2). Tātad '' daudzi'' bet ne visi ebreji augšāmcelsies atkarības Dieva priekšā, - tikai tie kurus Viņš izraudzījis. Tie no viņiem kuri nemaz patieso Dievu nav zinājuši "... kritīs un nekad vairs nepiecelsies'' jo nebūs spējīgi atrast '' ... tā Kunga vārda ... '' ( Am. 8: 12, 14).

Tātad mēs zinām ka :
1. Dieva Vārda zināšana uzliek mums atbildību Viņa priekšā.
2. Tikai atbildīgie augšāmcelsies un tiks tiesāti.
3. Tie kuri nepazīst patieso Dievu paliks miruši kā dzīvnieki.

Šie secinājumi dod stipru triecienu cilvēka lepnībai un dabiski, mums grūti noticēt : miljoniem cilvēku kuri dzīvo patreiz un dzīvojuši agrāk bet nav zinājuši patieso Evanģēliju ir smagi slimi garīgi un nav spējīgi saprast Bībeles Rakstus; zīdaiņi un mazi bērni kuri nomiruši līdz kļuvuši tik pieauguši, lai saprastu Evanģēliju. Šīs cilvēku grupas neko nezina par patieso Dievu un sekojoši nav atbildīgas Viņa priekšā. Tas nozīmē ka viņi augšām necelsies neskatoties uz savu vecāku garīgo statusu. Tas ir pilnīgā pretrunā ar humānisma ideāliem un visām mūsu dabiskajām vēlmēm un jūtām. Un tomēr, - patiesa samierināšanās ar Dieva Vārda galējo taisnību pareizināta ar pieticīgām domām par savu personīgo dabu novedīs mūs līdz spējai pieņemt patiesību. Bezkaislīga cilvēka būtības faktu uzzināšana pat bez Evanģēlija palīdzības arī noved mūs pie secinājuma ka iepriekš minētām cilvēku grupām nav cerības uz nākamo dzīvi. Mūsu jautājumi par Dieva ceļiem būtu ļoti nevietā :
'' Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi ka gribi ar Dievu tiesāties...'' (Rom. 9: 20). Mēs drīkstam pieļaut savu neizpratni bet nekad nadrīkstam apvainot Dievu netaisnībā vai nepatiesībā. Doma ka Dievs kaut kādā veidā var būt nemīlošs vai kļūdīties pret mums, noved pie drausmīga secinājuma par to ka Visuvarenais Dievs Tēvs un Radītājs izturas pret mums netaisnīgi. Šai sakarā ir derīgi pārlasīt 2. Sam. 12: 15-24 par to kā valdnieks Dāvids zaudēja savu bērnu par to cik izmisīgi viņš lūdza kamēr dēls vēl bija dzīvs un tai pat laikā reāli pieņēma šo nenovēršamo nāvi. '' Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju jo es domāju : Kas zina varbūt ka tas Kungs par mani apžēlojas, un bērns paliek dzīvs? Un tagad kad nu viņš ir miris kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? '' Un Dāvids nomierināja savu sievu; drīz pēc tam viņiem piedzima otrs bērns.Jāteic ka daudzi cilvēki izpratuši šo atbildības principu Dieva priekšā zaudē vēlēšanos iegūt vairāk zināšanu par Viņu Baidoties tieši šīs atbildības un soda. Bet līdz zināmai pakāpei šie cilvēki jau ir atbildīgi, jo Dieva Vārda zināšana liek saprast to faktu ka Dievs piedalās viņu dzīvē un piedāvā reālas radnieciskas attiecības ar Sevi. Vienmēr jāatceras, ka '' Dievs ir mīlestība'' Viņš '' ... negribēdams, ka kādi pazustu... Savu vienpiedzimušo dēlu devis lai ikviens kas Viņam tic nepazustu bet dabūtu mūžīgo dzīvību'' ( 1. Jāņa 4: 8; 2. Pēt. 3: 9; Jāņ. ev. 3: 16). Dievs vēlas lai mēs būtu Viņa Valstībā.Šāds gods un privilēģija neizbēgami uzliek atbildību. Tomēr mums tā neliekas pārmērīgi smaga un apgrūtinoša; ja mēs patiesi mīlam Dievu tad sapratīsim ka Viņa pestīšanas plāns nav automātiska balva par noteiktiem darbiem bet tā ir mīloša vēlme no Viņa puses darīt visu iespējamo ko Viņš var izdarīt savu bērnu labā lai dotu viņiem mūžīgās dzīves laimi caur Sava abrīnojamā rakstura izpratni.Ja sākam dzirdēt un vērtēt Dieva aicinājumu caur Viņa Vārdu sapratīsim ka laikā kamēr atrodamies pūlī, Dievs ar lielu uzmanību seko mums gaidot drīzāk atbildi uz Viņa mīlestību nekā mūsu neveiksmes dzīvot saskaņā ar atbildību pret Viņu. Nekad šī mīlošā acs nenovērsīsies no mums; ne brīdi mēs nevaram aizmirst vai izdzēst no atmiņas savas zināšanas par Viņu tāpēc, lai izdabājot miesai, atbrīvotos no atbildības pret Dievu. Tā vietā mēs varam un mūsu pienākums ir priecāties par šo īpašo tuvību un tā noticēt Viņa mīlestības varenībai ka rodas vēlēšanās zināt par Viņu vēl vairāk. Šai Dieva ceļu mīlestībai un mūsu vēlmei tos izzināt, lai līdzinātos Viņam ir jāpārsniedz mūsu dabisko bijību Viņa lielā svētuma priekšā.