5-4-1 Sātans Ījaba grāmatā: kāds no viņa draudzes locekļiem?

Ir diezgan daudz pierādījumu tam, ka Sātans varētu būt viens no Ījaba draudzes locekļiem. „Un notika kādu dienu kad Dieva dēli [ticīgie – 1.Jņ.3:1; Mt.5:9] nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā [priestera vai cita Jahves pārstāvja priekšā, iespējams, altāra priekšā, 5.Moz.19:17; Ps. 42:2], tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū”. Tā varētu būt agrīnās eklēsijas sanākšana kopā; atsevišķi ticīgie sanāk kopā speciāli, lai satiktos; mūsu maizes laušanas rituāla pirmtēls. Kad mēs nākam, braucam ar tramvaju vai vilcienu vai autobusu uz mūsu Jēzus piemiņas sapulcēm, mēs faktiski atkārtojam to, ko Dieva dēli ir darījuši kopš sen-seniem laikiem. Sātans saka, ka viņš nāk no ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu” (1:7). Ir pamats domāt kā lingvistiski, tā arī teoloģiski, ka Ījaba grāmatas notikumi risinājās agrīnos garīgās vēstures laikos ( salīdziniet ar „Jobaba” un dažu viņa draugu pieminēšanu 1.Laiku 5). Tur ir arī saistība ar 1.Mozus grāmatas pirmajām nodaļām. Mēs varētu saistīt Sātana klejojumus ar 1.Moz.4:12-14, kad Kains dēļ savas rūgtās skaudības pret savu taisno brāli kļūst par tekuli virs zemes. Tā arī Sātans varētu būt kāds cits ticīgais, kas kaut kādā ziņā bija izslēgts no draudzes, taču nāca uz ticīgo sapulcēm, lai paustu savu skaudību pret Ījabu. Atsauce uz Dieva dēlu sanākšanu kopā, lai svētītos priestera vai altāra priekšā, seko uzreiz pēc Ījaba bērnu dzīru apraksta (1:4). „Allažiņ” arī Ījabs pēc šīm dzīrēm upurēja dedzināmos upurus atbilstoši viņu skaitam (1:5); bet tad „kādu dienu” Dieva dēli nāca, lai nostātos Dieva priekšā. Varbūt mums jāsasaista šīs dienas. Vai Dieva dēli nevarētu būt Ījaba bērni? Viņi sanāk kopā dzīrot un tad atkal lai upurētu kaujamos upurus; bet starpība ir tajā, ka tad viņi atļāva arī Sātanam nākt viņu vidū. Jaunie sludinātāji, no tā jums būs mācīties!

Jāatzīmē, ka Sātans vairs ne reizes grāmatā neparādās. Patiesie Ījaba pretinieki bija viņa „draugi”; un Dieva gala vārdā viņi arī tiek nosodīti, ne ‘Sātans’. Tādēļ ir pamats saistībai starp Sātanu un Ījaba ‘draugiem’; arī viņi ceļoja un klejoja pa zemes virsu pirms nākšanas pie viņa, tāpat kā Sātans grāmatas ievadā. Un te mums ir jāpiepauzē, lai saņemtu vēl vienu mācību. Par Ījaba lielo pretinieku / Sātanu izrādījās tie, kurus viņš uzskatīja par draugiem savā eklēsijā. Tā arī mūsu pieredze mums māca, ka mūsu lielākie pārbaudījumi nāk no mūsu brāļu teiktajiem vārdiem. Nenovērtējot par zemu Ījaba fiziskās ciešanas, jāatzīst, ka viņa patiesie pretinieki izrādījās viņa brāļi. Tā vietā lai apraudātu savas fiziskās likstas, viņš apraud to, ka tie, kurus viņš ir mīlējis, ir kļuvuši viņam (pretinieki / sātani) naidīgi (19:19). Un tā tas notika arī ar Jēzu, kura tiešs prototips ir Ījabs. Atkal nemazinot Viņa fiziskās ciešanas, visskaudrākās bija noraidījuma sāpes no to puses, kuru dēļ Viņš gāja nāvē.     

Apsveriet sekojošos mājienus, ka viņa draugi faktiski arī bija tas Sātans:

1. Ir vairāki panti, kuros Ījaba teiktais skan tā it kā viņa draugi būtu atbildīgi par viņa ciešanām un vajāšanu (piem., 19:22,28); it kā viņi būtu tie, kuru dēļ viņam uzbruka visas nelaimes, kurās ievada nodaļa vaino Sātanu. Viņš  salīdzina savus viltus draugus ar Temas karavānām un Sabas ceļotāju pulkiem….(6:19). Ījabs zināja, ka viņa draugiem ir vara pār viņa ienaidniekiem (6:24). Viņi, Ījabs saka, ir vainīgi viņa nelaimēs un gatavi savus draugus pārdot par naudu (6:27). Viņi, tāpat kā Sātans, domāja, ka Ījaba garīgums ir tikai izlikšanās, ka tas ir neīsts (6:28).
2. Ījabs vairākas reizes atsaucas uz Sātana argumentiem savās atbildēs draugiem; it kā tie arī būtu Sātans, it kā viņš ļoti labi zinātu, ko viņi bija teikuši Tam Kungam. Tā piemēram, viņš saka saviem draugiem, ka tiem, kas Dievu izaicinājuši, klājas labi (12:6), ievērojot to, ka Sātans bija izteicis pieņēmumu, ka Ījabs uzstāsies pret Dievu, kad Dieva svētība tam tiks atņemta. Ījabs saka, ka tas, kas izaicina Dievu, jūtas tā, itin kā Dievs būtu ielikts viņa paša rokās; un ir grūti nesaredzēt šajos vārdos atsauci uz Sātanu, kura rokās ir nodots Ījabs. Tas izklausās tā, it kā Ījabs tiem teiktu: ‘Jūs esat tie, kas izaicinājuši Dievu, un kuru rokās Dievs mani ir nodevis; tātad faktiski jūs esat tie ļaunie, ne es’.
3. Draugu vārdi, savukārt, liek domāt, ka viņu domas sakrīt ar ievadā paustajām Sātana domām. Sātanam kremta tas, ka Dievs teica Ījabu sirdsskaidru un taisnu esam (1:8). Un Bildads līdzīgi šķiet atsaucamies uz to, runājot par Ījaba krišanu: „Ja esi šķīsts un taisns, tad tādā brīdī Viņš atkal atvērs pār tevi Savas acis” (8:6).
4. Ir pamats domāt, ka Ēlifass, draugu līderis, varētu būt tas indivīds, kurš prologā minēts kā ‘Sātans’. Dievs viņu izdala no pārējiem pašās beigās, īpaši nosodot to (42:7). Pēc vienas no viņa runām Ījabs atbild ar vārdiem, kas drīzāk adresējami viņam, ne Dievam: „Viņš mani līdz pagurumam izmocījis ar slimību, un Tu esi izputinājis visu manu iedzīvi un visu manu tuvāko draugu pulku… Viņa dusmas mani saplosījušas un padarījušas mani nīstamu (šeit Ījabs domā par Ēlifasu, ne Dievu)…kā mans pretinieks (Sātans) Viņš met ar Savām acīm bultas uz mani. Platām mutēm viņi (izbrīnītie draugi?) mani izsmej, nievās tie man sit pa maniem vaigiem; tie visi arvien sapulcējas atkal (kā ievada daļā) vienkopus pret mani” (16:7-10). Ēlifass bija temanietis, no kurienes nāca Ījaba nelaimes (6:19).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |