SESTĀ NODAĻA

DAŽI SECINĀJUMI

6-1 Daži secinājumi

Bībeles patiesības tīkls
Viena patiesa sapratne noved pie otras, tāpat kā viena maldīga sapratne noved pie otras maldīgas interpretācijas. Ņūtona dzīves pētnieks Stīvens Snobelens secina, ka Īzaka Ņūtona trīsvienības noliegums un stingrā ticība tikai vienam Dievam bija pamatā arī velna personības noliegumam. Es jau citviet esmu rakstījis par trīsvienības maldīgumu, it īpaši grāmatā „Īstenais Kristus”. Abu ķecerību, kā šķietamo triju „personu” trīsvienības, tā arī Sātana būtnes pamatā ir atteikšanās pieņemt vienkāršo Bībeles mācību, ka visam šai pasaulē pastāvošajam ir miesiska forma. Bībele nezina citu pastāvēšanas formu. Ja Dievs patiesi ir viens Dievs, vienīgais varas avots, tad velnam gluži vienkārši šeit nav vietas, vismaz tādā veidā kā vairums ‘viņu’ saprot. Bez tam – mūsu uzskati par velnu ietekmē arī mūsu uzskatus par Dievu daudz praktiskākā veidā.

Pieņēmums, ka Dievs neļauj ciest nevainīgajiem, ir novedis pie nepieciešamības radīt domu par velna būtni, lai izskaidrotu briesmīgo mums visapkārt redzamo ciešanu un netaisnību virkni. Bet lai kā mēs to saprastu, vai censtos to saprast, fakts ir tas, ka Bībeles Dievs pieļauj nevainīgo ciešanas – kam visskaidrākais piemērs ir Viņa mīļotā  Dēla ārkārtējās garīgās un fiziskās ciešanas. Mēs Dievam esam kā skudras cilvēkam. Mēs nekad nespēsim saprast, tieši kāpēc Viņš pieļauj grēka un ļaunuma pastāvēšanu. Bet galu galā mēs ticam, ka kaut kādā veidā, kādreiz pēc Jēzus Kristus atgriešanās uz zemes Viņa Valstība uzvarēs. Tad mēs beidzot sapratīsim, tad mēs uzliksim visus punktus uz ‘i’ un saskatīsim ainavu visā tās skaistumā – un tieši tas man šķiet skaistākais no Valstības priekiem, kura es ar nepacietību ilgojos. Labā vēsts par Dievu, Viņa Dēlu un Viņa Valstību manos priekšstatos caurauž visu Bībeli; viena patiesība izriet no otras un tā joprojām.

Šim Bībeles patiesību tīklam, diemžēl, ir arī otra puse – maldīgas sapratnes tīkls. Jo tālāk tajā, jo nopietnāki ir neatbildētie jautājumi un pretrunas, kas savukārt daudzus noved pie izmisuma un vilšanās, domājot par grēka un ļaunuma problēmām. Mēs nosauksim dažas no tām:

1. Dieva iecerēto pārbaudījumu un problēmu mērķis ir mūsu garīgā attīstība. Taču ja mūsu pārbaudījumi un problēmas ir no velna, vai tad tā viņš cenšas apturēt mūsu garīgo attīstību un nepieļaut pestīšanu?   
2. Līdzīgi, tiek uzskatīts, ka Jēzus nāvē vainojams velns un daži no agrīnajiem baznīcas ‘tēviem’ apgalvoja, ka ar Kristus asinīm bija jāatpērk dvēseļu pestīšana (kaut gan Bībelē par to nav ne vārda). Taču ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu pestīšanas un piedošanas avots ir Kristus nāve; jo patiesi ar nāvi krustā Kristus iznīcināja velnu (Ebr.2:14). Kā tad velns varēja izraisīt Kristus nāvi, ja tieši tā bija nepieciešama cilvēku pestīšanai? Vēl jo vairāk, Jēzus nāve bija Dieva iecerē no paša sākuma, kas Ēdenē tika priekšvēstīta ar dzīvnieku kaušanu, lai sagādātu apģērbu Ādamam un Ievai (salīdz. ar Atkl.13:8). Dievs Jēzu „pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis” (Ap.d.2:23; Ebr.10:9; Gal.1:4). Jautājums paceļas, vai velns pilda Dieva gribu, jebšu nē? Klasiskā atbilde ir, ka nē; ka velns strādā pret Dieva gribu. Kāpēc tad jāapgalvo, ka velns vainojams Jēzus nāvē, pieprasot Viņa asinis? Jo patiesībā Jēzus nāve bija Dieva gribas un nodoma virsotne.
3. Doma par velna pieprasīto izpirkuma maksu, proti, Jēzus asinīm, radās no uzskata, ka izpirkuma maksai bija jābūt kam augstākam par vienkārša cilvēka dzīvi, tai bija jābūt dievišķai. No šejienes arī radās traģiski maldīgā doma par Jēzu kā Dievu. Šo domu virzīja Vasilijs  un Nisas Gregorijs. Augustins šo ‘grūto jautājumu’ par to, kāpēc Sātans neieredz Kristu, atrisināja, sakot, ka tas bija ‘neizbēgami’, jo Jēzus bija Dievs. Es neredzu nekādas loģiskas neizbēgamības – manuprāt, tas atspoguļo vien to, kā viens maldīgs uzskats [piem., ka Jēzus ir Pats Dievs] noved pie otra [piem., ka tādēļ Sātans neieredz Jēzu].
4. Doma [kuru izvirzīja Klements un Origens un tālāk attīstīja Miltons „Zaudētajā paradīzē”], ka Jēzus un Lucifers bija it kā brāļi, kā daļa no sākotnēji duālā kosmosa, kam raksturīga šķelšanās labajā un ļaunajā, prasīja Jēzus personīgu iepriekšpastāvēšanu – vēl viena doma, kurai nav nekāda atbalsta Bībelē. Jāatzīmē, ka persiešu duālistiskais mīts par laba un ļauna dieva pastāvēšanu arī apgalvoja, ka šie abi dievi sākotnēji bijuši dvīņu brāļi – un tas arī būs iespaidojis baznīcas ‘tēvu’ domas šajā jautājumā.
5. Ir jāatzīmē, ka daudzi pagānu mīti par dievu cīņām attēloja dievu-varoni, kas cīnās ar otru dievu un uzvar. Šī domāšanas veida iespaidā klasiskajā kristietībā ieviesās tendence domāt, ka Jēzus arī ir dievs un tādēļ ir pastāvējis laiku pirmsākumos, kad šis konflikts šķietami noticis. Vairākas reizes šajā pētījumā mums būs jāatzīmē, ka Bībelei svešā ideja par trīsvienību iespaidoja, kā arī savukārt iespaidojās no Bībelei neraksturīgās domas par sātanu kā atsevišķu būtni.
6. Pirmā gadsimta autors Plutarhs definē uzskatus par dēmoniem, kas dominēja pirmā gadsimta Vidusjūras tautu pasaulē, kā starpniekiem starp dieviem un cilvēkiem, kuri runāja ar orakulu muti un caur saviem priesteru kārtas pārstāvjiem virs zemes. Viņš saka, ka dēmoni ir sava veida cilvēku ‘nemirstīgo dvēseļu’(1) forma. Ļauno garu apsēstais vīrs geraziešu novadā „dzīvoja kapenēs” – iespējams dēļ pārliecības, ka viņš iemieso kāda mirušā dvēseli. Kad apsēstais tapa Jēzus dziedināts, tas vairs neuzturējās kapenēs. Mācība par dēmoniem un nemirstīgajām dvēselēm ir cieši saistītas; un ‘nemirstīgās dvēseles’ pilnīgi noteikti nav saistītas ar Bībeles atklāsmi. Ja lasot Jaunās Derības atsauces uz apkārtējās pasaules uzskatiem par ‘dēmoniem’, mēs secinām, ka tādēļ šie apkārtējo tautu reliģiskie uzskati ir pareizi un dēmoni / ļaunie gari patiesi pastāv, mēs pievienojamies arī ticībai par nemirstīgajām dvēselēm. Jozefs Flavijs „Jūdu karos” (1.47,82,84; 6.47) arī izseko šo saistību starp ticību dēmoniem un nemirstīgajām dvēselēm. Arī P.G. Bolts izseko šo saistību starp ebreju ticību gariem un dēmoniem (2). Zīmīgi, ka abos gadījumos, kad mācekļi veco uzskatu iespaidā noturēja Jēzu par garu, viņu personīgie šo notikumu pieraksti pārliecina par šo uzskatu maldīgumu – dzīvība var pastāvēt tikai miesiskā veidā nevis bezmiesiska gara veidolā.
7. Maldīgie uzskati par sātanu saistās ar maldīgajiem uzskatiem par elli. Ja ļaunajiem ir jācieš elles mocības, kas tad ir to mocītājs? Tieši tādēļ bija jārada doma par velnu un dēmoniem ar dakšām un trijzariem un tml. Taču Bībeles elle nav nekas cits kā kaps; un ļauno sods ir „otra nāve” (Atkl.2:11) – savukārt bibliska nāve nepārprotami ir nemaņas stāvoklis. Uzskati par elli bija Origena īpašais klupšanas akmens. Tāpēc ka viņš ticēja maldīgajai mācībai par nemirstīgo dvēseli, viņš secināja, ja Sātanam izdodas gūt mūžīgu sodu grēciniekiem, tad Sātans galu galā uzvar. Pamatojoties uz to, viņš sprieda, ka galu galā arī sātans pieredzēs pestīšanu un būs vispārēja pestīšana visiem. Bībelē tādas mācības nav – tā vietā ir reāla iespēja, ka grēku dēļ mūžīgo nākotni mēs varam nepieredzēt.
8. Man liekas, ka mēs visi intuitīvi sajūtam, cik nepilnīga ir šī pasaule. Zemapziņā mēs visi ilgojamies pēc labākas pasaules, brīvākas dzīves, bez visa tā, kas mūs tagad iegrožo. Mūsu nākotnes vīzija un cerība saistās ar šīs pasaules nepilnību apzināšanos. Ja mēs dzīvojam pārliecībā, ka patiesā problēma ir kosmiskā Sātana pastāvēšana, tad mēs ilgosimies pēc tās dienas, kad Sātans būs miris. Ja mēs dzīvojam pārliecībā, ka patiesā problēma ir cilvēku grēcīgums [mūsu pašu ieskaitot] un tas arī izraisa nāvi, tad mēs cerēsim uz pasauli, kurā vairs nebūs grēka un nāves, kurā mēs nebūsim grēcīgi un nepastāvēs grēka alga – nāve…un šī nav viena no ātri gaistošām cerībām, jo tā saskan ar Bībeles evaņģēlija vēsti par burtisku nākamās Dieva Valstības nodibināšanu virs zemes. Cits redzes viedoklis atspoguļots jūdaistu-atkritēju „Jubileju grāmatā” 19:28. Šajā fragmentā tiek atstāstīti Bībeles pieraksti par Īzākam un Jēkabam dotajiem apsolījumiem, kas ietver burtisku, fizisku, šķīstītas, no grēkiem attīrītas zemes mantojumu. Bet šie bibliskie pieraksti par Dieva Valstības virs zemes apsolījumiem ir sagrozīti apsolījumā atbrīvoties no Sātana: „Mastemas gari, kas novērsa tevi no Kunga, vairs nevaldīs pār tevi un tavu dzimumu”.

Vistraģiskākais ir tas, ka doma par visuma duālismu [laba Dieva un slikta Dieva pastāvēšanu] ir tā iesakņojusies dažu prātos, ka sātana noliegums velk līdzi arī Dieva noliegumu. Populāri kļuvuši Džona Veslija vārdi: „Nav Sātana, nav Dieva”. Tas noteikti ir pamatā daudzu tradicionālo kristiešu uzstājībai, ka ticība sātana būtnes pastāvēšanai ir būtiska pestīšanas evaņģēlija sastāvdaļa. Ja nav ļaunā, tad viņuprāt tas noliedz arī patieso Dievu. Tas viss atgādina viduslaiku domāšanu, kad sātana noliedzējus pieskaitīja ateistiem. Tas norāda uz to, cik stiprs ir maldīgo uzskatu tīkls. Dievs ir pamatos labs Dievs, kas galu galā ved mūs uz labu; un Viņa Visvarenība un pārākums nepieļauj nekādu nopietnu viņam pretstatītu spēku pastāvēšanu. Tas nav ateisms – tas ir teisms, kādam tam ir jābūt.

Dekorāciju maiņa
2006.gadā veiktā amerikāņu kristiešu aptauja [publiskota www.barna.org] uzrādīja, ka:
* 55% uzskata Sātanu drīzāk par ļaunuma simbolu nekā par reālu būtni.
* 45% jaunpievērsto kristiešu netic Sātana kā reālas būtnes eksistencei.
* 68% katoļu Sātans ir tikai simbols, tie neuzskata, ka Sātans attiektos uz reālu būtni. Jāatzīmē, ka pēdējais „Katoļu enciklopēdijas” izdevums vairs nedefinē Velnu kā „ārēji pastāvošu realitāti”, bet atsaucas uz to kā uz „psiholoģisku spēku simbolu”.

1997.gadā 114. ASV Prezbiteriešu baznīcas Ģenerālā asambleja uzdeva Teoloģijas un kultūras padomei izpētīt „velna būtnes un dēmonu jautājumu” un ziņot par šī pētījuma rezultātiem. Saskaņā ar viņu secinājumiem, Bībele nevar atbalstīt Sātana būtnes pastāvēšanu, kaut gan daži kristieši uzskata, ka šī doma atbalsta viņu pasaules uzskatu. Mūsu kontekstā ir interesanti atzīmēt šīs padomes internetā sniegto komentāru: „Kristiešu teologi ir vienmēr lauzījuši galvu par pretrunu starp apgalvojumu no vienas puses, ka viss (kas pastāv) ir Dieva radīts un no otras puses, ka „ir” un „pastāv” ļaunums. Kā var atzīt labu Dievu, kas ir visa pastāvošā radītājs, un tad runāt par ļaunuma un ļaunu būtņu pastāvēšanu?”. Tieši šī sarežģītā jautājuma pētīšana ir mūsu darba mērķis. Šķiet, ka daži jau sāk apjēgt šīs problēmas būtību.

Šo kopējo ainu apstiprina arī cits, no pirmā neatkarīgs pētījums (3). Taču baznīcas kungi nemitīgi piesauc Sātana būtni, izmantojot to kā draudu, lai piedabūtu cilvēkus maksāt desmito tiesu, nākt uz baznīcu utt. Taču tas liecina par viņu atpalicību no reālās cilvēku domāšanas par lietām. Taču es nevaru uztvert šos ciparus kā labu ziņu, ņemot vērā to, cik izplatīta kristiešu sabiedrībā ir pakļaušanās miesiskumam, bibliskajam ‘velnam’. Es redzu, ka cilvēki ir uztvēruši, cik muļķīgi ir ticēt Sātana personībai. Taču tā vietā nav nācis nekas labāks; nerunājot jau par milzīgo izaicinājumu, kas pastāv tās patiesības apziņā, ka mūsu pašu prāts ir mūsu galvenais pretinieks, mūsu Sātans un mums ir jācīnās ar to katru mīļu brīdi Dieva Gara spēkā.        

Neskatoties uz to, ka ticība velna personībai un dēmoniem iet mazumā, es esmu pārliecināts, ka tas nenozīmē, ka cilvēkiem ir skaidrība šajās lietās. Mitoloģiskie uzskati turpina dzīvot, tērpjoties citās drānās. Mūsdienīgā kultūra ar tās zinātnisko noslieci grēcīgos eņģeļus un dēmonus ir aizvietojusi ar citplanētiešiem, kas ierodas lidojošos šķīvīšos un izvaro sievietes. Tāda veida ‘zinātniskā fantastika’ ir laidusi dziļas saknes sabiedrībā un kultūrā. Un nekad iepriekš nav bijuši tik izplatīti „ienaidnieku” meklējumi citos tā vietā lai pieņemtu kā faktu to, ka vislielākais mūsu ienaidnieks ir mūsu pašu dabiskais grēcīgums. Kristieši saskata ļaunuma perēkli musulmaņos tāpat kā tas bija krusta karu laikos; tāpat kā dažādos laika posmos 20.gadsimtā kristieši to saskatīja krievos, komunistos, melnajos; tajos, kas neatzīst trīsvienību; šķirteņos; tajos, kas košļā gumiju baznīcā un tml. Šķiet, ka mēs allaž tiecamies no jauna definēt šo ārējo ‘ienaidnieku’, ‘Sātanu’, izvairoties atkal un atkal no būtiskās mums piemītošās problēmas – mums dabīgi piemītošā grēka un pašapmāna.

Mēs runājām par milzīgo duālisma ietekmi – domas par labā dieva un sliktā dieva pastāvēšanu. Ja ir Dievs, tad jābūt arī velnam; ja ir eņģeļi, tad jābūt arī dēmoniem / ļaunajiem gariem; ja ir debesis, tad jābūt arī ellei. Un mēs centāmies parādīt, ka duālisms nav Bībeles mācība, tieši pretēji. Pēdējo dažu gadu desmitu patīkamā tendence ir tā, ka daudzi kristieši tagad atzīst, ka ‘elle’ nav nekas cits kā vienkārši kaps; un ka taisno atalgojums un cerība ir Dieva mūžīgā Valstība zemes virsū, nevis došanās debesīs pēc nāves. Man šķiet, ka debesis / elle duālisma noliegumam ir jāiet vēl tālāk, ieskaitot Sātana personas noliegumu un pieņemot Dievu kā ‘visu visā’. Mūsu cilvēciskajam spriešanas veidam duālisms ir ļoti pievilcīgs; tas pieļauj vienkāršotu skatu uz dzīvi no divām pretējām pozīcijām: Mēs un Viņi, kauboji un indiāņi, varoņi un nelieši, draugi un ienaidnieki…visu laiku izvairoties no sapratnes, kas ir būtiska kristietībā, ka vislielākā cīņa, kas cilvēkam ir jāizcīna, ir cīņa sevī.

Psihologi uzskata, ka cilvēka psihei piemīt baiļu nepieciešamība, tā vēlas baidīties. Tas redzams no lielās teroru stāstu, filmu, tēlu, Stīvena Kinga romānu popularitātes; arī no masu informācijas līdzekļu sapratnes, ka to globālie patērētāji kāri uztver terorisma ziņojumu iedvestās bailes un sensācijas. Visiem pagānu domas par ‘Sātana būtnes’ priekštečiem kopīga ir bijusi baiļu un šausmu iedvešana. Patiesas kristietības mērķis ir ‘aizdzīt’ bailes ar ticību visaptverošai Dieva mīlestībai (1.Jņ.4:18). Tik daudzas pakļaušanas sistēmas ir izmantojušas bailes no sātana – lai izaudzinātu bērnus paklausībā, draudzes – priesteru pakļāvībā un tml. Sen jau būtu laiks saprast, ka Dievs tā nestrādā. „Jo bailēm ir mokas” (1.Jņ.4:18) un tieši no tām mūs paglābj patiesa Kristus krusta izpratne. Dievs nenodarbojas ar psiholoģiskām manipulācijām, viņš neizmanto bailes, lai mūs pakļautu. Kaut gan jāsaka, ka cilvēce arvien vairāk nonāk baiļu varā. Cilvēki var smieties par bailēm no Lohnesas monstra, vilkačiem, dīvainām nakts skaņām…taču mūsos mīt nepieciešamība izjust bailes, kurai šī visnotaļ izplatītā Sātana būtnes doma ir mīļa. Tādēļ ir tik grūti pārvarēt šo domu virzību. Gribētos cerēt, ka šis pētījums jums ir palīdzējis šajā ziņā. Sen jau ir pienācis laiks radikāli jaunai domāšanai par Sātanu un par mums pašiem, 21.gadsimta cilvēces traģēdijai uzšķirot arvien jaunas lappuses.

Pēdējais aicinājums
Šajā grāmatā es esmu tik daudz runājis par nepieciešamību cīnīties pret grēku mūsos, apgūt paškontroles spēju, izprast, ka mūsu lielākais personīgais sātans / pretinieks ir mūsu cilvēka daba un tās grēcīgās tieksmes. To es gribu atkārtot arī grāmatas noslēgumā. Bet līdz ar to es nevaru neizteikt brīdinājumu. Es būtu pievīlis lasītājus, ja es aicinātu jūs tikai nomākt jūsu grēcīgās tieksmes bezkaislīgā burta kalpības veidā. Es nepiederu pie K.G. Junga pielūdzējiem, taču viņš līdz ar citiem psihologiem ir pamatoti atzīmējis, ka apspiežot savas kaitīgās vēlmes, mēs varam radīt sevī „ēnu” personību, sava veida negatīvu spēku sevī, kas var brīžiem izlauzties uz āru. Kā piemēru varētu minēt augstas pašsavaldības kristieti, kura agresivitāte brīžiem izlaužas uz āru gaužām nepievilcīgā veidā, reaģējot uz kādu maznozīmīgu problēmu. Šīs apspiestās vēlmes nepazūd tāpēc vien, ka tās tiek apspiestas – tās var novest, sākot no kuņģa čūlas līdz sevis ienīšanai (4). Šī ļaunuma apspiešana indivīdā ir saistīta ar lielā pasaules ļaunuma apzināšanās noliegumu un apspiešanu; un tas ir viegli izdarāms, ja mēs to visu norakstām uz kāda pārcilvēciska Sātana rēķina. Solžeņicins par to ir daudz domājis un secinājis: „Klusējot par ļaunumu, apglabājot to tik dziļi mūsos, ka virspusē par to nekas vairs neliecina, mēs to implantējam un nāks laiks, kad tas celsies augšup tūkstoškārtīgi.” (5). Ir jābūt citai izejai, ko Neumanns sauc par „jauno ētiku”, kas izriet no šīs sapratnes. Es domāju, ka šī ‘cita izeja’ ietver sevī pilnīgu pakļāvību Kungam Jēzum Kristum kā mūsu personīgajam Kungam un Saimniekam, kristības Jēzū Kristū ar pilnu iegremdēšanos Viņā, tādu ticību un rīcību it kā mēs būtu „Kristū” un Viņa taisnība un personība tiktu pielīdzināta mums, kā Jaunajā Derībā teikts „ticība tiek pielīdzināta par taisnību”. Mūsu paš-uztvere izmainās un, pat grēkojot, mēs uztveram sevi „esam Kristū”, rīkojoties kā Viņš rīkojās un domājot kā Viņš domāja. Romiešiem 7 Pāvils runā par savu nožēlojamo neveiksmi paškontroles un grēka apspiešanas ziņā, jo grēka vara izrādījās daudz stiprāka…un Romiešiem 8 viņš izsaka pateicību Dievam par Viņa dāvāto izeju, kas mums dota „Kristū”, ka mēs tērpjamies Kristus Garā un Kunga Jēzus personībā. Un tas viss ir kontekstā ar viņa aicinājumu Romiešiem 6 izprast kristības kā personīgu pakļaušanos Kristum, „ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots [atbrīvots] no grēka…Tāpat spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojiet Dievam…Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs…no grēka atsvabināti, kalpojat taisnībai…Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība”.

Es esmu vairākkārt runājis par grēka un ļaunuma rašanās problēmu un cilvēka iekšējās cīņas pret to nepieciešamību. Lai cik svarīgi, pareizi un nepieciešami tas būtu, galvenais ir tas, ka Kungs Jēzus Kristus krustā ir iznīcinājis „velnu”, grēku, ļaunumu visos tā izpausmes veidos, guvis uzvaru pār to (Ebr.2:14-18). Viņa nāves rezultātā gūtā pestīšana nebija kāds abstrakts darījums; tā nebija teorija, bet gan reāla lieliska dzīve un uzvaru nesoša nāve, kas vainagojās ar tikpat reālu augšāmcelšanos. Tas nozīmē, ka personīgi jūs un arī es pats esam brīvi no grēka un ļaunuma varas un pat nāves. Tika pavērts ceļš reālai, daudznozīmīgai, izjustai piedošanai un mūžības cerībai mūžīgā Valstībā bez ļaunuma. Šo realitāšu priekšā valoda zaudē savu varu un nozīmi; komentāri kļūst  bezjēdzīgi. Vienīgā reakcija varētu būt ne kādas citas teorijas pieņemšana, nedz nedaudz mainīta izpratne; bet gan pateicības piepildīta dzīve.

Piezīmes       

1. See Plutarch, Oracles in Decline in D. Russell, ed., Plutarch: Selected Essays and Dialogues (Oxford: O.U.P., 1993).
2. P.G. Bolt, „Jesus, the Daimons and the Dead”, in The Unseen World, ed., A.N. Lane (Exeter: Paternoster, 1996).
3. Andrew Delbanco, The Death of Satan: How Americans have Lost the Sense of Evil (New York: Farrar, 1995).
4. Šo parādību ir aprakstījuši un analizējuši daudzi autori, kā arī koncentrācijas nometnes bijušais ieslodzītais Viktor Frankl, Man’s Search for Meaning (New York: Simon & Schuster, 1963); Erich Neumann, Depth Psychology and the New Ethic (New York: Harper Collins, 1973); Antonio Moreno, Jung, Gods and Modern Man (Notre Dame: University of Notre Dame Press, 1970) especially p.41.
5.  Alezander Solzhenitsyn, The Gulag Archipelago (New York: Monad Press, 1974), p.178.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |