Online Bible College
|
Carelinks Home
|
Literatura Latviesu Valoda
Bibeles Pamati
|
UZ BIBELES PAMATIEM
 
 

 

7.12 KRUSTA NĀVE

7-12-1 Vēsturiskie apstākļi

Šī nodarbība sākas ar to brīdi, kad pūlis izvēlējās Barabu, kam sekoja Jēzus šaustīšana un nodošana, lai sistu krustā. Visi četri evaņģēliju pieraksti ļoti īsi ataino to pašu notikumu. Sekojošā tabula to dara uzskatāmu. Kad tie visi piemin to pašu, šķiet, ka Gars vēlas, lai mēs tajā redzētu īpašu nozīmīgumu. Tas fakts, ka pūlis izvēlējās Barabu, nevis godības Kungu ir viens no tiem Kunga ciešanu laika aspektiem, kuru pierakstījuši visi četri evaņģēlisti. Izsmeļoša informācija ir dota par Barabu kā bīstamu noziedznieku (Mt.27:16; Mk.15:7; Lk.23:19; Jņ.18:40). Ka cilvēki noraida Dieva taisnprātību, nevainīgo Dieva Jēru par labu tādam cilvēkam...tas ir traģisks stāsts par cilvēci kopumā, par mūsu dabu. Un tā bija to dienu eklēsija, kas izdarīja šo nelietīgo izvēli un sita Kungu Jēzu krustā. Tā pati daba, tas pats aklums ir arī mūsos. Izsekojot visu šo tiesas un krustā sišanas procesu, mums būtu jāizjūt riebums pret mūsu pašu dabu, līdz pat dziļām kauna jūtām par piederību šai cilvēcei. Šāda riebuma jūtu intensitāte, droši vien, ir pārāk neparasta mūsu garīgajai pieredzei.

Pilāta nebeidzamām svārstībām starp Viņa atbrīvošanu un nosodīšanu neizbēgami bija jāatstāj iespaids uz Kungu Jēzu. Jebkurš cilvēkbērns, elpu aizturējis, būtu cerējis uz atbrīvošanu. Un jo vairāk tam būtu jāiedarbojas uz Kungu, jo visi Vecās Derības tēli norādīja uz pēdējā brīža atbrīvošanu. Pilnīgi iespējams, ka “Eloi lama sabachtani” bija atsauce uz biezoknī sapinušos aunu (skat vēlāk); it kā vēlētos sacīt: ‘Kāpēc Tu mani esi sapinis kā aunu, nevis izglābis kā Īzāku pēdējā brīdī?’ Ja Kungam bija doma par izglābšanos pēdējā brīdī, kā tas, acīmredzot, bija Ģetzemanes dārzā, saspringums Viņā bija jo spēcīgāks. Viņa lūpas, droši vien, šo ciešanu laikā pašas prasījās izrunāt vārdus: “Ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām...”. Taču, iespējams, ka tā vietā Viņa lūgšana vienkārši bija, lai notiktu Tēva griba; un tā Viņam bija zināma. Un tomēr Kungs, droši vien, apsvēra, ka pēc ebreju tradīcijas Pilātam bija jāatbrīvo viens gūsteknis, kas simbolizēja Izraēla atbrīvošanu no drošas nāves Ēģiptē, pateicoties Pashā jēram. Šai domai bija jāriņķo Kunga prātā. Viņš bija Pashā jērs, kā arī tās tautas simbols, kas bija jāglābj. Vai Mani atbrīvos, kā atbrīvoja un atbrīvos viņus? Bet Es taču esmu jērs, un jēram ir jāmirst, pirms tas notiek? “Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis / sapinis?”, Viņa lūgums par to, lai šis biķeris ietu Viņam garām...tie ir pietiekami pierādījumi tam, ka Kungam nebija pilnas skaidrības par to, kas notiks, kaut arī iepriekš Viņš to bija sev iztēlojies. Tas, ka Viņš bija ģeniāls intelektuālis, Vecās Derības pazinējs (viena Viņa frāze varēja ietvert astoņas un vairāk atsauces uz Veco Derību, kas pilnīgi iederējās kontekstā) nozīmēja, ka Viņš izmisīgi pūlējās pareizi interpretēt un paredzēt Savu nāves pieredzi. Šis fakts vēl pavairo Viņa ciešanu beigu fāzi, kad Viņš pēkšņi jutās atstāts.

Visa pieraksta tēma ir, ka Kristus atdod Savu dzīvi labprātīgi. Viņa atteikšanās atbildēt Pilātam nozīmēja, ka Pilātam bija jāatzīst Viņu par vainīgu (Mk.15:4) - tādēļ Pilāts brīnās par Kunga klusēšanu, it kā Kungs labprātīgi atļautu sevi nosodīt.

Mums būs pietiekami daudz iemeslu, lai atzīmētu, ka Kunga prāts Viņa ciešanu laikā nemitīgi darbojās. Tas bija Dieva vārda piesātināts, Viņš redzēja visa notiekošā simbolismu daudz precīzāk nekā mēs to spētu iedomāties, sākot no ērkšķiem Viņa apsmējēju uzliktajā vainagā līdz pat īzapam, kas asociējās ar Viņu pašās beigās (īzaps bija tēlu piepildījums 2.Moz.12:8,22; 3.Moz,14:4,6,49-52; 4.Moz.19:6,18). Ļoti bieži Viņa vārdos jaušamas atsauces uz septiņiem vai astoņiem Vecās Derības fragmentiem, visas vietā, atbilstoši kontekstam. Viņa intelektuālajam ģēnijam nebija līdzinieku, un Viņš pielietoja Savu ģenialitāti Tēva vārda interpretācijai. Pat nāves stundā, šķiet, šī nodarbe Viņu neatstāja. Neizbēgami, ka kādam ar Viņa intelektuālajām spējām kā Dieva Dēlam, cilvēkam ar Viņa taisnīguma izjūtu un zināšanām par ebrejiem un to Bauslību, viss Viņā, droši vien, sacēlās pret Viņa ciešanu ieilgušo netaisnību. Viņš skaudri izjuta Sevī tobrīd, ka Viņu ienīst bez iemesla, ka ebreji “mani bez vainas ienīst” (Ps.69:5). “Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši...Ik dienas Es pie jums sēdēju Templī mācīdams, un jūs Mani neesat aiztikuši” (Mt.26:55). “Ko tu Mani jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis...Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Jņ.18:21-23). Viss tas norāda uz asu netaisnības izjūtu. Tā, droši vien, uzbangoja Viņā, kad Viņš ieraudzīja kalpu nesam ūdens trauku, lai Pilāts mazgātu savas rokas nevainībā. Taču Viņa atbilde Pilātam drīzāk skanēja kā mierinājums tam, lai viņš nedomātu, ka vaina ir tikai viņā (Jņ.19:11; salīdz. ar Viņa bažām par Jūdas nožēlu, Jņ.13:27). Kungs neļāvās notiekošajam pasīvi ar domu, lai notiek viss, kā tam jānotiek. Viss Viņā sacēlās pret notiekošā netaisnību. Šķiet, ka Viņā pat uzliesmoja dusmas. Tas, droši vien, bija grūdiens uz grēka bezdibeņa pusi. Cilvēka daba Viņā un grēkā krišanas iespēja nozīmēja, ka bija brīži, kad Viņš bija tuvāk grēkam nekā citi. Bet nebija tā, ka Viņš vienkārši turētos tālāk no bezdibeņa, jo Viņš netaupīja Sevi, Viņš droši gāja pūlī un nevairījās no tā kārdinājumiem, kas sevī nesa garīgas neveiksmes iespēju. Viņš bija nācis šai pasaulē, lai pagodinātu Savu Tēvu, un Viņa gribas piepildījumā bija Viņa dzīves jēga.

Mateja 27

Marka 15

Lūkas 23

Jāņa 19

Hronoloģiskie komentāri

“Jēzu šauta un nodeva, lai Viņu sistu krustā” (26.p.)

Pilāts...Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā (15.p.).

Bet Jēzu tas nodeva viņu gribai (25.p.).

Tad viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu. (16.p.).

1

Tad zemes pārvaldnieka karavīri ņēma Jēzu, veda to pārvaldnieka pilī un sasauca ap Viņu visu pulku (27.p.)

Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir, pārvaldnieka namā, un sasauca visu pulku. (16.p.).

   

2

Un tie novilka Viņam drēbes un apvilka Viņam purpura apmetni.

Un tie Viņam apvelk purpura apmetni un,

   

3

Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un deva Viņam niedri labajā rokā

nopinuši ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā

   

4

un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmiedami,

     

5

un sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!”

un sāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!”

   

“Un sāka” – vai bija kaut kas, kas viņus apstādināja?

Un tie spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu.

Un sita Viņam pa galvu ar niedri, un Viņu apspļaudīja,

   

Apspļaudīšana un sišana pa galvu, šķiet, bija šī procesa sastāvdaļa.

 

un ceļus locīja un Viņu pielūdza.

   

6

Tas bija iepriekš Mateja pierakstā sastopamais ceļu locīšanas atkārtojums.

Un kad tie bija Viņu apsmējuši, tad tie novilka Viņam apmetni un apvilka Viņam paša drēbes un aizveda Viņu, lai sistu krustā.

Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka purpura apmetni un Viņam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu aizveda, lai sistu krustā.

   

7

8

     

Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja

9

Bet iziedami

Un tie piespieda kādu,

   

10

tie sastapa cilvēku no Kirēnas, vārdā Sīmani; tie piespieda to nest Viņa krustu.

kas, no lauka nākdami, garām gāja, Sīmani no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu.

Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ.

 

11

   

Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, -un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu.

 

12

Un, nonākuši tai vietā, ko sauc par Golgatu, tas ir, pieres vietu

Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta.

Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu,

Uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu.

13

Viņš nenesa Savu krustu visu ceļu līdz Golgatai; Viņš iznāca no pārvaldnieka nama ar seju apņēmīgi vērstu pret Golgatu, tāpat kā pirms dažām nedēļām Viņš, pilns apņēmības, devās ceļā uz Jeruzālemi. Viņi tur ieradās. Viņi tur palika. Tā tam bija jābūt.

Tie deva Viņam dzert etiķi, maisītu ar žulti; un, kad Viņš to nobaudīja,

Un Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm,

   

14

Viņš negribēja to dzert.

bet Viņš to nepieņēma.

     

Un tie sita Viņu krustā

Un tie Viņu sita krustā

Tie tur sita krustā Viņu

Tur tie Viņu sita krustā

15

   

un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.

Un kopā ar Viņu divus citus, katrā pusē vienu, bet vidū Jēzu.

16

Jānis atkārto to pašu divas reizes, lai uzsvērtu Kristus tronī celšanu starp ļaundariem.

     

Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: JĒZUS NACARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un rakstīts bija ebreju, romiešu un grieķu valodā. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet kā Viņš sacījis: Es esmu jūdu ķēniņš”. Bet Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”

17 Notiesātajam bija jānes kaklā uzkārts savas vainas uzraksts, kurš bija jāpiestiprina pie krusta līdz ar pašu krustu. Nav pamata domāt, ka tas tiktu piestiprināts pēc krusta uzcelšanas stāvus. Jādomā, ka uzrakstu noņēma Kungam no kakla un piesita pie krusta pirms tā uzcelšanas augšā. Tādēļ sekosim Jāņa hronoloģijai.

   

Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”

 

18

Un izdalīja Viņa drēbes savā starpā ar mesliem, [lai piepildītos pravieša vārdi, viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus.]

un izdalīja savā starpā Viņa drēbes, mezdami kauliņus par tām, ko kurš dabūtu.

Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

Bet kareivji, piesituši Jēzu pie krusta, ņēma Viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai. Tāpat tie paņēma Viņa svārkus. Svārki nebija šūti, bet izausti viscaur no viena gabala. Tad tie sacīja cits citam: “Tos nesadalīsim, bet metīsim par tiem kauliņus, kam tie piederēs.” Tā piepildījās raksti: tie Manas drēbes izdalījuši savā starpā un par Manu apģērbu metuši kauliņus. – Tā darīja kareivji.

19

 

Un tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā.

   

20

Un tie sēdēja tur un apsargāja Viņu.

 

Un ļaudis stāvēja skatīdamies.

 

21

Un virs Viņa galvas tie pielika Viņa vainas uzrakstu: ŠIS IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.

Un bija likts uzraksts Viņa vainas apzīmēšanai: JŪDU ĶĒNIŅŠ.

   

22

Tad divi slepkavas tika kopā ar Viņu krustā sisti; viens pa labo, otrs pa kreiso roku.

Un līdz ar Viņu sita krustā divi slepkavas, vienu Viņam pa labo, otru pa kreiso roku. Un raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš tika ļaundariem pielīdzināts.”

   

23

Matejs atzīstas atkāpē. Viņa un Marka pierakstā netiek ievērota secība. Šķiet, ka ļaundari tika sisti krustā vienlaicīgi ar Kristu, taču Matejs un Marks visu uzmanību veltī Kristum.

     

Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.

24

Šo epizodi varētu dot krustā sišanas sākumā. “Bet...” savieno to ar drēbju dalīšanu, iespējams tāpēc, ka tās bija Marijas darinātas. Ja mums būtu jāsaprot, ka Jānis aizveda Mariju no krustā sišanas vietas uz savām mājām (kaut arī pēc teksta tam nebūtu obligāti tā jābūt), viņam būtu nepieciešams laiks, lai izdarītu to un atgrieztos, lai redzētu beigas (Jņ.19:35). Taču, iespējams, arī ka Kungs teica šos vārdus pirms Saviem pēdējiem vārdiem: “Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts...”. Tas bija tā it kā Viņš tikai atvadījās no mātes pašās beigās.

Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, un sacīja: “Viņš gribēja noplēst Templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats Sev;

Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja galvas un sacīja: “Redzi, Tempļa noplēsēj un uztaisītāj trijās dienās, palīdzies pats Sev un kāp no krusta zemē.”

   

26

27

Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē.”

     

28

Tāpat augstie priesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem apsmēja Viņu, sacīdami:

Tāpat arī augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apsmēja un sacīja:

Bet arī virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami:

 

29

Matejs un Marks pieraksta to pašu epizodi. Mācītāji Viņu apsmēja savā starpā (Mk.); pēc Mateja sanāk, ka viņi to teica Viņam. Viņi to apsmēja, kopā sanākuši, bet pietiekami skaļi, lai Viņš arī dzirdētu.

“Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt.

“Citus Viņš ir pestījis un sevi pašu Viņš nevar pestīt.

“Viņš citiem palīdzējis,

 

30

   

lai palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.”

 

31

Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu. Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.

Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.”

   

32

33

   

Un arī kareivji Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa un sacīja: “Ja Tu esi jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!”

 

34

   

Un virs Viņa bija uzraksts: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ.

 

35

Tas ir ārpus secības. Uzrakstu uzlika krustā sišanas laikā (skat iepriekšējo komentāru). Šķiet, ka Lūka grib teikt, ka apsmiešanu izraisa tieši šis uzraksts, kas tik ļoti atšķiras no parastajiem noziegumiem, par kuriem cilvēki tiek sisti krustā.

Tāpat arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, zaimoja Viņu.

Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu zaimoja.

   

36

     

Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.”

37

Viņš tikko to pašu bija teicis kopā ar otru noziedznieku. Tagad viņš atkal runā, bet viņa vārdi ir kvēles pilni.

Bet no sestās stundas tapa tumša pār visu zemi līdz devītai stundai.

Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.

Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.

 

38

   

Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu.

 

39

Mk.15:38 liek domāt, ka priekškars pārplīsa pavisam, kad Kristus nomira; tādēļ tas bija tikai sākotnējais plīsums. Ja šī interpretācija ir pareiza, kāpēc tas notika sestajā stundā? Vai tas bija tāpēc, ka šajā brīdī Kungs Jēzus bija sasniedzis kādu noteiktu uzvaras pakāpi? No otras puses “priekškars Templī pārplīsa vidū pušu” jāsaista ar sekojošo 4teiktu uzvaras pakāpi? No otras puses “priekškars Templī pārplīsa vidū pušu” jāsaista ar sekojošo 46.pantu par Kristus nāvi. Tas nozīmētu, ka priekškars pārplīsa īsi pirms Kristus nāves, it kā Dievs paredzēja, ka uzvara faktiski ir jau sasniegta un tādēļ pārplēsa priekškaru starp Viņu un cilvēkiem dažas sekundes pirms nāves iestāšanās brīža.

Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?”

Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: “Eloī, Eloī, lamā zabahtani?” Tas ir tulkots: “Mans Dievs, Mans Dievs, Kāpēc Tu Mani esi atstājis?”

   

40

Bet daži no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja, sacīja: “Šis sauc Ēliju.”

Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami sacīja: “Redzi, Viņš sauc Ēliju.”

   

41

     

Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: “Man slāpst!”

42

Es iestarpinu to šeit tāpēc, ka paliek tāds iespaids, ka pēc 22.psalma pirmā panta citēšanas Kungs gribēja dzert, lai varētu pabeigt citēt psalmu balsī līdz galam. Viņi domā, ka Viņš sauc Ēliju (jaucot ‘Eliyahu’ ar ‘Eloī Eloī’),Viņš saka “Man slāpst”, tie sniedz Viņam etiķi, bet Matejs saka, ka tiklīdz Viņš sauca “Eloī, Eloī”, viņi skrēja pēc etiķa. Tādēļ “Man slāpst”, droši vien, izskanēja uzreiz pēc “Eloī, Eloī”, gandrīz vienlaicīgi.

Un tūlīt viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli, pildīja to ar etiķi, uzsprauda to niedrē un dzirdīja Viņu. Bet citi sacīja: “Pagaidi, redzēsim, vai Ēlija nāks un glābs Viņu.

Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: “Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems.”

 

Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes. Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja:

43

 

Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās

Un Jēzus sauca skaņā balsī:

“Viss piepildīts!”

Un galvu nokāris,

44

Bet Jēzus atkal iekliedzās stiprā balsī

 

“Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.”

 

45

“Atkal” – pēc “Viss piepildīts” Mt.27:50 liek domāt, ka šis kliedziens arī bija gara atdošana. 

un izlaida Savu garu.

un nomira.

Un, to sacījis, Viņš nomira.

Atdeva garu Dievam.

 

Un redzi, Tempļa priekškars parplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos,

Un priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei.

   

46

Skat komentārus augstāk, kas attiecas uz Lūkas evaņģēliju.

un zeme trīcēja, un klintis šķēlās, un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem.

     

47

Tas ir skaidrs piemērs tam, ka krustā sišanas pieraksti nav hronoloģiski secīgi.

Bet virsnieks un tie, kas bija pie Viņa un sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas tur notika, ļoti izbijās un sacīja: “Patiesi, Šis bija dieva Dēls.”

Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.”

Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.”

 

48

   

Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.

 

49

Bet tur bija daudz sievu, kas no Galilejas bija sekojušas Jēzum un Viņam kalpojušas, tās skatījās no tālienes. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Cebedeja dēlu māte.

Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Jāzepa māte, un Salome. (Tās, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas) un daudzas citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi.

Bet visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.

 

50

       

51

“Krusts” – atkal vienskaitlī, visa uzmanība tiek pievērsta Kristus krustam.

bet vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli.

Kad jau vakars metās un tā kā bija sataisāmā diena, tas ir, sabata priekšvakars, Jāzeps no Arimatijas, cienīts runas kungs, kas pats arīdzan gaidīja Dieva valstību,

Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs(šis nebija piebiedrojies viņu padomam un rīcībai), no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, - šis aizgāja pie Pilāta, un lūdza Jēzus miesas

Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās no jūdiem,

52

Šis nogāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas.

iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas.

 

lūdza Pilātu, lai tas atļautu noņemt Jēzus miesas;

53

 

Bet Pilāts brīnījās, ka Viņš jau bija nomiris, un, virsnieku aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš miris?

   

54

Tad Pilāts pavēlēja tās viņam atdot.

Un, to no virsnieka dabūjis zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas.

 

un Pilāts atļāva.

55

Un Jāzeps ņēma miesas,

ietina tās tīrā audeklā un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī, un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja.

Un tas, nopircis smalku audeklu, Jēzu noņēma un ietina tai audeklā un ielika Viņu kapā, kas klintī bija izcirsts, un akmeni pievēla pie kapa durvīm.

un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.

Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās.

Tad viņš nāca un noņēma Viņa miesas. Bet arī Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie Viņa bija nācis, un atnesa svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un alvejas, kādas simts mārciņas. Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēru paražām. Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā vēl neviens nebija glabāts. Tur tie ielika Jēzu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu.

56

 

Bet Marija Magdalēna un Marija, Jozēta māte, skatījās, kur Viņš tapa nolikts.

Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas.

 

57

Ievērojiet uzsvaru, kas tiek likts uz to, ka sievietes, kas nāca ar Viņu, nāca no Galilejas.

bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija, viņas sēdēja pretim kapam.

     

58

   

Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.

 

59


Back
Index
Next