Mājas lapa
7.11 PĀVILS UN KRISTUS
PĀVILS UN KRISTUS (1)
Mūsu Patiesības aicinājuma gala mērķis ir attiecības ar Tēvu un Dēlu.
Taču doma par attiecībām ar neredzamām būtnēm ir grūti sagremojama.
Taču tas ir ļoti svarīgi. Pāvils rāda brīnišķīgu piemēru, kā mēs patiesi
varam attīstīt attiecības ar Kungu Jēzu Kristu. Viens no Pāvila garīgās
veiksmes noslēpumiem bija viņa apzināta sekošana to uzticīgo vīru ticības
piemēriem, kas bija pirms viņa (1). To starpā bija Mozus un Jānis Kristītājs.
Ja mēs aptveram, cik lielā mērā viņš to darīja, tad kļūst skaidrs, ka
Kunga Jēzus piemēru viņš bija centies padarīt par savu otro dabu. Katru
reizi, kad mēs laužam maizi, kad mēs ņemam rokā maizi un vīnu, mēs līdz
ar to simboliski izsakām apņemšanos garīgi asimilēties ar Kunga Jēzus
personību dziļi garā un miesā. Šajā ziņā mūsu pirmtēls ir Izraēla Pashā
jēra ēšana (2). Cik lielā mērā Pāvilam tas izdevās, kļūst redzams, kad
mēs analizējam viņa rakstīto, izejot no tā, kādā mērā tas sasaucas ar
Kunga Jēzus vārdiem, kas fiksēti Evaņģēlijos. Lai to izdarītu, es izlasīju
Evaņģēlijus, meklējot saiknes ar Pāvila vēstulēm; tad es izlasīju viņa
vēstules, meklējot sasaisti ar Evaņģēlijiem.
Man liekas, ka būtu jāsaka kaut kas par ‘saikni’ starp teksta daļām. Man šķiet, ka daži ir bijuši pārāk dedzīgi, meklējot šīs saiknes; piemēram, jūsu pēdējiem 20 teikumiem būs kaut kas kopējs, kāda ‘saikne’ ar manis izteiktajiem pēdējiem 20 teikumiem. Taču tas nenozīmē, ka jūs ‘atsaucaties’ uz maniem vārdiem; jo jūs nezināt, kas tie bija par 20 teikumiem, kurus es izrunāju. Līdzīgs izteikšanās veids vēl nenozīmē, ka starp tiem ir apzināta saistība. Taču šis fakts mums ir jāskata no tā redzes viedokļa, ka Raksti visi ir tā paša Dieva Gara iedvesti. Un pastāv daudzas apzinātas saiknes starp Rakstu daļām, dažas ir kā vārdu spēles, vai arī tikai viena vārda saikne ar to pašu vārdu kādā citā Rakstu daļā. Tādā veidā Pāvila vēstulēs ebrejiem un romiešiem bieži citēta Vecā Derība.
Apzināta saikne ar Evaņģēlijiem
Es esmu saskatījis, ka saikne starp Evaņģēlijiem un Pāvila vēstulēm
balstās uz sekojošiem kritērijiem:
1. Nav noslēpums, ka bieži vien Bībele un Kungs Jēzus lieto vārdus,
kas ir neparasti; vārdus, kas sastopami tikai divas vai trīs reizes
Bībelē, kurus varētu aizvietot ar biežāk lietojamu vārdu. Ja, piemēram,
Kungs Jēzus lieto vārdu, kurš sastopams tikai vēl vienā vietā, tad šķiet
ticami, ka tai vietā ir atsauce uz Viņa vārdiem. Skaidrs, ka jāskatās
uz kontekstu, lai pārliecinātos par šī pieņēmuma pareizību.
2. Dažreiz sastopamies ar tiešu atsauci uz Kristus vārdiem; piemēram,
“Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija”
(1.Kor.9:14) atsaucas uz Viņa pavēli Mt.10:10. Viņš var atsaukties uz
Kunga vārdiem, necitējot tos vārds vārdā. Tā, Pāvila komentārs, ka cikkārt
mēs ņemam maizi un vīnu, mēs pasludinām “Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš
nāk” (1.Kor.11:26) ir nepārprotama atsauce uz Kunga vārdiem, ka Viņš
vairs nedzers līdz tai dienai, kad Viņš atgriezīsies (Mk.14:25), bet
tas nav citāts. Līdzīgi: “Es...jūs pamācu ar Kristus lēnprātību un laipnību”,
bez šaubām, ir atsauce uz to, kā Kungs apraksta Sevi: “lēnprātīgs un
no sirds pazemīgs” (Mt.11:29; 2.Kor.10:1). Pāvils ar to grib teikt,
ka Kungs tagad Savā debesu godībā ir tāds pats, kāds Viņš bija savā
dzīvē šai saulē.
3. Dažkārt sastopami izteicieni, kuros ir pat līdz 6 vārdiem, kas ņemti
tieši no Evaņģēlija. Būtu patiešām pārsteidzīgi to uzskatīt par sagadīšanos.
Tieši konteksts vienmēr apstiprina sajūtu, ka tekstā mēs sastopamies
ar nepārprotamu atsauci.
Neapzinātas saiknes
Taču dažkārt gadās, ka tiek lietots vārds vai īss izteiciens, kas šķiet
atsaucamies uz Evaņģēlijiem (kā pirmajā un otrajā augstāk minētajos
punktos), taču konteksts neatbalsta pieņēmuma pareizību. Daži piemēri
ilustrācijai:
- “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus” pamatojas uz
Kunga vārdiem, ka Viņš nācis aicināt grēciniekus un atpestīt pazudušos
(Mt.9:13; 18:11; 1.Tim.1:15). Tas, ka dievbijībai ir tagadējās un nākamās
dzīves apsolījums, atspoguļo Kristus mācību, ka pašaizliedzība gūs atalgojumu
kā tagad, tā arī nākotnē (1.Tim.4:8; Mk.10:29).
- “Kungu Jēzu, lielo avju ganu” atkārto “Labais gans atdod dzīvību par
savām avīm” – lielākais gans, kas jebkad ir bijis (Ebr.13:20 salīdz.
ar Jņ.10:11,17).
- Ap.d.21:13 Pāvila vārdi: “Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu
sirdi?” neapzināti sasaucas ar “Ko jūs trokšņojat un raudat?” (Mk.5:39).
Ja tā ir apzināta atsauce, tad tā neiederas kontekstā. Bet kā neapzināta
atsauce tā attaisnojas.
- Tas, kā Pavils nokrata pīšļus no kājām pret tiem, kas nepieņem viņa
labo vēsti, bez šaubām, ir gandrīz neapzināts tās attieksmes atspoguļojums,
kuru Kungs ieteica pieņemt saviem apustuļiem, bet nav liecību par to,
ka Pāvilam būtu doti tie paši norādījumi (Ap.d.13:51 salīdz. ar Mt.10:14).
- “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es
neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt” (Mt.5:17), šiem vārdiem ir neapzināta,
grūti definējama saikne ar Rom.3:31: “Vai bauslību iznīcinām caur ticību?
Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām.” Grieķu valodas vārdi, kas
šeit tulkoti kā “atmest” un “iznīcināt” atšķiras, taču izteiksmes argumentācijas
līdzība nav apšaubāma. To nevar norakstīt uz sagadīšanos, taču es nevaru
to nosaukt par apzinātu atsauci. Tādēļ es to nosauktu par ‘neapzinātu
saikni’.
- “Tad...neapgraizīti (proti, neebreji)...spriedīs tiesu pār tevi (pirmā
gadsimta Izraēlu), kas...esi bauslības pārkāpējs” skan savādi. Kā var
ticīgie neebreji “spriest tiesu” pār pirmā gadsimta ebrejiem, kas atteicās
no ticības? Šeit noteikti ir jābūt saiknei ar Mt.12:41, kur runāts par
neebrejiem, niniviešiem, kas “celsies tiesas dienā pret šo cilti un
to pazudinās; jo tie...no grēkiem atgriezās...”. Un atkal, es nevaru
droši teikt, ka šeit ir apzināta atsauce, bet līdzība ir pārāk liela,
lai to neievērotu.
Bez šaubām, ir iespējams, ka šajās vietās ir apzināta saistība, vienkārši es to tik skaidri nesaskatu. Bet es gribētu teikt, ka Pāvila prāts un domas bija Evaņģēlija Rakstu tik stipri piesātinātas, ka viņš pat neaptvēra, ka lieto ne tikai Evaņģēlija idejas, bet arī izteiksmes veidu. Starp Bībeles rakstītājiem ir ne mazums tādu neapzinātu atsauču. Pat Kungs Jēzus šķiet lietojis ‘neapzinātas atsauces’, atkārtojot Rakstu valodu bez kāda noteikta mērķa. Tas ir īpaši skaidri redzams dažās saiknēs starp Viņa līdzībām un Salamana pamācībām. Līdzībā par šķūņiem Viņš acīmredzot neapzināti, jo nav tādas vajadzības, atsaucas uz “Tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību” (Sal.pam.3:10). Arī Pēteris pastāvīgi neapzināti atsaucas uz Kunga dzīvi un vārdiem, kas lasāmi Evaņģēlijos. Atcerieties, ko viņš saka Kornēlijam: “Es esmu tas, ko jūs meklējat, kādā lietā jūs esat atnākuši?” (Ap.d.10:21). Viņš apvieno atsauces uz Mt.26:50 un Jņ.18:4-6, taču bez kāda noteikta nolūka. Līdzības ir pārāk lielas, lai tās norakstītu uz sagadīšanos. Notikumi dārzā bija tik stipri iespiedušies viņa zemapziņā, ka vārdi nāca paši no sevis.
Ja padomāsim, tad neapzinātas atsauces ideju nemaz nav tik grūti izprast. Ja es kādu laiku kontaktējos ar amerikāni no ASV, es sāku runāt ar amerikāņu akcentu. Bērni neapzināti lieto vārdus un izteicienus, kurus tie dzird savu vecāku ikdienas sarunās. Vai ja palasām pēdējo gadu Brāļa Roberta Robertsa rakstīto. Tas bija cilvēks, kas patiesi mīlēja Bībeli un ļoti labi to pārzināja. Viņš visu laiku raksta valodā, kuras pamatā ir Karaļa Jēkaba Bībeles variants. Jūs varat izlasīt vienu lappusi no viņa rakstītā un gandrīz katram teikumam atrast pantu, ar kuru tas sasaucas. Viņš to bieži dara arī ārpus konteksta; vienkārši Rakstu vārds viņa prātā bija tik stipri iesakņojies, ka tas izpaudās visā, ko viņš rakstīja. Vai arī pavērojiet vecākās paaudzes ticīgo valodu, kas visu mūžu ir lasījuši Karaļa Jēkaba Bībeles variantu. Viņu valodā nereti sastopami šī Bībeles tulkojuma varianti ārpus konteksta. Un tas nebūt nav nosodāmi, ja mēs apzināmies to, ka ne jau vienmēr mēs runājam Bībeles pantus, pieturoties pie konteksta. Un to, savukārt, var izskaidrot ar to, ka Bībele vienmēr ir mūsu domu priekšplānā. Vai arī ieklausieties bibliski domājošo brāļu lūgšanās. Cik tās ir bagātas ar atsaucēm uz viņu iecienītākajām vietām Bībelē. Sekojošais saraksts rāda, cik bieži Pāvils apzināti atsaucās uz Evaņģēliju; ja tik daudzas viņa atsauces ir apzinātas, tad nav jābrīnās, ka daudzas viņa rakstītā vārda vietas sasaucas ar Bībeles tekstu arī neapzināti. Ir jau pieminēts, ka JD rakstītāji gandrīz nekad necitē vārds vārdā Evaņģēlijus atšķirībā no praviešu teiktā; taču tie atsaucas uz tiem. Un secinājums no tā ir, ka dzīvi dzīvot nevar, citātus skaitot. Katram mūsu ikdienas dzīves notikumam piemeklēt kādu piemērotu Kunga Jēzus izteikumu nav nedz iespējams, nedz vēlams. Mācībai, ko mēs gūstam no Viņa dzīves gājuma studēšanas, ir jābūt līdzīgai Apustuļu apgūtajai: proti, ka mēs redzam Viņa darbus, dzirdam Viņa vārdus un lasām Viņa domu pierakstus un uzņemam to visu sevī. Tā, ka ar laiku mēs arvien dabiskāk speram Viņa stingros soļus...runājam un dzīvojam tā, ka citiem tas atgādina Kristus teikto un vēlēto...
