Mājas lapa
2.9. NOTURĪBAS LOĢIKA
Kādā aukstā 1984.gada decembra vakarā seši jauni brāļi bija sapulcējušies kādā dienvid-Londonas dzīvoklī, lai nodotos nopietnām Bībeles studijām, kā viņi mēdza to darīt ik otro piektdienu. Šīs grāmatas autors apspriešanai piedāvāja sekojošu tēmu: Pārlasot žurnāla Dawn (kristadelfiešu žurnāls “Rītausma”) rubriku “Jaunumi no eklēsijām”, atklājas, ka no trijiem kristītajiem viens atstāj Ticību, un šī attiecība pasliktinās. Citiem vārdiem sakot, daudzi, kas nostājušies uz Patiesības ceļa, nenoturās uz tā. To pašu izsaka arī līdzība par sējēju. Redzot, cik satriecoši tas iedarbojās uz pārējiem pieciem brāļiem, es atceros sakām aptuveni sekojošo: “Tas, protams, ir tikai vidējais statistiskais rādītājs, tas nenozīmē, ka trīs no mums, kas šovakar ir šeit, atstās Patiesību”. Bet tagad, kad desmit gadi ir pagājuši, Patiesībā ir palikuši tikai divi no mums.
Reālisms
Tas var likties nomācoši tiem no jums, kas nesen kristījušies. Taču
mēs kristījāmies tāpēc, ka esam reālisti, ka redzam šīs dzīves tukšību,
ka nebaidāmies atklāti atzīt mūsu pestīšanas nepieciešamību. Tāpēc garīgās
dzīves grūtības, kas salīdzināmas ar ceļojumu tuksnesī, ko daudzi nespēj
izturēt, arī ir tas, kam mums jābūt gataviem stāties pretī. Zīmīgi –
ja tas ir pareizais vārds – ka no Patiesības aizgriezušies parasti neaiziet
uz citām baznīcām un nepieslienas citām mācībām, bet atgriežas pie laicīgajiem
šīs pasaules priekiem. Tas jau pats par sevi pierāda, ka mūsu ticība
ir stingri dibināta Dieva vārda Patiesībā.
Taču Dievs necenšas padarīt ceļu uz Valstību mums neiespējami grūtu; Kristus jūgs nav nepanesams, Viņa nasta ir viegla. “Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību” (2. Kor. 4:17). Tas, ka Dievs mūsu labā ir tik daudz darījis, pirmkārt jau upurējot Savu Dēlu mūsu labā, ir pietiekams pierādījums, ka mums nebūs pārāk grūti sasniegt lielo pestīšanu, kas kļuvusi iespējama, pateicoties Jēzum. No otras puses, tik vienkārši tas nav. Jēzus Kristus bieži brīdināja par izvēlētā ceļa grūtumu, liekot cilvēkiem divreiz padomāt, pirms pieņemt lēmumu sekot Viņam. Viņš runā par garīgo dzīvi kā par krusta nešanu diendienā. Skatoties uz cilvēku, kas nes krustu, mēs redzam cik acīmredzami grūti ir nest krustu, un jo tālāk, jo cilvēkam ir grūtāk un grūtāk. Tas nozīmē, ka mums jāsastopas ar reālu nepieciešamību pēc pacietības, pēc “noturības”, kā raksta Pāvils.
Noturības loģika
Ir vairāki panti, kas pārliecinoši atklāj mums noturības loģiku. Savā
ziņā nākamās Valstības diženumam būtu jābūt mūsu stimulam. Tomēr Dievs
ir izvēlējies cita veida argumentus, runājot ar mums: ja mēs meklējam,
kā šajā dzīvē izdabāt sev, mēs jebkurā gadījumā cietīsim, un ne mazāk,
ja mēs izvēlētos ciešanas garīgās dzīves labad. No tā loģiski izriet,
ka labāk izvēlēties ciešanas taisnīguma un patiesības labad, nekā ciest
savu grēku dēļ. Tā ir netieša norāde uz to, ka grēcinieka laime ir tikai
virspusēja, tāda tā šķiet cilvēkiem.
Un tā, apskatīsim dažus fragmentus, kas tādējādi vēstī par noturību:
- “Bet, kas grib tapt bagāts … ir nomaldījies no ticības un pats sev
nodarījis daudz sāpju” (1.Tim. 6:9,10). Izteiciena “nodarījis sev” vai
“pakļāvis sevi” grieķiskais tulkojums ir radniecīgs darbības vārdam
“sist krustā”. Mūs aicina sist sevi krustā, atteikties no šīs dzīves
laicīgā materiālisma. Taču, ja mēs to noraidām, mēs tomēr caururbjam
sevi, mēs sitam sevi krustā ar ciešanām, kas nāk no prāta, kas noskaņots
sevis izdabāšanai un materiālismam, dzīvei, kuras mērķis ir tiekšanās
pēc neiespējamā. Un tā, kas tad pēc loģikas likumiem būtu jādara? Abi
ceļi ir krustā sišana. Tā, krusts ir aprakstīts kā “piedauzība”, “pārkāpums”
(Gal. 5:11). Vai nu mēs paklūpam pret to (esam ievainoti), vai arī mēs
paklūpam un esam ievainoti tajā ziņā, ka kļūstam par garīgiem atkritējiem.
Krusts izraisa klupšanu; vai nu mēs klūpam, krītot uz šī akmens un kļūstam
pazemīgi, jeb arī nesaistītie klūp krusta augsto prasību dēļ. Tas viss
bija Pāvilam padomā, kad viņš rakstīja par cilvēku miesas kārībām/iejūgšanos
(Gal. 5:1), lietojot vārdu, kuru citviet tulko kā “ciešanas” Kristus
krusta kontekstā. Ciešanas, kārības, miesas krusts … vai arī Kunga Jēzus
krusts. Vai nu mēs nesam savus noziegumus un to sekas (3. Moz. 19:8),
vai mēs nesam Kunga Jēzus krustu. Jebkurā gadījumā tā ir nasta. Kungs
apspēlēja šo faktu, runājot par diviem ceļiem, viens no kuriem ved uz
nāvi, otrs – uz dzīvību (Mt. 7:13,14). Grieķu valodas vārds, kas tulkots
‘ved’ ir faktiski idiomas daļa, kuras nozīme ir ‘tikt nonāvētam’ (salīdz.
ar Jņ. 18:13; 21:18). Patiesi, tas pats vārds, kura tulkojums bija ‘aizved’,
Mt. 7:14 ir tulkots ‘notiesāt’ jeb ‘nodot nāvei’ (Ap.d. 12:19). Un tā,
mēs tiksim nodoti nāvei jebkurā gadījumā, kā noziedznieks, kas veic
savu ‘pēdējo ceļu’ uz krustu. Mēs tiekam vesti un nodoti nāvei vai nu
mūžīgās dzīves vai mūžīgās nāves dēļ. Apžilbinoša loģika. Lasot ebreju
valodā Ps. 139:24, mums atklājas zīmīga vārdu spēle, kas uzsver to pašu:
“ļauns ceļš” ir ‘ciešanu ceļš’; ļaunuma ceļš jau pats par sevi nes ciešanas.
- Jeremija lietoja līdzīgu loģiku, lūdzot Izraēla tautu pazemīgi nožēlot
grēkus: “Saki ķēniņam un ķēniņienei: Zemojieties, sēdieties jo zemu,
jo jūsu goda vainags nokritīs no jūsu galvas” (Jer. 13:18). Jahve pazemos
cilvēku lepnumu; ja mēs nevēlamies būt pazemīgi no brīva prāta, dievišķā
taisnīguma tiesa darīs mūs pazemīgus. Tādēļ loģiski ir pazemoties tagad.
- Jānim Kristītājam bija skaidra šīs loģikas izpratne: “Viņš (Jēzus)
jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni; Tam vēteklis rokā, un … pelavas
sadedzinās ar neizdzēšamu uguni” (Mt. 3:11,12). Jānis piedāvāja izvēlēties:
uguni vai uguni. Vai nu mēs būsim Dievam ziedošanās uguns pārņemti,
vai arī tiksim pakļauti tēlainajai ugunij tiesas dienā.
- Jēzus uzirdina šo pašu ideju. Viņš runāja par Dieva necienīgo iznīcināšanu
Gehennas ugunī un nekavējoties komentēja: “Jo ikviens ugunī taps sālīts”
(Mk. 9:49). Ja mēs nekļūstam par dzīviem upuriem, kurus ir pilnīgi apņēmusi
dievišķā uguns, brīvprātīgi noliekot sevi uz altāra, tad mūs aprīs tēlainā
Gehennas uguns tiesas dienā. Atkal, mums nav reālas izvēles: uguns vai
uguns.
- Un bankrots vai bankrots. Pāvils runā par spēku izsīkumu kalpošanā
Tam Kungam, domājot arī par to, kā pazudušais dēls izlaidībā noved sevi
līdz spēku izsīkumam (Lk. 15:24). Visa zaudēšanas sajūtai jāatnāk: vai
nu kalpošanā grēkam, vai arī kalpošanā Kungam.
- Mums būs jāizjūt ciešanas vai nu, kad tiksim nosodīti tiesā (Rom.
2:9), vai arī tagad, lai iemantotu Valstību (Ap.d. 14:22). Mums ir jāizjūt
vai nu mūsu grēku jūgu (Am. 2:13; Jes. 58:6; Ps. 38:4,5), vai arī Kristus
krusta jūgu (Gal. 6:4, etc.). Mēs izjutīsim vai nu garīgo kauju, ko
izcīna svētais (Rom. 7:15-25), vai arī miesas kārību, kas cīnās mūsu
locekļos un sagrauž mūs ar grēka nepiesātināmību (Jēk. 4:1; Ecēh. 16:28,29).
Vai nu mēs sērosim tagad, nožēlojot grēkus (Lk. 6:25; grieķu ‘sērot/apraudāt’
bieži tiek lietots grēku nožēlas kontekstā), vai arī sērosim un apraudāsim
sevi tiesas dienā (Mt. 8:12,etc.). Pareģojis tiesas dienas atnākšanu,
Jahve lūdza Izraēlu: “Bet arī vēl tagad …griezieties atpakaļ pie Manis
…ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām!” (Joēla 2;12).
- Kunga diena bezdievjiem aprakstīta vārdos: “… viņus māc žņaugi un
sāpes, viņi lokās kā sieva, kas dzemdē” (Jes. 13:8; 1. Tes. 5:3). Kungs
Jēzus, šķiet, jau atsaucies uz to, kad viņš runāja, kā uzticīgie neilgi
pirms Viņa atnākšanas līdzināsies sievietei dzemdībās, kas ar bērna
nākšanu pasaulē izjūt sajūsmu, kura līdzināsies pacilātībai, ko nesīs
Kristus atgriešanās (Jņ. 16:21). Un tā, atkal vai nu mokas, vai mokas,
īpaši pēdējās dienās. Ja mēs izvēlēsimies miesas ceļu, tad cietīsim
dzemdībām līdzīgas sāpes, neko nedzemdējot (tas raksturīgs visai pasaulīgajai
dzīvei, saskaņā ar Jes. 65:23). Vai nu mēs atsakāmies no miesīgās dzīves
tagad (garīgajā apgraizīšanā), vai arī Dievs mūs atraidīs. Tas bija
uzsvērts, kad apgraizīšanas rituāls tika ieviests: “…kam miesas priekšāda
nav apgraizīta, tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas …” (1. Moz. 17:14).
- “Un, kas kritīs uz šo akmeni (Kristus), tas sašķīdīs, bet, uz ko tas
kritīs, to viņš satrieks” (Mt. 21:44). Šajā fragmentā ir nepārprotams
mājiens uz Dan 2:45, kur akmens satriec tēlu, kas simbolizē cilvēku
valstības. Mums ir izvēle: vai nu pakrist uz Kristus un sadauzīt visus
mūsu kaulus, t.i., pazemot savu dabisko miesu līdz pašai galējai robežai,
bet celties un iet, vai arī tikt no Tā Kunga “saberztiem pulverī” pēc
Viņa atgriešanās, dalot sodu ar apkārtējo pasauli. Un tomēr ir dīvaini
(pirmajā acumirklī), ka uz akmens-Kristus paklūpošā tēls bieži apraksta
cilvēku, kas paklūp Kristus vārdus dzirdot, kas tos atraida (Jes. 8:14,15;
Rom. 9:33; 1. Pēt. 2:7,8). Citiem vārdiem sakot, mūsu garīgo kļūdu rezultātā
mēs sevi laužam, kļūstot par “salauzto” cilvēku sabiedrības daļu; salauzto,
lai pilnveidotos saskaņā ar Dieva gribu. Kad Sīmeans apmīļoja brīnišķīgo,
nevainīgo mazuli Jēzu, viņš to paredzēja: “Redzi, Viņš ir likts par
krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā … lai daudz siržu domas
nāktu zināmas” (Lk. 2:34,35). Ja mums ir lemts augšāmcelties kā Viņam,
ja mums lemts piedzīvot dzīves atjaunotni šai saulē, mums ir jākrīt
uz Viņu, reāli sajūtot Viņa vārda asos stūrus. Mums ir jālauž sevi tagad,
vai arī mēs tiksim salauzti un saberzti pulverī tiesas dienā.
- Visa Pāvila vēstules romiešiem 6.nodaļa apspēlē šo domu. Mēs esam
grēka kalpi, bet caur tērpšanos Kristū mēs kļūstam par taisnīguma un
patiesības kalpiem. Mums vairs nav brīvības, lai darītu, ko mēs vēlamies.
Mēs esam kalpi un nevaram kalpot diviem kungiem. Kāpēc gan nekalpot
Dievam Bībeles velna vietā? Tā arī Mozus Izraēlam piedāvāja atrasties
kalpībā vai nu pie Dieva, vai arī verdzībā pie saviem ienaidniekiem
(5. Moz. 28:47,48). Miha (2:3) arī atgādināja Izraēlam, ka viņi atradīsies
soda jūgā, ja atraidīs Jahves jūgu. Kungs Jēzus teica, ka Viņa kalpiem
ir viegla nasta (Mt. 11:30). Bībeli zinošo prātos starp Viņa klausītājiem
bija jāataust brīdinājumam par dzelzs jūgu kā sodu par nepaklausību
(5. Moz. 28:48). ‘Jebkurš ceļš ir jūgs’, tie secina. Taču Kunga Jēzus
jūgs ir viegls pat šajā dzīvē un nes nākotnes dzīves apsolījumu! Vai
tad nav vairāk nekā loģiski uzņemties šo jūgu ar visiem no tā izrietošajiem
neizbēgamajiem (jo tas jau ir jūgs) ierobežojumiem.
- Mums jābūt par dzīviem, svētiem Dievam patīkamiem upuriem (Rom. 12:1),
bet ja tas mums neizdodas: “Pārkāpēja ļaunais darbs saņems savā varā
viņu pašu, un ar savu grēka valgu viņš paliks nesaraujami sasiets” (Sal.
Pamāc. 5:22). Jebkurā gadījumā mēs esam upuri, saistīti, bez kādām kustības
brīvības (kas būtu mums pa prātam) iespējām. Jebkurā gadījumā tādēļ
mēs izjutīsim skumjas: “Dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko
neviens nenožēlos (t.i., šo dāvanu jūs patiešām baudīsit mūžīgi), bet
pasaulīgās skumjas nes nāvi” (2. Kor. 7:10).
- Izraēla zemei bija jāatpūšas katru septīto gadu (sabata gads). Dieva
tauta domāja, ka var mierīgi ignorēt šo neērto Dieva prasību un nekas
par to nebūs. Taču Dievs vienmēr un visur panāk savu. Beigu beigās,
visai zemei bija 70 gadus jāpaliek pamestībā, lai kompensētu 70 sabata
gadus (vairāk nekā 490 gadu garumā), kurus Viņa tauta bija atļāvusies
ignorēt.
- Bībele raksta par tiem, kas izvēlas vieglu ceļu (kā viņiem liekas),
pastāvīgi uzsverot, ka viņi to būtībā beigs ar tādām pašām ciešanām,
kādas viņiem varētu būt bijušas ceļā uz Valstību. Tie, kas pielūdz viltus
dievus, “zaudē savu žēlastības tiesu” (Jonas 2:9). Tā, Rahele prasīja
Dievam bērnus, citādi viņa nomiršot, bet viņa nomira dzemdībās. Izraēla
tauta kļuva galīgi izlaidīga, pielūgdama elkus (5. Moz. 31:29). Ebreju
vārds, kas šajā pantā tulkots kā “grēkot”, nozīmē arī “iznīcināt”. Viņi
iznīcināja sevi grēkojot. “Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu
tavs glābiņš un atbalsts” (Hoz. 13:9), ja tikai viņi būtu to sapratuši.
- Ne tikai Dieva ceļa izvēles loģika ir tik spēcīga, bet arī miesas
ceļš nesniedz gandarījumu. Grēki Izraēlu nogurdināja jau pirms soda
pļaujas par tiem (Jes. 57:10); viņu prāts novērsās no pašu izraudzītajiem
mīļajiem. Viņi atstāja tos, kuru dēļ bija atstājuši savu Dievu (Ecēh.
23:17). Viņi aizvien gribēja jaunus dievus; nekad negūstot apmierinājumu
no saviem elkiem (Jer. 44:3).
- Upurēšana mācīja Izraēla tautai, ka Dievs īpaši vērtē upuru taukus
- pašu vērtīgāko dzīvē vajadzēja brīvprātīgi veltīt Viņam. Bet bezdievīgie
tiesas dienā būs līdzīgi jēru taukiem, kas likti uz altāra (Ps. 37:20).
Mēs vai nu atdodam pašu vērtīgāko kalpošanai Dievam, vai arī Viņš jebkurā
gadījumā to paņems no mums. Automašīnas, mājas, dzīvokļus, dārglietas,
paslēpto naudu, banku rēķinus, visdziļākās emocijas, greizsirdību, mīlestību
… mēs vai nu atdosim to Viņam tūlīt, tagad, vai arī Viņš to paņems no
mums tiesas dienā.
- Izteicies par nepieciešamību katru dienu ņemt uz sevi krustu, Kungs
Jēzus pielietoja šo loģikas veidu, lai iedrošinātu ļaudis reāli atsaukties
Viņa aicinājumam: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi,
lai ņem savu krustu … jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs;
un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evanģēlija dēļ, tas to izglābs.
Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu
dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mk.
8:34-37). Ja mēs sekojam Kristum, mums ir jāaizliedz tā dzīve, kuru
dzīvojam parasti. Bet, ja mēs to neizdarīsim, tad, pat iegūstot visu
pasauli, mēs vienalga zaudēsim savu dzīvību. Jebkurā gadījumā mēs zaudējam
savu dzīvību. Mums jādzīvo, pastāvīgi to sev atgādinot. Dievs prasa
mūsu dzīvību pilnībā. Ja mēs mēģināsim to paturēt sev šajā dzīvē, Viņš
to tik un tā paņems. Krusts bija kauna simbols (Ebr. 12:2 runā par krusta
pazemojumu). Minētajā kontekstā 38.pants turpina: “Jo, kas Manis un
Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša
dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies” tiesas dienā. Mēs vai nu izejam caur
krusta nešanas kaunu tagad, īpaši mūsu personiskajā liecināšanā apkārtējiem,
vai arī cietīsim mūžīgo atraidīšanas kaunu (Dan 12:2); mūsu kauns tad
kļūs visiem redzams (Atkl. 16:15).
- Grieķu teksts Mt. 16:25,26 un Lk. 9:25 skaidri un pārliecinoši uzsver
mūsu dzīvības zaudēšanas Viņa dēļ loģiku: “Jo, kas grib izglābt savu
dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to
mantos. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli (Valstībā),
bet tam zūd dvēsele (tagad, kā Es jūs lūdzu, zaudēt dvēseles Manis dēļ).
Jo Cilvēka Dēls nāks … un tad Viņš ikkatram atmaksās par viņa darbiem”;
citiem vārdiem, Kristus prasa veltīt mūsu dzīves kalpošanai Viņam katru
dienu. Lūka (9:25) izsaka to pašu domu: ‘Jo ko tas cilvēkam līdz, ka
viņš iemanto visu pasauli (Valstību) un pats sevi pazaudē un samaitā
(tagad)!: vai – būt atraidītam, tikt notiesātam tiesas dienā, tāpēc
ka viņš mēģināja saglabāt savu dvēseli, viņš tajā nesaskatīja nekādu
loģiku.
- Tā vai citādi mums jāzaudē savas dzīvības. Ja mēs zaudēsim dzīvību
Kristum, tad iegūsim mūžīgo dzīvību. Šo mācību Kungs skāris Lk. 21:16-18
par apstiprinājumu, ka kādi no Viņa cilvēkiem tiks nodoti nāvei, bet
patiesībā neviens mats no viņu galvām nepazudīs. Protams, Viņš teica,
ka viņi zaudēs savas dzīvības, bet patiesībā viņi iegūs mūžīgo dzīvību.
Tie vīrieši un sievietes, kas miruši krusta nāvē, sadedzināti kā dzīvas
lāpas, iemesti pie lauvām … Kungs to paredzēja, domādams, ka viņu upuriem
ir jākļūst principā par priekštēliem procesam, kas jāpārdzīvo katram
no mums: zaudēšana, atteikšanās
no mūsu dzīves un visām lietām, kas sastāda mūsu ikdienas dzīves gaitu.
- Izraēlam bija teikts “izmest”, “sadauzīt gabalos” un “pilnīgi iznīcināt”
elku tēlus un kānaāniešu upuru altārus. Vēsturē bija laiks, kad tauta
sekoja minētajam bauslim, šķīstījusies no savas atkrišanas negoda. Šie
ebreju valodas vārdi gandrīz nav sastopami citviet, bet ļoti bieži kontekstā
par to, kā Dievs “iznīcina”, “sagrauj” un “izmet” Izraēla tautu caur
Babilonijas un Asīrijas iekarotājiem viņu atteikšanās dēļ “pilnīgi iznīcināt”
(un tml.) savus elku tēlus. Vārds “sagraut” (vai tml.) pantos 2. Moz.
34:13; 5. Moz. 7:5; 12:3; 2. Laiku 31:1 ir tas pats vārds arī 2. Laiku
36:19; Jer. 4:26; 31:28; 33:4; 39:8; 52:14; Ecēh. 16:39; Nahuma 1:6.
Vārds “nocirst” no 5. Moz. 7:5 vēlāk ir sastopams Jes. 10:33; Jer. 48:25;
Raudu dz. 2:3. Izraēla priekšā bija izvēle: vai nu sagraut savus elkus,
vai arī pašiem tapt sagrautiem. Akmens vai nu kritīs uz mums, mūs iznīcinot,
vai arī mums jāpakrīt uz tā, kļūstot satriektiem (Mt. 21:44). Cilvēkam,
kuru nav skārusi doma par Dieva slavas celšanai veltītu dzīvi, šī ir
grūta izvēle. Beigu beigās Dievs uzvarēs grēku. Kad cilvēks mirst, tas
nav tikai bioloģiski noteikts process. Tā ir Dieva uzvara pār grēku
šajā konkrētajā cilvēkā. Vai nu Dievam mūs ir jānogalina, vai arī, ar
Viņa žēlīgo palīdzību, mums ir jānomērdē grēks mūsu locekļos caur tērpšanos
Vienīgajā, kas to patiesi spēja – un tā rezultātā augšāmcelties mūžīgajai
dzīvībai. Dieva uzvaras pār grēku neizbēgamība ir aprakstīta Ecēh. 6:4-6:
“Jūsu altārus nopostīs un jūsu saules stabus sagraus … visur, kur jūs
dzīvojat, sagraus ciemus un pilsētas, nopostīs augstieņu upuru vietas
… jūsu roku darinājumi (būs) iznīcināti … Izraēla bērnu līķus Es nometīšu
viņu dievekļu priekšā un izkaisīšu jūsu kaulus ap jūsu altāriem”. Izraēla
tautai bija jābūt iznīcinātai, jo bija jābūt iznīcinātiem viņu elkiem.
Galīgās Dieva uzvaras pār grēku neizbēgamība ir acīm redzama: mūs lūdz
būt ar Viņu, nevis pret Viņu. Dievs panāk Savu. Dumpinieki Izraēla vidū
“bija gājuši bojā” (5. Moz. 2:14), kur lietots ebreju vārds ar nozīmi
“pilnīgoti”. Dievs darīs mūs pilnīgus jebkurā gadījumā, vai nu caur
iznīcināšanu, vai arī caur glābšanu; Viņš vienmēr panāk Savu. Tas nozīmē,
ka mums mūsu grēcīgie darbi jānodod nāvei tūlīt, neatstājot tos Dieva
iznīcināšanai līdz ar mums pašiem. Katra cilvēka dvēseles apslēptos
grēkus, tās Dievam netīkamās lietas, kuras mēs atļaujamies darīt, tos
slepenos, mūsu pašu neatzītos paradumus, visu Tas Kungs iznīcinās: vai
nu pateicoties tam, ka mēs atsauksimies Viņa aicinājumam, vai arī caur
mūsu iznīcināšanu, lai tiktu iznīcināti mūsu grēki.
- Ir iemesls domāt, ka pēdējo dienu pārbaudījumiem jānāk pār mums, lai
pārbaudītu mūsu attieksmi pret minēto Dieva atklāsmē iemūžināto principu.
Tie, kas noraidīs zvēra pielūgsmi, tiks iznīcināti (Atkl. 13:15), taču
tos, kas mēģinās izbēgt no šīs nāves, iznīcinās Jērs, tāpēc ka viņi
pielūdza zvēru (14:9-11; 16:2).
- Maizes laušana ir domāta, lai mums atklātu iepriekš teiktā loģiku.
Tā Kunga kauss ir Dieva nosodījuma, kā arī Viņa piedošanas un svētības
simbols. Mēs to katru nedēļu dzeram vai nu mūsu nosodījumam, vai arī
glābšanai. Trešā ceļa nav. Tas nu mums būtu jāsaprot. Kungs Jēzus necieš
daudzu cilvēku iedomas par trešā ceļa iespējamību. Viņš gribētu, lai
mēs apzinātos, tāpat kā Viņš, ka nav ‘remdenuma’ pozīcijas, ir tikai
karsts vai auksts. Viņš, šķiet, aicina mūs to apzināties: “Padarait
koku labu, tad arī viņa augļi būs labi, vai padarait koku nelabu, tad
arī viņa augļi būs nelabi” (Mt. 12:33).
Augstāk par loģiku
Es nedomāju, ka kāds no mums nopietni iestāsies pret visu iepriekš klāstīto.
Atdot mūsu dzīvības Kungam, tāpēc ka mēs zinām, ja mēs to neizdarīsim,
Viņš pats mums tās atņems; nest sludināšanas krusta kaunu, piekopt Kristum
līdzīgo dzīves veidu, zinot, ja mēs to neizdarīsim, tad tiksim pakļauti
vēl lielākam kaunam tiesas dienā; apzināties mūsu kalpību un pieņemt
brīvības trūkumu; lauzt sevi un būt pazemīgiem tagad, saprotot, ka gala
iznākumā mēs tā vai tā pie tā nonāksim – visa sacītā loģika ir vairāk
kā iespaidīga.
Patiesībā visi izteiktie argumenti ir cilvēciskā viedokļa izpausme:
mēs cietīsim jebkurā gadījumā, tāpēc labāk ciest Valstības dēļ tā vietā,
lai ciestu no neilgās miesīgās dzīves tukšības. Ir gadījumi, kad Dieva
Gars pielieto šāda veida cilvēcisko loģiku – Pāvils runāja “cilvēcīgi”
(Rom. 6:19). “Kas gudrs kļuvis, mīl savu dzīvību … Kas glabā Tā Kunga
bauslību, tas saglabā savu dzīvību … kas aizdod viņam dusmas, tas grēko
pats pret savu dzīvību; žēlsirdīgs cilvēks dara labu pats sev, bet nežēlīgais
tomēr nereti skumdina savu garu un ar to kaitē pats savas miesas spēkiem;
kāpēc jūs darāt tādu lielu ļaunumu paši sev?” (Sal. Pamāc. 19:8,16;
20:2; 11:17; Jer. 44:7). Izraēls taisīja elkus, “lai aptraipītos” (Ecēh.
22:3). Tikai mūsu pašu interesēs ir būt garīgiem un noraidīt miesas
darbus – vēstījums ir pietiekami skaidrs. Un tomēr pēc savas būtības
mēs esam tik truli garīgajā ziņā. Mēs izmisīgi tiecamies pēc šīs dzīves
acumirklīgajām baudām, lai ko tas maksātu. Bet, pateicoties mūsu kristīšanas
faktam, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka ikviens no mums saprot šādas
rīcības muļķību; mēs saprotam noturības loģiku. Dažkārt visa teiktā
nepārprotamība pēkšņi uzbango kā devītais vilnis, kas brāžas pret mierīgo
krastu! Mēs esam vairāk nekā uzvarētāji, pateicoties Tam, Kurš mūs ir
iemīlējis. Dievs lūdz cilvēkus saskatīt, cik nepārprotami loģiski ir
atsaukties Viņa aicinājumam (2. Kor. 5:20), piesauc mūs apjaust Viņa
lielās mīlestības brīnumu pret mums Kristū (Jes.1:18), lūdzot saprast,
ja Viņš atdeva Savu vienīgo Dēlu par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki,
cik daudz vairāk visa Viņš tad dos mums tagad, kad caur kristīšanos
esam salīdzināti ar Viņu (Rom. 5:6-10)! Tas pārspēj visu loģiku, tas
pat nav cilvēku valodas vārdos izsakāms. Tā ir “tīrā Dieva žēlastība,
kas nes pestīšanu”. Lai tā jūs tur savā varā, lai Kristus mīlestība
pati par sevi “liek” jums turēties, stingri turēties pie pārliecības
un mūsu cerības prieka līdz galam.
