Mājas lapa
9.2.2.JĒKABS UN APSOLĪJUMI:
PROGRESĒJOŠS NOVĒRTĒJUMS
Ebreju tēviem dotajiem solījumiem jābūt mūsu ticības un rīcības pamatā. Diemžēl, uzsvars, kas uz tiem tika likts agrāk, ir gājis mazumā līdz ar mūsu kopienas novēršanos no patiesā Evaņģēlija pamatiem un pārmērīgas pievēršanās otršķirīgiem jautājumiem. Šo apsolījumu, kas veido mūsu derības ar Dievu pamatu, izpratnei ir jāpieaug mūsu garīgās attīstības gaitā. Mēs ne tikai mācīsimies novērtēt to svarīgumu, bet arī izpratīsim tos daudz labāk. Jēkaba attieksme pret apsolījumiem, pret vienu Evaņģēliju bija saistīta ar viņa attieksmi pret Dievu. Jēkabs pakāpeniski sāka redzēt šos apsolījumus, kuri viņam bija zināmi kopš bērnības dienām, kā personīgi viņam ārkārtīgi svarīgus. Tā, 77 gadu vecumā viņš zvērēja: “Ja Dievs būs ar mani...tad Tas Kungs man būs par Dievu” (28:20-22 – vārdi, kurus citēja neuzticīgais Absaloms 2.Sam.15:8). Tas netieši norāda uz to, ka tajā laikā Jēkabs neuzskatīja Jahvi par savu Dievu. Tomēr Dievs bija solījis Ābrahāmam, ka viņš būs par Dievu arī viņa pēcnācējiem (17:7,8); Jēkabam bija zināmi šie apsolījumi, taču viņš parāda, ka viņš nepieņem tos kā attiecošos uz viņu tobrīd. Tas, ka beigās viņš nosauc Dievu par savu Dievu parāda, ka tad viņš jau ir pieņēmis Ābrahāmam dotos solījumus kā personīgi viņam dotus (49:24,25). Te ir tā milzu atšķirība starp zināšanu un ticību. Kristīšanās laikā mums drīzāk ir zināšanas, kas uzdodas par ticību. Un visu savu mūžu mums ir jācīnās, kā to darīja Jēkabs, lai pārvērstu zināšanas ticībā. Viņa personīgā apsolījumu brīnuma izpratne beigās atklājas 48:4.pantā, kur Jēkabs saka Jāzepam, kā Visuvarenais Dievs viņam teicis: “Redzi, Es būšu tas, kas tev liek augļoties un vairoties un kas tevi darīs par tautu kopu, un Es došu šo zemi par mūžīgu īpašumu taviem pēcnācējiem pēc tevis”. Dievs to faktiski nebija teicis Jēkabam; Jēkabs citē apsolījumu Ābrahāmam no 17:8 un attiecina to uz sevi. Tā tas ir arī ar mums, dziļi personīga visa šī brīnuma uztvere, ka tas viss patiesi attiecas uz mani, ir tā galējā brieduma pazīme, kuru mēs vēlētos sasniegt.
Mēs redzēsim, ka Jēkabs pakāpeniski nāca pie pārliecības, ka Dieva apsolījumi vairāk attiecas uz garīgo svētību, nekā uz materiālajām lietām; viņš arvien dziļāk izprata to praktisko nozīmi kā attālināšanos no tagadējās pasaules un pieķeršanos apsolītās Valstības lietām; viņš redzēja, ja šie apsolījumi patiesi attiecas uz mums, tad mēs esam cieši saistīti ar visiem citiem, kas tāpat kā mēs lolo šīs derības Cerību; un viņš it sevišķi labi izprata Jēzus Kristus diženumu un Viņa absolūti centrālo vietu, jo Viņš ir tā apsolītā sēkla, caur kuru viss kļūst iespējams.
Jēkabs ļoti labi zināja apsolījumus, visus savus jaunības gadus dzīvojot kopā ar Ābrahāmu un Īzāku (25:27 salīdz. ar Ebr.11:9), tas nevarēja būt savādāk. Svētdienas vakari, droši vien, pagāja nemanot, apspriežot un pārdomājot, iedziļinoties visās šajās lietās. Un tomēr dzīves lielāko daļu Jēkabs uztvēra Dieva apsolījumus kā sava veida līdzekli, kas nodrošināja viņa personīgo materiālo svētību, uztvēra tos egoistiski un materiāli. Tikai paša personīgās apgrēcības izpratne, pie kuras viņš tika novests, beidzot atvēra viņa acis. Un šķiet, ka mums visiem ir jānoiet šis ceļš.
No sākuma Jēkabs redzēja tikai apsolījumu materiālos aspektus
Jēkabs bija materiālists; viņš “iemantoja” / ieguva materiālos labumus tāpat kā to darīja Ābrahāms (31:18 salīdz. ar12:5; 24:35) un tādēļ tiecās redzēt Dieva apsolījumus drīzāk kā tādus, kas nostiprina viņa izvēlēto dzīves stilu, nevis pieņemt, ka patiesā svētība, kura viņam bija nepieciešama, ir garīgā svētība. Tāpat kā mūsu iepriekš izveidojušies uzskati iespaido to, kā mēs uztveram Rakstus, tā arī Jēkabs uztvēra apsolījumus. Dzirdējis apsolījumus par nākamo sēklu un tagadējo Dieva solīto aizsardzību, Jēkabs tūlīt pat uztvēra pēdējo: “Ja Dievs būs ar mani...tad Tas Kungs būs man par Dievu” (28:20,21). Viņš nepievērsa uzmanību netiešajiem norādījumiem uz Mesiju, kaut gan vēlāk viņš saprata, ka tie bija visbūtiskākie Dieva apsolījumi. Tas, ka viņš pacēla (salīdz. ar augšāmcelšanos) akmeni un lēja eļļu pār tā virsu varētu būt neskaidrs priekšstats par Mesiju, bet bija jāpaiet gadiem, lai tas nopietni attīstītos. Jēkabs domāja, ka Dievs ir svētījis Lābanu, pildot Ābrahāmam dotos solījumus, vienkārši tāpēc, ka Lābana ganāmpulki bija vairojušies; viņš redzēja “svētību” kā materiālo labklājību (30:30).
Viņš tāpat kā Īzāks apsolījumus uztvēra pārāk materiāli; svētīdams Jēkabu, Īzāks būtībā runāja tikai par materiālo svētību šai saulē (28:3,4). Šī tīri materiālā apsolījumu uztvere skaidri parādās arī tajā, ka viņš tā tiecās iegūt pirmdzimtību no Ēsava. Tā nebija garīguma izpausme, bet drīzāk apmātība ar materiālo labumu iegūšanu. Mēs varam būt droši, ka viņš bija izvārījis viru tieši īstajā brīdī ar nodomu. Diez vai prasība, lai Ēsavs pārdotu par to savu pirmdzimtību, bija impulsīva. Viņš ne tikai neticēja apsolījumam, ka vecākais kalpos jaunākajam, viņš to pārprata, domādams, ka Dieva apsolījumu izpilde ir atkarīga no cilvēku rīcības un atjautības. Viņš runāja par to, kā viņš liks Dieva apsolījumiem par viņu izpildīties (27:12). Vēlāk viņš demonstrē to pašu attieksmi, kad viņš apraksta savus bērnus kā tagadējās auglības apsolījumu izpildi (32:11), bet arī bērnus, kurus viņš bija ieguvis, pateicoties savai paša kalpošanai (30:26); pēc viņa domām, viņa paša pūliņi un darbs piepildījuši Dieva apsolījumus. Viņš viennozīmīgi saka, ka ja Dievs vēl vairos viņa ganāmpulkus, tā būs zīme, ka viņš ir taisns (30:33). Tāpat kā Ījabam, viņam vēl bija jāmācās, ka Dieva svētība nav pirmām kārtām materiāla, un ka mēs nesaņemam to tieši proporcionāli mūsu taisnībai. Taču visa šī izglītošanas procesa gaitā Dievs pacietīgi daļēji atbalstīja viņu. “Atver savas acis un skaties: visi teķi...” (31:12) ir apsolījums, kas izteikts tais pašos vārdos, ar kuriem Dievs uzrunāja Ābrahāmu, lai tas paceltu savas acis un paraudzītos uz zemi, kuru Viņš dos viņam (13:14,15). Pat kamēr Jēkabs centās pildīt Dieva apsolījumus Viņa vietā, arvien vēl pa pusei pielūdzot elkus, Dievs lēnprātīgi balstīja viņu, lai pamācītu viņu vispirms, ka viņš pildīs solījumus, un tad, lai parādītu Jēkabam visu šo lietu daudz garīgāko būtību.
Jēkabs uzskatīja savu materiālo labklājību kā Dieva apsolījumu izpildi attiecībā uz viņu. Tāpēc ka viņš bija saņēmis materiālo svētību šai dzīvē, viņš uzskatīja, ka apsolījumi ir izpildīti un gandrīz izlaida no redzes loka mūsu nākotnes attiecības ar Dievu. Tā ir spēcīga mācība, kas mums jāuztver. Viņš redzēja apsolījumus viņam (“žēlastība...taisnība”) jau kā izpildītus (32:11) un tādēļ viņam bija nepieciešama šī cīniņu nakts, lai novestu viņu līdz saprašanai, ka piedošanas svētība ar tās mūžīgajām nākotnes saistībām ir visu šo apsolījumu būtība. Apsolījumu, ka Ābrahāma pēcteču būs tik daudz kā jūras smiltis, viņš redzēja izpildāmies tajā, ka viņa pēctečiem nebija fiziski nodarīts pāri (32:13); taču Jaunā Derība māca, ka šis apsolījums būtībā attiecas uz Mesiju un uz tiem no visām tautām, kas būs “Viņā”. Dzīves nogalē Jēkabs šķiet bija to sapratis.
Dieva apsolījumu izpildīšana Viņa vietā
Tāpēc ka lielāko savu mūža daļu Jēkabs uzskatīja, ka Dieva apsolījumu izpilde atkarīga no viņa centieniem, viņš tik bieži tos arī apšaubīja, jo cilvēks, protams, nekad nav spējīgs pielikt pietiekami daudz pūliņu. Un tā, viņš lūdz Dievu izglābt viņu no viņa brāļa rokas, jo, ja Ēsavs viņu nogalinās, derība netiks izpildīta. “Es bīstos viņa, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus” (32:12). Vai viņš nomirtu tonakt vai nē, tas nenozīmētu, ka nevarētu izpildīties Dieva apsolījums par to, ka viņa sēkla dos tik daudz pēcnācēju, ka ne saskaitīt (32:13). Bet visupirms Jēkabs redzēja apsolījumus drīzāk kā sološus viņam personiskus, laicīgus labumus, nekā droši ticēja nākamības saistībām. Viņa cīniņš ar Eņģeli bija visas šīs attieksmes atspulgs; viņš domāja, ka Dieva apsolījumu svētība ir sasniedzama viņa cīniņu rezultātā. Šīs nakts gaitā viņš pārstāja cīnīties ar Eņģeli un lūdza ar asarām acīs viņa tīrās žēlastības svētību (Hoz.12:2-4). Pirms cīniņa Jēkabs acīmredzot sajuta, ka pamatā viņam dotie apsolījumi ir izpildīti tai materiālajā labklājībā, kas viņam bija: “Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības (“žēlastība un uzticība” ir veids kā runā par apsolījumiem) priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem” (32:11).
Bet Jēkabam šīs nakts gaitā atklājās tas, kas viņam būtu bijis jāsaprot daudz agrāk, ka būtībā apsolījumu svētība attiecas uz nākamo pestīšanu un piedošanu tagad kā pestīšanas priekšnojautu. Tas ir nepārprotami pateikts Mihas 7:18-20: “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā Savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus...mūsu vainas Viņš griezīs atkal par labu...Tu parādīsi Jēkabam uzticību un dāvināsi žēlastību Ābrahāmam, ko Tu esi mūsu tēviem apsolījis.” Piedošana bija patiesā “žēlastības un uzticības” solījumu būtība un tāpat kā Jēkaba tauta to sapratīs pēdējās dienās, tā Jēkabs to saprata tonakt. Traģiski, patiesi traģiski ir tas, ka kristadelfiešu literatūra un domāšana ne tikai par maz uzsver apsolījumu nozīmi, bet nepievērš uzmanību tam, ka tie attiecas uz piedošanas svētību; mēs esam vairāk pievērsušies, tieši tāpat kā to darīja Jēkabs, materiālajām zemes un mūžīgās dzīvības svētībām, kurus tie sniedz (1).
Ir pamats domāt, ka pārāk daudzi no mums ir gājuši to ceļu, ka ‘Dievs palīdz tiem, kas paši sev palīdz’, kas sakņojas kā filozofija (un arī daudzu kristadelfiešu attieksmes) vairāk Viktorijas laika protestantismā, nekā Bībeles gudrībā. Darbi un cilvēku atjautība ir tiešie pretstati ticībai Dieva apsolījumiem; galīgā pestīšana nav taisnības darbu rezultāts. Darbi nāk kā atsaukšanās uz to paļāvību, kas mums ir pieejama tikai caur ticību, ka Dieva apsolījumi piepildīsies (2). Jēkabs ir klasisks piemērs tam, ka pārvērtējot, ka ‘mums arī ir kaut kas jādara’, mēs nonākam līdz robežai, kur ticība jau pārvēršas neticībā. Viņš lūdza Dievu glābt viņu no Ēsava, pamatojoties uz Dieva apsolījumiem, un tad sadalīja savu ģimeni divās daļās, domādams, ja daži tiks nogalināti, tad citi aizbēgs; tātad aizbildinoties ar ‘sava pienākuma pildīšanu’, Jēkabs vienlaicīgi noliedz ticību apsolījumiem. Vai nav paradoksāli: ‘Izglāb mani un manus bērnus, jo Tu biji apsolījis to darīt...bet ja Tu neizdarīsi, ko solīji, es tos sadalīšu, lai vismaz daži no viņiem var aizbēgt, ja citus nogalinās’.
Šī attieksme, ka viņš var panākt Dieva apsolījumu izpildi savu pūliņu rezultātā nāca no Jēkaba paštaisnības. To skaidri parāda viņa vārdi, ka viņa taisnība liecina par viņa ganāmpulka vairošanos (30:33), kaut arī viņš ticēja, ka šī viņa labklājība izriet no dievišķo apsolījumu izpildes (32:10). Viņa lepnie tēvam teiktie vārdi: “es esmu darījis, kā tu man sacīji” (27:19), kad faktiski neko tamlīdzīgu viņš nebija darījis, bija pamats vecākā brāļa raksturam Kunga līdzībā (Lk.15:29). Atkal un atkal Jēkabs uzsver savus darbus: “Es esmu darījis, kā tu man teici (27:19)... “Dod man tagad manu sievu, jo mans (kalpības) laiks ir pilns...Vai es neesmu tev kalpojis par Rahēli? (ievērojiet Jēkaba burta kalpību; 29:21,25)...dod man manas sievas un manus bērnus, jo es tev par viņām esmu kalpojis...tu jau zini manu kalpošanu, ko esmu tev kalpojis (30:25-33)...es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam (31:6). Tieši šī paļāvība uz paša darbu nozīmi neļāva Jēkabam no sirds ticēt apsolījumiem. Tikai cīniņa nakts un tai sekojošais fiziskais trūkums bija tie, kas sagrāva šo ticību saviem darbiem. Viņš acīmredzot bija aizmirsis apsolījumu, ka vecākajam jākalpo jaunākajam, kad viņš sūtīja vēstnešus pie Ēsava, aprakstot sevi kā kunga Ēsava kalpu (32:4); taču tikai dažas stundas vēlāk viņš ar nepārspējamu dedzību lūdza Dievu apsolīto piedošanas svētību. Tik svārstīga ticība un apsolījumu izpratne raksturo arī Gara Izraēlu.
Atteikšanās no materiālās svētības
Jēkaba jaunā piedošanas svētību uztvere atspoguļojas viņa paziņojumā Ēsavam, ka viņš atdod atpakaļ viņa pirmdzimtā tiesības, materiālo svētību. Tas kā viņš palocījās septiņas reizes līdz zemei (33:3) nozīmē atteikšanos no svētības, kuru viņš bija ar viltu ieguvis no Īzāka: “Kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā” (27:29). Dieva žēlastības svētības pieredzes bija viņam diezgan un viņš atteicās no visa cita. Tagad Jēkabs saka: ‘Dievs ir bijis patiesi žēlīgs pret mani, viņš man ir piedevis, es redzu Dieva vaigu Viņu pārstāvošā Eņģeļa (salīdz. ar Kristu) veidolā, tādēļ man ir visa kā, un tāpēc es negribu to fizisko, materiālo, laicīgo svētību, kuru es ar viltu tev atņēmu’. Un Pāvils, savā garīgajā briedumā nāca pie tā paša secinājuma; viņš uzskatīja pasaulīgo materiālismu par mēsliem, ko var zaudēt tikai lai atrastos Kristū, lai tērptos Viņa taisnībā.
Taču cik nopietni mēs uztversim visas šīs lietas? Vai žēlastības brīnums, kas uz mums attiecas, motivēs mūs atteikties no izaicinošām karjerām, atteikties no stingrām izglītības programmām, neuzņemties papildus darbus brīnumainās garīgās pieredzes un mūsu vēlēšanās dēļ nodoties šīm garīgajām lietām? Nav šaubu, ka mūsu dzīves pieredzes cīniņi novedīs mūs pie atteikšanās no materiālā un pie dedzīgas nodošanās garīgākajām svētībām debesīs Jēzū Kristū. Jēkabs uzsāka šo nakti ar lūgšanu: “Izglāb mani no...Ēsava” (32:12), un nakts noslēgumā viņš ir pilns apbrīnas par to, ka ir izglābis savu dzīvību no Dieva dusmības (32:31); rūpes par materiālo dzīvē un par cilvēku attiecībām gāja mazumā, kad viņa apziņā izkristalizējās nepieciešamība pēc izlīguma ar Dievu. Būtībā tā ir JD Pāvila mācība; ja mēs esam mierā ar Dievu, tad šis brīnums rezultātā dod mums mieru jebkurā situācijā. To ir tik brīnumaini viegli rakstīt, tik patīkami. Bet tā tas ir. Kad mēs saredzēsim grēka smagumu un brīvās sadraudzības ar Tēvu un Dēlu brīnumu, mēs gūsim mieru. Jēkaba dedzīgo nožēlu un pieķeršanos Dievam tonakt Hozeja savā grāmatā piemin, lai vērstos pie Izraēla ar mudinājumu nožēlot grēkus, kā to darīja mūsu tēvs Jēkabs, un pacelties līdz viņa pakāpes briedumam.
Atgriešanās pie vecās domāšanas
Taču, arī mums tik raksturīgā veidā, pat pēc šīs nakts cīniņa Jēkabs laiku pa laikam atkal iestiga vecajā domāšanas stilā. Viņa nožēlojamā gaušanās 34:30.pantā ir tam piemērs: “Cik liels ir mūsu skaits? Ja tie sapulcējas pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams tiksim iznīcināti”. Visi šie pirmās personas vietniekvārdi! Dievs bija apsolījis iet ar viņu un visu apsolījumu būtība bija tajā, ka no Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba dzimtas nāks sēkla, kas kļūs par lielu namu vai tautu. Bet momenta karstumā, tas viss tika aizmirsts. Un ne tikai momenta karstumā, 37:10.pants vēl jo skaidrāk rāda, ka pat 108 gadu vecumā Jēkaba uzskati par apsolījumiem bija ļoti pavirši: “Vai mums būtu ietin jāiet – man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?” Rahēle bija mirusi (35:19), un Jēkabs izsmēja iespēju, ka viņa varētu kādreiz “iet” klanīties sava dēla priekšā. “Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti” (43:13) izklausās vairāk pēc depresīva fatālisma nekā nelokāmas ticības apsolījumos, ka viņa sēkla pildīs zemi mūžīgi. 130 gadu vecumā Jēkabs šķiet jūtam, ka viņš nav saņēmis tik daudz svētības kā viņa tēvs un vectēvs, jo viņa mūža gadi nesasniedz viņa tēvu mūža gadus; viņš par nozīmīgiem uzskatīja mūža gadus šai saulē (47:9), kaut gan nākamās mūžīgas dzīves apsolījumiem būtu jāliek pasaulīgajam mūža ilgumam likties mazsvarīgam. Taču savu pēdējo 17 gadu laikā, viņš strauji auga; šais pēdējos, ne vairs tik aktīvas dzīves gados, viņā nebija garīga kūtruma. Jo pašās beigās viņš varēja teikt, ka viņa svētības ir pārākas par viņa senču svētībām (49:26).
Beigu briedums
Beigu beigās Jēkabs it kā nonāca līdz grēku nožēlai. Jāzeps krīt viņam ap kaklu, raudādams (46:29), gluži tāpat kā Tēvs krīt ap kaklu pazudušajam dēlam. Mūža nogalē Jēkaba ticība apsolījumiem un to izpratne krāšņi uzplauka. Viņš pastāvīgi atsaucas uz tiem. Arī Dāvida pēdējie vārdi bija apsolījumu derības caurausti. Jēkabs nesaņēma nekādu jaunu atklāsmi, nekādu tiešu dievišķu norādījumu attiecībā uz apsolījumiem. Viņš vienkārši arvien dziļāk uztvēra reālo, personisko augšāmcelšanās, Mesijas un Viņa Valstības nozīmi. Tādēļ viņš sāka vairīties materiālā, arvien vairāk noliegt pasaulīgās lietas un izprast daudz skaidrāk to dziļo plaisu, kas atdala Dieva derības tautu no pasaules. Visas šīs lietas balstās uz apsolījumu patiesu novērtējumu. Apsolījumu pieņemšana ietver sevī ticību tam, ka mēs esam svešinieki un piemājotāji virs zemes (Ebr.11:13). Mums, kā Ābrahāma sēklai, arī ir jāiziet šis attīstības ceļš. Diemžēl mēs dzīvojam brālībā, kas parasti arvien mazāk uzsver šīs lietas. Lekcijas, Bībeles izstādes, sludinātāju literatūra gandrīz nemaz nepievērš uzmanību apsolījumiem. Tiem ir jābūt mūsu Evaņģēlija sludināšanas pamatā, kā arī, kas vēl svarīgāk, mūsu garīgās vēršanās pie Izraēla Dieva pamatā.
Pasaule
130 gadu vecumā Jēkabs runā par savu dzīvi kā par “svešniecības gadiem” (47:9); viņš saprot, ka pasaulīgā dzīve ir tikai pagaidu mitekļu virkne. Arī patriarhu nošķirtība no apkārtējām ciltīm tiek raksturota ar vārdu “svešinieks” (17:8; 28:4; 36:7;37:1). Jēkaba attieksme, ka šīs dzīves lietas ir laicīgas, ka mēs šeit esam tikai pagaidām, izpaužas Ebr.11:10-16, norādot uz to, ka Jēkabs dzīvoja tai pašā ticībā kā Ābrahāms un Īzāks. Viņa paši pēdējie vārdi ir par kapa vietu, kuru viņš ir nopircis “no Heta bērniem” (49:32), kā liecinot par to, ka nošķirtība no apkārtējās pasaules viņa prātā bija skaidrāka par skaidru. Arī 48:22 viņš atsaucas uz laiku, kad viņš no amoriešiem ar zobenu ieguva Šehemu. Tātad apsolījumu izsvērums viņam bija devis izpratni, cik lielā mērā viņš atšķiras no pasaules. Divas reizes viņš apraksta savu Mesijas tipa pēcnācēju, kas apēd laupījumu otrās atnākšanas rītā (49:9,27); viņš paredzēja agresīvu spriedzi starp Mesiju un citiem zvēriem, proti, apkārtējās pasaules tautām, kas vainagosies ar krāšņo Kristus nākšanu godībā. Šis mielošanās ar pasaules laupījumu pēc kaujas simbols ir pamats pēdējo dienu pareģojumiem (Ecēh.39:18-20; Atkl.19:17-20). Taisnie ēdīs zvēra miesas Kristus atnākšanas reizē (Mt.24:28 salīdz. ar Atkl.19:17-20), piedaloties Jūdas lauvas uzvaras svinībās, kurš pēc zvēru sakāves nu apēd ieguvumu. To visu Jēkabs paredzēja, lai gan viņš, droši vien, redzēja Mesijas / lauvas apēsto zvēru vietā tā laika apkārtējās tautas (Jer.15:3; 28:14; Ecēh.5:17 un daudzviet citur).
Savā priekšpēdējā teikumā Jēkabs dīvaini izsakās “viņi apglabājuši arī Īzāku” (Jēkaba tēvu). “Viņi” attiecas uz viņu pašu un Ēsavu (35:29), bet varbūt Jēkabs gribēja parādīt savu nošķirtību no Ēsava, tā aprakstot šo rituālu. Tādējādi, atdalīšanās no pasaules ir garīgā brieduma aspekts, kā arī ilgstošas apsolījumu derības izvērtēšanas rezultāts.
Arī Kungs savas laicīgās dzīves beigās, sasniedzis galēju garīgo briedumu, saprata to milzum lielo atšķirību starp viņa tautu un pasauli. Savā lūgšanā Jāņa 17 viņš 18 reizes piemin “pasauli”, un tai pašā kontekstā runā par Dieva tautas vienotību un tās pestīšanas drošību. Arī šīs tēmas nodarbināja Jēkaba prātu pēdējās dienās (kā arī Pāvila prātu, kas ir pierādāms).
Mesija
Ir jau pieminēts, ka tā kārtība, kuru Jēkabs izvēlējās svētījot dēlus, iegūst pravietisku noskaņu, ja mēs pievēršam uzmanību tam, ko viņu vārdi nozīmē ebreju valodā: “Redzi, dēls! (Rūbens). Dzirdi, pieķeries, slavē un cieni viņu (Simeons, Levijs, Zebulons). Viņš atmaksās (Isašars) tiesas dienā (Dans) karapulkam (Gads) svētīto vai laimīgo (Ašers), kas pēc cīniņa (Naftalis) vēl pieliks (Jāzeps) labās rokas dēlam (Benjamīns)”. Dzīves nogalē Jēkabs novērtēja Kunga Jēzus Kristus darbu. Tas pats galējais uzsvars uz Kunga pārākumu un centrālo pozīciju ir redzams kā Pāvila, tā arī Ījaba attīstības norisēs. Jēkaba pārdomām par Kungu Jēzu bija jābūt patiesi dziļām, jo viņš nonāk pie dažiem gluži progresīviem un dziļiem secinājumiem par viņu. Tā, viņš apraksta Dievu, no kura ir “viņa gans – Israēla klints” (49:24), abi jēdzieni nepārprotami simbolizē Mesiju. Taču vēlāk “Israēla klints” tiek izprasta kā atsauce uz Jēkaba Dievu (2.Sam.23:3). Tādēļ mēs varam secināt, ka Jēkabs redzēja Dievu izpaužamies nākotnes Mesijā, kas nāks no Tēva, proti, būs Dieva Dēls. Sapratne par Dieva izpausmi Kristū un Dievišķa Dēla nepieciešamību varētu būt nākusi tiešas dievišķas atklāsmes veidā, bet man šķiet, ka tā tomēr nāca no pamatīgas piedošanas svētības apsolījumu caur Ābrahāma pravietisko sēklu izvērtēšanas. Arvien dziļāks visa tā novērtējums un pieaugošais Dieva žēlastības novērtējums lika Jēkabam pamatīgi pārdomāt Kunga lomu. Jēkabs pats bija gans (46:34); Hoz.12:13), taču viņš nosauc Kristu par Ganu (49:24), it kā atzīdams, kaut arī Kristus nāks no Dieva, viņš tomēr būs tieši tāds pats kā Jēkabs, tādas pat dabas. Viņš dziļi personīgā līmenī uztvēra to, ka Kristus patiesi būs viņa paša personīgs pārstāvis. Tādēļ viņš arī sevī redzēja sava veida Kristu, kas izpaužas tajā, kā viņš sauc savus dēlus sapulcēties pie viņa un tad turpina, ka beigu beigās viņa tauta sapulcēsies Mesijas vadībā (49:1,2 salīdz. ar 10).
Vēlāk Mesiju simbolizējošie nosaukumi iemūžina attiecību starp Jēkabu un Kristu. “Israēla Ķēniņš” liek domāt, ka Jēkabs / Israēls redzēja Kristu kā savu ķēniņu (Mihas 5:1,2; Mt.2:6; Mk.15:32; Jņ.1:49; 12:13). ‘Israēla / Jēkaba iepriecināšana’ (Lk.2:25) arī atspoguļo Jēkaba prieku, novērtējot viņa nākamā Kunga lomu. Jēkaba cerība uz Mesiju bija viņa dzīves lielā cerība; “Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu” (49:18). Jēkabs apraksta Kristu “Israēla / Jēkaba klints” (49:24); Jēkaba akmens bija apgriezts apkārt, nostatīts un svaidīts ar eļļu (28:16-18); iespējams, ka beigu beigās Jēkabs atskatoties uz šo gadījumu redzēja akmenī pravietojumu par Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Iespējams, ka viņš pat redzēja iesvētīšanu vai akmens vēršanos ‘Kristū’ notiekam pēc augšāmcelšanās; viņš paredzēja, ka Kungs Jēzus kļūs par Kristu, par svaidīto vispilnākajā mērā pēc augšāmcelšanās (Ap.d.2:36). “Israēla cerība” ir vēl viens Kristus tituls (Ap.d.28:20 salīdz. ar Jer.14:8; 17:13; Joēla 3:16); viņš bija tas, uz ko lika cerības Jēkabs / Israēls. Un viņa cerība raksturo visus Dieva Izraēlai piederīgos. Iespējams, ka Pāvils lieto šo vārdkopu, atsaucoties uz Jēkaba Mesijas gaidām, tāpēc ka būtībā paralēlajā Ap.d.26:6.pantā Pāvils runā par cerību, ka Dievs piepildīs tēviem doto apsolījumu. Tādējādi, Pāvils redzēja “apsolījumu cerību” kā “to, uz ko cer Israēls / Jēkabs”, proti, Mesiju (Jer.17:13; Joēla 3:16). Līdzīgi Jēkabam, Pāvils redzēja apsolījumus kā būtībā attiecošos uz garīgo svētību Kristū, nekā vienkārši uz ‘mūžīgu dzīvi Israēla zemē’. Viņa apsolījumu izklāsts Gal.3 seko tam pašam paraugam.
Jēkabs un Jēzus
Daudzi no Jēkaba svētības vārdiem dēliem satur kādu atsauci uz Kristus nākamo darbu, piemēram, viņš “vakarā laupījumu sadala” (49:27); “tevi tavi brāļi teiks” (49:8 = Atkl.5:5). Jēkabs apraksta Jūdas pravietisko pēcnācēju, saucot to “mans dēls”; viņš dedzīgi gaidīja uz Kungu Jēzu kā apsolītās pravietiskās sēklas piepildījumu. Iespējams, ka viņš šo apsolīto neskaitāmo sēklu redzēja kā pastiprinājuma daudzskaitli, kas attiecas uz vienu lielu Mesijas sēklu. Jēkabs redzēja Kristu kā lauvas māti, kas sargā savus mazuļus (salīdz. ar mums), kā “Šīlo”, miera nesēju; tādējādi, viņa paša nemierīgā dzīve noveda viņu pie pateicīga Kunga miera novērtējuma, proti, pie patiesas grēku piedošanas un sadraudzības atjaunošanas ar Dievu. Viņš redzēja Mesijas sasaisti ar ēzeli (49:11), kas ebreju valodā pamatā nozīmē ‘pacietība’; viņš paredzēja Kunga pacietīgo izturību cīņā un pat viņa apģērbu kā asinīm notraipītu (49:12 salīdz. ar Atkl.14:18), cīņas karstumā asinīm pieplūdušas acis, taču zobi piena baltumā, pateicoties patiesai Dieva mācības apgūšanai (49:12 salīdz. ar Jes.55:1); personīgās pieredzes un dziļu pārdomu rezultātā par cilvēka pamata vajadzībām un piedošanas svētības apsolījumiem, Jēkabs patiesi dziļi un precīzi personīgi iepazina Kristu. Kaut arī viņa acis bija tumšas (48:10), Jēkabs apcerēja Kungu Jēzu. Viņa domas pastāvīgi kavējās pie viņa. Iespējams, viņš pretstatīja savas gandrīz neredzīgās acis tai degošajai kvēlei, kuru viņš zināja Kungam būs jāpacieš viņa dēļ. 1.Mozus 49. nodaļai, kurā Jēkabs svētī savus dēlus, oriģinālvalodā ir plānoti poētiska forma; iespējams, Jēkabs sacerēja šos pantus savu ilgstošo pārdomu par Kungu kristalizācijas gaitā. Kaut mēs varētu pacelties līdz aklā dzejnieka Jēkaba pravietiskajai Mesijas uztverei! Arī Dāvida acu priekšā vienmēr bija Kungs Jēzus, kādēļ arī nekas nespēja satraukt viņa sirds mieru. Jēkabs, droši vien, redzēja Jāzepa pieredzē Kristus nākamo ciešanu un augšāmcelšanās tēlu (49:11,23). Iespējams, viņš uzskatīja Jāzepu par to īpašo Mesijas tipa sēklu (kas viņš arī bija, kā pirmtēls) un tas izskaidrotu viņa bezgalīgo prieku, redzot Jāzepu dzīvu un viņa bērnus, jo tas viņam nozīmētu, ka apsolījumi par sēklu, kā viņš tos izprata, ir piepildījušies (46:30, 48:11). Tas arī izskaidrotu to, kāpēc Ebr.11:21 teikts, ka savas dzīves beigās uz miršanas gultas Jēkabs parādīja savu ticību (proti, ticību Kristum, kas ir Vēstules ebrejiem 11.nodaļas tēma), pielūdzot Jāzepu, sasprindzinājis savus pēdējos spēkus, lai atspiestos pret gultas galu (grieķu). Skaidrs, ka viņš Jāzepā redzēja sava nākotnes glābēja tipu. Viņš bija beidzot pieņēmis Jāzepa sapņa patiesumu: ka Jēkabam ir jāklanās sava lielākā dēla priekšā – kaut arī viņš sasniedza šo pazemību, šo klanīšanos Kristus gara priekšā pašā pēdējā elpas vilcienā. Iespējams, ka pārdomas par Jāzepa dzīves pieredzi bija tās, kas Jēkabu noveda pie Kristus; viņš bija spējis ar intrigu un viltus palīdzību izkulties no visādām situācijām, taču Jāzepa zaudējums bija nospiedis viņu bezspēkā uz ceļiem. Tas, kā viņš beigās atzīst Kristus varenību, atspoguļo augstāku attieksmes briedumu, salīdzinot ar to dienu, kad viņš atteicās pieņemt, ka viņam kādreiz būtu jāklanās Jāzepa priekšā (37:10). Tas, kā viņš beigās runā ar Jāzepu, rāda, ka viņš izjūt dziļāku cieņu pret viņu: “Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs” (47:29) ir tie paši vārdi, ar kuriem viņš uzrunāja Ēsavu, kad viņš zemojās tā priekšā pantos 33:8,10,15. Jāzepa varenības novērtējums viņa acīs atspoguļo Kristus varenības apliecinājumu. Pirms tam viņa dusmas par Jāzepa izteikumu, ka visi brāļi klanīsies viņa priekšā, var saprast, ja atceramies, ka Īzāks bija solījis Jēkabam, ka tā būs viņa svētība (27:29 salīdz. ar 37:10). Taču beigās viņš saprata, ka apsolītā svētība neattiecās tikai uz viņu personīgi, viņš pat piešķīra tādu svētību Jūdam (49:8).
Jēkaba pārdomas par Jāzepa ciešanām sniedza viņam skaidrāku priekšstatu par nākamā Mesijas ciešanām. Jēkabs paredzēja, ka Simeonam un Levijam būs jāatbild par to, ka viņi “sakropļojuši vēršus”, proti, Kristu (5.Moz.33:17), vērsi kā upuri par grēku (Ebr.13:11-13). Kā raksta romiešu vēsturnieks Ipolīts, no Simeona dzimtas nāca rakstveži un no Levija dzimtas priesteri; tieši šīs grupas vainojamas Kunga noslepkavošanā un Jēkabs, šķiet, to paredzēja, pārdomājot viņu naidīgumu pret Jāzepu. Viņš komentē, ka tie apvienojas pret Jāzepu, kā rakstveži un priesteri pret Kristu (Ps.2:2)
Pāvila, Pētera un daudzu citu dzīvēs var izsekot pakāpeniski pieaugošu Kunga Jēzus izpratni. Brālis Dāvids Levins ir atzīmējis, ka Ābrahāma apsolījumu izpratne attiecībā uz Kristus sēklu arī attīstījās laika gaitā. Pirmo reizi, kad bija doti apsolījumi, šķiet, ka viņš tos attiecināja uz savu pieņemto dēlu Latu. Tā, Ābrahāms piedāvāja Latam zemi, kas tika apsolīta Ābrahāma pēcnācējiem (1.Moz.12:7 salīdz. ar 13.nodaļu). Bet pēc tam kad Lats atgriezās Sodomā, Ābrahāmam šķita, ka viņa mantinieks / sēkla būs viņa kalps Ēliēzers (1.Moz.15:2,3). Dievs pārlaboja viņu, teikdams, ka mantinieks nāks no viņa paša miesām (15:4). Tad Ābrahāms domāja uz Ismaēlu, kas nāca no viņa miesām, (kaut arī Dievs neko nebija teicis par viņa māti). Kad Ābrahāma miesa jau kļuva veca, proti neauglīga, viņš, droši vien, vairs nešaubījās, ka Ismaēls būs viņa solītais mantinieks. Bet atkal Ābrahāmam tika teikts, ka nē, Ismaēlam nebūs būt viņa mantiniekam; un beidzot Dievs pateica Ābrahāmam, ka Sārai būs dēls. Viņu ticību stiprināja notikumi Ēģiptē, kas drīz pēc tam notika, un Ābrahāms pielūdza Dievu, lai Abimeleha sievām un kalponēm varētu būt bērni - un viņš tika uzklausīts. Beidzot piedzima Īzāks. Bija skaidrs, ka viņam ir jābūt tai sēklai, bet savā beigu briedumā Ābrahāms nonāca pie secinājuma, ka beigu beigās sēkla būs Kungs Jēzus Kristus. Viņš mira brīnumainā apskaidrībā par Pestītāja sēklu un apžēlošanas iespēju, kas nāks caur viņu.
Valstība
Jēkabs vairs neuzskatīja, ka apsolītā svētība attiecas personīgi uz viņa laimīgo dzīvi apsolītajā zemē; viņš priecīgi ilgojās pēc nākamās Valstības. Viņš saka, ka viņš tagad saprot, ka viņa svētība (piedošanas un nākamās Valstības svētība) pārāka par seno kalnu svētībām (49:26); viņš saskatīja lielāku nozīmi svētību garīgajā pusē, nevis materiālajā. Neskatoties uz to, ka apsolījumi tika vispirms izpildīti tajā mierā un labklājībā, ko viņš un viņa pēcnācēji beigās baudīja (48:4 “tautu kopa”, kā arī 47:27; 35:11; 28:3), Jēkabs to neuzsvēra, kā viņš to būtu varējis darīt; tā vietā viņš gaida galīgo nākotnes apsolījumu izpildi. Viņš atskatījās uz savu dzīvi kā uz “svētceļojumu”, vairāku pagaidu mītņu nomaiņu ceļā uz kaut ko pastāvīgu, proti, uz nākamo Valstību (47:9). Kaut gan viņa pēcnācēji bija izveidojuši “tautu kopu”, kā bija apsolīts, viņš saka, ka viņš atsakās pievienoties Simeona un Levija “pulkam” (49:6), it kā nepiešķirot lielu nozīmi šim fiziskajam apsolījumu piepildījumam viņa dzīves laikā. Mūža nogalē viņa domas pastāvīgi kavējas pie apsolījumu izvērtēšanas. Apsolītā Valstība bija “Jēkaba lepnums” (Ps.47:5; Nah.2:3), viņa lielākais prieks. Ir tādi Jēkaba dēlu svētību aspekti, kas nav piepildījušies. Jādomā, ka tie piepildīsies Valstībā, kas rāda, ka Jēkaba domas nebija piesaistītas tikai šī brīža Dieva apsolījumu viņa pēcnācējiem piepildījumam (salīdziniet ar to kā Īzāks svētīja savus dēlus), bet gan apsolītajai mūžīgajai svētībai Valstībā. Pilnīgi iespējams, ka dēli, cilvēki pēc dabas, gaidīja svētību, kas attiektos uz tūlītēju piepildīšanos, kā mirstošs tēvs tajos laikos būtu izdalījis savu daļu dēliem. Tā vietā Jēkabs runā ne par šīs dzīves pasaulīgajām lietām, bet par Valstību.
Šķiet viņš saskatīja garīgās briesmas, kas draudēja viņa bērniem, dzīvojot Ēģiptes greznībā. Apsolījumi par vairošanos un zemes piešķiršanu bija piepildījušies pirmatnējā veidā Izraēla pieredzē Ēģiptē (48:4 salīdz. ar 47:27). Jāzepam tika dota Ēģiptes zeme (41:41) ar tiem pašiem vārdiem kā 45:18; 48:4 attiecībā uz to, kā Kānaāna zeme tika dota Ābrahāma bērniem. Jēkaba bērniem tika dota īpašumā zeme Ēģiptē (47:11) un tādēļ Jēkabs uzsvēra, ka viņu patiesais mūžīgais īpašums ir zeme Kānaānā, nevis Ēģiptē (48:4; 49:30; 50:13). Tādējādi, Jēkabs mūža nogalē saprata, cik svarīgi ir brīdināt Dieva tautu no pasaules, no kārdinājuma justies it kā Dieva tagadējā mūsu materiālā svētība kā Valstības priekšnojauta nozīmē, ka mēs faktiski zaudējam alkas pēc patiesās Valstības, reālajā materiālajā ziņā. Tāpat kā Pāvils 2.vēstules Timotejam beigās arī Jēkabs uzskatīja par nepieciešamu brīdināt Dieva ļaudis, lai tie novērstos no pasaules un pievērstos nākamajai Valstībai. Jēkabs saskatīja, ka viņa ļaudis, tāpat kā viņš agrākajos savas dzīves gados, nodosies vēlmei redzēt Dieva apsolījumus pārāk cilvēcīgā, materiālā plāksnē.
Zebulons Viņa vārdi, ka Zebulons apmetīsies jūras malā pie kuģu ostām (49:13) nepiepildījās šajā reizē, ņemot vērā Josifa Flavija liecības (kā arī Jozuas vārdu uzmanīgu izpēti), ka Zebulons nekad nedzīvoja jūras malā, jo no jūras viņu atdalīja Ašera cilts. Taču saskaņā ar Ecēhiēlā atrodamo cilšu administratīvo dalījumu Zebulons Tūkstošgadē būs pie Sarkanās jūras (Ecēh.48:26). Un Jēkabs to paredzēja un deva viņam šo svētību, neminēdams nekādu citu tuvāka laika svētību. Viņš bija mācījies saprast, ka būtībā Dieva apsolījumi attiecas uz nākotni, nevis uz to, kas notiek šeit un tagad.
Isašars Isašars ir vēlējies to, kas ir labs; (proti) “viņš guļ starp aplokiem. Viņš redz, cik labi ir dusēt savā zemē...viņš ir liecis savu muguru zem nastas” (49:14,15). Apustulis atsaucas uz šo grieķu tekstu Ebr.4:1: “kamēr apsolījums ieiet Viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, ka kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis”. Jēkabs beigās piedēvēja taisnprātību savam dēlam Isašaram. Tikai pašas beigās Jēkabs nonāca pie tā, ka spēja piedēvēt taisnprātību citiem, redzēt tajos labo un potenciālo; viņš redzēja Isašaru nākotnes Valstībā, bet šobrīd nododamies darbiem, lai sasniegtu šo nākotnes atdusu. Un vēstules ebrejiem autors aicina mūs sekot šī vīra piemēram. Jēkabs vērtē Isašaru pēc viņa karstās vēlēšanās sasniegt Valstības atdusu, kas izpaužas viņa attieksmē pret darbu tagad. Šī iemesla dēļ Jēkabs cildina viņu; viņš vērtē Isašaru pēc viņa karstās vēlēšanās būt Valstībā.
Dans Danam bija jādzeļ pat zirgam nagā, tā ka jājējs krīt atpakaļ (49:17). Tas ir saistāms ar Cah.10:5, kur runa ir par to, kā pēdējās dienās arābu iebrucējus Izraēlā Jēkaba / Izraēla tauta gāzīs no zirgiem. Atkal un atkal Jēkaba domas bija tais tālajās viņa dēlu slavas dienās Valstībā. Šeit ir arī atsauce uz 1.Moz.3:15, bet ar negaidītu pavērsienu; Dans kā čūska (nevis sieviete) dzels naidniekus un tādējādi pakļaus tos. Vai tik šeit nav mājiens uz to, ka Jēkabam meditējot par Kungu Jēzu, nākamo Mesiju, viņš saprata, ka tam ir jābūt ar cilvēka dabai raksturīgo grēcīgo, čūskai līdzīgo, Jēkabam līdzīgo dvēseli, un tomēr tieši tas arī sniegs galējo uzvaru pār grēku? “Jēkabs” nozīmē “papēdi satvērušais” rada asociācijas ar čūskas sēklu, kas iekodīs sievas dzimumam papēdī. Taču izrādījās, ka Jēkabs, kas sava ziņā bija čūskas sēkla, tapa par sievietes sēklu. Taču viņa pravietiskā svētība Danam norāda uz to, ka viņš redzēja šos divus aspektus savā Kungā Pestītājā; viņš bija tas, kurš izskatījās pēc čūskas sēklas (salīdz. ar to, kā bronzas čūska viņu simbolizēja), taču patiesībā viņš bija sievietes dzimums. Es patiesi ticu, ka Jēkabs bija tik dziļi pārdomājis pats savu dzīvi un grēcīgumu, Ēdenes apsolījumus un Ābrahāma pestītāja sēklas apsolījumus, ka viņš bija nonācis pie tikpat skaidra Kristus upura pārstāvnieciskās dabas novērtējumam, kāds ir jebkuram kristadelfietim šodien. Tātad, pārdomas par apsolījumiem visas dzīves garumā (nevis vienkārši domāšana: ‘Jā, mēs jau visu to zinām’) un nepārtraukta pašanalīze liek jums patiesi apjaust dziļi apziņā, ka Kristus patiesi ir jūsu pārstāvis, viņam bija jūsu daba un šī iemesla dēļ viņš ir jūsu pašu pestītājs. Un tomēr daudziem no mums tas fakts, ka Kristus bija mūsu pārstāvis, šķiet norakstāms kā nedzīva dogma, kas mums jāiegaumē pirms kristībām.
“Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu!” (49:18): šo pantu Jeruzalemes Targums (Bībeles tulkojums aramiešu valodā) komentē, izsakot pieņēmumu, ka Jēkabs pauž nepārprotamu pravietisku cerību: “Mana dvēsele alkst ne Gideona, Joasa dēla, atbrīvošanas, jo tā bija īslaicīga; ne Samsona, kas arī bija pārejoša, bet Mesijas, Dāvida dēla, pestīšanas, ko ar Savu vārdu Tu esi solījis sūtīt Savai tautai, Izraēla bērniem; šīs Tavas pestīšanas alkst mana dvēsele”.
Gads “Gads dzenas tiem (dzinējiem) pa pēdām” (49:19) atspoguļo Jēkaba prāta fokusēšanos uz viņa tautas galējo uzvaru.
Ašers Ašers “spēs pat ķēniņam dot gardumus” liek domāt par to, kā Jēkabs iztēlojas Valstībā Kungu Jēzu baudām Ašera audzētos gardumus. Visas Izraēla ciltis nesīs gardumus Kungam Jēzum Tūkstošgadē (Ecēh.45:16).
Naftalis – “tramīga stirna, kas pauž skaistus vārdus” (49:21) ir vēl viens pravietisks mājiens; Ps.22 (virsraksts) pielīdzina Kungu stirnai viņa nāves stundā; un šeit atkal saskatāma Jēkaba izpratne par to žēlastību, kas izpaužas Kristū. LXX saka, ka Naftalis ir atbrīvots (vai tramīgs?) koka stumbrs. Ņemot vērā Jēkaba pravietisko vērīgumu, tā nevar būt nejaušība. Jēkabs pat redzēja kāda varētu būt Kunga fiziskā nāve. Doma par aizdzīšanu, atbrīvošanu ir saistīta ar grēku izpirkšanu (3.Moz.16:21). Vai Jēkabs redzēja tik tālu uz priekšu? Kādā haldeju (aramejiešu) tekstā šis pants skan: “Naftalis ir ātrs ziņnesis kā stirna, kas skrien pa kalnu galotnēm, nesdama priecīgas vēstis”.
Benjamins “no rīta ieguvumu ēd” (49:27) saistās ar apsolījumu par Mesijas otro nākšanu, kas būs patiesais rīts (Jes.60:1; Mal.4:1,2); tā diena, kad Benjamins saņems savu patieso svētību.
Jēkaba attīstības ceļš no apsolījumu kā fiziskas svētības izpratnes līdz atklāsmei, ka tie būtībā attiecas uz piedošanu un nākamo pestīšanu, ir skaidri izteikts pantā 49:26: “Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību”. Atcerieties, ka cīniņa epizodē Jēkabs saprata, ka Dieva svētība būtībā attiecas uz Dieva piedošanu; un šī saikne starp svētību un piedošanu / pestīšanu ir plaši sastopama Bībelē: 5.Moz.33:23; Ps.5:12 (svētība = žēlastība); 5.Moz.30:19; Ps.3:8; 24:5; 28:9; 133:3 (=pestīšana); 2.Moz.12:32; 32:29; 4.Moz.24:1; 2.Sam.21:3; Ps.67:1 (salīdz. ar kontekstu); Lk.6:28 salīdz. ar Ap.d.3:26; Rom.4:7,8; 1.Kor.10:16; Gal.3:14 (=piedošana). Jēkaba galējais Dieva žēlastības apjēgums, ka tā tālu pārsniedz to, ko mūsu darbi būtu pelnījuši, parādās viņa vārdos: “Es nedomāju, ka vēl redzēšu tavu vaigu, un redzi, tagad Dievs man licis redzēt arī tavus pēcnācējus” (48:11). “Doma” ir 74 reizes tulkota kā “lūgšana” un tikai vienu reizi kā “doma”; šeit pamatā ir doma: ‘Es nelūdzu redzēt tevi atkal, man nebija ticības augšāmcelšanai, kurai būtu jābūt; bet Dievs Savā žēlsirdībā ir darījis daudz vairāk par to, ko es neuzdrīkstējos lūgt, viņš man parādīja tavu vaigu vēl šai dzīvē, un vēl arī tavus pēcnācējus.’
Savu dēlu pulkā, kas, kā mēs varam iedomāties, visi klaigā pēc fiziskas tūlītējas svētības, tieši tāpat kā viņš savas dzīves pirmajā pusē, Jēkabs saka, ka garīgā svētība, kuru viņš ir saņēmis, žēlastība, piedošana, pestīšana ir nesalīdzināmi augstāka par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, kas šķiet tik pastāvīgi un taustāmi. Viņa netveramā svētība, kā viņš beidzot bija sapratis, bija daudz augstāka par taustāmajām. Un tas attiecas arī uz mums kā uz katru atsevišķi, tā arī uz visu sadraudzību; mēs sākam saprast, ka Dieva Valstība nav tik daudz par gaļu un dzeršanu, fiziskajām, taustāmajām lietām, bet daudz vairāk par mieru un prieku Svētajā Garā (Rom.14:17); mēs daudz augstāk vērtējam Valstības garīgo pusi; reāli skatīt Dievu vaigā, kad grēki piedoti, nožēlojamā robežšķirtne starp mums nojaukta, Dieva godība pilnībā atklāta; šīs lietas sāk nozīmēt mums daudz vairāk par to, ka īsajā Tūkstošgades laikā labība viļņosies kalnu galotnēs un bērni rotaļāsies šodien nemiera pilnajās Jeruzalemes ielās. Valstības garīgās svētības, uzvara pār grēku, pār grēcīgo dabu, patiess prieks, mūžīga svētlaime un patiesa sadraudzība... šīs lietas, Valstības pastāvēšanas kvalitāte sāk nozīmēt daudz vairāk par to, ka tā būs mūžīga, lai cik aizraujoši tas mums šobrīd liktos. Jēkabs ir mūsu paraugs un paliks tāds līdz galam. Atgriezies pie sava Dieva, aicina Hozeja (Hoz.12:7).
Piezīmes
(1) Klasiskie sludināšanas darbi Elpis Israel (Izraēla cerība) un Christendom Astray (Maldu ceļus ejošā kristietība) uzsver apsolījumu fizisko aspektu, proti, Izraēlas zemes īpašumu, neminot daudz svarīgāko garīgo piedēvētās taisnības un piedošanas aspektu. Taču, ir pierādījumi tam, ka mēs kā atsevišķi indivīdi, tā arī kopumā sākam uzsvērt vairāk to, kas būtu jāuzsver (piemēram, šķiet, ka mēs sākam aptvert, ka apsolījums Ābrahāmam, par ko runāts Gal.3 attiecas vairāk uz Gara apsolījumu, nevis uz fizisku zemes iegūšanu īpašumā: Gal.3:2,6,14). Ir pamats domāt, ka laika gaitā visu ticīgo kopas apsolījumu uztvere ir novirzījusies no fiziskā uz garīgo aspektu. Tā, agrīnie izraēlieši domāja, ka apsolītais mantojums tika piepildīts līdz ar viņu ienākšanu un dzīvošanu Kānaānā (3.Moz.25:46; 4.Moz.26:55; 5.Moz.1:28; 12:10; Joz.14:1). Dāvids gāja tālāk, saprazdams, ka apsolītais mantojums neattiecas uz šo dzīvi un ilgojās pēc dienas, kad Dieva tauta iemantos Kānaānu uz mūžīgiem laikiem caur nemirstības dāvinājumu (Ps.25:13; 37:9,11; 69:36). Salamans pavirzījās vēl uz priekšu izpratnē, runādams par apsolīto mantojumu kā godību (Sal.Pam.3:35), zināšanu dziļumu (Sal.Pam.14:18) un garīgo bagātību (Sal.Pam.8:21; 28:10), ko Dieva tauta iemantos nākamajā Valstībā. Kungs Jēzus reti runāja par mantojumu kā zemes tiesu, bet gan par “mūžīgu dzīvību” (Mt.19:29), Valstību (Mt.25:34), visu “to” (Atkl.21:7). Līdzīgi arī JD rakstītāji redzēja “mantojumu” kā piedošanu (Ap.d.3:25,26; 1.Pēt.3:9) un pestīšanu (Ebr.1:14). Šīs abstraktākās lietas visas tiks pieredzētas zemē, kas tika apsolīta Ābrahāmam; tas ir nemainīgais, burtiskais visu citu svētību pamats.
(2) Šeit ir jārunā par kristībām. Nav pareizi teikt, ka ja ticība bez darbiem ir nedzīva, tad ticība mums jāpierāda ar kristībām. Kristības nav ‘darbs’; tās nepierāda mūsu ticību. Ja tas tā būtu, tad pestīšana būtu tikai no ticības, nebūtu vajadzības pēc kristībām. Bet kristības ir būtiska pestīšanas daļa. Ienākšana pestīšanas derībā ir caur kristībām, ne tikai pateicoties ticībai, ar darbiem, kas seko kā atbilde tam, ka mēs esam noslēguši derību ar Dievu. Ticība neieved cilvēku Kristū; to dara kristības. Tās ir ‘sakraments’, kurš mums ir jātur, lai nonāktu derības attiecībās ar Dievu, nevis darbs, kuru mēs darām, lai pierādītu, ka mūsu ticība un ieiešana derībā ir spēkā.
