V. DAĻA

PĒDĒJO DIENU EKLĒSIJA

20. NODAĻA: “VIŅA APSOLĪTĀ ATNĀKŠANA” – Apcerējums par 2. Pētera 3

Šis apcerējums balstās uz to, ka Pētera vēstules trešā nodaļa stāsta par “Tā Kunga dienas” atnākšanu kā m.ē. 70.gadā, tā arī, kas ir vēl svarīgāk, mūsu pēdējās dienās. Līdzība ar pravietojumu Eļļas kalnā un Kunga Jēzus atnākšanas apzīmēšanai vārda “parousia” izmantošana apstiprina tādas pieejas pareizību. Šī nodaļa satur brīdinājumus par atkrišanu eklēsijas vidū pēdējās dienās, kā arī pamācības, kā vajag dzīvot šajā laikā. Nebūs pārspīlēts teikt, ka šīs pamācības uzrakstītas galvenokārt mūsu paaudzei, paaudzei, kas dzīvo tieši pirms otrās atnākšanas, taču tās bija noderīgas arī tiem, kas dzīvoja pirms mums.

Šī nodaļa, tāpat kā arī visa Otrā vēstule, tika uzrakstīta, lai “uzturētu modru … prāta skaidrību … lai (mēs) atcerētos svēto (kristīgo?) praviešu jau sen teiktos vārdus … ko no saviem apustuļiem (esam) mācījušies” (1.,2.pp.). “Skaidra prāta” pieminēšana Pētera vēstījumā parāda, ka viņš vērsās pie tiem, kam bija patiesi stipra ticība, pie pirmā un pēdējā gadsimta “pēdējo dienu” uzticīgo atlikuma, kuru saprašanai (ar grieķu vārdu, kas tulkots kā “prāta skaidrība” jāsaprot “dziļa saprašana”) bija jāpadziļinās un jābūt modrībā no vārda dzirdēšanas. Tas liktu tiem aptvert viņu personīgās atbildības realitāti, ar kuru viņi saskarsies pēdējās dienās. Cerams, ka šo rindu lasītāji pieder tieši pie šīs kategorijas ticīgajiem.

Pirmkārt, vai arī vissvarīgākais (grieķu), ko viņiem vajadzēja zināt, ir Bībeles mācība par “nikniem smējējiem” pēdējās dienās (3.p.). Viltus praviešu klātbūtnei eklēsijās ir jābūt pašai spilgtākai otrās atnākšanas tuvuma pazīmei. Jēzus “iesāka” savu pravietojumu par otrās atnākšanas zīmēm Eļļas kalnā tieši no viltus “skolotājiem” (Mk. 13:5). Tāpat arī Pāvils rakstīja tesaloniķiešiem, ka viņam nav vajadzības rakstīt viņiem par Kristus atnākšanas laiku un stundu, jo viņi paši labi zina, “ka Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī”(1. Tes. 5:1,2), t.i., tad, kad daudzi eklēsijā tam nebūs gatavi, kam Kristus atnākšana būs “tāpat kā zaglis (kas nāk) naktī”. Tā arī Jānis pārliecināja ticīgos, ka viņi dzīvo pēdējās dienās (pirms 70.gada), atsaucoties uz viltus skolotāju klātbūtni (1.Jņ. 2:18). Apkopojot Jāņa un Pāvila vārdus, var nonākt pie secinājuma, ka tie viltus mācītāji, par kuriem viņi runā – tie nav tie cilvēki, kas māca un pieturas “viltus mācībām” galvenajos ticības jautājumos, bet tie, kas māca nedzīvot otrās atnākšanas gaidīšanas sasprindzinājumā. Un tas ir redzams ne tikai 2. Pēt. 3, bet visā Jaunajā Derībā – tādi cilvēki paceļas no eklēsijas iekšienes . Kā bija viltus pravieši Izraēlā, tā arī pie mums būs viltus mācītāji (2. Pēt. 2:1), un tas, pēc Pētera domām, ir Apustuļu mācības, Rakstu un visu iedvesmoto brāļu mācības galvenais temats. Ir vairāki saskares punkti šo cilvēku aprakstā Pētera otrās vēstules otrajā un trešajā nodaļās.

“Niknie smējēji” dzīvo “savās pašu kārībās”, sakot: “kur paliek Viņa apsolītā atnākšana?” (2. Pēt. 3:3,4). Tie ir tie, “kas seko miesas kārībās”, kā Pēteris raksta 2.nodaļas 10.pantā. Iznāk, ka, kā tas allaž ir bijis, galvenais mācības nepieņemšanas ierosinātājs (dotajā gadījumā, mācības par otro atnākšanu) ir vēlēšanās attaisnot savu miesīgās pasaules eksistenci. Liekas, ka šeit Pēteris atceras Kunga vārdus par to kalpu, kurš, pārstājis gaidīt sava kunga atgriešanos, iesāka “sist savus darba biedrus un plītēt ar plītniekiem” (Mt. 24:49). Kā redzams, Pēteris izklāsta savu Kunga Jēzus vārdu sapratni, redzot runātājā – “mans kungs kavējas nākt” – kalpu, kurš pavisam pārstājis gaidīt Kunga atnākšanu. Lūk, pie kā galu galā noved vienaldzība pret Dieva dotajām laika un stundas zīmēm, vismaz runājot par cilvēka sirdi. Ievērojiet, ka viltus mācība tiek pasniegta jautājuma formā. Šīs viltus skolotājiem raksturīgās īpašības pirmā izpausme atrodama pie Ēdenes čūskas, kas iezīmē viltus skolotāju radniecību ar zvēru (sk. Pielikumu 1).

Un tad seko galvenais arguments: “No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma” (4.p.). Ja ar “tēviem” šeit domāti presbiteri, eklēsijas vecākie (kā 1. Jņ. 2:13,14 un 1. Kor. 4:16), tad šiem niknajiem smējējiem jābūt vidēja vecuma ticīgajiem, tiem, kas jau kādu laiku dzīvojuši atnākšanas gaidās. Kristus līdzība par ļauno, savu kungu gaidīt nogurušo kalpu, norāda uz to pašu. Katrā ziņā grupa pretenciozu jauniešu nevarētu nopietni ietekmēt eklēsiju, kā par to runāts 2. Pēt. 2 un 3:17.

Doma par to, ka Kristus atgriešanās nebūs burtiska tika, bez šaubām, pasniegta ļoti taktiskā veidā, lai nebūtu iespējams uzminēt, ka šīs viltus mācības iemesls ir vēlēšanās attaisnot savu miesas kāro dzīvi. Jo atkāpšanās no patiesības vienmēr notiek šī paša iemesla dēļ. Un otrādi, patiesa vēlēšanās, lai atnāktu Jēzus Kristus, neizbēgami vedina uz garīgas dzīves veidu (salīdz. ar Rom. 13:12). 2. Tes. 2:2 teikts, ka viltus brāļi māca “it kā Tā Kunga diena būtu klāt”, t.i, ka jau pastāv Dieva Valstība, ka slepenā Kristus klātbūtne mūsu vidū ir vienīgi iespējamais Viņa atnākšanas variants, un tāpēc mācība par otro atnākšanu ir jau pagātnē. Tādiem Kristus atnākšana būs tajā stundā, par kuru viņi nedomā (Mt. 24:44). Grieķu vārds, kas tulkots “nedomāt”, nozīmē drošu pārliecību, pārliecību, ka Kristus neatgriezīsies. Tas nenorāda uz to, ka viņi viņu gaidīs, bet ne pārāk dedzīgi. Faktiski, viņi būs sevi pārliecinājuši, ka viņš neatgriezīsies. Iespējams, ka no šāda veida pārliecības izriet “miera un drošības” sludināšana pēdējo dienu eklēsijā, jo par “mieru un drošību” Valstībā bieži runāts Vecajā Derībā (1. Laiku 22:10; Ecēh. 28:26; 34:25,28; 39:26; Cah. 14:11). Ir ļoti grūti sasniegt līdzsvaru spriedumos par mūsu garīguma līmeni šodien, kas palīdzētu mums apjaust, ka mēs vēl neesam sasnieguši Dieva Valstības pilnību. Patiesai mūsu šodienas stāvokļa izpratnei jānoved mūs pie lielākas otrās atnākšanas nepieciešamības un svarīguma novērtēšanas, un sekojoši, arī pie personiskās ilgošanās pēc tās. Tā nekad nebūs tikai sausa mācība, kurai mēs vienkārši piekrītam.

“Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana?” Šis 4.pants sasaucas ar daudzām citām vietām Rakstos, kuras visas apstiprina vienveidīgu interpretāciju.

Ecēhiēls 12

Izraēlas izpostīšana un noplicināšana Asīrijas iebrukuma laikā tika daudzkārt pareģota caur praviešiem. Viņu pareģojumi tāpat daudzkārt tika viltus praviešu izsmieti, kas apgalvoja, ka viņi runā Dieva iedvesmoti un šī notiesāšana tiek bezgalīgi atlikta. Viņi tā noniecināja īsto praviešu pareģojumus, izplatot savas idejas, ka šie Dieva praviešu pareģojumi par Kunga dienas nākšanu, kas nekad nenāk, kļuva par pantiņu visiem uz mēles. Tomēr Dieva atbilde bija nepārprotama: “Kas tā pie jums Israēla zemē par parunu, kad jūs sakāt: dienas paiet, tā paiet arī visas redzētās parādības? … Es izbeigšu šīs parunas lietošanu Israēlā. Saki tiem turpretim: ir tuvu pienācis laiks, lai sāktos visu redzēto parādību piepildījums … un vārds, ko runāju, piepildīsies … Es jums teikšu vārdu un to arī piepildīšu” (Ecēh. 12:22-25). Līdzība ar pēdējām dienām pirms 70.gada ir acīmredzama. Dieva vārdu patiesība par tuvojošos Kunga dienu tika izsmieta. Ticība, ka “dienas paiet”, noveda pie slēdziena, ka “tā paiet arī visas redzētās parādības”, tāpat kā arī ticība, ka “mans kungs kavējas nākt”, parāda nepietiekošu ticību atstātajā apsolījumā. Mūsu Kungs teica, “ka viss būs noticis” Viņa atnākšanas laikā (Lk. 21:32). “Viņš sacīja”, un izpildīs savu vārdu tam noliktajā dienā. Tiem, kas Ecēhiēla laikā eklēsijā izvirzīja līdzīgas šaubas, pretī stāvēja garīgais Izraēls. Tādai opozīcijai bija jābūt kā pirms m.ē. 70.gada, tā arī mūsu dienās.

Jesaja 5

Uz draudošā Asīrijas iebrukuma fona šai Izraēlas apsūdzībai ir izteikta līdzība ar vārdiem no 2. Pēt. 3: “Tā Kunga ceļus viņi neierauga, un Viņa roku darbu viņi neredz. Tādēļ mana tauta … kas saka: “Lai Viņš steidzas, lai Viņš pasteidzina Savu darbu, ka mēs to redzam!” Tādēļ, tāpat kā uguns aprij salmus un kā sakaltuši stublāji saplok liesmās … arī iedegās Tā Kunga dusmas pret Viņa tautu …” (Jes. 5:12,13,19, 24, 25). Pēteris netieši norāda, ka viltus mācītājiem būtu bijis jāaug “mūsu Kunga … atziņā” (3:18) un par to, ka viņi izsmiedami steidzina Dieva apsolījumu izpildīšanos, viņus arī gaida iznīcināšana uguns liesmās. Ironija ir tajā, ka acīmredzamā vilcināšanās bija Dieva žēlastības izsaukta, lai dotu laiku visiem “nākt pie atgriešanās” (9.-12.pp.).

Virzoties uz priekšu mūsu pētījumiem, mēs atklājam vēl dažas saskarsmes 2. Pēt. 3 ar pravietojumu Eļļas kalnā. Attieksme, par kuru Pēteris runā 4.pantā, ir saistīta ar vecāko kalpu, kas nolēmis, ka kungs kavējas un tāpēc viņš var dzīvot miesas kārībās tā, it kā Kungs neatgriezīsies vispār (Mt. 24:48). Jēzus runā par viņu, ka ārēji viņš joprojām parāda savu ticību: “Mans kungs kavējas nākt”, t.i., viņš vēl turpina saukt Jēzu par savu kungu. Un tāpēc mums nekas cits neatliek, kā nākt pie slēdziena, ka viņš atklāti neaicina nodoties miesīgai dzīvei. Drīzāk viņš izklāsta jaunu mācību. Mūsu Kungs runā par to, ko cilvēks domā “sirds dziļumos”, bet tāpēc, ka mūsu domas vienmēr atspoguļojas mūsu vārdos (Mt. 12:34), dabīgi, ka Pēteris runā tā, it kā šie vārdi jau būtu izteikti. Tas norāda uz to, ka viltus mācītāju vārdiem bijis ilgs inkubācijas periods.

Turpmākie panti stāsta, kā pēc Dieva vārda notika šīs pasaules radīšana un sekojošā tās pārkārtošana. Tieši tāpat Dieva vārdam būs loma šo viltus skolotāju tiesāšanā. No tā varētu pieņemt, ka vārdi: “No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma”, norāda uz radīšanas sākumu 1. Moz.1. Tomēr, šo cilvēku spriešanā mēs varam sagaidīt ievērojamu sarežģītības pakāpi. Ļoti var būt, ka jēdziens par jaunu radību Jēzū Kristū bija tik labi pazīstams tā laika ticīgajiem (Atkl. 3:14; 2. Kor. 5:17; Kol. 1:15,16; 3:10; Rom. 8; Ef. 2:10; 3:9; 4:24 utt.), ka viņi varēja runāt: “No tā laika, kad sāka mirt apustuļi (“tēvi”), par cik jauna radība sākās krustā, viss paliek tāpat un iet tā, kā vajag. Un tā garīgā svētība, kas mums tapa dota kā jaunās radības daļa, ir tāda, ka liekas nav vairs nekādas vajadzības mācībā par otro atnākšanu”. Kļūdaini priekšstati par Svēto Garu ir noveduši maldus ceļos noklīdušo kristietību pie patiesās mācības par nākamo Valstību, kā arī Bībeles priekšstata par otro atnākšanu apšaubīšanu. Lielāka uzmanība tiek pievērsta “kristīgajai kalpošanai” šajā dzīvē nekā cerībai uz nākamo Valstību.

Toreizējā pasaule

Pēteris pravietoja par tādiem viltus mācītājiem nākotnē – “nāks nikni smējēji”(3.p.). Tomēr nākotnes laiks pakāpeniski pāriet tagadnē.: “Tā domājošie nezina …”. Pat tajā laikā tamlīdzīgi brāļi noslēdza savu prātu Bībeles mācībai, atsakoties pieņemt Dieva vārda spēku, kas atklājās Vecajā Derībā. Tādēļ nevajadzēja daudz laika, lai viņi sāktu izvirzīt kļūdainas idejas. Viņi bija gatavības pilni aizmirst, ka tieši pēc Dieva vārda zeme tika radīta no ūdens un ka pēc tā paša Dieva vārda pasaule atkal Noas laikā tika applūdināta ar ūdeni, atgriežot to sākotnējā pirmsradīšanas stāvoklī – ar ūdeni klātā lodē. “Tāpēc arī toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos” (6.p.) – tā ir daļa no vēstījuma par mūsu šodienas pasaules radīšanu, kas cēlās no ūdens (1. Moz. 1:9). Pēteris jau pieminēja Dieva ilgo pacietību, atliekot bezdievīgo sodīšanu Noas laikā, ar to pašu dodot viņiem laiku grēku nožēlai (1. Pēt. 3:20). Viltus mācītāji par to nezināja, apzināti un labprāt aizmirstot to, ko viņi kādreiz zināja, tas ir, ka līdzīga kavēšanās piemeklēja viņu paaudzi Tā Kunga dienas gaidīšanā. Tieši tāpēc viņi tik ļoti atgādina Noas laika izsmējējus.

Agrāk mēs jau runājām, ka Noas laiki ir “pēdējo dienu”, jūdaisma pirms 70.gada prototips: “Toreizējā pasaule gāja bojā … Bet tagadējās debesis un tagadējo zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij” (salīdz. ar ūdeni, 6.,7.pp.). Tā Pēteris pielīdzina pasauli mūsu debesīm un zemei, ko uztur tas pats Vārds, ar to domājot, ka toreizējās “debesis un zeme” gāja bojā. Tad gāja bojā “ikviena radība” (1. Moz. 6:11-13). Tas norāda uz skaidri parskatāmu tēlainu “zemes un debess” nozīmes tulkošanu kā lietu kārtību. Gribētos dzirdēt savu šīs vietas skaidrošanu no Piecdesmitās dienas ticīgajiem, katoļiem un pārējiem, kas šajos pantos saredz Dieva mītnes vietas un šīs brīnišķīgās planētas iznīcināšanu. Cietsirdīgu joku ar viņiem spēlē arī citēšana no Jes. 65:17 (13.pantā), kur runāts par “jaunas debess un zemes”, jaunas “pasaules” gaidīšanu uz šīs, jau pastāvošās brīnišķīgās planētas. Burtiskas debesis un zeme netika iznīcinātas Noas laikā.

Daudz kas šai pravietojumā runā par jūdaisma beigām 70.gadā. Noas pasaule “gāja bojā” (6.p.) tāpat kā gāja bojā jūdu pasaule. Tas pats grieķu vārds sastopams Ebr. 1:11, kur runāts par jūdu debess un zemes bojāeju

sakarā ar nemainīgās Kristus kalpošanas stāšanos spēkā. Tas varētu nozīmēt, ka pats Likums kaut kādā veidā pārstāja pastāvēt 70.gadā, kaut arī bija “izdeldēts” līdz tam krustā (Kol. 2:14-17). Tas pats grieķu vārds sastopams arī 2. Pēt. 3:9 sakarā ar bezdievīgo sodīšanu eklēsijas iekšienē – Viņš nevēlas “ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās”. Arī Jūda tādus brīdina, salīdzinot to bojāeju ar Koras bojāeju (Jūdas 11). Acīmredzot, sods, kas nāca pār Jūdeju un to pazudināja, bija tas pats sods, kas sagatavots viltus mācītājiem. No šejienes var izdarīt slēdzienu, ka šie viltus mācītāji pirmajā gadsimtā bija jūdi (vai tie, kas atradās viņu ietekmē), tāpēc sagaidāms, ka nākošās notiesāšanas sfērā pret pagānisko pasauli iekļūs arī pēdējo dienu viltus mācītāji. Vairākas reizes “Eirēkā” brālis Dr. Tomass sniedz pamatojumu tam, ka tiesā atraidītie tiks pakļauti sodam caur burtisku “mūžīgo uguni” (kas pati par sevi nebūs mūžīga) kopā ar tām tautām, kuras alegorizē pēdējo dienu zvērs. Ja šī sodīšana notiks nevis Eiropā, bet Izraēlā, kā domā Dr. Tomass, tad tas labāk kā jebkad iekļaujas mūsu pētījuma piedāvātajā shēmā.

“Tas pats vārds”

“Tas pats Dieva vārds”, kas tagadējās debesis un zemi glabā un uztur ugunij tiesas dienā, kaut kad radīja no ūdens zemi, ko viņš pats nodeva postā plūdu ūdeņos. Šeit jāizskata kaut kāda sakarība ar likuma un jūdaisma beigām, kā tas ieskicēts Mt. 5:18: “Tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek”. Mūsu Kungs izpildīja likumu krustā, bet 2. Pēt. 3 teikts, ka galīgi Jūdejas debesis un zeme aizgāja pagātnē m.ē. 70.gadā, beidzot likumu (bauslību) kopā ar tempļa sagraušanu. Un tas izskaidro daudzas norādes Jaunajā Derībā, ka līdz tempļa izpostīšanai 70.gadā ticīgie ievēroja likumu.

2. Tes. 1:7,8 teikts, ka “Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar Savas varenības eņģeļiem uguns liesmās un turēs tiesu pār tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus evanģēlijam”. Šīs vietas salīdzināšana ar 2. Pēt. 3 parāda, ka gan te, gan tur teikts ne tikai par sodīšanu 70.gadā un mūsu pēdējās dienās, bet arī par to, ka “debesis un zeme”, kas iet bojā ugunī, alegorizē cilvēkus. Tāpēc Pēteris par dienu “uguns liesmās” runā kā par “bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas” dienu. Jūdas vēstulē tādi cilvēki ir likumu neturētāji un viltus mācītāji, par kuriem runāts 2. Pēt. 2:9 un 2. Tes. 1:8 un kas pieminēti sešas reizes. Brīdinājums par “tiesas dienu”, kas netiks atlikta ilgi, bija tiesas diena pret Jūdeju 70.gadā, kaut arī tas neizsauc nekādas šaubas, ka šī “bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas” diena, beigu beigās, attiecas uz otro atnākšanu.

Doma par “glabāšanu” sodam turpina iepriekšējās nodaļas tēmu. “Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa … bedrēs, lai glabātu sodam” (2:4). Tos, kam sludināja Lats, Kungs arī “prot … paturēt mokām soda dienā” (2:9), un arī pirmā gadsimta viltus mācītājiem “nolemta visdziļākā tumsība” (2:17). Tāpat kā pirmajos divos gadījumos sods tika saņemts jau dzīves laikā, un to “uzturēs” nosodīšanai nākotnē, tā arī grēcīgie pirmo eklēsiju locekļi sodīti Kungam “parādoties” 70.gadā un saņems sodu arī otrās atnākšanas laikā. Tas paskaidro 2. Pēt. 3 divkāršo atsaukšanos uz abiem šiem periodiem. Tas, ka sodīšana tiks “uzturēta” nākotnei, piešķir Pētera brīdinājumam vēl lielāku svaru, jo pārliecina lasītājus, ka Dievs neatliks sodīšanu mūžīgi, ka agri vai vēlu, neskatoties uz acīmredzamu aizkavēšanos, tā atnāks. Daudzkārtējās Pētera norādes uz Dieva vārdu, kā uz šajā pasaulē darbojošos Dieva faktoru, pamudina mūs vēl uzmanīgākai Bībeles lasīšanai (3:2,5,7,13,15,16), jo mēs tiksim tiesāti pēdējā dienā pēc mūsu attieksmes pret Dieva vārdu. Ar Dieva vārdu tiks notiesāti Viņa necienīgie, un ar to pašu vārdu tiks glābti taisnīgie. Mēs jau agrāk esam izteikuši pieņēmumu, ka šeit lietotā radīšanas valoda, iespējams, atbalsojas domā par jauno radību Kristū. Kol. 1:17: “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes… Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā” ierosina uz domām par stāstu par jauno radību, un Dieva vārds ir Kristus. Tā kā Kristū izveidojās jauna radība, Viņā ir arī tās sodīšanas spēja (m.ē.70.gadā) un to daļu iznīcināšanas spēja, kuras nevarēja atspoguļot Viņa Slavu.

Tīša nevērība

Mēs varam viegli saprast šo tīšo nevērību. “Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena” (8.p.). Papildus tam, ko Pēteris saka par tiesas dienu kā par reālu neizbēgamību, viņš vēl mums saka, ka šī diena var atnākt jebkurā brīdī pēc Dieva gribas. Tā Kunga diena mums, cilvēkiem, var likties izstiepta tūkstoš gadu garumā, bet tāpat arī tūkstoš gadu, pēc Dieva gribas, var kļūt par vienu vienīgu dienu.

Šis princips kļūst vēl skaidrāks, kad mēs saprotam, ka Pēteris šeit citē Ps. 90:4. Tā ir Mozus lūgšana, kad Dievs gribēja iznīcināt tuksnesī uz nāvi nolemto paaudzi, bet Mozus lūdza Dievu atcelt Savu lēmumu – neielaist tautu Apsolītajā zemē (Ps. 90:12-17). Mozum jau reiz izdevās izlūgties Dievam mainīt Savu lēmumu par Izraēlas iznīcināšanu, lai no Mozus radītu Sev tautu; un vai Dievs nepasludināja viņam, ka Viņš vēlas parādīt Mozum, ka Viņa nodomu var mainīt cilvēku uzvedība (4. Moz. 14:34)? Tāpēc Mozum bija pamats domāt, ka caur lūgšanu viņš varēs mainīt Dieva nodomu. Pamatojoties uz to arī Pēteris saka, ja Mozum caur lūgšanu izdevās novērst no Izraēlas sodu par grēkiem, tad arī mēs varam un mums ir jālūdz par Valstības atnākšanu un par Dieva žēlastību attiecībā uz jaunās Izraēlas grēciniekiem. Ir vairākas zīmīgas paralēles starp Pētera argumentu un 90.psalmu:

90. psalms

2. Pētera 3

2.pants

5.p.

6.p.

7.p.

12.p.

13.,14.panti

5.pants

8.pants

Vārdi 1. Pēt.1:24 un Jes. 40:6-8 attiecībā uz pirmā gadsimta jūdiem.

7.,10.,12.pp.

2.,15.,18.pp.

12.p.

Un censoņiem: Ps.90:16,17 = Hab. 3:2 (attiecībā uz otro atnākšanu) = 2. Pēt. 3:12,13.

2.Pēt. 3:8 pilnīgi iespējams tulkot kā: “viena diena tam Kungam ir kā tūkstoš gadi”, kas sasaucas ar citu psalmu: “Tiešām viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas!” (Ps. 84:11). Šajā gadījumā Pēteris grib sacīt, lai mēs aizdomātos par tiesas neizbēgamību, par ko teikts 5.-7.pantos, kā arī par to brīnišķo balvu, kas mūs gaida. Jo tikai 24 (12?) stundas pilnīgas sadraudzības ar Dievu, kas nav mūsu grēcīgās dabas samaitātas, ir tūkstoš gadu dzīves vērtas! Patiesi iedvesmojoša doma un stimuls Dieva taisnības novērtēšanai.

Kavējas?

Un tā, Pēteris vēlreiz uzsver: “Tas Kungs (Jēzus – 15.,18.pp.) nevilcina Savu apsolījumu (par atgriešanos), kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums” (9.p.). Dievs “nevilcinās”, neatliek kaut ko tā vien, kā ar savu solījumu izpildīšanu kavējas cilvēki, bet dara to pamatoti, pašu cilvēku labā. Tieši tā Dievs visos laikos rīkojās ar Izraēlu, un tāpēc nav pamata izbrīnam, ka Vecajā Derībā ir daudz pamācošu piemēru.

Jes. 30:17-19 runāts par to, cik stipri Izraēlai nāksies ciest par saviem grēkiem, bet Dievs gaidīs viņu vēršanos pie Viņa, lai Viņš varētu Jeruzalemei atgriezt Savu svētību ar Savu klātbūtni: “Tūkstotis jūsējo bēgs no viena vienīga vīra kara sauciena (salīdz. valodu ar 5. Moz .28)… kamēr jūs paliksit pāri ( atlikums, par kuru Pāvils runā Rom.11) tikai kā ceļa stabs kalna galā un kā karogs pakalnā. Tādēļ Tas Kungs gaida, lai jums parādītu žēlastību, tādēļ Viņš pošas, lai jums būtu žēlīgs, jo Tas Kungs ir taisnīgas tiesas Dievs; svētīgs, kas paļaujas uz Viņu! Tu Ciānas tauta, kas dzīvo Jeruzālemē, tev nebūs vienmēr raudāt, Viņš tev būs žēlīgs, kad tu Viņu piesauksi. Kad Viņš dzirdēs tavu balsi, Viņš tev atbildēs”. Dievs atliek Valstības nākšanu ne tikai tāpēc, ka gaida Izraēla grēku nožēlu, bet arī Savas žēlastības dēļ – kamēr tas nenožēlos grēkus, Viņš Savas nolemtās lietas nekārto, ne jau vienkārši tāpēc, ka otrā atnākšana ir atkarīga no Izraēlas grēku nožēlas, bet arī Savas lielās mīlestības un žēlastības dēļ. “Tādēļ Tas Kungs gaida”, Jesaja saka, to dēļ, kas visu to saprot. Rom. 11:32-36 tam ir spilgts piemērs.

Gaidīšana un modrība

Pēteris īpaši pasvītro viltus mācītāju attieksmi pret Dieva vārdu pēdējās dienās. Šie viltus mācītāji centīsies pierādīt, ka Dievam nevar ticēt, ka Viņš atliek Viņa apsolīto. Kad viņš to rakstīja, viņam prātā, droši vien, bija vārdi no Habakuka 2:3: “Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks”, no pravietojuma, kas attiecas uz Babilonijas uzbrukumu, lai nopostītu Jeruzalemi. Acīmredzot, arī tad Izraēlā bija cilvēki, kas izteicās par Dieva lēnīgumu, par to, ka Viņš kavējas tik ļoti ilgi, ka Viņa nolemtais nekad nepiepildīsies. Un nākošajā pantā: “Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ”, acīmredzot, Dieva vēstījuma izpildīšanās dienā. Jaunajā Derībā šie vārdi tiek pieminēti divas reizes, un katru reizi tie tieši attiecas uz pirmā gadsimta ticīgajiem (Rom. 1:17; Ebr. 10:38). Tādēļ 2. Pēt. 3 pantam par nākamo “Tā Kunga dienu” Babilonijas uzbrukuma laikā būtu jāattiecas uz šo pašu periodu. Zīmīgi, ka tādi pravietojumi kā Jer. 17:27 Babilonijas uzbrukumu salīdzina ar “uguni”, kā īstu, tā arī tēlainu. Tieši tāpat kā 2. Pēt. 3. Cauri Jaunās Derības Pāvila vēstuļu rindām arī ir ļoti bieži saskatāms brīdinājums no ļoti izplatītas maldīšanās – kārdinājuma domāt, ka Kunga atnākšanas diena tiks atlikta un atlikta. Tā, Ebr.10:37 citē Hab. 2:3, ko mēs apspriedām attiecībā uz otro atnākšanu: “Tas, kam jānāk, nāks (salīdz. ‘Es esmu, kas Es esmu’) un nekavēsies”. Rom. 13:11,12 runāts par to pašu: “saprazdami šo laiku … tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi”. Šī kārdinājuma pārvarēšanai bija nepieciešams atcerēties, ka Dieva vilcināšanās ir Viņa žēlastības zīme, dodot grēciniekiem laiku nožēlot grēkus. Tam, ka Dievs kavējas, jāved pie lielākas dievbijības, bet ne pie kalpošanas Viņam pa roku galam. Kunga Jēzus ilgā pacietība atgādina līdzību par neatlaidīgo atraitni, kuras pastāvīgās un nemitīgās lūgšanas būtu salīdzināmas ar mūsu lūgšanām par otro atnākšanu (jo tikai tad mēs būsim pasargāti no mūsu sāncenša, kā to prasīja atraitne). Dievs, “kaut gan vilcinās … nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc” (Lk. 18:7). Tāpēc iznāk, ka tie, ko Kungs ilgi pacieš, - tie ir Viņa aicinātie, kas Viņu piesauc savās lūgšanās par otro atnākšanu. Laika saīsināšana, dienu samazināšana (2. Pēt. 3 spēcīgā ideja) aicināto dēļ – tā ir otrās atnākšanas paātrināšana ar to pašu aicināto lūgšanām (Mt. 24:22).

Pacietīgais tēvs

Un tā, Dieva ilgā pacietība ir izsaukta ar Viņa nevēlēšanos, “ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (9.p.). Acīmredzot, “kādi” un “visi” ir Dieva aicinātie. Tas fakts, ka vēstures gaitā miljoniem cilvēku ir dzīvojuši un miruši bez kādām izredzēm uz grēku nožēlu vai pestīšanu caur atsaukšanos uz Labo vēsti, ir pietiekami spēcīgs pierādījums, ka Dievam nav nekas pret to, ka daudzi iet bojā, nenonākot līdz grēku nožēlai, ja runa ir par pasauli kā tādu. Bet Viņa vēlēšanās, lai aicinātie attīstītu savu garīgo potenciālu ir tik liela, ka Viņš pat aizkavē Kunga Jēzus atnākšanu. Nav šaubu, no cilvēka redzes viedokļa un saprašanas, ka Izraēla pēc sava Kunga krustā sišanas pelnīja sodu nekavējoties. Taču sodīšana tika atlikta līdz 70.gadam, lai dotu iespēju un laiku grēku nožēlai par nodarījumu. Vecajā Derībā ir pieminēti daudzi gadījumi, kad Dieva nosodījums ir atlikts cilvēku grēku nožēlas cerībā (piem., Jes. 48:9, Nineve), un tas, ka tās tautas sodīšana, kas sita krustā Viņa iemīļoto dēlu, tika atlikta līdz 70.gadam, runā par Viņa lielo žēlsirdību. Tas pats notiek arī mūsdienās. Kāda gan sāpe Tēvam jāizcieš šodien, skatoties, cik bezatbildīgi un nelietderīgi cilvēki izmanto papildus laiku, ko Viņš mums devis! Līgavainis no līdzības arī “kavējās” ar savu atgriešanos. Skumji, bet šī aizkavēšanās vēl lielākas modrības vietā jaunavās izraisa tikai snaudienu.

Ka šis fragments patiesi attiecas uz aicinātajiem apstiprina atsauce uz Ecēh. 18:23: “Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Tas Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?”. Runa ir par (izredzētajiem) jūdiem, kas ir sagrēkojuši, bet tagad atnāca pie grēku nožēlošanas. Tie, kuri ies bojā (2. Pēt. 3:9), ies bojā sodīšanas laikā. Dievs negrib, lai kāds no mums ietu bojā (ilgpacietīgs pret mums – grieķu val.) tajā laikā, un tāpēc arī atliek to. Ļoti var būt, ka šī aizkavēšanās ir saistīta ar īpašu Dieva mīlestību pret mums, kā pašu pēdējo ticīgo paaudzi, ka diena ir atlikta, iespējams, uz 40 gadiem, kā tas bija ar Izraēlu m.ē. 70.gadā? Iespējams, ka ir jāizaug 40-gadīgai paaudzei pēc vīģes koka ziedēšanas – t.i., jūdu grēku nožēlas pirmajām pazīmēm (salīdz. ar kustību “Ebreji par Jēzu”?).

Laiks grēku nožēlai

Vispārējos gaidāmās sodīšanas principus var redzēt pirmā gadsimta Tiatīras draudzes viltus mācītāju sodīšanas piemērā. “Es devu viņai laiku atgriezties, bet viņa negrib atgriezties no savas netiklības. Redzi, Es metīšu viņu … lielās bēdās, ja tie neatgriezīsies no viņas darbiem. Es došu jums katram pēc jūsu darbiem” (Atkl. 2:21-23). Pēdējie vārdi saskatāmi attiecas uz otro atnākšanu (Mt. 16:27; Atkl. 20:12; 22:12). Taču piedevām nākošajai notiesāšanai un gaidāmajam sodam viņi jau tika sodīti 70.gadā (Mt. 24:21,29). Kā skaidrots 2. Pēt. 3, viņiem bija dots laiks grēku nožēlošanai, ko viņi neizmantoja. Par to nāca sodīšana. Skumji, bet tas pats attiecas uz pēdējām dienām. Tomēr vienmēr jāatceras, ka Dievs dara visu iespējamo, lai vestu cilvekus pie grēku nožēlas, un tāpēc arī mums jātiecas viņiem tajā palīdzēt – līdz ar to tuvinot Kunga Jēzus atnākšanu. Domai par to, ka Dievs negrib, lai kāds ietu bojā, bet lai visi nožēlotu grēkus, jābūt saistītai ar līdzību par pazudušo avi. Konteksts norāda, ka ticīgajiem jaatdarina labā gana pūles attiecībā uz pazudušo avi. Un tad seko līdzības kopsavilkums: “Tāpat arī nav jūsu Debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu” (salīdz. Mt. 18:14 ar 2. Pēt. 3:9). Tas fakts, ka ir/būs otrās atnākšanas kavēšanās, runā par to, ka pēdējās dienās Viņa aicināto vidū pastāvēs zināma stūrgalvība. Ļoti var būt, ka tieši pēdējā Kristadelfiešu paaudze arī ir tā nomaldījusies, pazudusī avs, kas bremzē Kunga Jēzus atgriešanos. “Un, kad augļi ienākušies, tad Viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt” (Mk. 4:29).

Atnākšana pie grēku nožēlas

Un tomēr, kas tad patiesībā ir nākšana pie grēku nožēlas? Doma par Dieva ilgo pacietību ved mūs atpakaļ pie 1. Pēt. 3:20, no kurienes mēs uzzinām, ka Dieva ilgā pacietība Noas laikos deva iespēju nākt pie grēku nožēlas un ieiet šķirstā, lai tajā izglābtos no gaidāmajiem plūdiem, kur ieiešana šķirstā – ir tērpšanās Kristū caur kristīšanos pirmtēls. Vārds “atnākt” grieķu valodā nozīmē “ieeju kaut kur iekšienē”. Ieskatoties Bībeles alfabētiskajā vārdu (izteicienu) rādītājā, mēs redzam, ka vārdi “grēku nožēla” sastopami tikai divos gadījumos: sakarā ar kristīšanu, vai arī sakarā ar nomaldījušos ticīgo nožēlu. Sekojoši, otrās atnākšanas novilcināšana ir atkarīga no šiem diviem faktoriem – tiek dots laiks grēku nožēlošanai tiem eklēsijas locekļiem, kuri ir nomaldījušies, kā arī iespēja lielākam kristīšanu skaitam. Tātad, Kunga Jēzus atnākšanas paātrināšana ir atkarīga ne tikai no mūsu lūgšanām, bet arī no mūsu pūlēm labās vēsts sludināšanā un grēku nožēlas paātrināšanā. Nožēlojot grēkus un mudinot vājticīgos nožēlot grēkus mēs to varam panākt. Jo ātrāk mēs panāksim evanģēlija sludināšanu visā pasaulē, jo ātrāk atgriezīsies Kungs (Mt. 24:14). Ēlijas kalpošanai pēdējās dienās ir jābūt pēc Jāņa Kristītāja kalpošanas piemēra ar galveno akcentu uz sagatavošanos Kristus atnākšanai, kristīšanos Viņā.

Mūsu arguments par to, ka Dieva nevēlēšanās “ka kādi pazustu” attiecas tikai uz Viņa aicinātajiem, Viņa tautu, pirmajā mirklī liekas, ka būtu pretrunā ar 1. Tim. 2:4, kur sacīts, ka Dievs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”, tomēr arī šeit, kā vienmēr, ar “visiem” nav domāti burtiski visi zemeslodes iedzīvotāji. Pievērsiet uzmanību tam, ka tikai pēc grēku nožēlas un kristīšanās mēs nonākam pie patiesības atziņas – proti, pie patiesas Kristus brīnuma apjausmas. Tālāk 1. Tim. 2:5 mēs lasām: “Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus”. Mūsu Kungs saukts šeit par cilvēku, ir starpnieks starp Dievu un, vienīgi un tikai, ticīgajiem. Zīmīgi, ka šī nodaļa sākas ar Pāvila aicinājumu mums lūgt par šīs pasaules varām, “lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā; tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā … lai visi cilvēki tiek izglābti”. “Mēs” = “visi cilvēki” – it kā Apustulis gribētu teikt: “Mēs zinām, ka Dievs vēlas, lai mēs tiktu izglābti, bet tam mums jādzīvo garīga dzīve. Un tāpēc lūgsim par šīs pasaules varām, kas devušas mums iespēju dzīvot bez liekiem kārdinājumiem un pārbaudījumiem, kas varētu mūs novest pie atkrišanas no Dieva žēlastības, Viņa glābšanas”.

Atnākšana kā zaglim naktī

Pēc kavēšanās cēloņa izskaidrošanas 10.p. turpina aprakstīt gaidāmo tiesu: “Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis”. Arī šeit ir nepārprotams mājiens uz pravietojuma Eļļas kalnā otro daļu, kas vienādi attiecas kā uz 70.gadu, tā arī uz otrās atnākšanas laiku. Jūdu nams sagruva pēc Kunga apmeklējuma, kas nāca kā zaglis naktī. 1. Tes. 5 attiecas uz to pašu fragmentu, tulkojot to kā aprakstu par Kristus negaidīto atnākšanu pie garīgi vājajiem eklēsijas locekļiem. Tas būs laikā, kad viņi domās, ka garīgi ir “mierā un drošībā” un sludinās to citiem. Šis arī ir 2. Pēt 3 temats – viltus mācītāji pēdējo dienu eklēsijā sludinās, ka otrā atnākšana ir aiz kalniem, ka garīgā nama iekšpusē viss ir mierīgi un droši. Bet līdzīgi zaglim naktī, kas sagrauj māju, tā Kunga atnākšana, kā grafiski attēlots 2. Pēt. 3, pilnīgi sagrauj visu jūdaisma sistēmu, tā “debesis un zemi”. Mt. 24:43 sacīts, ka Kunga atnākšana būs negaidīta mājas saimniekiem, eklēsijas ganiem. Bet tas nozīmē, ka viltus mācītāji būs tieši viņu vidū – citādi tiem būtu grūti iegūt sev klausītājus un sekotājus, par kuriem netieši norādīts visos šajos pantos.

“Debesis ar lielu troksni zudīs” (10.p.) – pilnīgi var attiekties uz šī veida līderu, eklēsijas garīgo “debesu” sagraušanu. “Liels troksnis” grieķu valodā atbilst “viesulim”, un, iespējams, tas netieši norāda uz otrās atnākšanas ķerubu parādīšanos (“Cilvēka Dēla zīme debesīs”?). Jer. 30:23,24 stāsta par “visu dienu galu” ar Dieva tiesu, kas ir kā “virpuļojošs viesulis”, kā ķerubi no Ecēh. 1:4: “liels mākonis ar uguni”. “Pasaules pamati degdami izjuks” – vārdi, kam ir daudz pierādījumu, ka tie attiecas uz 70.gadu, uz jūdu “pamatu” sabrukšanu, Mozus bauslības iznīkšanu (Gal. 4:3, 9; Kol. 2:8,20). “Degdami izjuks” var nozīmēt atbrīvošanu no bauslības jūga. 10.p. apraksts piemērojams kā 70.gadam, tā arī pēdējām dienām, un runā par to, ka toreiz bija viltus mācītāji un tāpat neizbēgt no to klātbūtnes arī pēdējās dienās. “Zeme un viss, kas uz tās radīts,” sadegs (10.p.) – var būt sacīts īpaši par 70.gada sodīšanu, kad “zeme” (Izraēla) sadega, burtiski – viss bija izpostīts un sadedzināts kopā ar templi, un garīgi – pienāca Mozus bauslības gals. Kā Noas dienās pār zemi atnāca īsts ūdens, tā arī pēdējās dienās ir pilnīgi loģiski sagaidīt īstu uguni, vēl jo vairāk, ja tai tur un te pielīdzinātas Dieva dusmas. Dievnams tika nodedzināts, kaut gan Dan. 9:26 runa ir par plūdiem, kas precīzi saskan ar Pētera 70.gadā gaidāmās tiesas pār Izraēlu aprakstu, kas saistās ar plūdiem.

Kopība ar Eļļas kalna pravietojumu

Debess un zemes izzušana – vēl viena kopīga iezīme ar pravietojumu Eļļas kalnā: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs” (Mt. 24:35). Tā kā dabiskās debesis un zeme ir pastāvīgas (Sal. Māc. 1:4; Jes. 45:18; Ps.69), tad ir skaidrs, ka mūsu Kungs runāja par cilvēku iedibināto lietu kārtību, par to galu kā 70.gadā, tā arī pēdējās dienās. Mes jau teicām, ka tam pašam ir veltīta arī 2. Pēt. 3.nodaļa – ar Dieva vārdu bija radīts kā fiziskais, tā garīgais, un ar to pašu vārdu, ja nenožēlos grēkus, tiks iznīcināti bezdievji un grēcinieki.

No Eļļas kalna pravietojuma ir labi redzama vārda “zudīs” nozīme. Acīmredzot, uz mūsu Kunga pravietojumu par saules un mēness aptumšošanos (Mt. 24:29) jāskatās tajā pašā 2. Pēt. 3 garā. Ja Eļļas kalna pravietojumā runāts par daļējām izmaiņām uz saules, mēness, zemes u.c., tad 2. Pēt. 3 sacīts par pilnīgu to sagraušanu. Saule, mēness un zvaigznes (piem., Jāzepa sapnī), tāpat kā debesis ar zemi (piem., 5. Moz. 32:1) simbolizē Izraēlas zemi. Mt. 24:29,30 sacīts par zīmēm Izraēlā, pirms Cilvēka Dēls nāks “debess padebešos ar lielu spēku un godību”. 2. Pēt. 3 šie notikumi saistās ar 70.gadu, kad Cilvēka Dēla atnākšana “debess padebešos ar lielu spēku un godību” aizvietoja iepriekšējos sauli un mēnesi un pārējos ar Kristus vārdu (Mt. 24:35) – kas galīgi un neatgriezeniski notika 70.gadā. Bet, kas ir svarīgāks, noslēdzošā jūdu, pagāniskās un baznīcas iekšējās pasaules sagraušana notiks otrās atnākšanas laikā, kuras tuvošanās ir skaidrāk redzama pēc zīmēm drīzāk debessjumā eklēsijas iekšienē, nekā jūdu un pagānu vidū, pār visiem tiem, kam sagatavota sodīšanas tiesa ar mūžīgo uguni.

Ilgpacietīgs

Dažus tēlus no 2. Pēt. 3 var atrast arī Nahuma 1:4-8: “Viņš (Dievs) norāj jūru un dara to sausu (salīdz. ar zemes izcelšanos no ūdens 2. Pēt. 3) … Basans un Karmels izkalst … augstienes izkūst; zeme dreb Viņa vaiga priekšā (“pasaules pamati degdami izjuks”) un pasaule, un visi tās iedzīvotāji … Kas spēj palikt sveikā Viņa barguma karstumā? … Viņš liek straumēm plūst pār šo vietu, iznīcinot Savus pretiniekus …”. Un tas viss tiek atlikts, tāpēc, ka Dievs ir “lēnprātīgs” (Nah. 1:3). Kā tajos sensenajos laikos Dievs ilgi pacieta Izraēlu un pagānu tautas, tāpat Viņš ilgi pacietīs jauno, garīgo Izraēlu (varbūt, vēl ilgāk?). Vienalga kurš piemērs par Dieva darīšanām ar cilvēkiem pagātnē, kā plūdu uzsūtīšana, Babilonijas un Asīrijas karagājieni pret Izraēlu, pagānisko tautu tiesāšana – tie visi summēsies Dieva darīšanās ar mums pēdējās dienās. Tāpēc ir tik vērtīgi izsekot tām vietām, kur Pēteris atsaucas uz Veco Derību. Tā visa uzsūkšanai sevī ir jānoved pie būtiski praktiska rezultāta mūsu dzīvē, ko var uzsvērt atkal un atkal. “Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā” (11.p.). Loģika dzelžaina. Viss šajā mums zināmajā pasaulē tiks sagrauts, viss būs iznīcināts, sadedzināts ugunī, viss – izņemot mūsu dievbijīgo “es”, kā arī “vārdu”, kam pateicoties, mēs tādi kļuvām un caur kuru viss tas patiesībā arī tiks iznīcināts (salīdz. Mt. 24:34). “Gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu” (12.p.), mēs attīstam sevi, savu “es” ar vārda palīdzību –tas ir labs šīs nodaļas netieši izteiktā satura apkopojums.

Zemes izzušana tiek pieminēta arī Jes. 24:19: “Zeme sašķīdīs drupās, zeme sabirzīs drumstalās, tā grīļosies, svārstīsies, ļodzīsies, drebēs, tā sabirs pīšļos”. Bet iepriekšējā 18.p., tāpat kā 2. Pēt. 3 teikts par plūdiem: “Jo debesu logu atvari augšā veras vaļā (salīdz. ar Moz. 7:24) un zemes pamati trīc”. Daudzi teologi domā, ka kad mūsu Kungs Eļļas kalnā teica pravietojumu, tad Viņš to izklāstīja, balstoties uz Jes. 24. Bet 2. Pēt. 3 balstīts uz Eļļas kalna pravietojumu un, sekojoši, arī uz Jes. 24. “Zeme” Jes.24 – Izraēlas zeme, un tas nozīmē, ka arī 2. Pēt. 3 pirmkārt runāts par Izraēlas zemi un tās nelaimēm m.ē. 70.gadā.

Iemīlējuši Viņa parādīšanos

Tas, ka “svētā dzīve un dievbijība” ir otrās atnākšanas gaidīšana pārliecina, ka patiess garīgums ir saistīts ar un noved pie dedzīguma Kunga atnākšanas gaidīšanā. Ja mūsos nav kvēlas vēlēšanās pēc šīs dienas, ilgošanās pēc mūsu Kunga klātbūtnes, vēlmes skatīt Viņa Slavu vaigā, tad mūsu garīgums ir tik vien kā morāla laipnība, kas atgādina pareizticīgo “kristiešu” morālās nostādnes. Tik visaptveroša ir patiesa otrās atnākšanas mīlestība, ka visi, kas patiesi “ir iemīlējuši Viņa parādīšanos”, kas izpaužas kā teorijā, tā arī praksē, tiks arī pieņemti (2. Tim. 4:8). Mēs varam šādi mīlēt Kristus atnākšanu, ja mums ir dzīva un darbīga saskarsme ar Viņu tagad, pretstatā stingri saprātīgai sekošanai “Kristus bauslībai”, sirds dziļumos tikai cerot uz to labāko tiesas dienā, bet netērpjoties Kristus garā mūsu sirdīs.

Ko Kristus atgriešanās nozīmē personīgi mums un ar to saistītā mūsu garīguma pakāpe liek mums nodoties pašanalīzei. Dieva dienas atnākšanas gaidīšana nav sēdēšana ar klēpī saliktām rokām, jo tā paiet “svētā dzīvē un dievbijībā”, kas prasa no mums pastāvīgu aktīvu uzmanību. Pārāk bieži rodas iespaids, ka mūsu ‘gaidīšana’ ir stingra tās mācības ievērošana, kas saņemta kristību laikā. Daļēji tas tā protams arī ir, bet mēs pasteidzināsim Kristus atnākšanu, jo ātrāk mēs praktiski veidosim sevi, tērpjoties Kristus garā. Tam, ka mūsu garīgums, jo īpaši mūsu lūgšanas, sludināšana un agrāk pieminētā mācītājdarbība var pasteidzināt šīs lielās dienas atnākšanu ir pastāvīgi jābūt par mūsu apbrīnas un iedvesmas avotu. Bet vai mēs patiesi vēlamies pieredzēt Kristus dienu? Ģimenes dzīves labumi, karjeras sasniegumi, personīgās ambīcijas sludināšanā, vēlēšanās vēl kādus gadus piestrādāt pie personīgās izaugsmes un daudz kas cits – vai tas viss neaizved mūs no patiesas Kunga dienas vēlēšanās? Un ja tās nav, tad pietrūks arī patiesa stimula garīga rakstura veidošanai un sludināšanas un mācītājdarbības veikšanai, kas viss, kā mēs zinām, pasteidzinās šo dienu.

Visam gals

Un, kā apstiprinot visu to, 12.pants atkārto 10. un 11.pantos sacīto par patreizējās pasaules, pastāvošās lietu kārtības sagraušanu Dieva dienā “debesis ugunī sadegs (=11.p.) un pasaules pamati karstumā izkusīs” (=10.p.). Šis atkārtojums lieku reizi pasvītro to, ka visi šīs pasaules elementi tiks sagrauti, vienīgā saikne starp šo dzīvi un nākamo pasauli ir mūsu garīgums, pie kura attīstīšanas mēs strādājam tagad. Mēs atnākam šajā pasaulē kaili un kaili arī aizejam, un viss, kas nāk mums līdzi ir vienīgi mūsu garīgā rakstura ieraksts Dieva grāmatā. Nākošajā Valstībā mēs parādīsimies cits citam un viens otru pazīsim ne pēc ārējām pazīmēm, bet gan pēc mūsu garīguma. Šī iemesla dēļ pat atraidītie tiesā varēs pazīt tādus ticības milžus kā Ābrahāms.

To visu saprotot, “mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo” (13.p.), pretstatā tagadējai zemei, kuras “pasaules pamati degdami izjuks” (10.p.). Tādēļ Pētera redzējumā Valstība ir pats labestības un taisnīguma principu iemiesojums, kas ir gandrīz fiziski sajūtami uz šīs planētas; tā būs “jauna zeme, kur taisnība mājo”. 72.psalms uzsver taisnības pārpilnību tai laikā, jo Dāvida priekšstati par to laiku bija līdzīgi. Līdzīgi ir ar mums, ja mēs patiesi mīlam taisnību, gaidāmajā Valstībā mēs redzēsim ne vienus vienīgus svētkus, bet taisnīguma iemājošanu.

Vārdi “pēc Viņa apsolījuma” parāda, ka Pēteris atsaucas uz konkrētu vietu Rakstos, kas, bez šaubām, ir Jes. 65:17, kur nākošā Tūkstošgade arī tiek aprakstīta kā “jaunas debesis un jauna zeme”. “Mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis”, kamēr smējēji jautā: “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana?” (4.p.). Tas norāda uz to, ka “Viņa apsolītā atnākšana” nebija vienkārši Jēzus vārdi par to, ka Viņš atgriezīsies (Jņ. 14:3), bet tie ietvēra arī Viņa iedibinātās Valstības aprakstu, kā tas ieskicēts Jes. 65:17-25. Un tā, mācības par burtisku otro atnākšanu un nākamo Valstību uz zemes ir nedalāmas. Bet nenoturīgie domā: Kunga atnākšana kavējas ilgāk, nekā es domāju; varbūt tai nav tik svarīgas nozīmes? Varbūt Valstība uz zemes ir tikai salda pasaciņa? Rezultātā “ticība” ir zudusi.

Šeit ir saistība arī ar Jes. 66:22-24: “jaunās debesis un jaunā zeme, ko esmu radījis … un tā jānotiek … viņi izies ārā un skatīs mirušo miesas, kas atkrituši no Manis, jo viņu tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs”. Pēdējie vārdi izskan Mk. 9:44 attiecībā uz bezdievīgo notiesāšanu. Atsauce uz uguni arī rod atbalsi 2. Pēt. 3, atkal norādot uz “debess un zemes” izpostīšanu ugunī līdz ar netaisno sodīšanu Gehennas ugunī.

“Centieties”

“Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus un nevainojamus” (14.p.) – t.i., ar Kristus asinīm mazgātiem grēkiem. Tāds stāvoklis, pat tiem, kam ir “modra prāta skaidrība” (1.p.) var tikt sasniegts tikai ar centību. Ja mēs gribam, lai mūsu līgavainis mūs pieņemtu, tad mūsu apzināšanās, ka tikšanās ir tuvu, liks mums pastāvīgi pārbaudīt sevi, lai nostātos Viņa priekšā neaptraipītiem un nevainojamiem.

Tas, ko gaida “mīļie”, pieminēts arī 17.pantā: “jūs, mīļie, to jau zinādami, sargaities, ka maldu līdzi aizrauti, nezaudējat savu stipro pamatu”. “Tas” ir ne tikai mācība par Valstību, bet arī brīdinājums par viltus praviešu celšanos, par viņu veiksmīgo sludināšanu, kas balstīta uz īsteno Kunga nākšanas aizkavēšanos, kas dod laiku grēku nožēlai. Apustulis divas reizes mūs brīdina par vienu un to pašu, jo labi zina mūsu noslieci aizmirst visādus brīdinājumus un arī tieksmi zaudēt mīlestību pret Kunga atnākšanu. Tas – brīdinājums, kas vērsts pirmkārt un galvenokārt uz mums (?), pēdējo dienu paaudzi. “To jau zinādami” – vēl viens posms, kas vieno 2. Pēt. 3 ar Eļļas kalna pravietojumu. “Jo viltus kristi un viltus pravieši celsies … bet jūs pielūkojiet; Es jums visu to iepriekš esmu sacījis (Mk. 13:22,23) par atkrišanu. Gan te, gan tur ir viens un tas pats brīdinājums “sargāties” no viltus praviešiem, viltus mācītājiem, bezdievjiem, kas “vilina nestipras dvēseles” (2:14,18) eklēsijā, sagrozot Rakstus (3:16). Bet tas nozīmē, ka visiem viltus kristiem un viltus praviešiem, par kuriem mūs brīdināja Kungs Jēzus, tādā vai citādā veidā ir jāparādās no eklēsijas vidus. Dažu kandidātu ar baltiem diegiem šūtās pretenzijas un alkas uz mesijas vārda iegūšanu ir vājš kārdinājums mums piekrāpties, bet cik reižu tas pieaugs, ja tādi izaugs no mūsu pašu vides?!

Tam, ka mēs dzīvojam laikā, kad Kungs Jēzus kavējas nākt, nekādā ziņā nevajadzētu aptumšot mūsu “modro prāta skaidrību”, jo mums vajag uzskatīt “mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu (t.i., mūsu paaudzes iespēju un izredzes iegūt glābšanu), kā jau arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis … runā par šīm lietām visās vēstulēs” (15.,16.pp.). tas skan tā, it kā Pēteris ir rakstījis šīs rindas, turot prātā kādu Pāvila rakstītu fragmentu, kura būtība atkārtojas visās viņa vēstulēs. Iespējams, ka viņš atsaucas uz domu, ka otrās atnākšanas kavēšanās ir dota grēku nožēlai, taču, ja ar “šīm lietām” domāts brīdinājums par viltus mācītājiem pēdējās dienās un padoms, kā jādzīvo šajos laikos, tad tas ir viegli saredzams. Jo vairāk tāpēc, ka te ir saistība ar 2.un 3.pantiem, kur Pēteris atgādina mums, ka brīdinājumi par viltus mācītājiem caurstrāvo visu Jaunās Derības svēto Rakstus. Tādējādi, nekas neattaisno tos, kas neieklausās šajos brīdinājumos.

Tomēr Pēteris raksta tā, it kā viņš atsauktos uz kādu noteiktu fragmentu Pāvila rakstos. Tas varētu būt Rom. 2:3-5, kas uzrunā vājākos Romas eklēsijas locekļus (ebrejus), brīdinot tos par gaidāmo tiesas dienu un iesakot tiem neizturēties ar necieņu pret Dieva mīlestību, kas aizkavē šo dienu, līdz ar to dodot viņiem laiku grēku nožēlai. “Vai … domā, ka izbēgsi Dieva sodam? Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos? Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa” (salīdz. ar 2. Pēt. 3:15,9,7).

Bet var arī būt, ka Pēteris domāja Ef. 5:15,16: “Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat … izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!” Izpērkot (“izpirkt” = “izmantot” – Kol. 4:5; Gal. 3:13; 4:5) katru dienu laiku savai garīgajai attīstībai, mēs to efektīvi atgūstam, pasteidzinot Kunga atgriešanos. Pāvils lūdz mūs saskatīt šī principa aktualitāti: “Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts” (17.p.). Un tāpēc, ja jau mēs varam atpirkt laiku otrajai atnākšanai, ir sacīts: “uzmosties, kas guli … tad atspīdēs tev Kristus” Viņa atgriešanās rītausmā.

Slidenais ceļš

Mēs jau redzējām, ka Pētera argumentu pamattēma ir Dieva vārda spēks, ka caur tā saprašanu un paklausību tam mēs varam attīstīt tādu raksturu, kas pārdzīvos tiesu, ko šis vārds nesīs pasulei. Tie, kuriem jāiet bojā tai laikā, kā viltus skolotāji piemēram, nebūs spējuši saprast šīs lietas, par kurām runāja Pēteris un Pāvils, atrodot tās par grūti saprotamām, “ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza” (16.p.). Taču viltus mācitāji bija lasījuši Pāvila vēstules, bet “sagrozīja” tās, tīši tās pārprotot (5.p.). Ebr. 5:11 Pāvils par ebreju ticīgajiem saka, ka viņi ir “kūtri palikuši dzirdēt” Dieva vārdus, un tāpēc tādiem pārdomas un spriedumi par Melhisedeku izrādījās “ciets rieksts”. Un tieši šos ebreju ticīgos arī uzrunā Pētera vēstule. Tādējādi, bezkaislīga Bībeles studēšana, nevēlēšanās saskatīt tipoloģiju, tēlainību un, sekojoši, daudzu no tā izrietošu pamācību neievērošana, beigu beigās noved pie apzinātas galvenās mācības, piemēram, par otro atnākšanu, pārprašanas. Jo, lai to pieņemtu un patiesi gaidītu, ir vajadzīga ticība Dieva vārdam, ticība tam, ka tas patiesi notiks, un ir noticis. Pirmā gadsimta piemērs lai būtu mums par mācību.

Tāda Svēto Rakstu sagrozīšana tika veikta “sev par pazušanu” (16.p.), tas pats vārds arī 7.pantā. Šis pants runā par “bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas” dienu, kad debesis un pasaules pamati ugunī sadegs. Un tā, tie eklēsijas iekšienē, kas tā sagrozīja Rakstus, ir tie paši, par kuriem runāts 3.-7.pantos, kas tiks iznīcināti Dieva dienā. Arī Jūda runā par bezdievjiem, kas iezagušies eklēsijā (4.p.). Acīmredzamās līdzības starp 2. Pēt. 3 un Jūdas vēstuli nav bez pamata. 2. Pēt. 2 un 3 ir pravietojums par to, kam jānotiek eklēsijā, kamēr Jūda runā jau par šī pravietojuma izpildīšanos, par tiem bezdievjiem, kas jau iezagušies. Nav grūti iedomāties, kā Pētera vēstule un tajā izteiktās domas tika nosodītas kā ‘nemīlošas’, nemiera cēlājas, šķeltnieciskas utt. Bet pagāja daži gadi un Jūdas vēstule apstiprināja viņa vārdu patiesīgumu. Ja paskatās uz pēdējo dienu eklēsiju, tad var pamanīt daudzus, kam ir “modra prāta skaidrība” (2.p.), tādus, kurus uzrunāja Pētera vēstule. Tāpēc nevarētu iedomāties, ka drīz mēs varētu atrasties tādā stāvoklī, kādā atradās eklēsija pirms 70.gada. Bet analizējot 2. Pēt. 3 mēs jau vairākkārt redzējām, ka šī vēstule uzrakstīta ne tikai 70.gadam, bet arī mūsu pēdējām dienām. Un tas pats attiecas uz daudziem Jaunās Derības pravietojumiem.

Visus pravietojumus caurvij atgādinājumi: “lai jūs atcerētos svēto praviešu jau sen teiktos vārdus” (1,2.pp.), lai pastāvīgi domātu par Dieva vārda spēku, kas rādīts pagātnē radīšanā un plūdos, lai pareizi saprastu Pētera un Pāvila mācību par pēdējām dienām, dzīvojot tā, lai būtu nesatricināma un pārliecinoša cerība uz otro atnākšanu (11,12.pp.), tādā veidā augot “mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā” (18.p.).

Un kā pielikumu šai nodarbībai būtu pamācoši uzskaitīt viltus mācītāju raksturojumus, to, kuri uzradās pēdējās dienās pirms m.ē. 70.gada un, domājams, parādīsies arī mūsu pēdējās dienās:

- nopietnas pieejas Dieva vārda pētīšanā izsmiešana;

- dzīves labumu baudīšana;

- neiecietība pret dažiem eklēsijas locekļiem;

- vienaldzīga attieksme pret “laika zīmēm” un pravietojumiem;

- sākotnēja maldus ideju izteikšana jautājumu formā attiecībā uz pamatprincipiem;

- vecākie eklēsijas locekļi, vecajie, kuri jau kādu laiku bija gaidījuši Kristus atnākšanu;

- tie, kam bija zudusi interese par Dieva vārdu, kas bija pārtraukuši Bībeles tipoloģijas, prototipu studēšanu;

- tie, kas bija saglabājuši ārējo ticības veidolu;

- viltus mācība, ko viņi pauž, bija kādu laiku briedusi viņos klusībā;

- sarežģītu argumentu pielietošana, neņemot vērā patieso Dieva vārda spēku;

- pravietojumu izpildīšanās apšaubīšana, domājot, ka dzīvei Kristū pietiek garīgo svētību tiktāl, ka pašas Valstības atnākšana kļūst nebūtiska;

- miera un garīgās drošības sludināšana eklēsijā, bažām nav pamata;

- brāļu un māsu ietekmēšana.

Šis saraksts sastādīts tikai un vienīgi uz 2. Pēt. 3 pamata. Un tikai tas, kurš nevēlas redzēt, neredz, ka daudz kas no šī saraksta jau pastāv mūsu vidū. Raganu medības nepalīdzēs, jo katrā no mums var atrast noslieci uz kaut ko no sarakstā minētā. “Tad nu jūs … sargaities” (17.p.). Grieķu vārds, kas šeit tulkots “sargaities”, nes sevī atdalīšanās, izolācijas ideju, norādot, ka šai vispārējai tendencei būs jāstājas pretī. Tomēr nebūs lieki atgādināt, ka burtiska sevis atdalīšana no problēmām, garīga pašizolācija, nenozīmē problēmu atrisināšanu. Tieši pretēji, ar Dieva vārda spēku mums jācenšas iedvesmot savus brāļus un māsas, pamudināt viņus dzīvot “svētā dzīvē un dievbijībā”, kas tuvina “Dieva dienas” atnākšanu (11., 12.pp).