Sestā atkāpe: Ciešanas

PAR CIEŠANĀM
Cietējiem Evaņģēlijs patiesi ir prieka vēsts. Visiem reiz pienāk ciešanu laiks un visi ilgojas izkļūt no tā pēc iespējas ātrāk. Mierinātāji nespēj remdēt ciešanas, taču palīdzot cietējiem tie ir kā aizsargtīkla daļa ar Dievu tajā vietā. Dievs svētī tos abus un Viņa vaigs uzlūko tos. Pat ciešanu izraisītā spēku izsīkumā mūsu atlīdzība ir debesīs. „Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti”, Mateja 5. Cietēju alga ir liela debesīs tiem, kas cieš Dieva dēļ.

Tiem, kas izraisa ciešanas, būs visgrūtāk
Necilvēcīgo mocītāju stāvoklis ir daudz sliktāks par viņu upuru stāvokli, jo mokām pakļautie var izvēlēties, kā uztvert šīs mocības. Patiesi garīgs uztveres veids var vērst ļaunu apstākli no tumsas gaismā. Mēs varam arī „redzēt” Viņu, kā tas notika ar Daniēla trīs draugiem, kad nekas cits vairs nevar palīdzēt. Raugies augšup, jo Es esmu ar tevi. Jau tagad ir jābūt prieka priekšnojautai ciešanās pirms prieka un krustā pirms kroņa. Lai kādas būtu ciešanas, tās nereti tik ātri nepāriet kā mums gribētos, taču Viņš vienmēr būs mums līdzās. 
Lielas ciešanas ar Dievu
Lielās ciešanās mēs jūtamies Dieva pamesti un kādu brīdi, tāpat kā Ījabs, nespējam atmest neticību. Mēs pat varam izjust kārdinājumu noliegt Dievu. Ījabs teica: „Ja es eju uz austrumiem, tad Viņa tur nav, un, ja es eju uz rietumiem, tad es Viņu nepamanu. Ja Viņš darbojas ziemeļos, tad es Viņa nesaredzu, ja Viņš pagriežas uz dienvidiem, tad es Viņa tāpat nesaredzu”. Dieva ziņā ir noteikt, cik ilgi un stipri mums jācieš. Ja mēs pakļaujamies, Viņš ir mūsu „patvērums”, 32.psalms, kur pirms mums bija Kristus miesa. Neatsakoties no Dieva, ciešanas var gūt nozīmi, ja mēs lūkojamies uz priekšu un augšup, zinot, ka „nē” ir tikai uz brīdi, 1.Pēt.1:6-9. Mūsu ciešanu izpratne ir iespēja augt ticībā, jo Svētajos Rakstos lielie cietēji ir tie, kas nes Gara augļus, Gal.5. Mēs varam pilnveidoties ciešanās. Kristus pilnveidojās, pakļaudamies ciešanām. Nedz tumsa, nedz elles vārti nevar turēties pretī Dieva pārveidošanas spēkam, kad ļaunums pārvēršas savā pretspēkā līdzīgi ceturtajam Kristus līdziniekam uguns peklē. Rūgtums, kuru Dievs vērš dvēseles mīļumā, rada sapratni un uzlabo mūsu attiecības ar Viņu. Ja mēs kļūstam līdzīgāki Viņam mūsu attiecībās ar citiem, tas arī ir viss, ko Viņš no mums sagaida.

Vilšanās
Vilšanās aizmiglo skatu uz priekšu un mums rodas nepieciešamība pēc svaiga skata uz ticību un cerību, kas palīdzētu mums lūkoties uz priekšu un augšup, jo pretējā gadījumā cilvēka stāvoklis ir gaužām bēdīgs. Psalms 62:5: „Esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!” Tas ir vairāk kā optimisms, tā ir dzīve ar ticību, drosmi un apņēmību sagaidīt to labo, kas mums priekšā. Dievs var izmantot arī fizisku trūkumu, kā Jēkaba gadījumā, pilnveidošanās nolūkā. Viņš ir vienmēr līdzās, vērojot un palīdzot pilnveidošanās procesam, arī „nē” atbildes gadījumā.

Dievs darījis taisnus Savus ceļus Dāvida, Jāņa Kristītāja un Stefana priekšā, tāpat kā arī Jēzus Kristus priekšā. Viņu morālie spriedumi bija dziļi, līdz pat „Piedod tiem” attiecībā uz saviem mocītājiem. Mums arī būs jācieš cik spēka, augot gudrībā, saskaņā ar Viņa nolūku un vēlmi. Mūsu lēmumiem pietrūkst Dieva gudrības un, ja mēs lūdzam Dievu palīdzēt mūsu ciešanās, Viņš strādās atsevišķi ar katru no mums. Svētīts ir tas cilvēks, kuram nav jāzina atbildes uz visiem jautājumiem.

Vai tā būs vilšanās bez Dieva, vai vilšanās ar Dievu? Raksti nekad nenovērtē sāpes vai izmisumu un vilšanos pārāk zemu, jo tā ir zīme, ka mēs alkstam beigu. Jūs nespējat sekmīgi cīnīties ar Dievu, taču pazemība ilgstošu ciešanu pieņemšanā nesīs mums svētību, kā tas teikts Psalmos un Ījaba grāmatā. Mums nav dots zināt Dieva iemeslus, bet mēs nevaram riskēt, atsakoties pieņemt ciešanas. Ciešanas ir tumšs un sarežģīts ceļš, kas jāstaigā, piedodot nepiedodamam un lūdzot svētību ļaunumam. Tad mēs līdzināmies Dievam, 2.Kor.1:3-7.

Tuvojieties Dievam
Lūgšanas ir efektīvas, kad mums ir cieša saikne ar Dievu, lai kāds arī būtu to rezultāts. „Lūdziet bez mitēšanās Dievu” (1.Tes.5:17). Lūgt „bez mitēšanās” nav iespējams, tātad „bez mitēšanās” jānozīmē tādu tuvību ar Viņu, staigāšanu ar Viņu Vissvētākajā vietā, kur Viņš zina mūsu vajadzības vēl pirms mēs par tām ieminamies. Cīnīties un sasniegt šo vietu ir balva Viņam un Viņa klātbūtne liek aizmirst par ciešanām, kad mēs sajūtam, ka Viņš cieši tur mūs Savā rokā. Tad ciešanas ir kā Dieva vēstījums mums.

Dievs negarantē mierīgu nāvi vai ātru galu ciešanām, bet Viņš piedāvā veidus, kā pārvarēt apstākļus un bažas. Viņš ir nodrošinājis pēcnāves dzīvi Valstībā. Bet mēs arvien vēl saucam, ‘Kad mitēsies apspiešana?’ Viņš atbild: „Esiet pacietīgi, Es vienmēr esmu līdzās” bet „vēl ne”. Mēs nezinām, kad vēl izbeigsies, taču mūsu uzticība aug mūsu ciešanās. Ja mēs izmetam visu no galvas un paļaujamies uz Dievu, tas palīdz mums atbrīvoties no ciešanām. Tieši šī ir tā mācība, ko Dievs piedāvā mums mūsu ciešanās.

Neizmērojamas dāvanas un liela svētība nenodrošina mūs pret ciešanām. Bez Dieva nodrošinājuma no bagātībām nav nekāda labuma tieši tāpat kā tās nenes labumu ļaunajam cilvēkam. Tās nedeva labumu Salamanam, un viņš padevās ļaunumam. Bieži vien cilvēks ir traģiskas izvēles priekšā, iegūt vēlamo vai neiegūt vēlamo. Dieva tauta turpināja kurnēt par Dieva apslēptību, nesadzirdot Viņa atbildi, ka grēku nožēla atgriezīs tos pie Dieva. Viņa derība ar mums arī ietver paklausību. „Es celšu Savu lielo Vārdu atkal godā”, Ecēhiēla 36:23. Dieva noslēpumainie darbi sākās Ēdenē un vainagojās ar Pāvila vēsti pagāniem. „Dievs, bagāts būdams žēlastībā…arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu”. Šis Ef.2 atklātais noslēpums no jauna uzsver grēku nožēlošanas nepieciešamību, lai atgūtu tuvību ar Dievu.

Noregulējiet attiecības ar Dievu
Kad nākotne ir miglā tīta, Dieva vārdi iedveš cerību. Pēc pagātnes neveiksmēm Dievs neklusēja, bet atkal atjaunoja cerību, kad Viņš sūtīja Savu Dēlu. Jēzus deva atbildes. Viņš nomierināja klausītājus ar vārdiem: „Kas Mani ir redzējis, tas  ir redzējis Tēvu”. Bet vairums neņēma nopietni Viņa apgalvojumu, ka Viņš ir ķēniņš vai pestītājs. Viņš demonstrēja vadmotīvu, ka grēku piedošana ir nopietna gatavošanās Valstībai. Neviens cits nevar pareizi novērtēt manu piedošanu. To zina tikai Dievs. Ļaudis redzēja klibus staigājam un aklus redzam, bet pamatvēstījums par atkal apvienošanos ar Dievu caur grēku piedošanu tos nesasniedza. Bez cerības un bez ticības, tie visu pārprata un to liktenis bija neticība.

Šaubu māktos neiedvesmoja vārdi „Mana valstība nav no šīs pasaules” un tie nepieņēma Dieva Dēlu un sita To krustā. Dievs neiejaucās, lai to novērstu, taču šis notikums atvēra Vissvētāko vietu katram, kas staigā ar Dievu. Krusts nebija neveiksme, jo tas bruģēja ceļu citiem. Daži uzdod jautājumus un ņirgājas, piemēram, kāpēc ļauni cilvēki, grēcīgums, nabadzība un netaisnība dominē, un kāpēc Viņš nesūta Savu Dēlu? Jo tāda ir Viņa griba šobrīd.

Jēzus atjaunoja tuvību ar Dievu, kas tika sagrauta Ēdenē, parādīdams šo ceļu mums. Ja Jēzus būtu padarījis savus ienaidniekus nespēcīgus bez ciešanām, Viņš tagad nevarētu būt kopā ar mums kā mūsu pestītājs. Tas atjauno mūsu ticību, ka labais uzvarēs. Dievs mūs mīl, neieredzot mūsu ļaunos gājienus, žēlīgi piedod un līdz ar mums pārdzīvo, kad mēs ciešam labu darbu dēļ. Viņš arī dod mums norādījumus, kā celt ticīgo baznīcu kā jaunu dzīves vietu Viņam. Dievs bija un ir klāt visneticamākajās vietās. Mēs Viņu redzam Viņa baznīcas sejā. Templis vairs nav fiziska celtne, bet „Kristus miesa”. Pāvils mums atgādina: „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” Tagad nav iespējams sagraut šo dievišķo celtni. Dievs var perfekti darīt savu darbu, bet savervēdams tādus nepiemērotus darbiniekus kā mūs, Viņš māca mums ko vairāk par Sevi. Atbalstiet tos, kas mīl Jēzu; tā mēs atbalstām Jēzu, un citi redz Jēzu mūsos. Neskatoties uz mūsu nepilnību, Dievs saredz vērtību mūsos, kaut gan lai kā mēs censtos, mēs esam ļoti nepilnīgi Viņa pārstāvji.

Pievienošanās kādai grupai, kas pieturas pie kāda doktrīnu klāsta, neapmierina Dieva prasību pēc individuālas uzticēšanās Viņam. Neviena sekta to nespēj. Dievs sagaida no mums daudz vairāk mūsu grūtībās, jo grūtības var savukārt slavināt Viņu. Mēs varam būt droši, kad Viņš saka: „Es esmu šeit”. Dievu sarūgtina tas, kur mēs esam. Dievs atbalstīja Ījabu, (nevis Ēlihusu), kad Ījabs demonstrēja savu nelokāmību. Viens cilvēks ir no svara. Viena cilvēka ticība Dievam nozīmē ļoti daudz. Šī individuālā pieeja bija / ir Dieva dāvana un svētība mums.
Dieva mēraukla, ne mūsējā
Labestība bija Dieva radīšanas plānos pirms grēka, un pēc grēka Dievs ieviesa atgriešanos ar iespēju izvēlēties labu, nevis ļaunu, kam mēs varam piekrist vai nepiekrist. Dzīve patiesi šķiet sarežģīta esam. Ījabs sūrojās par netaisnību. Taču Dievs neseko Ījaba taisnības izpratnei. Ījabs varēja „atsacīt Dievam un mirt”. Nav mūsu spēkos saprast, kā Dievs mūs māca. Taisnīgums ir Dieva rokās un mūsu rezultāti ir atkarīgi no mūsu attiecībām ar Viņu. Garīgās realitātes ir lielākas par fiziskajām ciešanām, bet Dievs nav ienaidnieks šais ciešanās, jo Viņam tas ir labāk zināms.

No tumsas Jēzus atspīdēja kā spilgta gaisma pie debesīm. Taču Viņa nāve un augšāmcelšanās nedarīja galu netaisnībai. Mīlēt Dievu nozīmē arī pildīt grūto uzdevumu lūgt svētību apmelotājiem. Tas liek svētībai atgriezties atpakaļ pie mums. Dievs neatbild un neapstrīd apvainojumu netaisnībā, Ījaba 38-41. Viņš sniedza mācības stundu, kā Viņš pārvalda fizisko un morālo visumu, un kā Ījabs to nespēj. Tad Ījabam viss kļuva skaidrs un visas aizvainojuma pēdas izzuda. Paļaušanās uz Dievu, kad mums nav zināmas atbildes, galu galā attaisnos mūs un sniegs mums apmierinājumu.

Mēs nespējam saprast atbildes par mūsu ciešanām un visuma uzbūvi, un Dievs to no mums neprasa. Citā dzīvē mēs varbūt to sapratīsim, bet tagad, tā kā mums ir cita mēraukla, mēs esam iespīlēti laikā un telpā un citos noslēpumos, kas nav atklāti. Mēs nespējam paredzēt un mūsu uztvere ir izkropļota, bet mēs nevaram saukt Dievu par netaisnu. Mēs nesaprotam ļaunuma uzvaras gājienu, netaisnīgus notikumus vai to, ka netaisnais uzvar taisno un cik skumji tas viss ir. Un tā, mēs paliekam neapmierināti, taču uzticīgi Viņam.

Ābrahāma (zvaigznes) un Ījaba (visums) pārbaudījumiveicināja viņu ticību nezināmajam, un viņi patiesi staigāja Viņa pēdās. Dievs iedrošina mūs, lai mēs atspoguļotu Viņa nodomu un būtu mierā ar to, ka visu uztvert nav mūsu spēkos. Viņš mūs pārliecina: „Dieva vārds ir jums līdzās”. Ābrahāms un Ījabs zināja, ka viņi nevar zināt visu. Un šis nesaprašanas stāvoklis var likt mums pārliecināties, ka Dievs ir atbildīgs par visu. Mūsu gudrības trūkums ved mūs labāk mūsu nepilnībā pie Viņa kājām un liek teikt „ņem mani”, jo savā miesā un grēkos es esmu niecība. Pirms laika sākuma, pirms Radīšanas (kas ir tik grūti aptverama), Dievs zināja, ka mums būs nepieciešama izpirkšana. Viņa plāns neradās steigā nejauši, kad pasaulē ienāca grēks. Šis plāns jau bija mums sagatavots.

Traģēdija, tumsa un uzvara
Dieva vārdi iedrošina mūs ticēt Viņa gribai, kaut gan mēs esam liecinieki Viņa šķietamam kurlumam. Viņš ir mūs iežogojis, Ījaba 23, bet pat izteiciens Viss notiekošais ir uz labu šodien vairs nedarbojas. Dieva vārdos ierakstītās vērtības pamatojās uz dievišķo saistību, kas smēlās spēku no neredzamās pasaules nepiepildītajiem apsolījumiem. Šaubīšanās laiki palīdzēja iestāties ticībai. Mēs varam veicināt ticību tumšajos laikos un ticība patiešām zeļ un plaukst. Šausmīga nedrošība, ko stiprina pārbaudījumi, var novest pie vēl stiprākas ticības un kaut arī šī ticība aug grūtībās, tā kļūst nesatricināma. Kad Dievs šķiet esam vistālāk no mums, Viņš var būt vistuvāk, jo arī Viņam ir pazīstamas bēdas. Viņa Dēla nāves stundā iestājās vispārēja vilšanās. Pat Dievs šķita miris un nekustīgs. Bet šis Dēls augšāmcēlās. „Viņš ir augšāmcēlies”. Tā, traģēdija, tumsa un sekojošā uzvara šķiet arī ir ceļš, ja vien mēs varam sasniegt uzvaru. Viss, kas notiek, ir uz labu” ir grūtākais un garākais ceļš, bet vislabākais brīnums.

Kad „Vārds tapa miesa” Jēzus apvienoja fizisko un garīgo pasauli. Mēs arī varam būt kā Viņš, kur Viņš ir mūsos un mēs Viņā. Mēs, darīti pēc Dieva tēla un līdzības esam cēlušies vērtībā ar Viņa dāvanām. Viņš nolaidās ar dāvanām. Dievs atsaucas uz mūsu šaubām, izbailēm, vilšanos un ticību, 22. psalms, pārliecinot mūs, ka Viņš būs tur klāt un nepametīs mūs postā, kad mēs būsim kļuvuši par pīšļiem. Viņš bija ar artrīta piemeklēto Jēkabu, kas sauca pēc Dieva palīdzības visgrūtākajos pārbaudījumos.

Dievs mūs atbalsta, vēršot izmisumu par labu, bet mēs nedrīkstam Viņu ignorēt. Neviens no slavenībām nav Viņu ignorējis un arī mums ir labas vai sliktas izvēles iespējas attiecībās ar Dievu. Apslēptība nenozīmē, ka Dievs ir ienaidnieks, kuram nav nekādas daļas gar mums. Visi Dieva uzticamie kalpi tiek iedrošināti savā aprobežotajā redzes lokā, kad tie redz izkropļotu realitāti, un Dievs iedrošina tos un pastiprina to sapratni. Mēs arī salīdzinām dabīgo un pārdabisko pasauli un redzam, ka Viņš saprot un palīdz mums mūsu šaubās. Mēs neesam mazsvarīgi un mūsu sagrautie sapņi visi iekļaujas lielajā pasaules ainavā.

Vēlāk, prieka izvēle nozīmē sava veida dienas gaismu ar mierīgu rāmumu. Dievs sola mums savu atbalstu, līdz kamēr izbeidzas depresija un mēs sasniedzam dzīvei nepieciešamo. Slavenības redzēja Dieva norādi, ka viņi ir īpaši un viņi darbojās Viņa vārdā. Ar lūgšanu palīdzību nododoties Dieva rokās var vienmēr izsaukt Dievu pie diskusiju galda. Viņam viss ir iespējams atkarībā no lielākās perspektīvas. Mūsu Dieva sapratne palīdz mums izvēlēties tās iespējas, kas vērsīs mūsu ciešanas uz izveseļošanās pusi.

Fiziskā un garīgā pasaule
Mums visiem nav dots Ījabam līdzīgais ieskats pārdabiskajā. Mums ir garš  ceļš ejams, kad Dievs nesniedz momentānu atbildi. Daži miruši šausmīgā nāvē, bet tika atbrīvoti cerībā uz nāvi Jēzus vārdā. Viņi redz sava veida pārdabisku jeb garīgu vīziju. Šajās nāvēs mēs saskatām jēgu. Mēs arī varam redzēt Dieva klātbūtni ar cerību uz nākotni. Kad ir grūti izprast šo neatklātiem noslēpumiem pilno dzīvi, vienīgais ceļš ir – uz priekšu. Ja mums nav šīs cerības, tad mums nav cerības.             

Mēs saprotam, ka Dievs ir spējīgs uzvarēt ļaunumu un atjaunot debesis un zemi to sākotnējā pilnīgumā, demonstrējot Savu mīlestību un varu. Ja mēs tam neticam, tā nav neveiksme no Dieva puses, tas drīzāk nozīmē, ka mēs esam aizvirzījušies no Dieva. Un tomēr mūs aicina neatskatīties uz mūsu bezdievīgo vēsturi, vai nožēlojamo tagadni, bet redzēt pāri šīm likstām to tālo vietu, kur mēs redzēsim Dievu, vaigu vaigā, kā Ījabs teica, „ ja arī es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu”. Mūsu pieredze šajā saulē apgrūtina mums skatu uz nākotnes pasauli, jo jebkurš laimes uzplaiksnījums ir tikai rets apliecinājums tam, kam jānāk. Pilnībā mēs nevaram novērtēt nākotni, bet mēs ticam Dieva nodrošinājumam, ka tā ir vērtīgs brīnums, kas mūs sagaida. Cīņa ar ciešanām un vilšanos Rakstos tiek vienmēr aprakstīta kā „pagaidu” cīņa. Mūžīgā vieta, kurā mums jānonāk ir Radīšanas Ideāls. „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā  zeme bija zudusi”.

Ja mēs ticam Dievam, ticam, ka Viņš neklusē, tad ciešanu problēma ir atkarīga no mūsu ticības. Ticībā taisnie dzīvos. Mums ir skaidri jāapzinās, ka tur, kur ir Dievs, nav vietas bailēm. Tad dzīvojot ar pārliecību par Dievu un vienmēr lūkojoties uz Viņu, varētu nozīmēt arī dzīvi ar vilšanos, bet bez bailēm. Pretešķības varas un ciešanas var mēģināt mums uzmākties, taču mēs paliekam imūni, kad Dievs nostāda sienu mums visapkārt. Mēs necietīsim, jo esam Viņa, un Viņš ir mūsos. Raugies ārā un satraucies, raugies sevī un kļūsti nomākts, raugies augšup un tevī iemājos miers”. Tieši tā tas arī ir.

Beverley Russell 

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |