2.nodarbībā mēs runājām tuvāk par to, kas ir Dieva gars. Mēs varam izdarīt kopsavilkumu par šeit runāto, sakot, ka Dieva Gars ir Viņa spēks vai elpa caur kuru Viņa būtiskā patība, Viņa esība un raksturs tiek atklāts cilvēkiem caur šī Gara darbību. Tādējādi “Dievs ir Gars”, kā saka Jāņa ev., jo Viņa gars atspoguļo Viņa personību.
Dieva aprakstam tiek lietoti vairāki salīdzinājumi, piem.
“..mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina” (Ebr.12:29)
“Dievs ir gaisma” (1.Jņ.1:5)
“Dievs ir mīlestība” (1.Jņ.4:8)
“Un vārds (grieķu ‘logos’ – plāns, nodoms, ideja) bija Dievs” (Jņ.1:1)

Tādējādi “Dievs ir” norāda uz Viņa raksturojumiem. Skaidrs, ka ir nepareizi iebilst, ka mīlestības abstraktā kvalitāte ir ‘Dievs’, tikai tāpēc vien, ka mēs lasām “Dievs ir mīlestība”. Mēs kādu varam saukt par “pašu laipnību”, bet tas nenozīmē, ka tādā gadījumā šim kādam nebūtu fiziskas eksistences – tas ir vienkārši izteiksmes veids, kas atklāj mums kāda laipnību.

Garam esot Dieva spēkam, mēs bieži vien lasām par to, ka Dievs sūta vai novirza Savu Garu ko paveikt saskaņā ar Viņa gribu un raksturu. Viņš tiek pat aprakstīts kā tāds, ka rada garu (Amos 4:13 A.V.mala). Sacīt, ka Dievs ir Viņa Gars tīri burtiskā nozīmē ir tautoloģija – tas pilnībā noliedz Dieva eksistenci.

Ir daudz piemēru tam, kā Dievs sūta Savu Garu, norādot uz to, ka Dievs un Gars ir atdalīti:

“Kur ir Tas (Dievs), kas viņa sirdī ielika Savu Svēto Garu” (Js.63:11)

“Es likšu uz Viņu Savu Garu, un Tas pasludinās tautām tiesu”(Mat.12:18).

“Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz” (Lk.11:13).

“Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm” (Jņ.1:32)

“Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu” (Ap.d.2:17)

Patiesi, biežās atsauces uz “Dieva Garu” būtu pietiekams pierādījums tam, ka Gars nav Dievs personīgi. Šīs atšķirības starp Dievu un Viņa Garu sagādā jaunas grūtības tiem, kas uzskata, ka Dievs ir ‘trīsvienība’, kurā Dievs Tēvs ir vienlīdzīgs ar Jēzu un Svēto Garu. Ja tas būtu taisnība, un Dievs tiek pieņemts kā ne-personisks, tad no tā sekotu, ka Jēzus nebija un arī tagad nav burtiski eksistējis.

Ļoti svarīgi, ka ne-personiskam Dievam arī nav jēgas lūgt – tajā nozīmē, kurā lūgšana ir dialogs starp mūsu sirdsapziņu un Dieva uztveri, kāda tā mājo mūsu pašu prātā. Mums nepārtraukti tiek atgādināts, ka mēs lūdzam Dievu, kurš atrodas Debesīs (Ec.5:2; Mat. 6:9; 5:16; 1.Ķēn.8:30) un ka Jēzus ir pie Dieva labās rokas, lai iestātos pie Dieva ar mūsu lūgšanām (1.Pēt.3:21; Ebr.9:24). Ja Dievs nav personisks, šie panti tiek padarīti bezjēdzīgi. Bet ja reiz Dievs tiek izprasts kā patiess, mīlošs Tēvs, tad lūgšana Viņam kļūst par ļoti patiesu, taustāmu lietu – patiesībā par sarunu ar otru personu, kurš, kā mēs ticam, vēlas un spēj mums atbildēt.