Aizkustinošs stāstījums par vīrieša krišanu grēkā mums atklājas Pirmajā Mozus grāmatā, 3.nodaļā. Čūska tika nolādēta par to , ka nepareizi tulkoja Dieva vārdu un ieveda kārdināšanā Ievu, lai tā nepaklausītu Dieva teiktajam. Par savu nepaklausību vīrietis un sieviete tika sodīti. Bet cerību stars tomēr ielaužas šai tumsā, kad Dievs saka čūskai : "Un es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu: šis samīs tev galvu , un tu viņam iedursi papēdī.(1.Moz.gr. 3:15).

Šis pants ir ļoti lakonisks; mēs centīsimies noskaidrot atsevišķu vārdu nozīmi. Vārds "sēkla" nozīmē pēcnācēju vai bērnu un vienlaicīgi var attiekties uz cilvēkiem, kuri saistīti kā noteikta veida "sēklas". Vēlāk mēs redzēsim ,ka Jēzus bija Abraāma "sēkla" (Gal. 3:16), bet, ja mēs caur kristību esam saistīti Kristus līdzībā, tad arī mēs kļūstam sēklas (Gal. 3:27-29). Vārds "sēkla" tāpat var nozīmēt atdzimšanas ideju kā tādu (1.Pēt. 1:23). Sēkla nes sava tēva raksturīgās iezīmes. Tāpēc čūskas sēkla:
- sagroza Dieva vārdu,
- melo,
- ieved citus grēkā.

6.nodaļā mēs redzēsim,ka burtiskā nozīmē netiek domāts cilvēks, kurš to izdara, bet mūsos ir :
- " vecais cilvēks " - miesa (Rom. 6:6),
- " garīgais cilvēks " (1.Kor. 2:14),
- " vecais cilvēks, samaitāts caur viltīgām kārībām" (Ef. 4:22)
- " vecais cilvēks ar viņa darbiem " (Kol. 3:9).
Šis " grēcīgais cilvēks " , kurš atrodas mūsos, Bībeles skaidrojumā jāsaprot kā "nelabais" (velns), čūskas sēkla.
Sievietes sēkla nozīmē īpašu individuālu personību - " tu (čūskas sēkla) viņam iedursi papēdī" (1.Moz. 3:15). Šis cilvēks nepārtraukti iznīcinās čūskas sēklu, t.i., grēku - kurš "tev sadragās galvu". Sitiens pa galvu nozīmē čūskas nāvi, jo viņas sirds atrodas galvā. Vienīgais cilvēks, kurš spēja kļūt par sievietes sēklu, bija Kungs Jēzus Kristus.

" Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība iekš Kristus Jēzus mūsu Kunga, kas nāvi (vienlaicīgi arī grēka varu Rom. 6:23) izdeldējis un dzīvību un neiznīcību gaismā vedis caur to evanģēliju "(2.Tim.1:10).

"Dievs ir sūtījis savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas" t.i., bībelisko velnu (nelabo), čūskas sēklu (Rom.8:3).

Jēzus ir atklājies, lai grēkus atņemtu (1. Jāņa v.3:5).
"Un tā vārdu tev nebūs saukt Jēzus (nozīmē "Glābējs"); jo Viņš izpestīs savus ļaudis no viņu grēkiem" (Mat.1:21).

Jēzu dzemdēja sieviete (Gal.4:4); viņš bija Marijas dēls, bet viņa Tēvs bija Dievs. Šai nozīmē viņš bija sievietes sēkla, kaut gan Dieva radīts tādā veidā, ka pasaulē ienāca tā - kā neviens cits cilvēks. Sievietes sēkla var īslaicīgi tikt grēka skarta - ar čūskas sēklu: " tu iedzelsi viņam papēdī" (1. Moz. 3:15). Čūskas kodiens papēdī parasti norāda uz īslaicīgu brūci, salīdzinot ar sekām, kas rodas no nāvējoša sitiena pa čūskas galvu. Daudzu patreiz lietoto izteicienu aizsākums atrodams bībelē, piemēram,"iedod viņam pa galvu" (t.n.pilnīgi apturēt vai nobeigt kaut ko), domājams pamatojas uz Jēzus pravietojumu, kurš raidīja nāvējošo sitienu pa čūskas galvu. Grēka nosodījums (čūskas sēkla) tika realizēts, pirmkārt, caur Kristus sišanu krustā. Pievērsiet uzmanību, ka iepriekš citētie panti runā par Kristus uzvaru pagātnes formā. Īslaicīgais ievainojums papēdī sekojoši attiecas uz Viņa nāvi triju dienu garumā.Viņa augšāmcelšanās apstiprināja to, ka šis ievainojums ir īslaicīgs, salīdzinot ar nāvējošo sitienu, kas tika dots grēkam. Jāatzīmē, ka fakti vēsturē pierāda to, ka upuri, kurus sodīja piesitot pie koka stabiem, tika pienagloti caur pēdām. Tādā veidā Jēzus tika " ievainots papēdī" caur savu nāvi. Panti Jer. 53:4,5 stāsta, ka Dievs Kristu "ievainoja" caur viņa krusta nāvi. Tas saistās tieši ar pravietojumu 1.Mozus gr. 3:15, kas runā par to, ka Kristus tiks ievainots caur čūskas sēklu. Dievs strādāja izmantojot ļaunumu, kas Kristum bija jāizcieš. Viņš šeit tiek parādīts kā tas, kurš nodod Kristu ciešanām (Jes.53:10) vadot ļaunuma spēkus, kas mocīja Viņa Dēlu. Tādā veidā Dievs rada, ar ļaunuma starpniecību, nododot pārbaudījumiem ikkatru no Saviem bērniem.

Konflikts šodien

Jums varētu rasties jautājums: "Ja Kristus iznīcinājis grēku un nāvi (čūskas sēklu), tad kāpēc šīs izpausmes eksistē vēl patreiz?" Atbilde būtu tāda, ka pie krusta Jēzus iznīcināja grēka varu sevī: pravietojums 1. Mozus gr. 3:15 vēsta vispirms par konfliktu starp Jēzu un grēku. Tagad tas nozīmē to, ka Kristus mūs aicina pievienoties viņa uzvarai, jo tādējādi mēs arī spējam uzvarēt grēku un nāvi. protams, arī patiesi ticīgie ir pakļauti grēkam un nāvei, bet caur sievietes sēklu un caur kristību (gal. 3:27-29) viņi var iemantot grēka piedošanu un tikt izglābti no nāves, kas ir grēka sekas. Tādā veidā Kristus ir iznīcinājis nāvi pie krusta perspektīvā (2 Tim.1:10); tikai tad, kad piepildīsies Dieva nodoms attiecībā uz zemi, Kristus tūkstošgadu valdīšana laika beigās, cilvēki faktiski pārstās mirt, - nāve pazudīs no zemes virsas: "Jo Viņam pienākas valdīt, iekams Viņš visus ienaidniekus būs licis sevim apakš kājām. Tas pēdējais ienaidnieks, kas taps ideldēts, ir nāve" (1 Kor.15:25,26).
Ja mēs tiekam kristīti Jēzus vārdā, tad tādi apsolījumi par Jēzu kā 1. Mozus gr. 3:15 attiecas tieši uz mums. tad tie vairs nebūs tikai interesantas vietas Bībelē; šie pravietojumi un apsolījumi doti tieši mums. Kā sievietes sēkla mēs tāpat izjutīsim īslaicīgu grēka uzvaru sevī. Ja mūsu kungs neatgriezīsies mūsu dzīves laikā, mēs tāpat būsim "ievainoti papēdī" un tāpat nomirsim. Bet, ja patiesi esam sievietes sēkla, tad šī "brūce" būs tikai īslaicīga. Tie, kuri tiek kristīti Jēzus vārdā, iegremdējot ūdenī, saista sevi ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos, ko simbolizē iznākšana no ūdens (Rom. 6 : 3-5). Ja savā būtībā esam sievietes sēkla, tad mūsu dzīvē ļoti tieši izjutīsim 1.Mozus gr. 3:15 teikto - vienmēr pastāvīgu konflikta izjūtu (" cīņu " ) iekšēji - starp patieso un nepatieso.
Apustulis Pāvils aprakstījis šo gandrīz šizofrēnisko konfliktu starp grēku un sevi pašu, šo iekšējo cīņu (Rom.7:14-25).
Kristības Kristus vārdā šo konfliktu ar grēku, kurš dabiski norisinās mūsos, vēl vairāk saasinās, tas pieaugs ik dienas. No vienas puses konflikts ir smags, jo grēka vara ir liela. Bet no otras puses, šis konflikts nav tik nozīmīgs, jo mēs zinām, ka esam Kristū, kurš jau ir uzvarējis šai cīņā. Pievērsiet uzmanību, ka ticīgie tiek aprakstīti kā sieviete - pants Ef.5:23-32, t.i., būtībā sievietes sēkla.
Tāpat kā sievietes sēkla simbolizē Jēzu un arī tos cilvēkus, kuri cenšas līdzināties Viņam raksturā, tāpat čūskas sēkla pārstāv grēku (bībelisko "velnu") un tos cilvēkus, kuri atklāti pauž grēka un čūskas raksturīpašības. Tādi cilvēki izrādīs necieņu pret Dieva Vārdu vai sagrozīs to, un šī rīcība novedīs viņus kaunā un atsvešinās no Dieva, tāpat kā notika ar Ādamu un Ievu. Tā kā ebreji bija tie, kas faktiski noveda Jēzu līdz nāvei,t.i.,ievainoja sievietes sēklu papēdī, tad jāpieņem,ka viņi bija pirmie, kas simbolizēja čūskas sēklu.Tas tiek apstiprināts no Jāņa Kristītāja un Jēzus:
"Un daudz farizeju un saduceju ieraudzījis nākam pie kristības (ebreju grupa, kas notiesāja Jēzu), viņš tiem sacīja: "jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis izbēgt no tās nākamās dusmības? " (Mat. 12:25,34)

Pasaulei, pat reliģiskai pasaulei arī piemīt čūskas sēklas raksturojuma elementi. Tikai cilvēki, kuri kristīti Jēzus vārdā ir savienoti ar sievietes sēklu; visi pārējie - dažādās pakāpēs pārstāv čūskas sēklu. Turpmākie citāti parāda, kā Jēzus izturējās pret cilvēkiem, kas savā būtībā bija čūskas sēkla:
- Viņš sludināja tiem mīlestības un patiesības garā, bet vienlaicīgi
- Viņš nepieļāva viņu ceļiem un domām ietekmēt sevi, un
- Viņš parādīja tiem Dieva mīlošo raksturu, kā piemēru liekot savu dzīvi.

Neskatoties uz to, Viņu neieredzēja. Greizsirdība vērsās pret Viņu par to, ka sevī Viņš atrada spēku padevībai Dievam. Pat Viņa ģimene (Jāņa 7:5; Marka 3:21 ) un tuvākie draugi (Jāņa 6:66) lika Viņam šķēršļus, bet citi atstāja Viņu pavisam. Pāvils piedzīvoja to pašu, uzrunādams tos, kuri bijuši līdzās visādos apstākļos:
"Vai tad es nu jums ienaidnieks tapis,jums patiesību sacīdams?" (Gal.4:16).

Patiesība nekad nemēdz būt populāra; zinot un dzīvojot tā kā mums jādzīvo,mēs vienmēr radīsim sev kādu problēmu,kura var novest mūs pat līdz vajašanām:
"Bet itin kā to brīdi tas, kas bija piedzimis pēc miesas, vajāja to, kas bija piedzimis pēc Gara, tāpat arī tagad" (Gal.4:29;1.Pēt.vēst.1:23).

Ja mēs patiesi esam vienoti ar Kristu, tad mums nākas piedzīvot Viņa ciešanas, lai būtu iespējams ņemt līdzdalību Viņa uzvarā. Šeit atkal Pāvils sniedz nepārspētu piemēru :
"Tāpēc es visu panesu to izredzēto dēļ..."
"Tas ir patiesīgs vārds, jo ja mērs līdz mirstam , tad arī līdz dzīvosim; Ja panesam, tad arī līdz valdīsim "(2 Tim. 2:10-12).
"Ja viņi Mani (Jēzu) vajājuši, viņi vajās arī jūs ...
Bet to visu viņi jums darīs Mana vārda dēļ" (Jāņa 15:20,21),
t.i., tāpēc, ka esam kristīti mūsu Kunga Jēzus vārdā (Ap.d.2:38;8:16)
Lasot šādus pantus, neviļus jūtam vēlēšanos sacīt: "Ja jau tas ir tā, un viss, kas saistīts ar Jēzu, ar sievietes sēklu, tas es labāk nevēlos saistīties ar visu šo." Protams, no mums negaida,lai mēs mēs darītu ko tādu, kas nav pa spēkam. Tomēr zināma pašuzupurēšanās ir nepieciešama, lai pilnībā vienotos ar Kristu; mūsu un Viņa saskarsme atnesīs tik lielu uzvaru, ka "šīs ciešanas, kuras pārdzīvojam patlaban, nekādā ziņā nav salīdzināmas ar to slavu, kura mūsos atklāsies. " Arī patreiz Viņa upuris palīdz mūsu lūgšanās pēc palīga, lai, pārvarot ikdienas grūtības, mēs tuvotos Dievam. Un tam vēl pievienojot šo apstiprinājumu, kurš īpaši tiek uzsvērts vairākās kristadelfiešu Bībelēs:
"Bet Dievs ir uzticīgs; tas neļaus jūs vairāk kārdināt nekā spējat, bet tai kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka varat panest" (1.Kor.10:13)
"To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī.
Pasaulē jums būs bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis." (Jāņa 16:33)
"Ko lai nu par to sakam? Ja Dievs priekš mums, kas būs pret mums?" (Rom.8:31)

Apsolījumi Noasam

Cilvēces attīstības vēsturē, kopš Ādama un Ievas laikiem, cilvēks kļuva arvien vairāk samaitāts. Notikumi attīstījās tā, ka civilizācija sasniedza morālās degradācijas stadiju, un tad Dievs nolēma noslaucīt no zemes virsas visu miesu, izņemot Noasu un viņa ģimeni (1.Moz.6:5-8).
Dievs lika Noasam izgatavot šķirstu, kurā ar savu ģimeni un dzīvniekiem no visām kārtām varētu paglābties pasaules plūdu laikā. Jāatzīmē, ka bez šo plūdu apraksta Bībelē, ir pietiekami daudz zinātnisku datu, kas apstiprina notikušo plūdu faktu. Pievērsiet vērību tam, ka Zeme (kā planēta) netika iznīcināta; bojā aizgāja sabojātā cilvēces sabiedrība, kas atradās uz tās.
"Tad visa miesa apmira, kas virs zemes kustās" (1.Moz.7:21)
Jēzus (Mat.24:37) un Pēteris (2.Pēt.3:6-12) tajā tiesā, kas norisinājās Noasa laikā, simboliski redzēja to tiesu, kura notiks pie otrreizējās Kristus atnākšanas. Šādi - neprātīgi samaitātā cilvēce Noasa laikā tiek salīdz ināta ar mūsdienu pasauli, kurai tiks iznests spriedums Kristus atgriešanās laikā.
Lielās cilvēku apgrēcības dēļ, kā arī mūsu planētas pašiznīcināšanās programmas realizācijas dēļ, pieaug ticība pat kristiešu vidū, ka mūsu zeme tiks iznīcināta. Šāds uzskats skaidri demonstrē pilnīgu Bībeles vēstījuma neizpratni par to, ka Dievs uzrauga visu, kas notiek uz mūsu planētas un ka Jēzus Kristus drīz atgriezīsies, lai nodibinātu šeit uz zemes Dieva Valstību. Ja cilvēkam būtu ļauts iznīcināt savu planētu, tad šie apsolījumu nevarētu tikt izpildīti. 5.nodaļas 4.7. apakšpunktā ir parādīti neapstrīdami pierādījumi tam, ka Dieva Valstība būs uz zemes.Šeit kā pierādījumu, ka zeme un saules sistēma netiks iznīcinātas, lasīsim dažus pantus no Bībeles :
"Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis " (P.s..78:69)
" ... bet zeme pastāv mūžīgi nasatricināta" (Sal.māc. 1:4)
"Teiciet Viņu saule un mēness, teiciet Viņu, visas spožās zvaigznes! Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam; Viņš tiem devis likumu, ko tiem nebūs pārkāpt " (Ps 148:3-6)
"Tik tiešām ...tā kunga godība piepildīs visu zemi, kā ūdeņi piepilda jūru (1.Moz. 11:9; 4.Moz.14:210)
- grūti iedomāties, ka Dievs pieļautu zemes pašiznīcināšanu. Šis apsolījums vēl nav piepildīts.
Dievs, kurš radīja zemi, ne velti to darījis; Viņš radījis to apdzīvošanai (1.Moz. 45:18). Ja Dievs būtu radījis zemi tādēļ, lai redzētu tās iznīcināšanu, tad viņa darbs būtu bijis veltīgs.
Taču atgriezīsimies pie 1.Mozus grāmatas, kurā Dievs to visu apsola Noasam. Kad Noass uzsāka dzīvi pēc plūdiem jaunā pasaulē, viņam noteikti bija bažas par iespējamu atkārtotu iznīcināšanu. Šī doma varēja atkārtoties ikreiz, kad lija lietus. Tāpēc Dievs deva vairākus apsolījumus, ka tādi plūdi nekad vairs neatkārtosies:

"Redzi, es ceļu savu derību ar jums un ar jūsu dzimumu pēc jums; un neviena miesa vairs netaps izdeldēta ūdens plūdos, un plūdi vairs nemaitās zemi ..."

Šī derība tika apstiprināta ar varavīksni:
"Savu varavīksni padebešos Es esmu licis, un tā būs derības
zīme starp mani un starp zemi
Tad es pieminēšu savu derību, kas ir starp mani un jums un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā. Un ūdensplūdi vairs nenāks samaitāt nevienu miesu" (1.Moz. 9:13-17).

Tā kā šī ir mūžīgā derība starp Dievu un cilvēkiem un dzīvniekiem uz zemes, tad sekojoši cilvēkiem un dzīvniekiem jādzīvo uz zemes vienmēr. Tas pats par sevi ir pierādījums, ka Dieva Valstība drīzāk būs uz zemes nevis debesīs.
Apsolījumi Noasam veido pamatu Valstības Evanģēlijam; tas atklāj cik lielu uzmanību Dievs veltī mūsu planētai un kāds ir Viņa nodoms par mūžīgo dzīvi uz tās. Pat dusmībā viņš atceras žēlastību (Hab. 4:2), tāda ir viņa mīlestība, ka Viņš gādā arī par saviem radījumiem dzīvnieku pasaulē (1 Kor. 9:9 sal.Jon.4:11).