Mājas lapa
9.2.1.JĒKABS UN DIEVS: PROGRESĒJOŠAS ZINĀŠANAS
Mēs visi pieaugam ar kādu atziņu par Dievu. Tas attiecas kā uz ateistu, maldus ceļus ejošās kristietības ģimenēs dzimušajiem, tā arī uz tiem, kas iegrimuši kristadelfiešu Svētdienas Skolas nodarbībās kopš agras bērnības. Mūsu jaunības dienu priekšstati par Dievu parasti ir noturīgi un savā ziņā turpina mūs vajāt gandrīz visu turpmāko dzīvi. Reālas, personiskas zināšanas par patieso Dievu, mūsu Tēvu veidojas visā mūsu dzīves laikā. Jēkabs auga visgarīgākajā tā laika ģimenes atmosfērā (kaut gan dažas izdarības liktu kaimiņiem šaubīties par to). Mēs varētu teikt, ka viņš auga ‘Patiesībā’. Taču daudzu gadu garumā viņa priekšstati par Dievu bija nožēlojami neattīstīti. Jēkaba centieni iegūt patiesas Dieva zināšanas nav tikai fascinējoši vien; jo Jēkaba garīgā attīstība tiek pasniegta mums kā paraugs sekošanai. Nātānaēls domāja, ka viņš patiesi tic Kungam Jēzum. Kungs komentēja: “Tu redzēsi (Jāņa Evaņģēlijā parasti lieto ticības un garīgas uztveres nozīmē) lielākas lietas par šīm....jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu” (Jņ.1:50,51). Tas bija Jēkabs, kas redzēja Debesis atvērtas un eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam. Un Kristus komentārs, ka Nātānaēls ir “patiesi israēlietis, kurā nav viltības” (proti, Jēkaba pēcnācējs, bet bez viņa negatīvajām īpašībām) apstiprina, ka Nātānaēlam bija jāiziet Jēkaba garīgās attīstības ceļš; viņš domāja, ka viņš tic, viņš domāja, ka viņš skaidri redz Kristu; bet tāpat kā Jēkabam viņam nācās pieredzēt daudz lielākas lietas.
Vārda maiņa
Vairākas reizes pašās beigās (1.Moz.49:2,7,24) Jēkabs min savu veco un savu jauno vārdus (‘Jēkabs’ un ‘Israēls’) kopā, it kā lai parādītu, ka viņš beidzot ir pieņēmis un noticējis tai brīnišķīgajai Dieva izraisītajai pārmaiņai viņā. No sākuma šķiet, ka viņš nav pieņēmis sava vārda maiņu un Dievam vajadzēja to viņam atgādināt vēlreiz (32:29; 35:10). Pieņemt, no visas sirds pieņemt Kunga Vārdu, noticēt, ka Dievs patiesi redz mūs kā Savu tautu, kas nes Viņa Vārdu, ar visu tam piemītošo morālo godību...Jēkabam bija vajadzīgi visi 50 gadi, lai to saprastu (viņa vārda maiņa notika, kad viņam bija 97 gadi, bet viņš to sāka brīvi lietot attiecībā uz sevi tikai neilgi pirms nāves, kad viņam bija jau 147) (2). Runājot ar citiem, cilvēks nemēdz atkārtoti saukt sevi vārdā; taču tieši to Jēkabs dara sekojošajos pantos: 48:20; 49:2,7,24; it kā viņš spēlētos ar jaunu spēļu mantiņu, atspoguļojot to, ka viņš ir beidzot apjautis būtisko, brīnišķo patiesības mācību, kas viņam tika dota pirms 50 gadiem; ka Dieva acīs viņa vārds ir mainījies. Dieva acīs viņš nav Jēkabs, melis, aizstājējs, viltnieks; bet Israēls, Dieva princis. Taču bija jāpaiet 50 gadiem, lai šis brīnums beidzot nonāktu līdz viņa apziņai.
Vārda maiņa atspoguļoja Dieva uzskatu par to, ka Jēkabs ir mainījies. Taču tieši tajā mirklī, Jēkabs, šķiet, neapjauta šo pārmaiņu; jo vēlāk viņam bija jāatgādina par vārda maiņu, viņš bija jāmudina to pieņemt par patiesību. 2.Ķēn.17:34 kritizē cilvēkus par to, ka tie pielūdz Jahve, bet arī paši savus dievus; pārmetumus pavada komentārs, ka Dievs ir noslēdzis derību ar Jēkaba, kuram Viņš devis vārdu Israēls, bērniem. Tam, bez šaubām, ir jāliecina par to, ka līdz ar vārda maiņu uz Israēlu, Jēkaba kalpošana Dievam kļuva pilnasinīga. Pie šī lēmuma viņš nonāca pēc nakts, kad viņš cīnījās ar Eņģeli, un viņa vārds tika mainīts. Tad viņš saprata, ka ir tikai divi ceļi: miesas ceļš un Dieva ceļš (salīdz. ar Mt.6:24; 7:13,14; Jēkaba 3:11,12). Tieši šī iemesla dēļ drīz pēc šī cīniņa un vārda maiņas Jēkabs liek mājiniekiem atmest svešos dievus (35:2). Kad Jēkabs to ir izdarījis, Dievs otrreiz atgādina viņam, ka viņa vārds ir mainīts (35:10). Tāpat kā Jēkabam, mums ir ļoti grūti pašiem pārliecināties par mūsu garīgo izaugsmi, mūsu daba nepieļauj 100% precīzu pašanalīzes iespēju (Ps.19:13; Sal.pam.14:12; 1.Kor.4:4). Runa nav tikai par to, ka mēs nesaredzam savas kļūdas; mēs arī nesaredzam, kad mūsu dzīvē ir noticis ievērojams pagrieziens uz labo pusi. Taču Dievs to saredz, kā tas notika ar Jēkabu tai naktī, kad Viņš deva Jēkabam jaunu vārdu. Iespējams, ka visgrūtāk mums ir apjaust, cik Dievs augstu spēj novērtēt mūsu labās īpašības. Lai cik lieli Jēkaba sasniegumi garīgajā ziņā arī bija, viņam šī apjausma nāca tikai pēc 50 gadiem. Un līdzīgai līksmei, kā tā gandrīz bērnišķīgā rotaļāšanās ar ‘jauno’ vārdu, kuru viņš bija saņēmis pirms 50 gadiem, būtu jāraksturo arī mūsu garīgo izaugsmi.
Abpusējība
Beigās mēs redzam vienotību, abpusējību starp Jēkabu un Dievu. Viņš vairs neredzēja Dievu kā kāda cita Dievu, pat ne tikai viņa tēva Dievu. Tā, viņš lūdz Jāzepu pievest viņa dēlus tuvāk pie viņa, lai viņš tos svētītu; bet kad viņš tos svētī, viņš saka, ka Dievs tos svētī (48:8,9,15,16); viņš redzēja Dievu darbojamies caur viņu. Un pašās beigās Jēkabs savilka savas kājas atpakaļ gultā un Dievs piepulcināja to viņa tautai (ebreju tekstā Dieva roka tik skaidri parādās; 49:33). Dieva vēlme pēc abpusējības ar Viņa kalpu Jēkabu ir bijusi vienmēr. Pirms 50 gadiem Jēkabs bija griezies ar “lūgumu” pie Dieva (Ebr.12:4), kad viņš cīnījās ar Eņģeli; un tajā pat laikā dievs “žēlsirdīgi” (tas pats vārds, kas tulkots kā “lūgums”) apgājās ar Jēkabu (1.Moz.33:11). Tajā laikā Dievs “atmaksāja” Jēkabam pēc viņa darbiem un Jēkabs atsaucās “pievēršoties” (tas pats vārds, kas tulkots kā “atmaksāt”) savam Dievam (Hoz.12:3,7). Cik žēl, ka tulkojumos tas pazūd. Dzīves beigās šī abpusējība starp Jēkabu un Dievu bija sasniegusi pilnību. Tā ir arī ar mums; mēs arī varam dzīvot dzīvi, domādami, ja mēs darīsim to, tā un tā, tad Dievs mums darīs to un to. Doma par abpusējām attiecībām ar viņu, par Viņa Garu, kas mājo mūsos, līdz kamēr mūsu vēlēšanās kļūst par Viņa vēlēšanos; šī attīstība prasa laiku. Dievs nosprauž mums ideālu tādas tuvības ar Viņu mērķi, ka, ko mēs arī neprasītu, viss tiks izpildīts; mēs lūgsim to, ko mēs gribam, un saņemsim to, jo lai ko mēs arī prasītu saskaņā ar Dieva gribu, mēs saņemsim. Citiem vārdiem sakot, mūsu vēlēšanās, mūsu karstākās vēlēšanās un mērķi, lielās un mazās lietās, abstraktās un materiālās, būs Viņa griba (Jņ.15:7; 1.Jņ.5:14). Un tad, Valstības mūžībā, mēs būsim Dieva mantojums (5.Moz.4:20; 9:29), un Viņš būs mūsu mantojums (Ps.16:5). Šo mantojuma abpusējību starp mums un Dievu komentē Jer.10:16 tieši Jēkaba kontekstā: “Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa (proti, Dievs ir Jēkaba mantojums, ne elki)...Israēls ir Viņa mantojuma cilts, Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds”. Tas ir vēl viens atspoguļojums tam, ka Dievs beidzot atzīst, ka Jēkabs ir izpildījis savu solījumu darīt To Kungu sev par Dievu (28:21).
Patiesa pazemība
Šī abpusējības sajūta starp Dievu un Jēkabu iestājās, kad Jēkabs bija sasniedzis patiesu pazemības sajūtu. Uz to norāda arī tas veids, kādā viņš svētī savus dēlus 49.nodaļā; ievērojiet, ka viņš redz Isašara dižumu, klausībā kalpojot kungiem (49:15). Viņš bija saņēmis mācību tās nakts cīniņā; viņam nav jālepojas ar savu dabisko spēku, tajā viņa lielums nepastāv. Tas, kā viņš norāj un atstumj Rūbenu, Simeonu un Leviju, dēlus, kuri plātījās ar savu dabas doto spēku un bezbailību, parāda tās perspektīvas, kuras viņš sasniedza pašās beigās. “Rūben,...mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā....tu nebūsi pārāks” (49:3,4) izklausās tā, it kā Jēkabs saistītu savu dabisko spēku ar Rūbenu, taču tagad viņš to noraida. Šie vīri bija sapulcējušies ap savu tēvu, protams cerēdami dzirdēt no tēva patīkamus svētības vārdus līdz ar kādu vieglu pārmetumu par pagātnes nodarījumiem. Viss Israēla dēlu “sapulcēšanās” process, lai saņemtu viņa svētību un nosodījumu, simbolizē pēdējo tiesu, parādot Jēkabu kā tā laika Kristus tēlu. Mums atliek tikai iztēloties dēlu izbrīnu, bet tas diezgan precīzi norādīs uz to izbrīnu, kas tiesas dienā piemeklēs noraidītos (Mt.25:44).
Arī Ījaba garīgās izaugsmes attēlojumā mēs redzam pieaugošu pazemības garu. Šo divu vīru attēlojumā, šķiet ar nodomu, saskatāmas līdzības; abi dzīvoja teltīs un aprakstīti kā “taisni”, abi dzīvoja ēdomiešu vidū, abi bija paštaisni, abi nonāca pie krasa pagrieziena savā garīgajā attīstībā, pateicoties savu Eņģeļu darbībai; abiem bija neīsti draugi, pretinieki un problēmas ar sievām un beigu beigās abi atkal bija bagāti, un kas vēl svarīgāk, ar skaidru Mesijas un Viņa Valstības dienas atnākšanas apziņu.
Jēkaba ceļš uz patiesu pazemību, tas, ka viņš darīja Jahvi sev par Dievu, skaidri apzinājās Evaņģēlija apsolījumu personisko raksturu, rezultātā noveda pie brīnišķīgas Jēkaba atvēršanās pašās beigās. Savas dzīves laikā viņš mums rādās kā cilvēks, kas daudz nerunā. Ļoti interesants vingrinājums ir likt izrakstīt visus Jēkaba teiktos vārdus, kas rodami Rakstos. Līdz 48.un 49.nodaļām mums paliek tāds kā stakato iespaids; viņš runā īsi un aprauti, bieži ar noprotama rūgtuma un aizdomu pieskaņu; ar dziļiem klusuma brīžiem, kad viņš vienkārši neatsaucas, bet ieslēdzas dziļi sevī (28:5; 35:9-13,19,29). Rakstos nav ne vārda par to, ka viņš apraudātu savas mīļotās sievas Rahēles nāvi, vai sērotu, šķiroties no mātes, vai pēc tēva nāves, kuram bija liela garīga ietekme uz viņu; viņš ir skops vārdos, arī uzzinot par šķietamo Jāzepa nāvi (37:35). Bet tagad beigās mūs pārsteidz viņa atvērtība, vārdi plūst no viņa lūpām; viņš zina, kam viņš ir ticējis un var ar pārliecību runāt par Viņu ar savu ģimeni pats no savas pieredzes. Viņā jūtams liels pozitīvisms. 130 gadu vecumā viņš saka Faraonam: “Īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi”, it kā dienas būtu nebeidzami vilkušās (47:9). Bet pašās beigās, 17 gadus vēlāk viņš daudz pozitīvāk runā par Eņģeli, kurš viņu atpestījis no visa ļauna (48:15).
Pavērojiet Jēkaba Dieva uztveres evolūciju:
| Tas Kungs, tavs (Īzāka) Dievs (27:20). |
Tas izklausās gandrīz ciniski; tā nekristīts kristadelfieša dēls varētu teikt saviem vecākiem. |
| Tas Kungs ir šinī vietā...Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams! (28:16, 17). |
Jēkabs baidījās Dieva, kā var baidīties kāds, kuram nav personīgu attiecību ar Viņu. |
| Ja Dievs būs ar mani...tad Tas Kungs man būs par Dievu. Bet šis akmens...taps par Dieva namu (28:20-22). |
Netieši norāda uz to, ka tajā laikā Jēkabs neuzskatīja Jahvi par savu Dievu. Jēkaba vārdi izskan tā it kā viņš ticētu ‘Dievam’ kā kādam spēkam vai garam, bet Jahve nav viņa personīgais Dievs. Taču Dievs bija apsolījis Ābrahāmam, ka Viņš būs viņa pēcnācēju Dievs (17:7,8); Jēkabam bija zināmi šie apsolījumi, taču viņš parāda, ka tai laikā viņš tos neuztvēra kā attiecošos uz viņu personīgi. Tas, ka beigās viņš nosauc Dievu par savu Dievu parāda, ka viņš ir pieņēmis Ābrahāmam dotos solījumus kā attiecošos uz viņu personīgi. Viņa piedāvājums dot Dievam desmito tiesu, ja Dievs viņu pasargās, tajās dienā tiktu uztverts kā atzīt Jahvi par ķēniņu (salīdz. ar 1.Sam.8:15,17); taču ir acīmredzams, ka tobrīd viņš neizjuta Jahvi kā savu ķēniņu. |
| Vai tad es esmu Dieva vietā, kas liedzis bērnus tavam klēpim? (30:2). |
Jēkabs sāk izprast Dieva spēku. |
| Tas Kungs tevi svētījis manu soļu dēļ (30:30).
Mana tēva Dievs (31:5) |
Jēkabs redzēja Dievu kā fiziskas svētības devēju; dievišķās svētības apsolījumi viņam šķita attiecamies uz materiālo dzīves pusi. Viņš bija palaidis garām to būtību, proti piedošanu un Valstību (Ap.d.3:26,27). Nevis mans Dievs. |
| Dievs...Dievs...Dieva Eņģelis (31:7,9,11). |
Viņš uztvēra Dievu kā Eņģeli.
|
| Lābans teica: “Tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani...” (31:29). |
Visiem bija zināms, ka Jēkabs pielūdz savu tēvu Dievu, nevis savu Dievu. Jēkabs ticēja sava tēva Dievam tiktāl, ka darīja to arī par savas ģimenes Dievu, kaut gan pats nebija nonācis līdz tam, lai padarītu šo Dievu par savu personīgo Dievu. |
| Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, un tas, ko Īzāks bīstas, ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas” (31:42) |
Atkal nav mans Dievs. Un viņš redzēja Dievu kā materiālo svētību devēju; viņš saprata Ābrahāmam doto solījumu “Es būšu ar tevi” kā vairāk attiecošos uz lopu svētīšanu, nekā uz ko garīgāku. |
| “Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, viņu tēvu Dievs!” (teica Lābans). Un to Jēkabs apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās. (31:53). |
Šķiet, ka šeit uzsvērts tas, ka Lābans zvērēja pie savu tēvu dieviem, jo labāku viņš nezināja, un tāpat darīja arī Jēkabs. Baptists ir baptists, tāpēc ka viņa tēvs ir baptists un garīgās dzīves sākumā kristadelfietis arī var būt tāds tā paša iemesla dēļ. Jēkabs vēl bija šajā stadijā pusmūža gados. Un tik daudziem no mums ir vēl jāpārdzīvo šis krasais izaugsmes pavērsiens. |
| Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs... (32:10). |
Viņš redzēja, ka Jahve ir Dievs (salīdz. ierakstu attiecībā uz 28:20 augstāk); ka ir tikai viens ‘Dievs’ un ka tas miglainais ‘Dieva’ priekšstats, kāds viņam bija, faktiski bija ‘Jahve’. Un tomēr viņš runā par šo Jahve-Dievu kā par kāda cita Dievu. |
| Jēkabs jautāja un sacīja: “Pasaki jel savu vārdu!” (32:30). |
Jēkabs zināja Jahves Vārdu, viņš zināja vārdu El Šadai (Visuvarenais, 2.Moz.6:3), viņš noteikti jautāja pēc dziļāka Vārda skaidrojuma. Viņš izjuta nepieciešamību pēc tuvākas Dieva pazīšanas. Bet Eņģelis viņu svētīja, sakot ka Jēkabam nav paskaidrojums vajadzīgs, jo tagad viņam Dieva raksturs ir zināms : viņš ir saņēmis žēlastību un piedošanu un nākotnes apsolījumus. Tā jau arī ir Dieva Vārda / rakstura atklāsme. Tādējādi, Jēkabs saprata, ka viņa Dieva zināšanas bijušas teorētiskas, ne praktiskas. Mūsdienu Jēkaba pēcnācēji, kā dabīgie, tā arī garīgie, nav daudz labāki. Tik daudzos veidos, tik bieži mēs zinām, bet mēs neticam; un bieži vien tiek atzīmēts, ka kristadelfiešu problēma ir tajā, ka viņi ir spēcīgi ticības mācībā, bet vāji praksē. Un par to nav jābrīnās. Tāds bija arī mūsu tēva Jēkaba raksturojums. Bet Bēteles Dievs ir arī mūsu Dievs, un Viņš mūs novedīs līdz garīgam briedumam. Tonakt Jēkabs sasniedza savu garīgo briedumu. |
| Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā (1.Moz.32:31). |
Viņš redzēja Dievu Eņģeļa veidolā.
|
| Mani bērni, ar kuriem Dievs ir svētījis tavu kalpu...Dievs mani ir svētījis un man ir visa kā (1.Moz.33:5,11). |
Viņš redzēja Dievu kā žēlīgi dodošu fizisku svētību un arī kā Dievu, kas dod garīgu svētību / žēlastību tādiem necienīgiem grēciniekiem kā viņš. Tādējādi, arvien pieaugošs Dieva žēlastības novērtējums ir Jēkaba garīgās izaugsmes šķautne. |
| Un viņš uzcēla turpat altāri un nosauca to: Dievs, Israēla Dievs (33:20). |
Šķiet, ka tas ir bijis pēkšņs garīgas atklāsmes uzliesmojums, ticības augstākā pakāpe, kas gan nenoturējās tādā pat līmenī; Jēkabs ne tikai pieņēma jauno Dieva doto vārdu (kaut gan Dievam bija jāatgādina par to atkal 35:10.pantā), viņš apjauta, ka ‘Dievs’ ir viņa Dievs, Dievs vareno (Eņģeļu) aizmugurē, kas rūpējās par Jēkabu / Israēlu. Taču viņš aizvien vēl redzēja Dievu kā pirmām kārtām fiziski varenu, kas izpaužas daudzos Eņģeļos. Tomēr viņš nebija izpildījis savu solījumu padarīt Jahvi par savu Dievu. |
| Dievam (ebr.val. el), kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā (35:3). |
Dievs arvien vēl ir Dievs, kas dod fizisku svētību. Jēkabs ir agrāk runājis tikai par Jahvi vai elohim. Viņš domāja, ka Bētelē viņam bija parādījušies elohim; tagad viņš skaidrāk saredz viena Dieva jēdzienu. |
| Un tas visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vīra priekšā (43:14). |
Viņš redz Dievu kā visuvarenu, kas var parādīt nepelnītu žēlastību tādiem kā Jēkaba grēcīgie dēli. Viņš lieto iepriekš nelietotu terminu: El-Shaddai, Visuvarenais El. Jaunu terminu lietošana, runājot par Dievu, atklāj Viņa arvien dziļāku izpratni. Arī mēs dzīves pārbaudījumu gaitā gūstam arvien dziļākas zināšanas par Viņu. Ievērojiet, kā nabaga Anna savu pārdzīvojumu varā darināja jaunu uzrunu “Kungs Cebaot” pirmo reizi Rakstos (1.Sam.1:11), tik stipra bija kļuvusi viņas apjausma par Jahves spēku un izpausmi Viņa Eņģeļos. |
| “Es esmu Dievs (el), tava tēva Dievs (elohim)...Es tevi darīšu par lielu tautu” (46:3), kā Dievs bija solījis Ābrahāmam un Īzākam. |
Tas ir Dieva pamudinājums Jēkabam pilnībā padarīt Viņu par paša Dievu, ne vien sava tēva Dievu. Pat 130 gadu vecumā Jēkabam bija jāpalīdz atraisīties no vecāku fona un padarīt Dievu par paša Dievu. Tas bija arī mēģinājums likt Jēkabam manīt, ka patiesais Dievs nav Eņģelis, bet gan spēks, kas stāv aiz Eņģeļiem. Tas norādītu arī uz to, ka Jēkabs bija tā apmāts ar Dieva izpausmēm, ka viņš aiz tām neprata saredzēt pašu Dievu. Tā pati problēma ir arī mums, un garīga brieduma pazīme ir bijības pilna Dieva realitātes personīgajā līmenī apjausma. |
| Tas visuvarenais Dievs parādījās man (48:3). |
Viņā aug Dieva spēka apjausma, šī viena Visuvarenā El. 2.Moz.6:3 saka, ka Jahve parādījās Jēkabam “kā visuvarenais Dievs”; jādomā, ka šis vārds tika nosaukts Jēkabam viņa vīzijā Bētelē; jo tā bija pirmā reize, kā Jēkabs apgalvo, kad Dievs “parādījās” viņam. Un tomēr Rakstos viņš šo vārdu lieto tikai pēc 50 gadiem. Bija jāpaiet 50 gadiem, lai Dieva VISU varenība nonāktu līdz Jēkaba dziļākajai apziņai un viņš uzdrošinātos to paust citiem. |
| Es nedomāju, ka vēl redzēšu tavu vaigu, un redzi, tagad Dievs man licis redzēt arī tavus pēcnācējus (48:11). |
Viņš saprot, ka Dievs spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam, vai saprotam (Ef.3:20). |
| Tas Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi, Ābrahāms un Īzāks, tas Dievs, kas man ir bijis mans gans visu manu mūžu, līdz pat šai dienai, tas eņģelis... (48:15). |
Jēkabs jau tuvojas personiskākam Dieva novērtējumam; viņš saprot, ka tas pats Dievs, kas bija ar Ābrahāmu un Īzāku, ir bijis arī ar viņu. Viņš redz elohim kā būtībā vienu Dievu. |
| Lai Dievs tev dara tā, kā Viņš Efraimam ir darījis...Dievs būs ar jums un vedīs jūs atpakaļ jūsu zemē (48:20,21). |
Tagad jau Jēkabs redz Dievu darām kaut ko nākotnē, izpildot Viņa dotos Valstības apsolījumus. |
| Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu (49:18). |
Jahve ir žēlastības Dievs, ne tikai bērnu un lopu piegādātājs tagadnē; beigu beigās Jēkabs jau saista Jahvi ar sevi; Jahve ir kļuvis par viņa Dievu, kā viņš to solīja pirms 70 gadiem. 2.Moz.6:3 teikts, ka Jēkabs zināja Tā Kunga Vārdu jau kopš Dievs parādījās viņam, taču viņš to tikai visa mūža gaitā spēja padarīt par savu Dievu. |
| To darīja Jēkaba stiprums (abiyr), viņa gans – Israēla klints. No tava tēva Dieva (no šejienes nāk gans – Israēla klints [Jēkabs; proti, Mesija]), no Visuvarenā (El)...(49:24,25). |
Gandrīz raudāt gribas no prieka. Beidzot, visbeidzot Jēkabs pie tā ir nonācis. Trīs reizes pēc kārtas viņš atkārto vienu un to pašu: Dievs ir mans Dievs, Jahve-Mesija būs mana klints, stiprums, viņš ir VISU VARENS pestīšanā. Solījumu, kuru viņš bija devis pirms 70 gadiem svārstīgā ticībā, viņš tagad bija izpildījis. Viņš bija padarījis Jahve par savu Dievu. Viņš vairs nebija tikai viņa tēva un vectēva Dievs. Dievs, kas spēj visu ne tikai fiziski, bet, kas daudz svarīgāk (kā Jēkabs tagad saprata) arī garīgi, bija viņa paša Dievs. Nav brīnums, ka viņš mirst, atkārtodams to trīs reizes pēc kārtas. Un atceries, viņš ir mūsu paraugs. Jēkabs veido jaunu vārdu Dievam: abiyr, kas šeit tulkots “Varenais [Dievs]”. Šis vārds ir sastopams vēl tikai piecas reizes, un katru reizi tas ir saistībā ar Jēkabu: “Jēkaba varenais, Israēla Varenais” (Ps.132:2,5; Jes.1:24; 49:26; 60:16). Līdzīgi, Kungs lieto jaunus Dieva uzrunas veidus sava garīgā pilnbrieda laikā nāves priekšā (Jņ.17:11,25). Daudzos psalmos Mesija uzrunā Dievu: “Mans Dievs”, un šī uzruna ir Kunga apziņā viņa garīguma virsotnes brīdī (Mt.27:46). Mozus savā beidzamajā runā, kas dota 5.Mozus grāmatā, uzmundrinot Izraēlu nereti atkārtoja, ka Dievs ir tavs (vienskaitlī, personisks) Dievs. Jēkabs īpaši izjuta Dieva varenību attiecībā uz sevi pašu; viņš bija pieredzējis Dieva lēnprātību viņa lepnības un stūrgalvības piedošanā, šo vareno piedošanu, šo vareno pacietību ar viņu, ka Visuvarenais bija darījis iespējamu viņa pestīšanu. Tādā pat veidā mums katram tiks dots Dieva vārds, taču šis vārds būs zināms vienīgi mums (Atkl.2:17; 3:12; 14:1); tas būs Dieva Vārds, taču domāts mums katram personīgi. Neskaidri stādoties priekšā šīs brīnišķās attiecības ar Dievu nākotnē, Jēkabs jau pat savas pasaulīgās dzīves laikā bija izjutis ko līdzīgu. Un tā, Dankana Dievs nav gluži jūsu Dievs un (teiksim) Roberta Robertsa Dievs nav gluži manējais. Visa tā sapratne ir patiesi brīnumaina. Mūsu centieni to saprast ir uz iespējamības pašas robežas. |
Dieva mīlestība uz Jēkabu
“Šis sacīs: es piederu Tam Kungam; kāds cits sauksies Jēkaba vārdā, vēl kāds trešais ar savu roku pierakstīsies kā piederīgs Tam Kungam un ar godu nēsās Israēla vārdu” (Jes.44:5). Jēkaba / Israēla Vārds ir salīdzināms ar Jahves Vārdu. Atcerieties, kā Jēkabs vēl šaubīdamies solīja Dievam: “Ja Dievs būs ar mani...tad Tas Kungs man būs par Dievu” (1.Moz.28:20,21); un mēs parādījām, kā beigās Jahve kļuva par Jēkaba Dievu. Dievs šķiet to atzīstam, ļoti bieži raksturojot Sevi kā Jēkaba / Israēla Dievu. Viņa prieks, Viņa neviltotā sajūsma par Jēkaba garīgo sasniegumu caurstrāvo Rakstus. Tas, ka Dievs nosauc Sevi “Israēla Dievs” (201 reizi) vai “Jēkaba Dievs (25 reizes) nesalīdzināmi vairāk reizes nekā kāda cita Dievs, ir pietiekams pierādījums tam, ka Dievs redzēja Savas attiecības ar Jēkabu īpašas esam. “Ābrahāma Dievs” sastopam 17 reizes; “Īzaka Dievs” – 8 reizes; “Dāvida Dievs” – 4 reizes. Atcerieties, kad vien mēs lasām “Israēls”, mēs lasām par cilvēku Jēkabu un viņa bērniem. Tas, ka Dievs bija svārstīgā, šaubu māktā Jēkaba Dievs, ir mierinājums katram no mums. Dievam nav kauns saukties par Jēkaba Dievu (Ebr.11:16, grieķu). Katra atsauce uz “Jēkaba / Israēla Dievs” nešaubāmi saka: ‘Es esmu Dievs, kas palika ar svārstīgo, šaubu mākto Jēkabu. Un es palikšu arī ar jums, lai tur vai kas, un novedīšu jūs līdz galam’. Attiecības starp Dievu un Jēkabu ir tik ciešas, ka vietumis vārds “Jēkabs” kļūst par sinonīmu vārdkopai “Jēkaba Dievs”. Tā tas ir Ps.24:6 autorizētajā angļu valodas izdevumā (citi piemēri ir Jes.44:5; Jer.10:16; 51:19).
No tā visa varētu izdarīt vismaz divus secinājums:
- Jēkabs pārāk ilgi slēpās aiz Dieva izpausmes koncepcijas. Ar to es nenoliedzu Dieva izpausmes esamību, bet mēs to varam novest tik tālu, ka zaudējam brīnišķīgo priekšstatu par viena patiesi reāla Dieva eksistenci, kas ir mūsu Dievs, un kas galu galā ir tur aiz visām tām lietām un veidiem, kuros Viņš var izpausties. Jēkabs redzēja Dieva izpausmi Eņģeļos tiktāl, ka vairs neredzēja Dievu aiz tiem. Altāra “Dievs, Israēla Dievs” (‘El-elohe-Israel’) uzcelšana bija pirmais solis pareizajā virzienā. Ar laiku viņš jau redzēja vienu Dievu, nevis Eņģeļu kopumu, lai gan viņš zināja pēc vīzijas Bētelē, ka viņi visi aktīvi darbojas viņa labā; viņš saprata, ka tas ir Jahve, viņa paša personīgais Dievs.
- Ievērojiet, ka tāpat kā Ījaba garīgās attīstības modelī, Jēkaba runās mēs neredzam ievērojami palielināmies Jahves vārda lietošanu, mēs drīzāk redzam, kā pieaug Jēkaba apziņā Dieva novērtējums – patiesā ‘Jahves’ būtība. Ar to es negribu teikt, ka mums būtu jāizvairās lietot ‘Jahve’ mūsu sarunās par Dievu, bet es gribētu brīdināt, ka tie, kas izrunā vārdu ‘Jahve’, pretēji dažu cilvēku ieskatiem, nav jāuzskata par kaut kādā veidā nobriedušākiem par citiem ticīgajiem. Tiesa, laika gaitā mēs novērojām, ka Jēkaba garīgā attīstība izpaudās tajā, ka viņš lieto arvien vairāk dažādu Dieva Vārdu, katrs no kuriem atspoguļo viņa arvien dziļāko Dieva rakstura izpratni. Tam ir jāizpaužas mūsu arvien dziļākā Dieva rakstura izpratnē, nevis ebreju izcelsmes vārdu lietošanā, kuru nozīme mums, kas nav senebreju valodas speciālisti, nav līdz galam saprotama.
Jēkabs un viņa tēva Dievs
Jēkabam bija 77 gadi, kad viņš bēga no Ēsava. Cik mums ir zināms, viņš visu šo laiku “mājoja teltīs” (25:27); un Ebr.11:9 dara mums zināmu, ka šajā laikā ticīgais Ābrahāms dzīvoja teltīs ar Īzāku un Jēkabu. Jēkabs auga Ābrahāma un Īzāka klātbūtnē. Apsolījumi viņam bija ļoti labi zināmi. Cik zināms, viņš dzīvoja viens mājās ar māti, kas viņu acīmredzot dievināja, atklāti atzīstot viņu labāku par Ēsavu esam. Taču tajā laikā Jēkabs neuztvēra, ka Ābrahāmam dotie apsolījumi attiektos arī uz viņu, viņš arī nepielūdza Jahvi kā savu Dievu (28:20,21). Labās apsolījumu zināšanas bija izraisījušas necieņu, kā tas nereti notiek: “Bet tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis, un tu, Israēl, neesi Manis dēļ pūlējies...jau tavs pirmais tēvs (proti, dabīgais Jēkabs) grēkoja” šādā veidā (Jes.43:22,27). Kā daudzus mūsdienu Jēkabus, kas uzauguši Dieva apsolījumu gaismā, viņu garlaikoja Dieva Žēlastība un Patiesība.
Vairākkārtīgi tiek uzsvērta Jēkaba paklausība vecākiem, it īpaši mātei (27:8,13,43; 28:7). Es nedomāju, ka būtu pārāk stipri teikts, ka viņš uzauga zem mātes tupeles; viņš rāmi paklausīja viņas ķecerīgajam piedāvājumam piemānīt tēvu, lai saņemtu viņa svētību, apmierinādamies ar viņas apgalvojumu, ka tas būs mammas, ne viņa grēks (un, man šķiet, es redzu, kā viņa viegli noskūpsta viņa vaigu, pasniedzot viņam paplāti ar Īzāka maltīti). Nav brīnums, ka viņš no pirmā acu uzmetiena iemīlējās meitenē, kuru māte gribēja, lai viņš precētu. Jēkabs stādās priekšā kā “Rebekas dēls” (29:12) kaut arī būtu pienācīgāk nosaukt sevi par Īzāka dēlu. 29:10.pantā trīs reizes uzsvērts, ka Lābans ir “mātes brālis”. Tas, ka Jēkabs uzņēmās rūpes par mātes aukli Deboru, arī norāda uz ciešo Jēkaba saikni ar māti; viņš apglabāja Deboru pie Bēteles zem “Raudu ozola” (35:8).
Kad viņš devās ceļā pie radiem uz tālo zemi cerībā atrast tur sievu, viņš skaidri apzinājās, ka viņš principā atkārto sava tēva pieredzi. Un kad Jēkabs runāja, ka Dievs pasargās viņu “šinī ceļā, ko es eju” un liks “sveikam atgriezties savā tēva namā” (28:20,21), viņam bija prātā stāsts, kuru viņš ne reizi vien bija dzirdējis par to, ka Dievs bija vadījis Ābrahāma kalpu “pa taisnu ceļu” un atpakaļ uz mājām ar brīnišķīgu sievu Īzākam (24:27,40,42,48,56). Kad šajā dzīves posmā (viņam bija 77 gadi, atcerieties!) lietas piepeši ņēma pavisam citu apgriezienu, viņa lielā cerība bija, lai Dievs viņam liktu sveikam atgriezties “sava tēva namā” (28:21); viņš gribēja atgriezties ierastajā mājas dzīvē. Taču visu viņa pārējo dzīvi Dievs ievirzīja pavisam pretējā gultnē. Viņš saka, ja Dievs to darīs, viņš dos viņam “desmito tiesu” (28:22) – tieši tāpat kā viņa vectēvs Ābrahāms bija darījis (14:20), kurš, bez šaubām, vairākkārtīgi bija stāstījis to Jēkabam, kad viņi dzīvoja teltīs (Ebr.11:9). Kad viņš beidzot dodas mājup pēc 20 gadiem, Gars apraksta viņu dodamies “pie sava tēva Īzāka” (31:18). Viņa balsī dzirdams gandrīz bērnišķīgs lepnums, kad viņš pretstata savu tēvu viltīgajam savu sievu tēvam (31:5-7). Lābans izsmej šīs viņa gandrīz bērnišķīgās ilgas pēc mājām: “tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama” (31:30). Neskatoties uz šo zobgalību, Jēkabs nemaz nekaunējās apzvērēt “pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās” (31:53); viņa tēva bez mēra izbailes, kad viņš bija sapratis savu kļūdu, bija pastāvīgi Jēkaba acu priekšā (27:33). Šķiet, ka cilvēku priekšā viņš runāja par Dievu kā par savu tēvu Dievu, jo tā Lābans mēdza izteikties, runājot ar viņu (31:29). Tēva un vectēva ietekme neatstāja viņu visa mūža garumā; pat lielā vecumā viņš baidījās noiet uz Ēģipti, jo viņš atcerējās Īzāka un Ābrahāma negatīvo pieredzi tur; šķiet, ka tieši tāpēc viņš kavējās ar atbildi Jāzepa ielūgumam doties uz Ēģipti un, iespējams, saņēma Jahves pārmetumu par to: “Jēkab, Jēkab (šāds atkārtojums bieži nozīmē pārmetumu)...nebīsties noiet uz Ēģipti” (46:2,3).
Rezultāts, iespējams, ir tāds pats kā daudzās izolētās kristadelfiešu draudzēs šodien; Jēkabs ticēja, bet tikai pa pusei; Dievs nebija viņa Dievs tajā laikā, viņa garīgums balstījās galvenokārt uz tēva (un vectēva) cerību pamata. Šī vecāku cerību attaisnošana, kad runa ir par attiecībām ar Dievu, ir lielākā problēma anglosakšu kristadelfiešu draudzēs. Un tā tas bija pirms mums arī Izraēlas eklēsijā. Itin bieži ķēniņi, kas nebija ļoti ticīgi vai garīgi, tiek raksturoti tā: “viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir taisnīgs, un viņš visu darīja, kā viņa tēvs...bija darījis” (piemēram, 2.Ķēn.15:34). Tas var arī nozīmēt, ka viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir taisnīgs, sekojot tēva piemēram. Viņš darīja to, kas ir taisnīgs tikai tāpēc, ka viņa tēvs bija tā darījis. Un tādēļ ar laiku Jūdas ķēniņu garīgums gāja mazumā.
Lasot 2.Laiku 36:21 varētu likties, ka bauslis attiecībā uz zemes atpūtu katru sabata gadu gandrīz nekad netika ievērots, arī taisnīgo ķēniņu laikā. Var viegli iedomāties domu gaitas attīstību: tēvs to nedarīja, vectēvs to nedarīja, neviens no ticīgajiem vecajiem ķēniņiem nelikās par to ne zinis...tādēļ katru reizi, kad šis bauslis nāca priekšā bauslības mācību stundā, tas tika apiets. Mēs visi esam lieliski lietpratēji tādas apiešanas ziņā
Augstāk dotā tabula pietiekami skaidri parāda, ka Jēkabs redzēja Dievu kā savu tēvu Dievu drīzāk nekā savu Dievu pārāk ilgu laiku. Un vēl sliktāk, šķiet, ka tajā laikā vairāk kā nomanāms, ka Jēkabs nodarbojās arī ar elku, ne tikai Jahves pielūgsmi. Taču Jēkabs negribēja, lai viņa vecākiem rastos tāds iespaids; tātad viņš patiesi baidās, ka tēvs viņu uzskatīs par krāpnieku un tādēļ viņš nesaņems kāroto svētību (27:12). Viņš gribēja garīgajā ziņā atbilst vecāku vēlmēm. Arī tas ir tik tipiski anglosakšu kristadelfijai. Jēkabam visgrūtāk bija pārvarēt prāta ievirzi, kas attiecības ar Dievu redzēja tikai kā vecāku un draudzes cerību attaisnojumu. Un jo vairāk kristadelfieši iekapsulējas savā kopienā, jo grūtāks kļūst izaicinājums patiesas personīgas ticības attīstības jomā. Bet šis pats process ar tam raksturīgo veco uzskatu atmešanu un jauno atklāsmi ir jāiziet ikvienam jaunpievērstajam; ateistam ir jāatmet ieaudzinātie uzskati, baptistam jāatmet savējie, nākot pie atziņas, ka daži no tiem bija pareizi un daži nepareizi.
Daudz no tā, kas Jēkabam tika mācīts, bija pareizi. Bet bija lietas, kas nebija pareizas. Dievs bija solījis viņa mātei Rebekai, ka vecākais (Ēsavs) kalpos jaunākajam (Jēkabam); taču viņas noņemšanās, lai piemānītu vīru un tas svētītu Jēkabu, nevis Ēsavu bija šī apsolījuma tiešs noraidījums (25:23). Un Jēkabs sekoja viņas neticībai – šajā jomā. Viņš uztvēra Dieva apsolījumus caur viņas acīm, nevis savējām. Līdzīgi kā Īzāks redzēja apsolījumus kā “žēlastību” un “uzticību” (24:27), tā tos uztvēra arī Jēkabs (32:10). Vēl viens sekošanas priekšteču negatīvo garīgo īpašību piemērs ir Jēkaba nosliece uz materiālismu. Tā bija visas Ābrahāma dzimtas vājība; specifisks vārds tiek lietots par to, kā tie “iemantojuši / ieguvuši” materiālās bagātības. To darīja Ābrahāms (12:5), to darīja arī Jēkabs (31:18). Viņu iegūtās “mantības” saraksts ir gandrīz identisks (24:35 salīdz. ar 30:43). Mazticības izraisīta bailība (salīdz. 5.Moz.20:8; Mt.25:25; Atkl.21:8) bija vēl viena tāda īpašība; Ābrahāmam (15:1; 20:11); Īzākam (26:7,24; 31:42,53); un tiem sekoja arī Jēkabs (28:17; 31:31; 32:7,11; 41:3).
Beigās Jēkabs runā par Dievu kā par savu pestītāju (48:16), kas ir pirmā bibliskā atsauce uz atpestīšanu / izpirkšanu. Tā nebija vienīgā joma, kurā Jēkabs bija paradigmas lauzējs (atcerieties, kā viņš veidoja vārdu abiyr, lai aprakstītu Dieva varenību). Ebreju vārds “izpirkt” cēlies no ebreju jēdziena par pienākumu izpirkt tuvāko radinieku no verdzības. Jēkabs sava mūža galā nešaubīgi atzīst Dievu viņam tuvāku par ģimeni esam. Kristadelfiešiem no tā būtu jāmācās. Dievs nāk pirms ģimenes saitēm, kaut gan anglosakšu kristadelfija nav to izpratusi. Jaunpievērstie, kuriem nākas saraut ģimeniskās saites, lai zvērētu uzticību Kristum, to ļoti labi izprot. Pēc maniem novērojumiem, otrās un trešās paaudzes kristadelfieši nav tik uzticīgi Dievam. Vairums šķelšanos un rūgtuma, kas piemeklē brālību, pamatā ir ticīgo vēlme palikt ar savu ģimeni, nevis sekot dievišķajiem principiem. Atkal un atkal brāļi un māsas maina sadraudzības, kas izraisa šķelšanos draudzē, vienkārši ģimenes, nevis dziļas ticības pārliecības dēļ. Nereti daži tiek izraidīti no kopienas, pie kam jaunpievērstie pārdzīvo mulsumu un vilšanos, tikai lai turētos kopā ar dogmatisku ģimenes locekli, pat ja viņi nepiekrīt viņa vai viņas uzskatiem. Tā, Dieva Patiesība kļūst par ģimenes vai sociālu lietu, nevis par Gara uguns gaismu svečturī.
Ticiet man, es nemusinu uz sacelšanos un visa tā, ko mūsu ticīgie vecāki mums ir mācījuši, noliegšanu. Pašās dzīves beigās Jēkabs arvien vēl bija emocionāli saistīts, apzināti un neapzināti, ar savu tēvu un veco tēvu (atcerieties, kā viņš neapzināti imitē savu tēvu, sajūtot, ka viņam drīz jāmirst, daudzus gadus pirms nāves, 47:9 salīdz. ar 28, ar 27:2, ar 35:28). Bet viņš bija padarījis viņu ticību par savējo. Nebija nekā būtiski nepareiza tajā Dieva izpratnē, kuru Ābrahāms un Īzāks bija Jēkabam mācījuši; tā bija “Patiesība”, kā mēs to sauktu. Bet Jēkabam tā bija no jauna jāatklāj priekš sevis; taču šis attīstības process neietvēra viņu vai viņu Dieva noliegšanu. Jēkaba nervozitāti pirms došanās uz Ēģipti, bez šaubām, izsauca atmiņas par Ābrahāma un Īzāka stāstīto par ar to saistītajām garīgajām likstām. Sakarā ar to Dievs parādījās Jēkabam, sakot: “Jēkab, Jēkab...nebīsties noiet uz Ēģipti” (46:2,3). Divkārša uzruna parast nozīmē pārmetumu; bet par ko? Iespējams, par viņa garīguma apmātību ar senču rēgiem, tā vietā lai pašam izsvērtu Dieva vārdu netiešo norādījumu nozīmi, ka Ābrahāma sēklai jādzīvo pagānu zemē kādu laiku pirms noiešanas uz apsolīto zemi (15:13).
Gandrīz uz miršanas gultas Jēkabs runā par to, ka Ābrahāma un Īzāka Dievs ir viņa Dievs (48:15,16); viņš runā par piepulcēšanos saviem ļaudīm, tāpat kā tie tikuši piepulcēti savējiem (49:29 salīdz. ar 25:8; 35:29;). Viņš uzsver savu vēlmi būt apglabātam Kānaānā kopā ar Ābrahāmu un Īzāku (47:29,30; 49:29; 50:5,6). Tas, ka viņš bija sagatavojis savu kapa vietu pirms vairākiem gadiem, parāda, ka tā nebija tikai mirstoša cilvēka sentimentāla vēlēšanās. Atkārtots saiknes ar Ābrahāmu un Īzāku uzsvars parāda, ka pašās beigās Jēkabs izprata, cik svarīgi ir būt vienam no Dieva tautas. Viņš nekoncentrējās tikai uz savu personisko cerību, bet uz to, ka viņš ir saistīts ar visiem apsolījuma mantiniekiem. Pāvils arī uzsvēra šo aspektu, kad viņa aiziešanas laiks bija klāt pienācis. Tā tas ir arī ar mums, mēs to sapratīsim (ja vēl neesam to sapratuši), ka mūsu saistība ar kristadelfiešiem nav tikai sociālās struktūras daļa. Mūsu saistība ar Dieva ļaudīm ir mūžīga, kristīšanās Kristus miesā (ticīgie) sekas ir saistītas ar mūsu pestīšanu. Tādējādi, ticīgie ir visi kopā to pašu Ābrahāma apsolījumu mantinieki (Rom.8:17; 1.Pēt.3:7), tieši tāpat kā Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs dzīvoja kopā kā to pašu apsolījumu mantinieki (Ebr.11:9). Kristus ir patiesais visu Ābrahāmam doto solījumu mantinieks (Mt.21:38; Rom.4:13), bet caur kristīšanos mēs kļūstam viņa līdzmantinieki (Gal.3:27-29; Rom.8:17). Tātad, kad mēs lasām par mums kā “mantiniekiem”, tas ir tas pats grieķu vārds, ko tulko kā “mantinieks” vienskaitlī attiecībā uz Kristu; un šis apsolītās Valstības mantošanas princips ir kopējs: Gal.4:7; Titam 3:7; Ebr.1:2; 6:17; Jēkaba 2:5. Tātad, mūsu kristības ne tikai padara mūs par Dieva bērniem Kristū personiskā nozīmē, bet arī pievieno mūs pārējiem Kristus miesas locekļiem. Vēlēties būt atšķirtiem no šīs miesas tādēļ ir tas pats, kas noliegt kristīšanas būtību un mūsu vietu “Kristū”. Taču Jēkabam bija jānodzīvo mūžs, lai to pienācīgi izprastu, neskatoties uz to, ka viņš tika audzināts apsolījumu garā un agrīnajā dzīves periodā bija kā apsēsts ar domu, ka viņš ir Ābrahāma sēkla un tādēļ apsolītā svētība attiecināma uz viņu personīgi. Cik ļoti viņa ceļš ir līdzīgs daudzu no mums pārdzīvotajam. Sajūsma par mūsu personīgo saistību ar Evaņģēlija apsolījumiem nerimst, taču mēs gūstam arvien dziļāku ieskatu šai Ābrahāma sēklas jēdzienā; mēs saredzam mūsu saistību, mūsu mūžīgo un žēlsirdīgo saistību ar visiem, kas ir patiesi šī apsolījuma mantinieki.
Jēkabs runā par savu dzīvi kā par mišanu “svešumā” (47:9), lietojot to pašu vārdu, kas lietots attiecībā uz Ābrahāmu un Īzāku (17:8; 28:4; 36:7; 37:1). Tādējādi viņš norādīja uz savu saikni ar viņiem; ne vien emocionāli, bet arī garīgi viņi bija sākuši valdīt pār viņa domām. Šķiet, ka tikai mūža galā Jēkaba saikne ar viņiem bija kļuvusi ne vien emocionāla, bet arī garīga. Apsveriet vietniekvārdu lomu, kurus viņš lieto gandrīz vai sava mūža pašās beigās: “Tur viņi ir apglabājuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi (proti, viņš un viņa brālis, 35:29) apglabājuši arī Īzāku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apglabājis Leu (49:31). Viņš nerunā 1.personā par “manu tēvu” vai “es” apglabāju. Viņš sevi vairāk redz kā viņu ticības biedru, nevis kā dēlu. Šie vārdi nāca no Jēkaba mutes pēdējā elpas vilcienā. Tas man parāda, ka beidzot viņš ir uzvarējis šajā cīņā, viņš ir atmetis savu kristadelfijas kruķi, viņš stāv viens pats sava Dieva priekšā, pašās beigās viņš vairs garīgi nebalstījās uz saviem vecākiem, visas sastatnes bija noņemtas un viņš stāvēja viens, uz paša dziļajiem pamatiem. Viņa beidzamie vārdi ir pilni apzinātas un neapzinātas atsauces uz tēviem un apsolījumiem. Tā, viņa vārdi par to, kā Ābrahāms un Īzāks “staigāja” Dieva priekšā (48:15) ir atsauce uz 17:1 un 24:40.
Jēkabs bija domās kavējies pie šiem pierakstiem, lai kādā veidā tie arī tika uzglabāti, un tagad tie izskanēja no viņa mutes. Tiem pašiem apsolījumiem attiecībā uz Kungu Jēzu un Viņa Valstību ir jāvalda pār mūsu domām, garīgo briedumu sasniedzot. Lai “viņu (Jāzepa bērnu) starpā dzīvo tālāk mans vārds, mana tēva Ābrahāma un Īzāka vārds” (48:16) norāda uz to, ka viņš saredzēja līdzvērtību starp viņiem un sevi; viņš redzēja tajos “apsolījuma līdzmantiniekus” (Ebr.11:9). Jēkabs bija sapratis, ka šie viņiem dotie apsolījumi bija arī viņa ticības pamatā, kā arī bērnu, un tādēļ viņš zināja, ka viņš augšāmcelsies līdz ar viņiem Dieva Valstības godībā. Un viņš gribēja būt apglabāts līdzās viņiem; viņš tos nenoraidīja, viņš bija sapratis, ka apsolījumi bija brīnišķīgi patiesi arī attiecībā uz viņu personīgi. Viņa pēdējie vārdi atspoguļo viņa aizvainojumu pret Heta bērniem (49:32); viņš tos redzēja kā pasaules bērnus, kuriem tagad pieder apsolītā zeme, kurai, pēc derības, jābūt ir Dieva Valstībai, nevis viņu. Viņš saprata, ka laiks vēl nebija pienācis, un viņa pēdējie vārdi par to atgādina: “Tīrumā un alā, kas tanī ir, kas pirkti no Heta bērniem” (49:32). Viņa prāts kavējās pie apsolījumiem par nākamo zemes piederību, un saistību starp Ābrahāmu un Īzāku; to, ka zemi nemantoja patriarhu dzīves laikā (zeme bija jāpērk no Heta bērniem) Gars redz kā norādījumu uz to, ka Valstība vēl nav atnākusi, bet tā atnāks (Ap.d.7:5). Un Jēkabs mira ar šo domu prātā. Tā viņš atspoguļoja savas mīļās mātes uzskatu, kurai bija apnicis Heta bezdievīgo bērnu dzīves veids (27:46). Jēkaba miršanas stundā viņa garīgums neatšķīrās no viņa vecāku garīguma. Viņu Cerība bija viņa Cerība, bet viņš to bija padarījis par savu paša Cerību. Nebija tā, ka viņš dzīvotu tikai, lai attaisnotu viņu cerības. Ir brīnumjauki vērot, kā viņš beidzot to sasniedz. Kā Jāzeps krita pie sava tēva vaiga un raudāja un skūpstīja viņu, savā ziņā atspoguļo arī mūsu visu izjūtas (50:1).
