Mums saņemsim Svētā Gara dāvanas

Pēteris uzrunāja lielu ļaužu pūli Vasarsvētkos, noslēdzot savu runu ar aicinājumu nožēlot grēkus, tikt kristītiem un saņemt Svētā Gara dāvanu. Šī atsaukšanās uz Dieva gara dāvanu šobrīd ir kontekstā ar apustuļiem, kas tika lietojuši šīs dāvanas, lai mēlēs sarunātos ar pūli, izskaidrojot, ka ar to viņi piepilda pravieša Joela pareģojumu par brīnumainu dāvanu saņemšanu (Ap.d.2:16-20). Ir saprātīgi pieņemt, ka Pēteris apsolīja brīnumainas gara dāvanas tam jūdu pūlim, kas viņu klausījās. Pūlī pārsvarā bija jūdi, nevis ne-ebreji. (Ap.d.2:5). Joela pravietojumi par dāvanu saņemšanu pirmkārt attiecās uz jūdiem. Tādējādi Pēteris norāda uz viņiem: “Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem” (Ap.d.2:39), iespējams atsaucoties uz Joela pravietojumu, ka gars tiks dots Jūdiem un viņu bērniem (Ap.d.2:17, sal. ar Joela 2:28-32). Tas var būt arī mājiens par to, ka šo brīnumaino dāvanu apsolījums attiecas tikai uz divām paaudzēm - tiem, kas klausās Pēteri un viņu bērniem.

Mums tika parādīts, ka pirmā gadsimta beigās (t.i. apm.70 gadus pēc Pētera runas), dāvanas tika atņemtas. To apstiprina arī vēstures pieraksti. Šo divu paaudžu laikā gara dāvanas bija pieejamas arī ne-ebrejiem: “Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās” (Ap.d.2:39). Atzīmēsim ka arī ne-ebreji tiek aprakstīti kā tie, “kas vēl ir tālu” Ef.2:14-17.

Tomēr ir labs iemesls ticēt, ka tas, kas notika Apustuļu d.2, bija tikai Joela 2 rakstīto vārdu neliela piepildīšanās. Galvenie apsolījumi tiks piepildīti pēc tam, kad Izraēls tiks ieņemts un tiks iznīcināta uzbrucēju armija (Joela 2:20), un kad Izraēls tika nožēlojis grēkus un dzīvo laimīgā sadraudzībā ar Dievu (2:27). “Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu” (Joela 3:1). Ne līdz tam laikam, kad šie priekšnoteikumi kļūst redzami, mēs varēsim lūkoties pēc jebkura Joela vārdu piepildījuma, ārpus tiem apsolījumiem, kas tika piepildīti Vasarsvētku dienā, kā mēs to lasām Ap.d.2.
Apsolījumu saņemt gara dāvanas pēc kristībām vēl joprojām var izlasīt ar dažām atsaucēm uz mums šodien. “Ir tikai viens Gars, bet tas var tikt manifestēts dažādos veidos..” (1.Kor.12:4-7; Ef.4:4). Pirmajā gadsimtā tas notika caur brīnumainām dāvanām; tagad, kad tās ir atņemtas, ir gluži normāli saskatīt šo “Gara dāvanu “ apsolījuma piepildīšanos kādā citā veidā. ‘Svētā Gara dāvana’ var attiekties uz ‘Dāvanu, kas ir Svētais Gars’, vai arī ‘dāvanu, par kuru Svētais Gars runā” – t.i. piedošanas un pestīšanas dāvana, kuru mums ir apsolījis Gara iedvesmotais Dieva vārds. Ir pietiekoši daudz citu piemēru par ģenetīva lietošanu saistībā ar vārdiem ‘gars’, ‘Dievs’. ‘Dieva atziņā’ (Kol.1:10) – tas var nozīmēt gan atziņu, kas piemīt Dievam, gan atziņu par Dievu. ‘Dieva mīlestība’ un ‘Kristus mīlestība’ (1.Jņ 4;9; 3:17; 2 Kor.5:14) var apzīmēt to mīlestību, kas Dievam un Jēzum ir pret mums; vai arī mīlestību, ko mēs izjūtam pret viņiem. “Dieva vārds” var nozīmēt vārdus par Dievu, vai arī vārdus, kas nāk no Dieva. Svētā Gara dāvana var tikpat labi attiekties uz dāvanu, ko Svētais gars padara lietojamu un par ko tas runā, tikpat labi uz dāvanu, kas ir Svētā gara spēks.

Gara dāvana – piedošana?

Rom.5:16 un 6:23 apraksta pestīšanu kā “dāvanu” – ierosinot to salīdzināt ar tām gara dāvanām, kas aprakstītas Apustuļu darbos 2:38. Patiešām, Ap.d.2:39 šķietami citē Joela 2:32 saistībā ar pestīšanu, it kā tā būtu gara dāvana. Pētera atsauce uz apsolīto dāvanu kā uz tādu, kas ir “tālu prom” netieši norāda uz Js.57:19 “mieru (Ar Dievu caur piedošanu) - mieru tālajiem un tuvajiem”. Ef.2:8 apraksta dāvanu it kā tā nozīmētu būšanu pestītam, sakot ka : “jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā” (2:18). Tas vēlāk tiek vēl vairāk apstiprināts ar faktu, ka Ef.2:13-17 arī norāda uz Js.57:19: “jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra”. Jesajas 30:1 tiek nolādēti jūdi, kuri meklē pestīšanu saviem spēkiem, nevis izmantojot Dieva gara dāvanas: viņi “izpilda nodomu, kas nenāk no Manis; tie slēdz derību bez Manas piekrišanas un tā krāj grēku uz grēka.” Jesajas 44:3 apraksta pēdējo dienu piedošanu Izraēlam līdzīgiem vārdiem: “Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem”. Abrahama dzimuma svētīšana ir viņiem dāvātā piedošana caur Kristu (Ap.d.25,26) – kas šeit tiek samērīta ar gara izliešanu pār jūdiem. Tas ir skaidri izteikts Joela 2 un Ap.d.2, Gal.3:4 to izsaka daudz vārdos: “lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu”. Arī Kor.6:11 runā par mūsu grēku nomazgāšanu “Kunga Jēzus Kristus Vārdā”. Romiešu vēstulēs ir paralēlisms starp mums, kas ir saņēmuši ”žēlastību… grēku izpirkšanu… garu” (1:5; 5:11; 8:15)parādot saistību starp Gara dāvanu (“žēlastību”) un piedošanu, kas ved uz grēku izpirkšanu. Atkal un atkla 5 Mozus grāmatās Dievs apsola saviem ļaudīm dot zemi – “tā zeme, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, dos, jums piederēs”, tā ir bieži sastopama frāze. Līdzinieks zemei Jaunajā Derībā ir pestīšana; tādēļ tagad tiek aplūkots jautājums par Dieva dāvanu, kas ir saistīta ar grēku piedošanu.

Gal. 3:2,5 sal. ar 3:8-11 salīdzina gara saņemšanu ar Abrahama svētību par pestīšanu un piedošanu saņemšanu. “Gara apsolījums” (Gal. 3;14) tiek izrunāts kontekstā ar apsolījumiem Abrahamam.

Pēteris teica jūdiem nožēlot grēkus, pirms tie varētu saņemt dāvanu; tajā varētu ietilpt arī personiska lūgšana. Tas šķiet labs iemesls ticēt, ka Gara dāvana ir veids kā aprakstīt atbildētu lūgšanu. Dodot “labas lietas tiem, kas lūdz” lūgšanā ir tas pat kā Svētā Gara dāvanu došana (Mt.7:11, sal ar Lk.11:13). Fil.1:19 tiek salīdzināts “jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus Gara atbalstu”. Līdzīgi, 1.Jņ. 3:24 saka, ka mums ir dots Gars kā mūsu paklausības rezultāts; 22 pants saka, ka paklausība pavēlēm noved pie tā, ka mūsu lūgšanas tiek uzklausītas. Tādējādi mūsu pārliecība nāk caur to, ka lūgšanas tiek uzklausītas (1.Jņ.5:14) un arī tādēļ, ka mums ir Gars (1.Jņ.3:21,24; 4:13), saskatot ka šie ir līdzīgi izteikumi.

Pētot grieķu vārdu ‘charis’ parasti tulkotu kā “žēlastība’ tiks parādīts, ka tas bieži tiek lietots saistībā ar Gara dāvanām.
“ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi” (Ap.d. 15:11). Jēdziens “žēlastība” bieži tiek saistīts ar atbildētām lūgšanām (piem.2.Moz 33:12; 34:9; 4.Moz. 32:5; Ps.84:11; 2.Kor.12:9; Ebr.4:16; Jēk.4:6 sal.ar 3.p) Cah.12:10 runā ka pēdējā dienā tiks izliets “žēlastības un lūgšanas gars” pār jūdiem. Tas apkopo visu, ko mēs esam ieteikuši – ka lūgšana nes gara dāvanas piedošanas sakarā, un ka šī gara došana atbildētai lūgšanai tiek ilustrēta ar jūdu grēku nožēlu pirmajā gadsimtā un pēdējās dienās. Tajā pat kontekstā Pāvils runāja par “dāvanām un Dieva aicinājumu” uz grēksūdzi un piedošanu.

Aizstāvis

Tā pati pieeja var tikt attiecināta uz Aizstāvja apsolījumu Jāņa ev.14. un 16.nod.Galvenokārt tas attiecās uz brīnumainajām spējām, kas tika dotas mācekļiem, tiek, kuriem pirmajiem tas tika apsolīts. Dāvanas vajadzēja, jo “Svētais Gars, jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26), laikam tāpēc, lai varētu tikt pierakstīts evaņģēlijs. Vārds “atgādinās” jau pats sevī ierobežo Aizstāvja brīnumaino varu apsolījumam, kurš tika dots mācekļiem, dzīvojošiem kopā ar Jēzu. Tikai viņiem varēja būt tikt atgriezti atmiņā Jēzus teiktie vārdi. “Aizstāvja” valodas solījumi ir arī attiecināmi uz pabeigtas Bībeles spēku. Tādējādi mēs varam secināt, ka šie un citi gar apsolījumi tika piepildīta brīnumainā veidā 1.gadsimtā, bet tagad nonāk pie mums gara manifestācijā caur rakstīto Dieva Vārdu,

Tas, protams, ir patiess Dieva gars, kas atklājās caur rakstīto vārdu pagātnē, bet tā bija tikai daļēja atklāsme salīdzinot ar to pilnību, kura mums tagad ir pieejama Dieva Vārdā. (1.Kor.13:9-13). No tā varam secināt, ka nevar būt nekāda cita rakstīta atklāsme pēc tam, kad tika atņemtas Jaunās Derības rakstīšanas dāvanas. Mormoņu grāmatas un citu līdzīgu izdevumu apgalvojumi netieši norāda uz to, ka Bībele nav pilnīga atklāsme – bet gara dāvanu neesamība šodien pierāda, ka ir gan. Mums ir pilnībā jāizmanto Dieva atklāsmes pilnība, kas ir Bībelē, mums jālieto ikviena tās daļa, gan Jaunā gan Vecā Derība, tikai tad Dieva cilvēks var sākt iet uz Dieva pilnību, kas atklājusies Vārdā.



Mājas lapa	Atkāpe 7: “Mums saņemsim Svētā Gara dāvanas” (Ap.d.2:38)

Bībeles Pamati

	Pēteris uzrunāja lielu ļaužu pūli Vasarsvētkos, noslēdzot savu runu ar aicinājumu nožēlot grēkus, tikt kristītiem un saņemt Svētā Gara dāvanu. Šī atsaukšanās uz Dieva gara dāvanu šobrīd ir kontekstā ar apustuļiem, kas tika lietojuši šīs dāvanas, lai mēlēs sarunātos ar pūli, izskaidrojot, ka ar to viņi piepilda pravieša Joela pareģojumu par brīnumainu dāvanu saņemšanu (Ap.d.2:16-20). Ir saprātīgi pieņemt, ka Pēteris apsolīja brīnumainas gara dāvanas tam jūdu pūlim, kas viņu klausījās. Pūlī pārsvarā bija jūdi, nevis ne-ebreji. (Ap.d.2:5). Joela pravietojumi par dāvanu saņemšanu pirmkārt attiecās uz jūdiem. Tādējādi Pēteris norāda uz viņiem: “Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem” (Ap.d.2:39), iespējams atsaucoties uz Joela pravietojumu, ka gars tiks dots Jūdiem un viņu bērniem (Ap.d.2:17, sal. ar Joela 2:28-32). Tas var būt arī mājiens par to, ka šo brīnumaino dāvanu apsolījums attiecas tikai uz divām paaudzēm - tiem, kas klausās Pēteri un viņu bērniem. Mums tika parādīts, ka pirmā gadsimta beigās (t.i. apm.70 gadus pēc Pētera runas), dāvanas tika atņemtas. To apstiprina arī vēstures pieraksti. Šo divu paaudžu laikā gara dāvanas bija pieejamas arī ne-ebrejiem: “Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās” (Ap.d.2:39). Atzīmēsim ka arī ne-ebreji tiek aprakstīti kā tie, “kas vēl ir tālu” Ef.2:14-17. Tomēr ir labs iemesls ticēt, ka tas, kas notika Apustuļu d.2, bija tikai Joela 2 rakstīto vārdu neliela piepildīšanās. Galvenie apsolījumi tiks piepildīti pēc tam, kad Izraēls tiks ieņemts un tiks iznīcināta uzbrucēju armija (Joela 2:20), un kad Izraēls tika nožēlojis grēkus un dzīvo laimīgā sadraudzībā ar Dievu (2:27). “Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu” (Joela 3:1). Ne līdz tam laikam, kad šie priekšnoteikumi kļūst redzami, mēs varēsim lūkoties pēc jebkura Joela vārdu piepildījuma, ārpus tiem apsolījumiem, kas tika piepildīti Vasarsvētku dienā, kā mēs to lasām Ap.d.2. Apsolījumu saņemt gara dāvanas pēc kristībām vēl joprojām var izlasīt ar dažām atsaucēm uz mums šodien. “Ir tikai viens Gars, bet tas var tikt manifestēts dažādos veidos..” (1.Kor.12:4-7; Ef.4:4). Pirmajā gadsimtā tas notika caur brīnumainām dāvanām; tagad, kad tās ir atņemtas, ir gluži normāli saskatīt šo “Gara dāvanu “ apsolījuma piepildīšanos kādā citā veidā. ‘Svētā Gara dāvana’ var attiekties uz ‘Dāvanu, kas ir Svētais Gars’, vai arī ‘dāvanu, par kuru Svētais Gars runā” – t.i. piedošanas un pestīšanas dāvana, kuru mums ir apsolījis Gara iedvesmotais Dieva vārds. Ir pietiekoši daudz citu piemēru par ģenetīva lietošanu saistībā ar vārdiem ‘gars’, ‘Dievs’. ‘Dieva atziņā’ (Kol.1:10) – tas var nozīmēt gan atziņu, kas piemīt Dievam, gan atziņu par Dievu. ‘Dieva mīlestība’ un ‘Kristus mīlestība’ (1.Jņ 4;9; 3:17; 2 Kor.5:14) var apzīmēt to mīlestību, kas Dievam un Jēzum ir pret mums; vai arī mīlestību, ko mēs izjūtam pret viņiem. “Dieva vārds” var nozīmēt vārdus par Dievu, vai arī vārdus, kas nāk no Dieva. Svētā Gara dāvana var tikpat labi attiekties uz dāvanu, ko Svētais gars padara lietojamu un par ko tas runā, tikpat labi uz dāvanu, kas ir Svētā gara spēks. Gara dāvana – piedošana? Rom.5:16 un 6:23 apraksta pestīšanu kā “dāvanu” – ierosinot to salīdzināt ar tām gara dāvanām, kas aprakstītas Apustuļu darbos 2:38. Patiešām, Ap.d.2:39 šķietami citē Joela 2:32 saistībā ar pestīšanu, it kā tā būtu gara dāvana. Pētera atsauce uz apsolīto dāvanu kā uz tādu, kas ir “tālu prom” netieši norāda uz Js.57:19 “mieru (Ar Dievu caur piedošanu) - mieru tālajiem un tuvajiem”. Ef.2:8 apraksta dāvanu it kā tā nozīmētu būšanu pestītam, sakot ka : “jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā” (2:18). Tas vēlāk tiek vēl vairāk apstiprināts ar faktu, ka Ef.2:13-17 arī norāda uz Js.57:19: “jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra”. Jesajas 30:1 tiek nolādēti jūdi, kuri meklē pestīšanu saviem spēkiem, nevis izmantojot Dieva gara dāvanas: viņi “izpilda nodomu, kas nenāk no Manis; tie slēdz derību bez Manas piekrišanas un tā krāj grēku uz grēka.” Jesajas 44:3 apraksta pēdējo dienu piedošanu Izraēlam līdzīgiem vārdiem: “Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem”. Abrahama dzimuma svētīšana ir viņiem dāvātā piedošana caur Kristu (Ap.d.25,26) – kas šeit tiek samērīta ar gara izliešanu pār jūdiem. Tas ir skaidri izteikts Joela 2 un Ap.d.2, Gal.3:4 to izsaka daudz vārdos: “lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu”. Arī Kor.6:11 runā par mūsu grēku nomazgāšanu “Kunga Jēzus Kristus Vārdā”. Romiešu vēstulēs ir paralēlisms starp mums, kas ir saņēmuši ”žēlastību… grēku izpirkšanu… garu” (1:5; 5:11; 8:15)parādot saistību starp Gara dāvanu (“žēlastību”) un piedošanu, kas ved uz grēku izpirkšanu. Atkal un atkla 5 Mozus grāmatās Dievs apsola saviem ļaudīm dot zemi – “tā zeme, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, dos, jums piederēs”, tā ir bieži sastopama frāze. Līdzinieks zemei Jaunajā Derībā ir pestīšana; tādēļ tagad tiek aplūkots jautājums par Dieva dāvanu, kas ir saistīta ar grēku piedošanu. Gal. 3:2,5 sal. ar 3:8-11 salīdzina gara saņemšanu ar Abrahama svētību par pestīšanu un piedošanu saņemšanu. “Gara apsolījums” (Gal. 3;14) tiek izrunāts kontekstā ar apsolījumiem Abrahamam. Pēteris teica jūdiem nožēlot grēkus, pirms tie varētu saņemt dāvanu; tajā varētu ietilpt arī personiska lūgšana. Tas šķiet labs iemesls ticēt, ka Gara dāvana ir veids kā aprakstīt atbildētu lūgšanu. Dodot “labas lietas tiem, kas lūdz” lūgšanā ir tas pat kā Svētā Gara dāvanu došana (Mt.7:11, sal ar Lk.11:13). Fil.1:19 tiek salīdzināts “jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus Gara atbalstu”. Līdzīgi, 1.Jņ. 3:24 saka, ka mums ir dots Gars kā mūsu paklausības rezultāts; 22 pants saka, ka paklausība pavēlēm noved pie tā, ka mūsu lūgšanas tiek uzklausītas. Tādējādi mūsu pārliecība nāk caur to, ka lūgšanas tiek uzklausītas (1.Jņ.5:14) un arī tādēļ, ka mums ir Gars (1.Jņ.3:21,24; 4:13), saskatot ka šie ir līdzīgi izteikumi. Pētot grieķu vārdu ‘charis’ parasti tulkotu kā “žēlastība’ tiks parādīts, ka tas bieži tiek lietots saistībā ar Gara dāvanām. “ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi” (Ap.d. 15:11). Jēdziens “žēlastība” bieži tiek saistīts ar atbildētām lūgšanām (piem.2.Moz 33:12; 34:9; 4.Moz. 32:5; Ps.84:11; 2.Kor.12:9; Ebr.4:16; Jēk.4:6 sal.ar 3.p) Cah.12:10 runā ka pēdējā dienā tiks izliets “žēlastības un lūgšanas gars” pār jūdiem. Tas apkopo visu, ko mēs esam ieteikuši – ka lūgšana nes gara dāvanas piedošanas sakarā, un ka šī gara došana atbildētai lūgšanai tiek ilustrēta ar jūdu grēku nožēlu pirmajā gadsimtā un pēdējās dienās. Tajā pat kontekstā Pāvils runāja par “dāvanām un Dieva aicinājumu” uz grēksūdzi un piedošanu. Aizstāvis Tā pati pieeja var tikt attiecināta uz Aizstāvja apsolījumu Jāņa ev.14. un 16.nod.Galvenokārt tas attiecās uz brīnumainajām spējām, kas tika dotas mācekļiem, tiek, kuriem pirmajiem tas tika apsolīts. Dāvanas vajadzēja, jo “Svētais Gars, jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26), laikam tāpēc, lai varētu tikt pierakstīts evaņģēlijs. Vārds “atgādinās” jau pats sevī ierobežo Aizstāvja brīnumaino varu apsolījumam, kurš tika dots mācekļiem, dzīvojošiem kopā ar Jēzu. Tikai viņiem varēja būt tikt atgriezti atmiņā Jēzus teiktie vārdi. “Aizstāvja” valodas solījumi ir arī attiecināmi uz pabeigtas Bībeles spēku. Tādējādi mēs varam secināt, ka šie un citi gar apsolījumi tika piepildīta brīnumainā veidā 1.gadsimtā, bet tagad nonāk pie mums gara manifestācijā caur rakstīto Dieva Vārdu, Tas, protams, ir patiess Dieva gars, kas atklājās caur rakstīto vārdu pagātnē, bet tā bija tikai daļēja atklāsme salīdzinot ar to pilnību, kura mums tagad ir pieejama Dieva Vārdā. (1.Kor.13:9-13). No tā varam secināt, ka nevar būt nekāda cita rakstīta atklāsme pēc tam, kad tika atņemtas Jaunās Derības rakstīšanas dāvanas. Mormoņu grāmatas un citu līdzīgu izdevumu apgalvojumi netieši norāda uz to, ka Bībele nav pilnīga atklāsme – bet gara dāvanu neesamība šodien pierāda, ka ir gan. Mums ir pilnībā jāizmanto Dieva atklāsmes pilnība, kas ir Bībelē, mums jālieto ikviena tās daļa, gan Jaunā gan Vecā Derība, tikai tad Dieva cilvēks var sākt iet uz Dieva pilnību, kas atklājusies Vārdā.