7-12-5 KRUSTĀ TEIKTAIS (2): “SIEVA, REDZI, TAVS DĒLS”

Mūs aicina ciest līdzi Dieva Dēla ciešanām, patiesi sākt apjaust tās. Mazākais, ko mēs varētu darīt, ir pārdomāt to dažādos aspektus un apjaust, ja kronis patiesi nāk pēc krusta, tad mēs varam sagaidīt dzīvi, kas, vismaz principā, atspoguļo tās pašas ciešanas. Attiecības starp Kristu un Mariju liek mums skaidri jo skaidri saprast divas lietas: pirmkārt, cik cilvēcisku ciešanu pilna bija Kunga Jēzus Kristus un Viņa tuvinieku dzīve; un otrkārt to, ka Viņam bija jāupurē vistuvākās cilvēciskās attiecības dievbijības vārdā.

Cik sāpīgi tas bija

Ir kaut kas tik neizsakāmi, neaprakstāmi skumjš tajā, ka Jēzus māte stāvēja tikai kāda metra attālumā no Viņa, krusta pakājē. Un Bībeles pierakstiem raksturīgā veidā, šo faktu Jānis piemin gandrīz vai kā starp citu, garāmejot. Tas saskan ar krustā sišanas pieraksta veidu vispār. Tā, Jņ.19:17,18 šķiet centrēti uz to, ka Jēzus nesa Savu krustu uz vietu, ko sauc par Golgātu; to, ka tur Viņu sita krustā izteikts īsi un lietišķi. Arī Marka evaņģēlijā: “Un tie Viņu sita krustā un izdalīja savā starpā Viņa drēbes...” (Mk.15:24).

Sīmeans daudz agrāk pareģoja Marijas jūtas, kad viņš runāja par viņas dēlu, kam “runās pretī” un nogalinās: “Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies” (Lk.2:35). Tas nozīmē, ka Kristus dvēseles mokas arī viņa izcieta tai pašā laikā. Un tā, mēs stādāmies priekšā ap 50 gadu vecu sievieti, kas visu savu mūžu ir domājusi par Dieva vārdu, pārdomājusi par to dīvaino ceļu, kāds viņai dzīvē jāstaigā, kāds nebija lemts nevienai citai sievietei, paturēdama visas šīs lietas savā sirdī (Lk.2:19,51, nevienam neko nesakot); dzīve, kuru raksturoja dziļa pieķeršanās savam pirmdzimtajam, kā arī mulsinoša nespēja To saprast un līdz ar to arvien pieaugoša attālināšanās no Viņa patiesās dvēseles. Atcerieties, kad kāzās Marija lūdza Jēzu par vīnu, Viņš saskatīja vīna pieminēšanā Savu asiņu simbolu. Viņa prasīja pēc vīna cilvēciskajā līmenī; un Viņš atteica: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņu saruna vienkārši notika dažādos līmeņos. Gandrīz nav šaubu par to, ka Kristu sita krustā kailu. Ja mēs atkal sitam Viņu krustā (Ebr.6:6), mēs “liekam viņu smieklā”, apkaunojam Viņu. Asociācijas starp kaunu un krustā sišanu pasvītrotas Ps.22 un Jes.53; un kauns citviet ir saistīts ar kailumu.

Mēs zinām, ka ebreji uzskatīja Kristu par ārlaulībā dzimušu romiešu kareivja dēlu; tas ir rakstīts Midrašā (ebreju Bībeles tekstu komentārs). Viņi bija agrāk izsmējuši Viņu par to (Jņ.8:19). Tādēļ nav grūti iedomāties, kas Viņam krustā bija jādzird. Viņu dzēlības par pretenzijām, ka Viņš ir Dieva Dēls, bez šaubām bija ar to saistītas. Un var nešaubīties, ka šīs dzēlības skāra arī Mariju. Zobens, kas spiedās Jēzus dvēselē krustā, bija nievu zobens, kas bija vērsts pret Viņu (Ps.42:11), un, kā Sīmeans teica, šis zobens spiedās arī caur Marijas dvēseli. Citiem vārdiem, viņi abi bija patiesi ievainoti, caurdurti šo nievu dēļ par nevainīgu jaunavu, kas top grūta. Neviens no viņiem nespēja to uztvert vienaldzīgi. Un tas, ka viņi abi tur bija un uztvēra to, droši vien, tos tuvināja un darīja šķiršanos jo sāpīgāku. Viņa vienīgā nešaubīgi zināja, ka Dievs ir Kristus Tēvs, kaut arī Kungam bija viņai jāpārmet tas, ka, aizrāvusies dzīves steigā, tā reiz nosauca Jāzepu par Viņa tēvu (Lk.2:48). Visi pārējie vienmēr tiecās to apšaubīt. Ps.22:9,10 bija Kristus prātā tobrīd: “Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts. Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs”. Ja mirstošie, patiesi, atceras savu bērnību, tad Viņa domas būs kavējušās pie mātes.

Viņa bija Viņu ar sāpēm meklējusi, kad Viņam bija 12, visu mūžu viņa bija mocījusies ar šo problēmu, zinot, ka Viņš ir taisns, Dieva Dēls, viņas Pestītājs, un tomēr viņa Viņu pilnībā neizprata. Cik lielas sāpes tas viss viņai sagādāja, kad viņa uzlūkoja Viņu Viņa nāves stundā. Viņa, bez šaubām, būs izjutusi sāpes par citu bērnu (caurmēra ciparos rēķinot) zaudējumu, bet šis bija kaut kas īpašs. Viņa bija sieviete, māte un viņas īpašā mīlestība pret Jēzu nevarēja palikt citu nepamanīta. Varbūt tas bija saistīts arī ar to, ka visi citi viņas bērni bija aizgriezušies no Viņa kā no “svešinieka”, proti pagāna; iespējams, arī viņi ticēja, ka šis Jēzus bija mātes agrās jaunības grēka ar kādu romiešu kareivi auglis (Ps.68:9). Ļaudis, droši vien, bija teikuši Marijai: “Cik burvīgs bērns!” Un kaut arī nav nekādas norādes uz to, ka viņa būtu bijusi iedomīga, viņas mātes lepnums pieauga. Jo Viņš bija burvīgs bērns, kas cilvēkiem uzreiz iepatikās, nevis tāds, kas meklēja kašķi sīkumaino ciema ļaužu vidū. Atcerieties, kā viņas mātes lepnums izpaudās kāzās Kānā. Krusta pakājē stāvot, viņa to visu atcerējās, piecgadīgo puišeli, kas piekļāvās viņai, kad viņa To mierināja slimību laikā, atcerējās, kā šuva un lāpīja Viņa drēbes – iespējams pat to apmetni, par kuru piedzērušie kareivji meta meslus. Un kad viņa raudzījās uz Viņu tur, asiņainu un apspļautu, nebeidzamo mušu apsēstu, vienu tumsā, acīmredzami izslāpušu, ar viņu, kura nav spējīga palīdzēt, krusta pakājē stāvošu – viņas atmiņa noteikti atgriezās laikā pirms 34 gadiem pie Eņģeļa teiktā: 

“Viņš būs liels Tā Kunga priekšā”. “Viņš būs liels”. Un tad nesaprašanas panika, dvēseles iekšējais sāpju kliedziens, neizpratne nenovēršamas nāves priekšā.

Jēzus vārdos: “Sieva, redzi tavs dēls” jūtamas dziļas skumjas. No sākuma viņai likās it kā Jēzus teiktu: ‘Māt, skaties, kur es esmu’. Bet vēlāk viņa sapratīs, ka ne jau to Viņš domāja. Mēs gandrīz vai redzam Viņu pamājam ar galvu Jāņa virzienā. Viņš atteicās no viņas kā mātes cilvēku izpratnē, Viņš pārstāja būt viņas dēls un Viņš centās aizvietot Sevi ar pieņemtu dēlu. Tas, ka Viņš uzrunā viņu “Sieva” nevis māte, atspoguļo to attālumu, kas viņus šķīra, kad Viņš stāvēja aci pret aci ar nāvi, kad viņa cilvēka daba bija gatava viņu atstāt un Viņa kā cilvēka dēla vairs nebūs. “Redzi, tava māte...redzi tavs dēls” liek domāt, ka Jēzus aicināja tos uzlūkot viens otru. Skaidrs, ka viņu acis bija zemei vērstas. Mēs redzam, kā tie paceļ acis un redz viens otru pa acu galam, tad īss klusuma brīdis, kamēr viņi saprot, ko Jēzus ar to domāja, un tad no šīs stundas, tas ir, ļoti drīz pēc tam Jānis ved Mariju projām. Tā mēs to varētu iztēloties. Viņu garu garās sarunas par Jēzu, kuras mijās ar tikpat gariem klusuma brīžiem, kad viņi turēja to Pashā un arī nākamos gadus. Un pirmām kārtām mēs redzam viņu ciešanas, kad tie aiziet, ar mugurām pret Jēzu, kura acis tos pavada.

Tas viss vēl pastiprināja sajūtu, ka visi Viņu atstājuši. Mācekļi Viņu atstāja un bēga (Mt.26:56), tagad Viņu atstāja māte un Ps.27:9,10 vārdi sāka piepildīties: “Neatmet Mani un neatstāj mani”, ak Dievs...ja mans tēvs un mana māte Mani pamet. Visi Viņa balsti tika noņemti. Viņš bija balstījies uz Saviem mācekļiem (Lk.22:28), Viņš bija dabiski balstījies uz māti. Tagad tie bija Viņu pametuši. Un Viņa māte bija Viņu pametusi. Un tā Viņš lūdza Savu īsto Tēvu nepamest Viņu. Un tādēļ pirmsnāves sāpju, agonijas sauciens no Mt.27:46: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu (šeit ir galvenais uzsvars) esi Mani atstājis?” Mācekļu bēgšana ir nozīmīgākā tēma, it īpaši Marka 15 (Pētera, kura vaina bija vislielākā, rakstītajā?). Kāds jauneklis Viņam sekoja, bet tad aizbēga; Pēteris sekoja, bet tad noliedza Viņu (Mk.14:51,54); visi mācekļi aizbēga (:50); Jāzeps un Nikodēms Viņu noliedza (:64).

Mūsu vidū nav neviena, kuru tas neaizkustinātu. Mūs aicina just līdzi Kunga Jēzus ciešanām. Ko mēs varam sagaidīt, ja ne ciešanas mūsu dzīvē, sairušas un upurētas attiecības, mūsu mīļoto cilvēku zaudējumus. Starp kristadelfiešiem 20 – 50 gadu vecumā šķiet pieaugam tādu cilvēku slānis, kas ir laimīgi ģimenes dzīvē, labi situēti, kas jūsmīgi sludina ticību evaņģēlijam un stāsta par to, cik daudz prieka un laimes tiem sniedz viņu ticība. Un tiem, kas tā nejūtas, liek justies garīgā ziņā zemākiem. Patiesa meditācija par mūsu Kunga krustu un Viņa biežie pamudinājumi dalīties ar Viņu tajā ir pretlīdzeklis tam. Mums ir jācieš līdz ar Viņu, lai mēs tiktu pagodināti līdz ar Viņu Valstībā. Tagadējais Kristus prieks un miers ir prieks un miers, kas Viņam bija dzīvē, dziļš iekšējs prieks un miers, ko nes pārliecība, ka mēs esam uz pestīšanas ceļa. Izziniet sevi, brāļi un māsas! Analizējiet savu dzīvi. Ja mēs patiesi no sirds mēģinām dalīties ar Kristu Viņa krusta ciešanās, ja mēs sākam izprast pašuzupurēšanās, mīlestības līdz galam nozīmi, tad mēs sākam apjaust Kristus garu krustā, šo vientulības sāpju izraisīto kliedzienu. Mēs spēsim domāt Viņa domas, mēs sajutīsim Viņa gara radniecību ar mūsējo, šo garīgo saskarsmi! Un tieši tajā ir prieks un miers, kuri nav vārdiem aprakstāmi.