Dieva Valstība nāks kā alga ticīgajiem. Kā tāda viņa iedvesmo viņus dzīvot tā, kā dzīvoja Kristus, pārvarot īslaicīgas ciešanas un neērtības. Tāpēc ir sagaidāms, ka ticīgie veltīs visas savas dienas arvien pieaugošai vēlmei saprast un novērtēt gaidāmās Vaslstības brīnumus. Tās bús visu viņu garīgo centienu pamats un savas mīlestības parādīšana Dievam kā savam Tēvam.

Svētie raksti nestāsta visos sīkumos par to, kāda bús Dieva Valstība. Cilvēkam nāksies veltīt visu savu dzīvi, lai skaidri saprastu kaut nedaudz no tā. Viens no paņēmieniem, ar kura palīdzību mēs varam saprast dažus pamatprincipus par Valstību ir apziņa par to, ka Dieva Valstība jau ir eksistējusi pagātnē kā Izraēlas valsts. Tāda pati valsts tiks nodibināta, kad atgriezīsies Kristus. Bībelē varam atrast daudz informācijas par Izraēla tautu, lai mēs varētu aptuveni saprast nākošās Valstības organizāciju.

Dievs bieži tiek aprakstīts kā ''Izraēla Ķēniņš'' (Jozuas 44: 6.; 41: 27.; 43: 15.; Ps. 48: 2.; 89: 18.; 149: 2.), no kā varam secināt, ka Izraēla tauta bija Viņa Valstība. Izraēla kļuva par Viņa Valstību, kad noslēdza derību ar Dievu Sinaja kalnā, drīz pēc savas iziešanas no Ēģiptes un Sarkanās júras šķērsošanas. Tā kā viņi vēlējās sekot šai derībai, Dievs viņiem teica: ''Jús man búsiet par īpašumu visu tautu vidú... un jús búsiet par svētu tautu'' (2.Moz. 19: 5.,6.). Tādā veidā ''kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes tie kļuva... par Viņa varas apgabalu (valstību) (Ps. 114: 1.,2.). Noslēdzot šādu vienošanos, izraēlieši šķērsoja Sinaja tuksnesi un apmetās apsolītajā zemē Kanaānā. Tā kā Dievs bija viņu Valdnieks, tad viņus pārvaldīja ''soģi'' (piem. Gideons un Samuēls) nevis valdnieki. Šie soģi nebija valdnieki, viņi bija kā administratori, kurus vadīja Debesis. Viņi pārvaldīja noteiktas valsts daļas, nevis visu valsti. Dievs viņus bija aicinājis noteiktiem mērķiem, piemēram, likt izraēliešiem nožēlot un atbrīvot tos no viņu ienaidniekiem. Kad izraēlieši gribēja, lai Gideons klúst viņu valdnieks, viņš teica: ''Es negribu bút júsu ķēniņš... tas Kungs ir júsu Ķēniņš! '' (Soģu 8: 23.).

Pēdējais soģis bija Samuēls. Viņa laikā izraēlieši pieprasīja sev valdnieku - cilvēku, lai bútu tādi paši kā citas tautas (1.Sam. 8: 5.,6.). Visā savas eksistences laikā Dieva izredzētā tauta padevās kārdinājumam nenovērtēt savas tuvās radnieciskās attiecības ar Dievu un upurēt šo tuvību, lai līdzinātos apkārtējai pasaulei. Šie kārdinājumi pastāv arī tagadējā pasaulē. Dievs teica Samuēlam: ''Tie ir gan Mani atmetuši, lai es vairs nebútu viņu Ķēniņš'' (1.Sam. 8: 7.). Tomēr Dievs deva viņiem daudz valdnieku. Garīgi apdāvinātākie no tiem atzina, ka Izraēls joprojām bija Dieva Valstība, neskatotis uz to, ka tas atteicās no Viņa valdības. Šādi valdnieki saprata, ka viņi valda pār Izraēlu Dieva Vārdā, nevis pēc savām tiesībām. Šī fakta izpratne dod mums iespēju aprakstīt Salamana, Dāvida dēla, valdīšanu, par kuru Dievs sacījis: ''tavs dēls Salamans bús ķēniņš pēc manis un viņš sēdēs uz mana troņa manā vietā'' (1.Ķēn. 1: 30.). Salamana valdīšana atnesa Izraēlam mieru un uzplaukumu, un bija prototips Dieva Valstībai. Lúk kāpēc tiek izcelts, ka Salamans valdīja pār Izraēlu Dieva Vārdā, tāpat kā Jēzus sēdēs Dieva tronī un kā viņu valdnieks valdīs pār viņiem Dieva Vārdā (Mat.ev. 27: 37., 42.; Jāņa ev. 1: 49.; 12: 13.).

Daudzi ticīgie valdnieki, par kuriem tiek runāts Vecajā Derībā valdīja tādā veidā, ka to varēja pieņemt kā prototipu nākošajai Kristus valstībai. Kā Salamans Jeruzālemē uzcēla Dievam svētnīcu, tā arī Jēzus izdarīs to pašu nākošajā Valstībā (Eceķ. 40: 48.). Kā Eceķiēlis un Salamons pieņēma dāvanas un atzinības zīmes no kaimiņu tautām (1.Ķēn. 10: 10.) un padarīja svētīto Izraēlas zemi auglīgu un ziedošu (2.Moz. 37: 30.) tā arī tas viss tiks darīts daudzreiz vairāk vispasaules Kristus Valstībā.

Laulības Dzīve

Neskatoties uz labo sākumu, Salamans jau jaunībā sāka izdarīt kļúdas attiecībā uz saviem laulātā drauga pienākumiem, kuri reizē ar novecošanu atņēma viņam arvien vairāk spēka. ''Un ķēniņš Salamans ļoti cienīja sveštautu sievietes... moābietes, amonietes, ēdomietes, sidonietes un hetietes un arī no tā tautām, par kādām tas Kungs bija sacījis Izraēla bērniem: Neejiet jús pie viņiem un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie júsu sirdis nenovērš, un ka jús nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pievērsās ar sevišķu mīlestību... Un viņa sievas locīja viņa sirdi. Un īpaši Salamanam vecam kļústot, viņa sirds pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija atradusi mieru pie tā Kunga, sava Dieva... Un Salamons darīja to, kas bija launs tā Kunga acīs, un viņš pilnīgi nesekoja tam Kungam... Un tas Kungs sadusmojās pret Salamonu... Un tas Kungs sacīja Salamonam: ''Es no tevis atraušu ķēniņa valsts varu'' (1.Ķēn. 11: 1. - 11.).

Ticības kritieni Salamonam turpinājās visu dzīvi. Viņa attiecības ar sievietēm, kuras neatzina Izraēla Dievu, arvien vairāk noveda pie tā, ka viņš sāka zemoties to elku dieviem. Mīlestība uz savām sievām viņu tā aptumšoja, ka viņš pārstāja saskatīt šos dievus, kā garīgu izkroplojumu Patiesajam Dievam. Ar laiku, viņa sirds pilnīgi atgāja no Izraēla Dieva. ''Viņa sirds nebija kārtībā'', tas ir, sirdsapziņa viņu vairs neapsúdzēja kad viņš zemojās elku dieviem. Pieķiršanās no sirds patiesajam Dievam trúkums bija ''ļaunums Dieva acīs un noveda pie tā, ka Dievs pārāva Savas attiecības ar Salamonu. Izraēla dēliem daudzkārtēji tika sacīts, lai viņi, neņemtu sev sievas no citām tautām (2.Moz.34: 12. - 16.; Jozuas 23: 12., 13.; 5.Moz.7:3.).

Līdz ar kristību Kristú mēs kļústam par garīgajiem izraēliešiem. Ja mēs esam vientuļi, tad mums jāprecas tikai ar cilvēku, kurš dala músu ticību un atrodas ''Kungā''. (1.Kor. 7: 39.), tas ir ar kristītu ticīgo ''Kristú''. Ja mēs jau esam precēti tad, kad izpildām kristības rituālu, tad mums nav jāšķiras no saviem laulātajiem. Músu laulības attiecības tiek svētītas ar músu ticību (1.Kor.7:12. - 14.). Apzināta laulība ar to, kas nepazīst patieso Dievu, galu galā novedīs pie músu atkrišanas no ticības. Salamans, iespējams, nenovērtēja cik svarīgs ir Dieva brīdinājums par tādām sievām: ''Viņi lai nenovērš júsu sirdis'' (1.Ķēn. 11: 2.; 2. Moz. 34: 16.). Ir jābút neparasti lielai paškontrolei un patiesai grēknožēlai, lai bútu izņēmums no šā likuma.

Mēs agrāk teicām, ka pareizticīgie kristieši nesaprot ebreju pamatu kristīgajam apģērbam; viņi nepazina patieso Izraēla Dievu. Sajauktas laulības tādiem cilvēkiem parasti noved pie pastāvīgu atkrišanu no patiesības slavenajām doktrīnām, kuras ir músu glābšanas pamats. Šā iemesla dēļ Īzaks un Jēkabs ar lielām grútībām varēja savā ceļā atrast sievietes, ar kurām viņi varēja aprecēties. Īzaks aprecējās tikai 40 gadu vecumā, tik ilgi viņš meklēja sev nākošo savas ticības sievu. Ezras un Nehemija sarúgtinājumi sakarā ar došanos laulībā ebrejiem ar neebrejiem kalpo par apstiprinājumu tam, cik svarīgs ir dotais jautājums (Ezr. 9: 12.; Neh. 10: 29. - 30.). Mēs saasinājām uzmanību uz šo jautājumu, lai izsauktu lasītājam dvēselisku atsauksmi; daudz sīkāk par laulību tiek runāts nodaļā 11.3.

Dieva Tiesa

Salamona atkrišanas rezultātā Izraēla valsts tika sadalīta divās daļās: Salamona dēls Robeāms valdīja pār Júdas, Benjamīna un pār pusi no Manasijas ciltīm, tajā pat laikā Jerobeāms valdīja pār citām desmit ciltīm. Šī valstība desmit cilšu sastāvā nosaucās par Izraēlu vai Efriēmu, bet valstība sastāvā no divām ciltīm nosaucās par Júdeju. Lielākā iedzīvotāju daļa no šīm ciltīm sekoja sliktajam Salamona piemēram - viņi sacīja, ka tic patiesajam Dievam, kaut tajā pašā laikā zemojās kaimiņu tautu elkiem. Dievs vairākkārt caur praviešiem vērsās pie viņiem ar prasību nožēlot, bet bez rezultātiem. Tad Viņš viņus sodīja, izdzenot no Izraēla valsts uz ienaidnieku zemi. Asīrieši un babilonieši ieņēma Izraēlu un aizveda gústā tās iedzīvotājus. ''Daudzus gadus tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar savu garu, ar saviem praviešiem to viņiem zināmu darot, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ tu nodevi viņus pagānu zemju tautu rokā'' (Neh. 9: 30.). Izraēla tautas 10 ciltīm nebija labu valdnieku. Jerobeāms, Ahabs, Ahasja un citi bija elku pielúdzēji. Pēdējais Izraēla ķēniņš bija Hosija, viņa laikā asīrieši iekaroja Izraēlu un aizveda visas 10 ciltis gústā (2.Ķēn. 17.). No šī gústa viņi nekad neatgriezās.
Júdas valstij bija daži labi ķēniņi (piem. Ezekija, Josija), bet lielākā daļa bija slikti. Ne vienreiz vien atkārtotās grēkošanas dēļ, Dievs atteicās no Júdas, kad babilonieši ieņēma Júdu un aizveda iedzīvotājus gústā uz Babiloniju (2.Ķēn.25), pār tautu valdīja Cedekija. Sagústītie 70 gadus palika Babilonijā, pēc tam daži no viņiem Ezras un Nehemija vadībā atgriezās Iraēlā. Kopš tā laika viņiem vairs nebija sava ķēniņa, pār viņiem valdīja babilonieši, grieķi un romieši. Jēzus piedzima romiešu valdīšanas laikā. Pēc izraēliešu atteikšanās no Jēzus, romieši valdīja pār viņiem un izsēja viņus pa visu pasauli. Tikai 100 gadus atpakal ebreji atkal sāka atgriezties Izraēlā, līdz ar to vēstot Kristus atnākšanu (skat. pielikumu 3.).

Eceķiēls 21: 25. - 27. sludināja Dieva valstības beigas acīmredzot, domāta Izraēla: ''Bet tu, noziedzīgais bezdievi, Izraēla valdniek (t.i. Cedekija), kura diena pienākusi laikā... Tā saka Dievs tas Kungs: Nost ķēnišķīgo galvas rotu, nost vainagu! (t.i. beidzas Cedekija valdīšana), tas nepaliks tā kā tagad ir!... visu es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās... kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesība, tam Es to nodošu'' (Eceķ. 21: 30. - 32.). Fragments pēc fragmenta paregojumos apdraud Dieva Valstības beigas (Hoz. 10: 3.; Raudu dz. 5:16.; Jer. 14: 21.; Dan. 8: 12. - 14.).

Trīs reizes atkārtotais vārds ''drupās'' pantos Eceķiēla 21: 30. - 32. attiecas uz trijiem Babilonijas ķēniņa Nebukadnēcara iebrukumiem Izraēlā. Uzmanīgs lasītājs šajos pantos ieraudzīs piemēru tam, kas var notikt ar valsti un tās valdnieku, jo Cedekija krišana notika reizē ar Dieva Valstības krišanu (skat.nodaļu 5.2.). Tā pienāca gals Dieva Valstībai, kāda tā bija Izraēlā: '' Es ... darīšu galu Izraēla nama ķēniņa valstij '' (Hoz. 1:4.). ''Un viņa nebús līdz tam laikam...'' tas ir mājiens, ka valstība nāks vēlreiz, kad ''nāks tas, kam uz to ir tiesība, tam Es to nodošu''. ''Un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni... un viņa valstībai nebús gala'' (Lúk.ev. 1: 32., 33.). Kad atgriezīsies Kristus, tad piepildīsies apsolījumi par Valstības atdzimšanu.

Vecajā Derībā liela nozīme tiek pievērsta pareģojumiem par Dieva Valstības atdzimšanu, kad atgriezīsies Mesija. Arī Kristus mācekļus interesēja šis jautājums. ''Pēc tam viņi sanākuši jautāja viņam, sakot: ''Kad, tu Kungs, nodibināsi Izraēla valsti?'', t.i.,''Vai tiks piepildīti Eceķiēla pareģojumi 21: 27.?'' Uz to Jēzus atbildēja, ka viņi nekad nezinās oerās atnākšanas precīzu laiku,- un uzreiz pēc tam eņģeļi viņus pārliecināja, ka Jēzus atgriezīsies tieši tādā pašā veidā, kā viņi redzēja viņu paceļamies debesīs (Ap.d. 1: 6. - 11.).
Dieva Valstības / Izraēla atjaunošana notiks tad, kad atgriezīsies Kristus... Pēteris sludināja, ka Dievs sútīs ''izredzēto Kristu Jēzu, kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss bús panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti'' (Ap.d. 3: 20., 21.). Otrā atnākšana atnesīs Dieva Valstību kā vecās Izraēlas valsts atdzimšanu. Dieva Valstības atdzimšana ir ''visu (Dieva) svēto praviešu'' kopējā tēma: -

- ''Tad tronis bús nostiprināts ar žēlastību un uz tā Dāvida teltī sēdēs (pēc otrās atnākšanas - Lúk.ev. 1: 32.,33.) ar paļāvību un uzticību apveltīts tiesnesis, kas... rúpējas par taisnību'' (Jes. 16: 5.).

- ''Tai pašā laikā es sabrukušo Dāvida mītni (t.i. Dāvida troni - Lúk.1: 32.,33.) uzcelšu no jauna, es aizsegšu ar pinumiem tajā radušos caurumus un plaisas, atjaunošu to, kas bús tai nolúzis un beigās, izveidošu to no jauna pilnīgi tādu, kāda tā kādreiz ir bijusi senajās dienās'' (Amosa 9:11.). Pēdējā frāze skaidri runā par atjaunošanu.
-''Jēkaba dēli (Izraēls) stāvēs atkal kā agrāk par Mani, un viņa tautas kopā pastāvēs nesatricināmi savā pilnīgā sastāvā manā priekšā'' (Jer. 30: 20.).
-''Un tas Kungs... izraudzīs sev atkal Jeruzālemi'' (Cak. 2: 16.), padarot to par savas vispasaules Valstības galvaspilsētu (Ps. 48: 2.; Jes. 2: 2. - 4.).
- ''Es darīšu citādu Júdas un Izraēla likteni un abas zemes atjaunošu kā agrāk... atkal dzirdēs prieka balsis... Es atvedīšu atpakal šīs zemes trimdniekus un viss bús kā agrāk... un visās apdzīvotās vietās Jeruzālemes apkārtnē un pārējos Júdas novados ganāmie pulki turpmāk atkal bús stingri gana rokās, kas tos skaita!'' (Jer. 38: 7. - 13.).
-Kristus atgriešanās, lai atjaunotu šo Valstību ir Izraēla cerība un šo cerību mēs dalām ar viņiem, kad kristāmies.