1.    princips

1. Pastāv iepriekš nolemtība par to, ka cilvēki vai nu būs Valstībā, vai nebūs. Iepriekš nolemtība nav tajā, ka mēs tapsim aicināti, proti, mums tiks dota iespēja; jau iepriekš ir nolemts, ka daži sasniegs Kristus tēlu savā dzīvē. Citi klups pret Dieva vārdu tāpēc, ka tas jau iepriekš bija tā nolemts.

2.princips

Dievs kritizē tos, kas neklausa Dieva vārdu, un Viņam patīk taisno paklausība. Citiem vārdiem sakot, pastāv brīva izvēle.

Komentārs

Parasti mēs cenšamies to skaidrot, sakot, ka Dieva iepriekš nolemtība ņem vērā mūsu brīvas gribas lēmumus. Taču tas ne tikai nekur nav teikts Rakstos; tas padara pašu iepriekš nolemtības principu par neesošu. Rom.9 Pāvils iztirzā šo problēmu; un viņš nesāk runāt par brīvu izvēli. Viņš tikai saka, ka mēs jau nebūsim tie, kas apšaubīs Dieva izvēli, ja Viņš nolems kādu iznīcībai. Un šajā kontekstā Pāvils saka, ka neizskaidrojamajai iepriekš nolemtībai kā tādai jau jāliek mums izjust pazemību, tāpat kā Izraēlam bija jāizjūt pazemība, jo Dievs bija viņus izvēlējies ne jau tāpēc, ka viņi gribēja būt paklausīgi. 

2.Ādamam bija jāmirst tai dienā, kad viņš nobaudīja ābolu.

Neviens nevar izpirkt brāļa grēkus vai nest cita noziegumus (Ecēh.18:20).

Bet viņš nenomira.

Bet Kristus kā cilvēks uzņēmās mūsu grēku nešanu.

Tas ir viens no skaistākajiem pestīšanas noslēpumiem. Nav pestīšanas teorijas, kas izskaidrotu pestīšanas paradoksu.

3. Ninivei bija jābūt galīgi nopostītai četrdesmit dienas pēc Jonas sludināšanas, neraugoties uz to, vai tā nožēlos savus grēkus.

Dievs pārdomāja. Tas nenotika.

Dieva vārds mums tiek pasniegts kā allaž pareizs, uz kuru var paļauties, kā tas galu galā arī ir.

4. Dieva nodoms ir nemainīgs; Viņš atklāj Sevi, un mums ir jāpieņem, ka notiks tā, kā Viņš ir teicis.

Dievs teica, ka Viņš izvedīs Izraēliešus no Ēģiptes un ievedīs tos Kānaāna zemē.

Cilvēku lūgšanas un uzvešanās var mainīt Dieva izteikto nodomu.

Dievs izveda viņus no Ēģiptes un nogalināja tos tuksnesī, kā tie bija baidījušies. Viņš mainīja Savu nodomu pusceļā (4.Moz.14:35).

Dieva nodoms mums ir pasniegts kā cieta klints, kāds tas arī ir galu galā. Nepārprotami kā šeit tā arī augstākminētajos 1.un 2. punktos Dievs prasa, lai mēs ticētu, ka Viņa vārds un nodoms ir drošs no Viņa redzes viedokļa, kaut gan cilvēku acīs Viņa vārds un nodoms var izskatīties ļoti nepastāvīgs.

5. Pastāv skaidri noteikts Kristus atgriešanās laiks, ko Dievs ir noteicis no paša sākuma, pēc tam, kad būs notikušas noteiktas lietas.

Dievs uzklausa mūs, ja mēs paļaujamies uz Viņu un lūdzam pēc Viņa prāta (1.Jņ.5:14 utt.).

Šķiet, ka Salamans būtu varējis kļūt par Mesiju, ja viņš būtu palicis ticībā; Kristus būtu varējis nodibināt Valstību pirmajā gadsimtā, ja Izraēls būtu viņu pieņēmis. Daudzi panti liek domāt, ka mūsu lūgšanas, visas mūsu draudzes garīguma pieaugums, Evaņģēlija izplatība visā pasaulē un Izraēla atgriešanās, citu starpā, var paātrināt Kristus atnākšanu.

Bet ir arī piemēri, kad Dievs uzklausa tos, kuros nav pilnas paļāvības uz Dievu un pat tos, kas vēlāk būs nosodīti (Caharijas; ticīgie lūdz par Pētera atbrīvošanu; Mt.7:21-23).

Šis nu ir paradokss, kas nav samierināms.

Saikne starp ticību un Dieva uzklausītu lūgšanu nav tik vienkārša, kā tas izskan dažos pantos. Dievs strādā ar mums daudz augstākā līmenī, nevis vienkārši atsaucoties uz mūsu vārdiem par zīmi tam, ka Viņš pieņem mūsu ticību. 

6. Dievs neieredz šķiršanos. Viņš atļāva Izraēliešiem šķirties tikai “jūsu cietsirdības dēļ”. Pēc Mozus likuma, Dievs aizliedza savai tautai vēlreiz apprecēt šķirto sievu.

Dieva likumi ir absolūti un Viņš brīdina ar pagātnes piemēru palīdzību, lai mēs tos nepārkāptu.

Bet Dievs šķīrās no Izraēla, Savas sievas, jo tā bija neuzticīga. Taču Viņš lūdz to atgriezties pie Viņa un atkal apprecēties. Viņš pārkāpj Pats Savu likumu, pieļaujot “negantību”, kā Viņš to nosauc, lai parādītu Savu mīlestību pret Izraēlu. Līdzīgi, likums māca, ka pirmdzimtajam ir tiesības uz dubultu mantojumu salīdzinājumā ar brāļiem, bet mēs esam darīti par Kristus līdzmantiniekiem (Rom.8:17). Tas ir vēl viens žēlsirdības paradokss.

Taču Viņš piekāpjas cilvēku vājuma priekšā (skat 2.7), atgādinājis Izraēlam, kā viņi grēkoja ar midiānietēm, Viņš atļauj tiem paturēt neprecētas midiānietes par sievām (4.Moz.31:16,18).

Tas izklausās tā, it kā Dievs teiktu “Dari, kā Es saku, nevis kā Es daru’. Augot mēs sagaidām, ka mūsu vecāki, skolotāji, priekšnieki būs konsekventi, rādīs mums tās uzvedības piemēru, kuram viņi grib, lai mēs sekotu savā dzīvē. Un kad mēs kļūstam par vecākiem, skolotājiem, priekšniekiem, mēs jūtam, ka arī mums ir tā jārīkojas...bet Dievs ir tikai kā Tēvs mums daudzējādā ziņā. Viņš ir Dievs, nevis cilvēks; un tā, Viņš nebūs tik konsekvents, kādam ir cilvēku tēvam jābūt.

Tāda ir Viņa žēlastība pret mums, un, kas ir vēl būtiskāk, Viņa kvēlā vēlēšanās izglābt cilvēkus, kas varētu arī nesasniegt glābšanu pilnīgas pakļāvības trūkuma dēļ.

7. Dāvids slepkavoja, bija laulības pārkāpējs un bija rīkojies pārgalvīgi (2.Sam.12:9 salīdz. ar 4.Moz.15:31). Taču Dievs neievēroja šos grēkus it kā tie būtu ‘virspusēji’ grēki; patiesais vīrs Dāvids bija Dieva pieņemts un pacelts kā brīnumains piemērs visiem ticīgajiem.

Līdzīgi, arī Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs bija vien cilvēki, kuriem piemita šīs ‘virspusējās’ vājības (ja vien tādas patiešām pastāv). Taču viņi tiek pieskaitīti ticības pamatlicējiem.

Uzas grēks, pastiepjot roku pret šķirstu tiek aprakstīts tā, it kā viņš to darīja, lai palīdzētu Dievam; viņš mīlēja Dievu, kā viņš to prata. Taču Dievs izdzēsa viņa dzīvību, šķietami, par šo vienīgo grēku. Arī Mozum bija liegts ieiet apsolītajā zemē viena grēka dēļ. Ēlis rakstos attēlots kā lāga vīrs, kas pamatā mīlēja Dievu, bet (līdzīgi vairumam vecāku) pārāk mīkstsirdīgi izturējās pret saviem bērniem. Šī iemesla dēļ Dievs viņu noraidīja. 

Protams, mēs varētu samierināt šīs divas slejas, sakot, ka Dievs redz sirdi, kā tas patiešām arī ir. Bet es gribu teikt, ka šie piemēri, tā kā tie ir doti, liek cilvēkam secināt par Dieva nekonsekvenci. Mēs varam pieņemt, ka Ēlis un Uza bija ļoti grēcīgi salīdzinājumā ar (teiksim) Dāvidu vai Jēkabu, un tādēļ Viņš bija tik skarbs pret tiem. Bet tie ir tikai mūsu pieņēmumi. Vai nav labāk darīt tā, kā Dievs vēlas, un pieņemt šo kā pretrunu Dieva pašatklāsmē?

8. Daudziem no ticīgajiem bija vairākas sievas; daudzi no tiem uzvedās neatbilstoši Dieva dotajiem laulību noteikumiem. Tā, Ābrahāmam bija gadījuma rakstura sakari ar kalponi Hagari, tāpēc ka viņš un Sāraja nedomāja, ka Dieva apsolījums piepildīsies caur Sāraju.

Citviet Dievs ir ļoti nosodošs pret jebkādu laulības pārkāpumu.

Vai mums patiesi būtu jātic, ka dažreiz vienu un to pašu rīcību Dievs uzskata par nopietnu grēku, kamēr citreiz Viņš to neievēro, (acīmredzot) uzskatot šīs lietas par ‘virspusēju’ grēku? Dievs nepārprotami ir principu Dievs, un Viņa principi ir vienmēr spēkā. Taču Viņa žēlsirdība un sapratne ir tādi, ka Viņa attieksme pret cilvēkiem dažreiz mūs pārsteigs kā paradoksāla.

9.Mūsu glābšana ir žēlsirdības dāvana; jo vairāk mēs nobriestam garīgi, jo vairāk pārliecināmies par to, ka mēs paši nevaram itin neko darīt, lai tiktu taisnoti. Mūs glābj žēlastība, nevis mūsu darbi vai pakļaušanās bauslībai (Skat Rom.1-7).

Jēzus teica: “Ja jūs mīlat Mani, turat Manas pavēles” (Jņ.14:15), atsaucoties uz Mozus apgalvojumu, ka Dievs glābs Izraēlu tikai, ja viņi parādīs Viņam savu mīlestību, turot Viņa baušļus (2.Moz.20:6). Darbi un paklausība ir no svara; piemēram kristības.

10. Dievs noraidīja Izraēlu, teikdams: “Jūs neesat Mana tauta”. Tas bija skaidri pateikts. Vēstulē romiešiem Pāvils šķiet citējam to ārpus konteksta. Tajā pašā nodaļā viņš šķietami sagroza lietas, runājot par to, ka slikta, meža koka atvase ir uzpotēta labajā kokā; notiek tieši otrādi. Šīm apzinātajām nekonsekvencēm ir noteikti jāparāda, ka žēlsirdības nozīme ir izprotama tikai pretrunu un paradoksu izteiksmē, kad mēs to cenšamies izteikt cilvēku terminos.

“Tās Radītājs neapžēlojas par to; kas to veidojis, nav tai žēlīgs” (Jes.27:11).

Dievs teica, ka Viņš iznīcinās Izraēlu Ēģiptē (Ecēh.20:8). Bet Viņš to neizdarīja.

Dievs gribēja iznīcināt Izraēlu tuksnesī (Ecēh.20:21).

Dievs gribēja iznīcināt Izraēlu ar babiloniešu palīdzību par visām viņu negantībām (Ecēh.7:4,9; 5:11; 8:19; 9:10).

Bet citādā ziņā, Izraēls netika noraidīts, pateicoties Dieva ‘neloģiskajai’ mīlestībai pret tiem. “Kā Es tevi lai atstāju, Efraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu?...Bet Mana sirds ir noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā” (Hoz.11:8).

Viņa žēlsirdība un grēka nosodījums ir apvienoti Viņa raksturā: “Es nodevu Savu sirdsmīļo viņa ienaidnieku rokās” (Jer.12:7).

Bet tas, ka Dievs ir radījis un veidojis Izraēlu, ir par iemeslu tam, kā Viņš pats saka, ka viņš to aicina smelties no Viņam vienmēr piemītošās žēlsirdības (Jes.43:1, 44:2, 49:15).

“Bet tad Es no tā atteicos Sava Vārda dēļ, lai tas netop likts negodā” (Ecēh.20:9).

Dievs “atrāva Savu roku atkal atpakaļ”, Viņš atsauca Savu bargo solījumu (Ecēh.20:22).

Kad Dievs sodīja Izraēlu caur babiloniešiem, Ezra (9:13) saprata, ka Dievs tos ir saudzējis vairāk, nekā Izraēla noziegumi to pelnījuši. 

Šī šķietamā pretruna parāda, kā Dieva mīlestība un žēlsirdība pret Savu tautu nepakļaujas Viņa Paša izteiktajam nodomam; Dieva mīlestība nav izskaidrojama cilvēkiem bez pretstatu un paradoksu palīdzības. Mums kā cilvēkiem vienkārši nav pieejamas paradigmas, kas izskaidrotu mums Dieva mīlestību.

Tas, ka šie panti atkārtojas Jesajas pravietojumā, mudina tos apvienot. Viņš neapžēlosies par viņiem, Viņš nebūs tiem žēlīgs (kā bieži teikts Ecēhiēlā) – bet Viņš apžēlojas.

Jes.40:2, atkal kontekstā ar Izraēla sodīšanu caur babiloniešiem, teikts, ka Jeruzaleme saņēmusi divkārtīgu sodu par saviem grēkiem; un tomēr Ezra saka, ka tas bijis mazāks par to, ko Izraēls bija pelnījis par visiem saviem grēkiem. Šeit mēs sastopamies ar pilnīgu un nekonsekventu Dieva žēlastību; gandrīz vai vainas uzņemšanos par viņu sodīšanu (salīdz. ar to, ka Dievs līdzīgi uzņemas vainu Jes.54:6-8).[I1] 

Ja Dievs saka, ka Viņš sodīs kādu par grēkiem pēc kāda laika, kas viņam tiek dots, lai nožēlotu grēkus, tad Viņš to darīs.

Pats Kungs saka, ka Izraēla brūce ir nāvīga (Jer.30:12).

Visa Jūdeja tiks iznīcināta (Jer.44:11)

Izraēls bija zari, kas bija jāizcērt.

Vīģes koks nemūžam vairs nenesīs augļus (Mk.11:14).

Dievs solīja, ka pat ja Izraēls grēkos, Viņš tos neatmetīs un nelauzīs derību ar viņiem nemūžam (3.Moz.26:44; Soģu 2:1).

Dievs teica, ka Viņš nesaudzēs un nežēlos Izraēlu, turot tiesu pār to. Viņš pat brīdina tos nedomāt, ka tie ir vien tukši draudi, vēl viens brīdinājums (nāk kara trokšņa diena); Viņš ir gatavs tos iznīcināt (Ecēh.7:7,4,9; 5:11; 8:18; 9:10; Jer.13,14; 21:7).

11. Kristus bija tieši tāds pats kā mēs, mūsu pārstāvis un piemērs un iedvesma mūsu cīņā ar mūsu miesu.

Dievs nepieļaus, lai Viņa Vārds tiktu zaimots Viņa tautas dēļ (Jes.48:11; Ecēh.20:9).

Pareizticīgās baznīcas ideja par izpirkšanas (2) maksu kā aizvietojumu ir aplama. Kristus asinis netika izlietas, lai ar tām atpirktu mūs. 

Atkl.2:21,22 Jezabelei tika dots laiks, lai nožēlotu grēkus, bet viņa to nedarīja, tādēļ spriedums tika paziņots; bet ja pat tad viņa atgrieztos, viņa nebūtu nosodīta.

Taču Jahve izdziedināja nāvīgo brūci (Jer.30:17).

Bet tajā pat nodaļā runāts par atlikumu, kas netiks iznīcināts (:14,28).

Bet tiem bija atkal jātiek uzpotētiem savā eļļas kokā (Rom.11).

Taču Izraēls zaļos un ziedēs, un tie pildīs zemes virsu ar augļiem un labklājību (Jes.27:6); tādējādi vīģes koks nesīs augļus, kaut arī tā bija tik dramatiska zīme, kad tas tika sodīts uz mūžīgu neauglību (Lk.21:29,30).

Bet Viņš to darīja (Cah.11:10 salīdz. ar Jer.14:21), kā to pierāda Mozus likuma, kas bija pamats Dieva derībā ar Izraēlu, beigas.

Bet Dievs žēloja un saudzēja Izraēlu arī tai laikā, kad sodīja tos (Ecēh.36:21; Mal.3:17,18).

Taču Kristus bija Dieva dēls, Viņš bija vairāk kā “vienkāršs cilvēks”. Viņam acīmredzot bija kāda “nosliece” (kā teicis Roberts Robertss) uz taisnprātību, kuras nav mums (1).

Dievs ļāva Savai tautai krist negodā (Jes.46:7). Viņi lika negodā Viņa Vārdu (Jer.34:16; Mal.1:7).

Bet kam tad Kristus deva mūsu izpirkšanas maksu? Ne jau Dievam (tad jau tā būtu bijusi aizvietošana) un arī ne sātanam, kā to kļūdaini pieļauj pareizticība.

Tā ir vienkārši Dieva karstā vēlēšanās, lai cilvēki nožēlotu savus grēkus.

Tas ir Dieva Izraēla mīlestības paradokss un vēlēšanās, lai tas tiktu atpestīts.

No dārzkopības viedokļa tas nav iespējams. Iznīcis, nedzīvs zars, neatgūs dzīvību, ja to uzpotēs dzīvā kokā. Taču Izraēlas pēdējo dienu atpestīšanas brīnumā tieši tā tas notiks.

Kungs teica vārdus par Izraēla zaļošanu nākotnē, ļoti labi apzinoties, ka Viņš (un vairāki VD

fragmenti) to nosodījis uz mūžīgu neauglību. Taču Viņam bija zināms arī žēlsirdības paradokss.

Izraēls lauza derību, nepildot Dieva baušļus (3.Moz.26:15; 5.Moz.31:16 un daudzviet citur). Tādēļ Dievs lauza derību ar Izraēlu. Taču Dievs bija izteicis apsolījumus nemūžam nelauzt derību ar Izraēlu, jo Viņš izvēlējās vārdus, kas neatklāja Viņa iepriekšēju zināšanu, ka Izraēls grēkos. Šķietamo pretrunu var atrisināt, saprotot, ka Dieva prāts nebija novirzīts uz Izraēla nākotnes atkrišanu tai brīdī, kad Viņš noslēdza ar viņiem ‘nelaužamu’ derību. Taču paradokss paliek; Viņš lauza Savu derību ar viņiem, kad tie apgrēkojās. Viņš sodīja tos, lai noslēgtu ar tiem vēl žēlsirdīgāku derību.

Joēls (2:17) saprata, ka Dievs spēj Savā žēlsirdībā mainīt Paša izteikto nodomu pat pašā pēdējā brīdī, un tādēļ viņš mudina priesterus lūgt Dievu “žēlot” tos, kad Viņš izlej pār tiem Savu bardzību, kaut arī Viņš ir teicis, ka Viņš to nedarīs. 

Dieva izpausme Kristū bija un ir “dievbijības noslēpums” (1.Tim.3:16). Taču Kristus cilvēcībai bija, bez šaubām, mūs jāiedvesmo un jāmierina; proti, nākot no tā, ko mēs pieņemam un kam ticam, bet kas tomēr šķiet pretrunīgs.

Dievs aicina mūs saskatīt Viņa pūliņus, kas vērsti uz to, lai neļautu nonicināt Viņa Vārdu Izraēla neķītrību daudzuma dēļ. Šī tēma skaidri parādās Ecēhiēlā: tie zaimoja Viņu un Viņš centās, lai Viņa Vārds netiktu likts negodā. Šeit parādās tas brīvas gribas mērs, ko Dievs pieļauj cilvēku grēcīgumam, kā arī Dieva cerības mērs uz labu cilvēkā, it kā Viņš nevarētu iedomāties, ka tie varētu nicināt Viņa vārdu tik lielā mērā, kā viņi to darīja.

No vienas puses, grēku izpirkšanai ir loģisks pamatojums. No otras puses, tāds nav atrodams (2). 

12. Sestdienā priesteri apgānīja sestdienu.

“Un ikviens, kas tanī dienā darīs kādu darbu, to Es izdeldēšu no Savas tautas vidus” (3.Moz.23:30).

Sestdienā nekāds darbs nebija jādara.

Bet Dievs praviešu rakstos izsaka neapmierinātību ar to, ka Viņa tauta netur sabatu. Viņš neizslēdza cilvēkus no tautas vidus, kā Viņš bija solījis.

Kungs (Mt.12:5) teica, ka priesteri “apgānīja” sestdienu; Viņš neteica, ka tādēļ, ka viņi turēja tās garu, viss ir kārtībā. Lietojot tik stipru vārdu kā “apgānīt” Viņš šķiet pat pasvītrojam šo domu. Tas nenozīmē, ka Dievs saka, bet nedara. Vienkārši Viņa žēlsirdība un pacietība sniedzas pāri Viņa likumam.

13. Dievs piedēvē Savu taisnību cilvēkiem; viņš tos uzskata par taisniem, kaut arī tie tādi nav.

Tā, Viņš runā par Dāvida, Hiskijas un Josija reformām kā par ļoti perfektām, kad faktiski viņi ignorēja būtiskas lietas, kā būdiņu svētku turēšanu (Neh.9:17).

Personīga taisnprātība un paklausība ir būtiski pestīšanai.

Svētku turēšana bija būtiska zīme, ka cilvēks uztur derību ar Dievu.

Pestīšana nāk kā no paklausības, tā arī no žēlsirdības, kuras rezultātā mūs uzskata par paklausīgiem, lai gan mēs tādi neesam. Dievs ir tik iejūtīgs, redzot cilvēku cenšanos būt garīgiem, ka Viņš var izmantot Savu varu, lai nepievērstu uzmanību citiem trūkumiem; kaut gan ir daudz piemēru, kad citādi garīgs cilvēks tiek atraidīts kāda viena trūkuma dēļ (piemēram, Ēlis).

14. Dievu nevar redzēt.

Dievs runā tā, it kā Viņš būtu miris un atstājis Izraēlu atraitnēs (Jes.54:4,6).

Dievs aizmirst mūsu grēkus.

Mozus redzēja Dievu.

Bet Dievs ir nemirstīgs.

Aizmirst nav Dieva dabā.

Ir pilnīgi iespējams, ka tā bija Dieva izpausme eņģeļa tēlā. Bet, ņemot vērā tās Dieva ‘nekonsekvences’, kuras mēs izskatījām, vai tad nevarētu būt, ka Dievs tiešām piekāpās Mozus cilvēcības priekšā un patiesi nonāca zemē, un atļāva Mozum redzēt Viņu no mugurpuses?

Dievs grib kaut kādā veidā paglābt Izraēlu no kauna, ka Viņš tos ir atstājis to neuzticības dēļ. Viņš pat iet tiktāl, ka acīmredzami noliedz pats Savu dabu, lai to izdarītu. Viņš noliegs Savu dabu, lai parādītu mums Savas piedošanas mēru. Viņš pat var ierobežot Savu viszinību.

15. Raksti interpretē Rakstus. Taču tas noved pie slēdziena, ka zvērs Atklāsmes grāmatā simbolizē arābu pretestību dabīgajam Izraēlam pēdējās dienās.

Bībele ir Dieva iedvesta. Tādēļ katra detaļa ir pareiza un nozīmīga.

Raksti interpretē Rakstus. Taču tas noved pie slēdziena, ka zvērs Atklāsmes grāmatā ir Romas impērijas turpinājums reliģiskā formātā; proti, tas attiecas uz ticīgo vajāšanu no katoļu baznīcas puses visā vēstures gaitā.

Dažviet Bībele ir grūti izprotama. Runājot garā, Pāvils šķiet aizmirsis precīzo citātu, vai arī ar nodomu vairīdamies precizitātes, saka “kādā vietā gan kāds ir apliecinājis” (Ebr.2:6). Gadās, ka Gars lieto ļoti aptuvenus skaitļus precīzu skaitļu vietā (“ap četri simti piecdesmit gadu” Ap.d.13:20 salīdz. ar 1.Ķēn.6:1). Atsauce uz “septiņdesmit” Soģu 9:56 arī šķiet neprecīza. Septiņi gadi un seši mēneši (2.Sam.2:11) 1.Ķēn.2:11 pārtop septiņos gados; trīs mēneši un desmit dienas (2.Laiku 36:9) 2.Ķēn.24:8 jau ir trīs mēneši. 

Šīs divas interpretācijas ir grūti savienojamas. Taču abas nāk no Bībeles. Bībeles garā domājošie brāļi vienkārši nevar vienoties šī pravietojuma izpratnē. Kādēļ? Nav tādas domāšanas paradigmas, kas tos novestu pie vienas un tās pašas interpretācijas; Dieva drošā pareģojuma vārdu vienkārši var izprast ne vienā vien veidā, kaut gan sekojošās interpretācijas šķiet savstarpēji izslēdzošas.

Tas nešaubīgi parāda, ka Dievs ir Dievs, ne cilvēks. Viņa vārds nav pretrunīgs, bet nodrošinot to, Dievs nenolaižas līdz cilvēka līmenim, kas vēlas uzrakstīt perfektu grāmatu, nodrošinot katra tēla drošu atbilstību. Viņa garīgā kultūra ir daudz augstāka.