Plaši izplatīts ir uzskats, ka Dieva Valstība eksistē jau tagad un, ka tā sastāv no pašreizējiem ticīgajiem - ''baznīcas''. Kaut arī teorētiski patiesi ticīgie jau ir glābti un viņiem ir potenciālas vietas Valstībā, tomēr skaidtrs, ka mēs pašlaik neesam Valstībā, jo Jēzus vēl nav atgriezies, lai to nodibinātu.

No tā, ko esam lasījuši lidz šim momentam, varam secināt, ka ''miesa un asinis nevar iemantot Dieva Valstību'' (1.Kor.15: 50.). ''Mēs esam Valstības mantinieki, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas viņu mīl'' (Jēk.2:5.). Jo kristības mús padara par Ābrahāma apsolījuma mantiniekiem. Un šie apsolījumi ir Valstības Evanģēlija pamati (Mat.ev.4:23; Gal.3: 8.,27. - 29.). Tas nav pārsteidzoši, jo Bībelē bieži sastopami pantus, kuros ir teikts, ka Ābrahāmam dotie apsolījumi par mantošanu tiks piepildīti, kad atgriezīsies Kristus (Mat.ev. 25:34.;1.Kor.6: 9., 10.;15:50.; Gal. 5:21.; Ef. 5:5.). Šie panti par nākotnes mantojumu pierāda, ka Valstība nesastāv no pašreizējiem ticīgajiem.
Jēzus stāstīja līdzību, lai pamācītu tos, kuri domāja, ka drīz bús Dieva Valstība. Viņš teica: ''Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās''. Savas prombútnes laikā viņš deva saviem vergiem noteiktus uzdevumus. Viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis un nu lika atsaukt kalpus ''un tiesāja viņus (Lúk.ev. 19:11. -27.).

Augstās kārtas cilvēks ir Jēzus, kurš devies uz ''tālo zemi'' debesīm, lai saņemtu Valstību, ar kuru Viņš atgriezīsies, kad sāksies tiesa un tā bús Viņa otrā atnākšana. Tāpēc ir neiespējami, ka ''vergiem'' jau piederētu Valstība viņu kunga prombútnē. To pamato sekojošie panti Bībelē: -

-''Mana Valstība nav no šīs pasaules'' vienkārši paskaidro Jēzus (Jāņa ev.18:36.). Lai gan jau tajā laikā Viņš varēja teikt: ''Es esmu ķēniņš'' (Jāņa ev.18:37.) ar to parādot, ka toreizējā Kristus ''valstība'' vēl nenozīmē, ka tāda ir arī tagad.
-Jēzus saviem mācekļiem teica, ka viņš vairs nedzers vīnu ''līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva Valstībā'' (Mat.ev.26: 29.). Te ir skaidri redzams, ka Valstība bús nākotnē. Un cilvēki tā arī Viņu saprata, kad ''Viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva Valstību'' (Lúk.ev.8:1.). ''Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva Valstībā'' (Lúk.ev.14:15.).

-Lúk.ev. 22: 29.,30. turpina šo tēmu: ''Un tāpēc es jums novēlu Valstību, kā mans Tēvs man to novēlējis, ka jums bús ēst un dzert pie mana galda manā valsībā''.
- Jēzus skaidroja zīmes, kuras ievadīs Viņa otro atnākšanu un nobeidza ar šādiem vārdiem: ''Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums bús zināt, ka tuvu ir Dieva Valstība'' (Lúk.ev.21:31.). Tas kategoriski noliedz Dieva Valstības pastāvēšanu jau tagad, pirms Kristus otrās atnākšanas.
-''Caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva Valstībā'' (Ap.d. 14: 22.). Loģiski, ka katrs patiess ticīgais no sirds lúdzas Valstības atnākšanu (Mat.ev. 6:10.).
- Atsaucoties uz Dieva vārdiem, ''kas jús aicina savā Valstībā un godībā'' (1.Tes. 2: 12.), mums ir jācenšas jau tagad garīgi ieiet Viņa Valstībā (Mat.ev. 6: 33.).

Dieva Valstība Júsos ?

Neskatoties uz šiem pārliecinošajiem piemēriem, daudzi pareizticīgie kristieši pamato savu rīcību ar to, ka Valstība eksistē ticīgo sirdīs jau tagad. Un to viņi pierāda ar vienu vienīgu frāzi: ''Dieva Valstība ir júsos''. Kontekstā Jēzus runāja ar farizejiem un tāpēc vārds ''jús'' attiecas uz viņiem. Protams, viņi nebija kristieši - Dieva Valstība nebija radīta viņu sirdīs.

Ebreji no satkšanās ar Mesiju izveidoja lielu publisku atrakciju. Šajā fragmentā vārdus ''Dieva Valstība'' varēja aizvietot ar vārdu ''Mesija'', jo Viņš bús šīs Valstības valdnieks. Kad Jēzus iegāja Jeruzalemē, cilvēki kliedza: ''Ozianna, slavēts, kas nāk tā kunga vārdā! Lai ir slavēta músu tēva Dāvida valstība, kas nāk'' (Marka ev.11: 9.,10.). Šeit vārds ''Valstība'' ir aizvietojums vārdam ''Mesija''. Jānis Kristītājs sludināja: ''Atgriezieties no grēkiem, jo debesu Valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis...'' (Mat.ev.3:2.,3.). Kad farizeji Jēzum prasīja, ''kad atnāks Dieva Valstība'', Viņš atbildēja viņiem par ''Cilvēka Dēla'' atnākšanu (Lúk.ev. 17: 20. - 24.).
Kristus redzēja kā ebreji demonstrēja Mesijas atnākšanas gaidīšanu; domājot par negaidīto, spēka pilno Mesijas parādīšanos, viņi nepamanīja Mesiju - ''Dieva Valstību'' - savā vidú Jēzus pieticīgajā izskatā. Un Viņš viņus brīdināja: ''Dieva Valstība nenāk ārīgi redzamā veidā... jo redziet, Dieva Valstība ir júsu vidú'' (Lúk.ev. 17: 20., 21.).