4-7 Kānaāniešu teoloģijas beigas

Agrīno kānaāniešu cilšu, kas dzīvoja ebreju iziešanas no Ēģiptes laikā, reliģisko ticējumu analīze parāda, ka viens patiesais Dievs izvēlējās Sevi atklāt valodā, kas nepārprotami atsaucās uz apkārtējiem teoloģiskajiem ticējumiem. Vienu no visvarenākajiem kānaāniešu dieviem to daudzo dievību pulkā, kuras kānaānieši pielūdza, sauca ‘El’ (1). Tā Kunga, Izraēla Dieva, raksturojums, kā tas dots pirmajās piecās Bībeles grāmatās, ir gandrīz identisks ar kānaāniešu Dieva ‘Ela’ raksturojumu (2). Piemēram, ‘El’ apprecēja prostitūtu Asarti, tāpat arī Jahve apprecēja prostitūtu Izraēlu (Hoz.3:1); un viszīmīgākais ir tas, ka ‘El’ upurēja savu miesīgo dēlu (3). Zīmīgi ir arī tas, ka ‘El’ ir viens no vārdiem, ar kuriem Dievs Sevi sauc Rakstos. Arturs Gibsons norāda, ka vārdam ‘Jahve’ ir līdzība ar amoriešu dieva Ja-Vī vārdu, kā arī ar ugarītu dievu Jahanīnu (4). Tā ir nepārprotama liecība tam, ka Dievs atklāj Sevi tam laikam raksturīgajā valodā, lai ar to parādītu Savu acīmredzamo pārākumu, ka šīs citas dievības, uz kurām Viņš atsaucas, nemaz nepastāv, un Jahve ir vienīgais ‘El’. Šie dievi ar līdzīgiem vārdiem nebija nekas, salīdzinot ar patieso Jahve El.

Apkārtējo reliģiju parodēšana    
Londonas Britu muzejā glabājas vislielākais pasaules arheoloģisko izrakumu krājums, kas nāk no Izraēlas un apkārtējām tautām. Pastaiga gar šiem eksponātiem drīz vien atklāj, ka viens patiesais Izraēla Dievs atklāja Sevi reliģiskajos terminos, kuri sasaucās ar apkārtējo pagānu tautu ticības mācību dažādajām dievībām. Minēšu tikai dažus piemērus, kas to nepārprotami apliecina:

1. Bābeles ķēniņa tronim visapkārt bija lauvas; tāpat arī Salamana tronim.
2. Bābele un apkārtējās tautas pārvaldīja ķēniņ-priesteri. Dāvids, Mesija un citas Vecās Derības teoloģijas izcilās personības arī aprakstītas kā ķēniņ-priesteri, tāpat kā svētie, kas nākotnē valdīs pār visu zemi (Atkl.5:10).
3. Grieķu kultūrā reliģiskās pilsētas tika personificētas; tāpat arī Jeruzaleme.
4. Daudzas kānaāniešu reliģijas praktizēja kādas ķermeņa daļas apgraizīšanu par zīmi, ka sastāv derībā ar konkrētu dievu. Apgraizīšanas rituāls jāskata šajā kontekstā.
5. Daži no Bābeles elkiem bija apklāti ar acīm; salīdziniet to ar ķerubu aprakstiem.
6. Vecā Derība nereti apraksta Jahvi kā „visaugsto” vai „augšā debesīs”, lietojot ebreju vārdu alah. Arābu ‘Dieva’ vārds ir ‘alah’. Virspusēji varētu likties, ka viņiem ir pamats apgalvot, ka viņu reliģijas (viltus) dievs faktiski ir Vecās Derības Jahve. Šī šķietamā sakritība, ka ‘alah’ ir arābu Dieva nosaukums un šo vārdu lieto attiecībā uz Izraēla Dievu norāda uz to, ka Dievs dod mācību arābiem, ka viņiem ir jāpieņem par Dievu Izraēla Dievs; taču tajā pat laikā šī ‘sakritība’ deva tiem iespēju attaisnot viņu pašu iedomāto reliģiju, pietiekami neiedziļinoties Vecās Derības ‘alah’ lietojumā.

Elija un Elīsa
Tāda veida apkārtējo pagānu ticības elkiem un ļaunajiem gariem sagraušana ir raksturīga Vecajai Derībai. Tā, 1.Ķēniņu 18 pieraksti attēlo sacensību starp ticību Baalam, negaisa un lietus dievam, un Jahvem, Izraēla Dievam. Sacensība acīmredzami pierādīja, ka Baala kā tāda vispār nav; un visa tauta to redzēja un piesauca To Kungu: „Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!”

2.Ķēniņu 2:19 apraksta cilvēku gaušanos, ka „ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga”. Elīsa nepārmet tiem māņticību un zemes neauglības attiecināšanu uz sievu neauglību; tā vietā viņš ar Kunga vārdu padara ūdeni veselīgu un zemi auglīgu līdz šai dienai „kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši”. Parasti cilvēki būtu griezušies pie burvjiem pēc palīdzības, lai aizdzītu nešķīsto garu, kurš, pēc viņu domām, bija vainīgs nelaimē. Taču Elīsas brīnums skaidri norādīja uz to, ka ūdens ļaunums, tāpat kā tā veselīgums ir Dieva rokās un Viņam nav grūti vērst ļaunu par labu. Tas bija daudz iedarbīgāks līdzeklis pret māņticību nekā vārdisks māņticības nopēlums.

Arī spožā zvaigzne (Lūcifers)…
Jesajas 14:12-15 apraksta „spožās zvaigznes, ausekļa dēla”, Bābeles ķēniņa vēlmi pacelties augstāk par debesīm un ieņemt Jahves troni. Faktiski, tas ir citāts (5) no Ugaritu leģendas par dievu Attru (attiecīgais ebreju vārds ir latviskotajā Bībelē tulkots kā „spožā zvaigzne, ausekļa dēls” un angļu variantā – Lūcifers). Attrs vēlējās kļūt par visaugstāko dievu, un tas, apkārtējo tautu mitoloģijās, viņam arī izdevās. Jesaja citē šo leģendas daļu, bet parāda, kā Jahve to nogāzīs mirušo valstībā, visdziļākajā bedrē! Tas jo skaidri parāda, ka Bībele atsaucas uz apkārtējās pasaules leģendām un mītiem ar nolūku iedvest bijību pret Dieva varu, kas padara visus pagānu mītu elkus un dievības absolūti bezspēcīgus un tādēļ vienkārši neesošus.

Daudzi autori ir atzīmējuši, ka Jāņa evaņģēlijs un vēstules ir cauraustas ar atsaucēm uz tolaik izplatīto gnosticisma filosofiju (6), lai parādītu patiesā evaņģēlija pārākumu pār pirmā gadsimta pasaules tukšo filosofiju, kad Jānis iedvesmā rakstīja savu evaņģēliju. Tas ir Jaunās Derības analogs Jesajas 14.nodaļai.

Piezīmes

1. J.C.L. Gibson, Canaanite Myths and Legends (Edinburgh: T & T Clark, 1978).
2. J. Gray, The Legacy of Canaan (Leiden: E.J. Brill, 1957); see too F.M. Cross, Cananite Myth and Hebrew Epic (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1973).
3. To piemin Werner Keller, The Bible as History (London: Hodder & Stoughton, 1957 ed.), p.261.
4. Arthur Gibson, Biblical Semantic Logic (Cambridge: C.U.P., 1981), pp.35,137.
5. Atbilstība ir pārsteidzoša. 1929.gadā Ras Šamrā tika atrasta plāksne ar šīs mītiskās leģendas pierakstu, ieskaitot Jesajas 14 citētos vārdus. Tas ir Ugaritu teksts ar Nr. UM129. Skat C.H. Gordon, Ugaritic Manual (Rome: P.I.B., 1955).
6. Piemēram, John Carter, The Gospel of John (Birmingham: C.M.P.A.,1943). C.H. Dodd parāda, ka tādas vārdkopas Jāņa vēstulēs kā „Mēs dzīvojam gaismā”, Mēs esam Dievu atzinuši”, Mēs esam Viņā” un tml. ir gnostiķu ieviestas un Jānis iedveš, ka mēs, patiesie ticīgie atbilstam šiem izteicieniem, jo mēs esam atzinuši patieso evaņģēliju. Tādējādi Gars atsaucas uz apkārtējās pasaules nepatiesajiem apgalvojumiem un Gara spēkā atmasko šos apgalvojumus kā nepatiesus. Skat C.H. Dodd, The Johannine Epistles (London: Hodder & Stoughton, 1953).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |