1-3 Sātans viduslaikos

Augoša pieskaņošanās pagānismam
Saskaroties gadsimtu gaitā ar pagānismu, kristietība pārņēma dažas no vietējo pagānu idejām. D.B. Rasels apkopo tā laika situāciju: „Kristiešu Sātana jēdziens iespaidojās no folkloras elementiem, no dažām senākām Vidusjūras kultūrām, kā arī no ķeltu, teitoņu un slāvu reliģijām ziemeļos. Pagānu idejas iefiltrējās kristietībā un kristietības idejas iespiedās pagānismā” (1). Tā, ķeltu pazemes dievs Sernunnoss, „ragainais dievs”, bez grūtībām asimilējās kristietībā, tāpat kā pagānu svētki 25.decembrī tika pārņemti kā ‘Ziemassvētki’. Ragainos skandināvu dievus nebija grūti pielīdzināt Sātanam un no tā laika kristiešu mākslā izplatās ragainā Sātana tēls [neskatoties uz to, ka Bībele nedod tam nekāda pamatojuma]. Hilda Dāvidsone, rūpīgi izpētījusi skandināvu priekšstatus par Sātana tēlu, parāda, kā šīs idejas tika pieskaņotas kristietībai, tā vietā lai nestu Evaņģēlija vēsti un Dieva Valstības tēlu kā būtiski atšķirīgu pasaules uzskatu (2). Kad Sātanu pielīdzināja Pānam, viņu sāka attēlot ar lopu nagiem, āža apmatojumu un garu degunu (3). Sātanu vairs neattēloja ar gariem tumšiem matiem, tie bija drīzāk spuraini, uz augšu saslējušies kā Ziemeļeiropas tautu ļaunajiem dieviem. Tādējādi kristietībai ‘pievērstajiem’ atļāva saglabāt dažas no iepriekšējās ticības idejām un tās drīz vien kļuva par populārās ‘kristietības’ būtisku sastāvdaļu. Piemēram, ziemeļeiropiešu bailes, ka dēmoni var iekļūt cilvēkā, lika tiem aizklāt muti žāvājoties, un baidīties šķaudīt, jo līdz ar gaisu mutē varētu iekļūt arī dēmoni. Kristietība uztvēra šos paradumus, reaģējot uz šķavām ar vārdiem „Uz veselību!” („Lai Dievs tevi svētī!”, angļu variantā).

Islāma iespaids
Uz Korānu acīmredzamu iespaidu ir atstājuši kā ebreju, tā arī citu apkārtējo Tuvo austrumu tautu mīti. Neskatoties uz to ka Sātanam islāmā ir dots cits vārds, tā tēls būtiski neatšķiras no populārajā kristietībā vispārpieņemtā tēla. Korāns māca, ka Ibliss [Sātans] krita, jo viņš atteicās klanīties jaunradītā Ādama priekšā. Tas neatbilst Bībeles izklāstam, kurā it nekas nav teikts par kādu Sātanu Ēdenē, nevienā no Mozus 1.grāmatas pantiem. Taču Korāna mācība stipri līdzinās tam, ko kristiešu ‘tēvi’ lēmuši par Sātana skaudības jūtām un aizvainoto lepnību, kas bija par iemeslu viņa krišanai. Šis uzskats savukārt ir pārņemts no ebreju apokrifiem „Ādama un Ievas grāmatas”. Ar to es gribu teikt, ka populārais kristiešu Sātana tēls ir daudz tuvāks ebreju mītu un islāma / pagānu jēdzieniem nekā Bībelē dotajam izklāstam.

Viduslaiku teoloģija
Gregorijs Lielais un citi turpināja cīnīties ar pretrunām un teoloģiskajām problēmām, kuras ietvēra sevī ticība sātanam kā atsevišķai būtnei. Gregorijs it īpaši attīstīja domu par to, ka Dievs devis Sātanam varu pār cilvēci, lai sodītu mūs par grēkiem. Tas atkal izraisa veselu virkni jautājumu. Kā var kādu sodīt par grēkiem, nododot to tādas būtnes varā, kura vēlas, lai mēs grēkotu vēl vairāk – un kā to var darīt Dievs, kurš uzstādījis par mērķi atpestīt cilvēci no grēkiem? Un kādēļ gan tad Dievam būtu bijis, saskaņā ar ‘tēvu’ teikto, jāatpērk mūs no Sātana ar Sava Dēla asinīm? Un ja tas notika krustā, tad kā tas var būt, ka cilvēce vēl arvien ir „Sātana” varā kā pirms, tā arī pēc Jēzus krustā sišanas? Tā kā Dievs visu zina jau iepriekš, kāpēc Viņš atļāva Sātanam to tādā veidā dabūt gatavu? Man šķiet, ka tas viss izlaiž no redzes loka būtisko – Dieva sirds ir salauzta mūsu grēku dēļ, tādēļ ka mēs brīvprātīgi aizgriežamies no Viņa, nevis tāpēc ka kāds konkurējošs dievs uz laiku būtu guvis pār Viņu virsroku.

Anselms turpināja izvirzīt visdažādākos argumentus, cenzdamies nekādā ziņā nepieņemt Dievu kā ļaunuma autoru. Tajā viņš vainoja Sātanu, bet nevarēja izskaidrot, kāpēc Dievs atļāvis Sātanam grēkot. Anselms apgalvoja, ka Dievs piedāvājis Sātanam žēlastību, bet tas atteicies no tās. Taču ņemot vērā Dieva nesalīdzināmās paredzēšanas spējas, tas tikai atvirza jautājumu vēl soli atpakaļ – kādēļ Dievs pieļāva, lai tas notiek un kas pamudināja Sātanu atteikties no Dieva žēlastības?

Akvīnas Tomass centās izskaidrot grēka un ļaunuma saknes, mācot, ka grēks un ļaunums izpaužoties tikai darbībā, un tādēļ Dievs neizraisīja ļaunumu, dodot cilvēkiem izvēles iespējas. Kamēr, saskaņā ar Bībeles mācību, cilvēka prāts ir tas, kas, liekot lietā Dieva dotās izvēles iespējas, patiesi arī ir ļaunuma izraisītājs, Akvīnas Toms savā dedzībā attālināt Dievu no jeb kā negatīva nonāca līdz Kristus Tēvreizē izteiktās pamatmācības noliegumam (Mt.5-7). Jo tajā, skaidrāk par skaidru, izskan tēma, ka grēks izpaužas ne tikai darbos, bet arī domās. Un Tomass atkal kārtējo reizi seko jau vispārpieņemtajai  kristiešu tradīcijai nepiegriezt vērību Bībeles izteikti uzsvērtajai mācībai, ka grēks nāk no sirds un tādēļ mums daudz vairāk pienāktos savaldīt pašam savu prātu, nevis gavilēt Dieva pusē kāda kosmiska konflikta norisē, kuru mēs vērojam no zemes.

Kristiešu māksla
Viduslaiku ieguldījums Sātana tēla attīstībā izpaudās Sātana attēlojumos visdažādākajās mākslas formās, kas padarīja šo tēlu redzamu un plaši atpazīstamu. Grūtības un neērtības, ar kurām sastapās galvenais kristietības virziens Sātana idejas sakarā, atspoguļojās tajā, kā kristiešu rakstnieki un mākslinieki attēloja Sātanu, Luciferu un tml. Piemēram, līdz ar Romas impērijas sairšanu kristiešu literatūrā Sātana tēls kļūst arvien draudīgāks un ļaunāks, iespējams atspoguļojot augošo ļaunuma un posta sajūtu, kas pārņēma impēriju. Tiek atzīmēts, ka bada un mēra laikos viduslaiku Eiropas kristiešu mākslā un literatūrā Sātana un elles atveidojumi kļūst arvien atbaidošāki (4). D. Zandi atzīmē, kā Ēģiptē koptu kristietība ieviesa apkārtējo iedzīvotāju reliģiskās idejas kristiešu Sātana tēlā – piem. dēmoniem zīmēja „plēsīgu zvēru galvas, no kuru mutes izšāvās ugunīgas mēles starp dzelzs ilkņiem” (5). Citi pētījumi rāda, ka līdzīgus priekšstatus par Sātanu no pagāniem pārņēma arī Eiropas kristietība. Un ar laiku par Sātanu sāka runāt ne tik daudz kā par atsevišķu fizisku būtni, bet kā par ne tik konkrētu, rēgam līdzīgu „garu”. D.B. Rasels līdzīgi apkopo vizuālo dēmonu atveida maiņu laika gaitā – atkal atzīmējot, ka tie ‘pastāv’ cilvēku mainīgajos priekšstatos, nevis atspoguļo Bībelē teikto: „Bizantijas mākslā dēmoni parasti ir antropomorfi, tie izskatās pēc eņģeļiem…melni, dažreiz ar ragiem vai ar asti…Piecpadsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā Grieķijā, Rumānijā un Krievijā vērojams krass pavērsiens dēmonu attēlojumā, tie vairs neatgādina cilvēkus, bet monstrus, pieņemot dzīvnieku veidolus…  aitas, suņu… cūku” (6). Viņš atzīmē, ka „daudzās kultūrās parādās arī čūska ar cilvēka seju; šāds atveids kļūst vispārpieņemts kristiešu mākslā, sākot ar trīspadsmito gadsimtu” (7). Tas viss tikai parāda mākslas vēstures atspoguļojumā, ka ‘kristiešu’ Sātana jēdzieni top nevis Bībeles studiju iespaidā, bet gan pagānisma un apkārtējo sociālo notikumu iespaidā.

Dantes ilustrētie darbi šķiet bijuši visiespaidīgākie Sātana kā atsevišķas būtnes nostiprināšanā cilvēku prātos. Atmetis Bībeles vienkāršo elles un kapa vienādojumu, Dante nolēma, ja reiz eņģeļu grēcīguma pakāpes ir dažādas, tad arī viņu soda vietām ellē ir attiecīgi jāatšķiras. Sātanam, protams, jābūt ieslodzītam pašā elles centrā, tumsā un ledū. Skaidrs, ka jebkurš domājošs cilvēks saskatīs, ka tumsa un ledus nesaskan ar vispārpieņemto domu par elli kā uguns pekli. Pretrunas Dantes elles un Sātana tēlā ir saistītas – viņš nolēma, ka Sātanam kaut kur bija jāpiezemējas un viņa priekšstatos tie bija krāteri un ieplakas zemes virsū, kuri veidojās kritušiem eņģeļiem piezemējoties. Vairums cilvēku šodien, arī tie, kas tic Sātana kā atsevišķas būtnes pastāvēšanai, droši vien nepieņem Dantes elles attēlojuma šaušalību. Taču viņi neatsakās no Dantes darbā aprakstītajiem maldīgajiem priekšstatiem par kritušajiem eņģeļiem, par Sātana burtisku nomešanu no debesīm. Tad kāpēc viņi domā, ka Dantem nebija taisnība? Vai viņiem ir labākas atbildes uz jautājumiem, atbildes uz kuriem meklēja Dante, piemēram, par to, kur piezemējās Sātans un kritušie eņģeļi, kurp viņi devās un tml.?          

Ļaunuma piedēvēšana
Viduslaiki piedzīvoja pastāvīgu Sātana un kosmisko cīniņu mīta izmantošanu, lai piedēvētu cilvēkiem ļaunuma varas spējas – ebrejiem un musulmaņiem tika piedēvēta saistība ar Sātanu; antisemītisms un krusta kari, kari pret musulmaņiem un tml. rada attaisnojumu tiem piedēvētajā saistībā ar ‘Sātanu’; jebkuru cietsirdību pret tiem uzskatīja par labu esam. Apgalvoja, ka Sātans vainīgs Jēzus nāvē, taču tie bija ebreji, kas nodeva Jēzu nāvei, tātad starp ebrejiem un Sātanu liekama vienlīdzības zīme, un tie ir jāiznīcina. Ebreju stereotips - garais deguns bija viegli sasaistāms ar pagānu ļaunuma dieviem, kuriem arī bija gari deguni. Lūk pie kā noved mītos balstītā teoloģija! Bībele uzsver, ka Jēzus krustā iznīcina velna varu (Ebr.2:14), nevis otrādi; kā arī to, ka neviens nav Jēzum atņēmis dzīvību, Viņš to atdod pats no Sevis mīlestībā pret mums (Jņ.10:18). Šis kosmisko cīņu mīts, ko izmantoja cilvēku nomelnošanai, noveda pie simtiem tūkstošu cilvēku iznīcināšanas viduslaikos raganu medību trakumā, kas izcēlās Eiropā. Jebkurā katastrofā vainoja Sātanu un tādēļ bija jāatrod un jānogalina viņa sūtņi zemes virsū. Un jebkuru, kas fiziski vai uzskatu ziņā atšķīrās no pārējā pūļa, uzskatīja par vienu no Sātana pārstāvjiem uz zemes.

Man šķiet, ka būtiski nekas nav mainījies arī šodien; mūsu rase šķiet nelabojami vērsta uz to, lai noveltu vainu par visu ļauno uz saviem pretiniekiem. Daži musulmaņi dēvē Ameriku par „lielo Sātanu”, rietumu
kristieši to pašu piedēvē musulmaņiem. Tā vietā lai vērstos pret saviem personīgajiem grēkiem, cilvēce visā nopietnībā cenšas piedēvēt ļaunumu citiem – ebrejiem, katoļiem, komunistiem, krieviem, arābiem, melnajiem, baltajiem… kad visu cietsirdību sakne, īstenais nelabais, ir cilvēka sirdīs, katrā no mums.

Piezīmes

(1) J.B. Russell, Lucifer: The Devil in the Middle Ages  (Ithaca: Cornell University Press, 1992), p.62.

(2) H.R.E. Davidson, Scandinavian Mythology (London: Hamlyn, 1982), pp.94-96; H.R.E. Davidson, The Lost Beliefs of Northern Europe (London: Routledge, 1993).

(3) Pagānu dieva Pāna saplūšana ar populāro Sātana jēdzienu ir sīki aplūkota: P. Merivale, Pan, the Goat-God (Cambridge, Mass.: Harvard  University Press, 1969).

(4) R. Emmerson, The Antichrist in the Middle Ages (Seattle: University of Washington Press, 1981), 4.nodaļa.

(5) J. Zandee, Death as an Enemy (Leiden: Brill, 1960) p.329.

(6) J.B. Russell, Lucifer: The Devil in the Middle Ages (Ithaca: Cornell University Press, 1992), p.49.

(7) Ibid., p.211.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |