Iepriekšējās nodaļās mēs paskaidrojām kāda bús Dieva Valstība. Ābrahamam tika apsolīts, ka caur viņa ģimeni tiks svētīti cilvēki visā pasaulē. Rom. 4: 13. iet tālāk un stāsta, ka visu pasauli mantos cilvēki, kuri ir no Ābrahama dzimtas t.i. Kristú. Dan. 2 simboliski salīdzina Jēzus atnākšanu ar maza akmentiņa krišanu un tā izplatīšanos pa visu pasauli (Ps. 72: 8.). Tas nozīmē, ka Dieva Valstība nebús tikai Jeruzalemē vai tikai uz Izraēla zemes, kaut arī šis rajons bús galvenais.

Cilvēki, kuri tagad dzīvo Kristú, bús ''ķēniņi un priesteri, kas valdīs pār visu zemi''(Atkl.5:10). Mēs valdīsim pār dažādu izmēru un dažāda daudzuma apdzīvotām vietām. Viens valdīs pār 10 pilsētām, cits pār 5 (Lúk.ev. 19: 17.). Kristus dalīs savu valdīšanu pār visu zemi ar mums (Atkl. 2: 27.; 2.Tim. 2: 12.).''Tad ķēniņš (Jēzus) valdīs pēc taisnības, un valsts vadītāji (ticīgie) spriedīs taisnu tiesu'' (Jes. 32: 1.; Ps. 45: 16.).

Jēzus atjaunotajā Dāvida tronī valdīs múžīgi (Lúk.ev. 32: 33.), t.i., Viņš ieņems Dāvida vietu, kura atradās Jeruzalemē. Un tā kā Viņš valdīs no šīs pilsētas, tad Jeruzāleme bús nākamās valstības galvaspilsēta. Un tur tiks uzcelta svētnīca (Eceķ. 40. - 48.). Tajā laikā, kad cilvēki slavēs Dievu dažādās pasaules malās (Mal. 1: 11.), šis templis bús vispasaules dievkalpošanas centrs. Tautas ''ik gadus dosies augšup, lai tur pielúgtu Ķēniņu, to Kungu Cebaotu un svinētu Lieveņu svētkus'' (Cak. 14:16.).

Šie ikgadējie ceļojumi uz Jeruzālemi tāpat tika paredzēti Jes. 2: 2., 3.: ''Laiku beigu posmā notiks, ka tā Kunga nama kalns (Valstība - Dan. 2: 35.,44.) stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pār visiem kalniem un pakalniem (t.i. Dieva Valstība un templis pacelsies pār cilvēku valstīm) ... nāks arī vispārīgi daudzas tautas un sacīs: ''Iesim, kāpsim tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai viņš mums māca savus ceļus un mēs lai staigājam viņa tekas!'' Jo no Ciānas izies pamācība un tā Kunga vārds no Jeruzālemes''. Tādas bús pirmās dienas Valstībā, kad izplatīsies zināšanas par Kristus valdīšanu un cilvēki ies pie Dieva Valstības ''kalna'' kura pamazām izplatīsies pa visu pasauli. Tā mēs iedomājamies patiesu pazemīgu kalpošanu Dievam.

Viena no músdienu lielākajām traģēdijām ir tā, ka daudzi cilvēki ''kalpo'' Dievam vairāk politisku, sabiedrisku, kultúras vai ekonomisku apsvērumu dēļ, līdz ar to patiesi nepieņemot Viņu par savu Tēvu un Radītāju. Valstībā bús nebijusi vēlēšanās iepazīt Kunga ceļus un ar šo mērķi cilvēki nāks no visām zemes pusēm uz Jeruzālemi, lai saņemtu vairāk zināšanu par músu Radītāju.

Netaisnības un mantkārības vietā, kas radušās músu likumu sistēmu un tiesu organizāciju nepilnību dēļ, bús tikai viens vispārējs kodekss - ''Kunga likums un vārds'', kas piederēs Kristum no Jeruzalemes. ''Visas tautas nāks kopā, lai Viņu pašas dzirdētu'', un vispārējā vēlēšanās iegút patiesu Dieva izpratni nogludinās konfliktus starp tautām, kā tas mēdz bút starp atsevišķiem cilvēkiem, kuri veltījuši sevi músu Kunga Dieva iepazīšanai šajā dzīvē. Šāds visu tautu apraksts, kuras pulcējas Jeruzalemē ir līdzīgs ainai, kura attēlota pantā Jes. 60: 4., kur ebreji ''visi ... sapulcējās'' kopā ar neebrejiem slavinot Dievu Jeruzalemē. Tas viss pilnībā atbilst pareģojumam par Valstību, kā aprakstīts pantos Cak. 8: 20. - 23.: ''Vēlāk nāks vēl daudzas tautas un daudzu pilsētu iedzīvotāji, un vienas
pilsētas iedzīvotāji griezīsies pie kādas citas pilsētas iedzīvotājiem un teiks: Iesim pielúgt to Kungu un meklēt to Kungu Cebaotu, lai lúgtos Viņa priekšā, es arī iešu. Nāks lieliem pulkiem daudzas tautas, to starpā arī pagāni, lai uzmeklētu Jeruzālemē to Kungu Cebaotu... desmit vīri no dažādām tautām satvers vienu Júdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: Mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums.''

No šejienes redzams, ka ebreju tauta ir ''galva'', nevis visu tautu ''aste'', savas nožēlas un padevības dēļ (5.Moz. 28: 13.). Un, ka Dieva glābšanas plāna pamatā ir ebreji, atzīs visi. Tad beigsies pašreizējo kristiešu izrādītā ignorēšana. Cilvēki ar uztraukumu un prieku apspriedīs notikumu gaitu un sacīs ebrejiem: ''Mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums''. Un sarunas bús par garīgām tēmām, nevis par tēmām, kuras pārsvarā apspriež músdienās.

Kad cilvēki parādīs tik lielu dievbijību, tad Kristus ''spriedīs tiesu pagānu starpā un tiesās daudzas tautas. Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobenu un nemācīsies vairs karot'' (Jes. 2: 4.). Absolútā Kristus autoritāte un pilnīgais taisnīgums strīdu izšķiršanā novedīs pie tā, ka tautas nomainīs savus ieroàus pret lauksaimniecības darba rīkiem un izbeigs jebkuru kara apmācību. ''Lai Viņa laikā zeļ taisnīgais, un pastāv liels miers'' (Ps. 72: 7.) - tad pieaugs garīgums un cienīti tiks tie, kuri parādīs Dievam raksturīgo mīlestību, žēlsirdību, taisnīgumu, u.t.t.. Salīdziniet to ar pašlaik valdošo lepnumu, iedomību un netaisnību.

Labprātīgā maiņa ''zobens pret lemešiem'' bús daļa no daudz lielākām izmaiņām lauksaimniecībā uz visas zemes. Ādama grēka dēļ zeme tika nolādēta (1.Moz. 3: 17. - 19.). Tā rezultātā tagad ir vajadzīgas lielas púles, lai no tās kaut ko izaudzētu. Valstībā ''zeme bús labības pilna līdz kalnu galiem, augļu koki viļņos it kā Libanona meži'' (Ps. 72: 16.). ''Vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut, varēs spiest vīnogas un sēt, kad visi kalni pilēs no salda vīna, visi pakalni bús auglīgi un tos klās augļu pārpilnība'' (Am. 9: 13.). Tāda bús atjaunotā zemes auglība un izzudīs Ēdenē izteiktais lāsts. Krasi uzlabojusies lauksaimniecība pievilks daudzus cilvēkus. Pareģojumi par Valstību dod ieskatu par to, ka cilvēki paši nodrošinās sevi ar visu nepieciešamo un dzīvos lauku dzīves apstākļos, nodarbosies ar lauksaimniecību. ''Bet tie ikviens sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka, jo nebús neviena, kas tiem iedvestu bailes'' (Miha 4: 4.).
Pašiem sevis apgādāšana ar visu nepieciešamo apkaro nepilnības, kuras rodas jebkurā sistēmā, kurā ir algots darbaspēks. Visas savas dzīves pavadīšana darbā, lai nodrošinātu citus cilvēkus tad bús pagātnē. ''Kad viņi uzcels namus,tad viņi tur arī dzīvos, kad viņi stādīs vīna dārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus. Viņi necels namu, lai citi tur dzīvotu, viņi nedēstīs vīna dārzus lai citi ēstu to augļus... mani izredzētie paši izmantos to, ko viņu rokas veikušas. Viņi nedarbosies un nepúlēsies velti''(Jes. 65: 21.- 23.).
Jesaja 35: 1. - 7. stāsta par to kā izmainīsies neauglīgā zeme un nesīs prieku un laimi tiem, kuri to apstrādā; kā atvieglosies darbs un cilvēku garīgā dzīve kļús bagātāka. ''Priecāsies tuksnesis un izkaltusī nora, klajums līgsmos un ziedēs kā puķu lauks... tie dziedās un līgsmos priekā un ar gavilēm... jo údens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā. Un kvēloša smilts taps par ezeru un izkaltušā zeme par údens avotu''. Un beigsies pat múžīgā cīņa starp dzīvniekiem: ''vilki un jēri ies kopā ganos'', un bērni spēlēsies ar àúskām (Jes.65: 25.; 11: 6. - 8.).
Tāpat kā samazināsies lāsts pār zemi, mazināsies arī lāsts pār cilvēci. Atkl. 20: 2.,3. simboliskā veidā tiek runāts par velnu [grēku un tā sekām], kurš tiks ''sasiets'' vai izolēts uz 1000 gadiem. Cilvēka dzīves ilgums tiks pagarināts un, ja cilvēks nomirs 100 gadu vecumā, tad skaitīsies, ka viņš ir nomiris jauns (Jes. 65: 20.). Sievietes mazāk mocīsies dzemdībās (Jes. 65: 23.). ''Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies, tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs'' (Jes. 35: 5.,6.). Tas viss notiks pateicoties brīnišķīgajām gara dāvanām, kurš atkal nolaidīsies pār ļaudīm (Ebr. 6: 5.).

Ir nepareizi domāt, ka Dieva Valstība bús paradīze kādā tropiskā salā, kur taisnie dzīvos bez rúpēm kā cilvēki kuri sauļojas lieliskas dabas fonā. Valstības pamatmērķis bús Kunga Dieva slavināšana līdz laikam, kad zeme piepildīsies ar Viņa slavu ''kā údeņi pipilda júru'' (Hab. 2: 14.). Viņa slava nozīmē to, ka zemes iedzīvotāji sapratīs, slavēs un pieņems Viņa svētos atribútus un tā kā tas tā arī bús, tad Dievs atļaus zemei to visu parādīt. Tādā veidā ''lēnprātīgie iemantos zemi (Valstībā) un baudīs mieru pārpilnām (garīgo)'' (Ps. 37: 11.) un ne tikai baudīs vieglu dzīvi. ''Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti'' (Valstībā) (Mat.ev. 5: 6.). Doma par múžīgās dzīves iegúšanu Valstībā, bieži tiek izmantota kā ''konfekte'', lai piesaistītu cilvēku interesi kristietībai. Bet tās iegúšana drīzāk bús dāvana. Šīs grāmatas autoram 10 gados no dzīves apziņa par prieku no pilnveidošanās un savienošanās garā ar Dievu, palīdz pārvarēt visas šīs dzīves grútības. Iedomājieties, ka šāds jauks stāvoklis varētu turpināties múžīgi, tas ir aiz cilvēka saprašanas robežām.

Tā vietā, lai domās gatavotos tuvākajai nākotnei, Kristus deva padomu: ''Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva Valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas'' (Mat.ev. 6: 30. - 34.). Tas viss, ko mēs sev gribētu un pēc kā mēs ticamies ir mazsvarīgs, salīdzinot ar músu galveno mērķi - bút Dieva Valstībā.

Mēs tiecamies pēc Dieva taisnīguma, t.i., cenšamies attīstīt sevī mīlestību pret Viņa raksturu un tas nozīmē to, ka mēs gribam bút Kunga Valstībā. Mēs gribam bút morāli tīri un ne jau tāpēc, ka gribam izbēgt no nāves un dzīvot múžīgu vieglu dzīvi.

Mēs piedāvājam sekojošu ideālu - músu pirmā prioritāte izpaužas evanģēlija sludināšanā un ticībā Viņam, kas izpaužas kā kristīšanās, kuru pieņemam uzticībā Dievam. Cerība, kuru Viņš mums dod un músu patiesās púles iekļút Valstībā augs pēc músu kristīšanās.