Mājas lapa
- 1-1 Dieva personība
Tā ir majestātiska un brīnišķīga Bībeles tēma, kas atklāj Dievu kā reālu personību. Un kristietības pamatmācība ir – ka Jēzus ir Dieva Dēls. Ja Dievs nav reāla personība, tad Viņam nevar būt Dēls, kas ir „Viņa būtības attēls” (Ebr.1:3). Grieķu vārda nozīme patiesībā ir „būtība”, ne personība. Ir grūti veidot personīgas, dzīvas attiecības ar ‘Dievu’, ja ‘Dievs’ ir tikai mūsu prāta jēdziens. Traģiski, bet vairumā reliģiju sastopams tieši šis nereālais, netveramais Dieva jēdziens.
Tā kā Dievs ir tik bezgalīgi lielāks par mums, ir pilnīgi saprotams, ka daudzi cilvēki atsakās ticēt nepārprotamajiem apsolījumiem, ka mēs galu galā redzēsim Dievu. Grēcīgs cilvēks nevar redzēt Dievu (2.Moz.33:20) – kaut gan tas varētu netieši norādīt uz to, ka nebūtu cilvēks grēcīgs, viņš varētu ‘redzēt’ Dievu. Izraēlam trūka ticības redzēt Dieva „seju” (Jņ.5:37). Tādu ticību dod Dieva pazīšana un ticība Viņa vārdam:
„Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mt.5:8).
„…Viņa (Dieva) kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds (Dieva vārds – Atkl.3:12) būs tiem uz pierēm” (salīdz. ar Atkl.22:3,4).
Šī brīnišķīgā cerība, ja mēs tai patiesi ticam, dziļi praktiski iespaidos mūsu dzīves:
„Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To kungu” (Ebr.12:14).
Mēs nedrīkstam zvērēt, jo „kas pie debesīm zvēr, tas zvēr pie Dieva goda krēsla un pie Tā, kas tur sēd virsū” (Mt.23:22).
„Mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir (parādījies Kristū). Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā viņš ir šķīsts” (1.Jņ.3:2,3).
Šajā dzīvē mūsu izpratne par Debesu Tēvu ir ļoti nepilnīga, bet mēs varam lūkoties uz priekšu, cauri šīs dzīves tumsībai, beidzot sastopot Viņu. Mūsu fiziskā Viņa redzēšana bez šaubām ies roku rokā ar daudz pilnīgāku Viņa garīgu aptveršanu. Tā Ījabs no absolūtiem cilvēcisko ciešanu dziļumiem varēja priecāties par pilnīgi personīgām attiecībām ar Dievu, kuras viņš pilnībā izbaudīs pēdējā dienā:
„Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs…” (Ījaba 19:26,27).
Un arī apustulis Pāvils no citas dzīves, kas bija pilna ciešanu un varmācības, sauca:
„Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā…” (1.Kor.13:12).
Vecās Derības liecības
Šo Jaunās Derības apsolījumu pamatā ir ievērojams daudzums Vecās Derības liecību par labu personīgam Dievam. Nedrīkst par zemu novērtēt nepieciešamību atkārtoti uzsvērt to, cik svarīgi ir pareizi novērtēt Dieva dabu, lai patiesi izprastu Bībelē balstītas reliģijas būtību. Vecā Derība pastāvīgi runā par Dievu kā par personu; savstarpēji personiskas attiecības ar Dievu, par kurām runā kā Vecā tā arī Jaunā Derība, piemīt tikai un vienīgi patiesajai kristiešu cerībai. Palūkosimies uz nopietniem argumentiem, kas runā par labu personīgam, ķermeniskam Dievam:
„Tad Dievs sacīja: ‘Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības’” (1.Moz.1:26). Tādējādi cilvēks ir veidots pēc Dieva tēla un līdzības, kā tas parādījies arī eņģeļos. Jēkaba vēstule 3:9 teic „cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus”. Tas, ka mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, bez šaubām nozīmē, ka mēs varam stādīties priekšā reālo tēlu, kura atspulgs mēs esam. Tātad Dievs, par kuru mēs domājam, nav kaut kāds miglains un neiedomājams tēls. Ecēhiēls redzēja Dievu uz troņa veidojuma pār ķerubiem sēžam, „tam bija cilvēka izskats” (Ecēh.1:26; 10:20); tas bija Pats Izraēla Dievs, kas sēdēja pār ķerubiem (2.Ķēn.19:15). Tam visam ir arī tīri praktiska nozīme; tā kā mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, tā izpaužas mūsu ķermeņos, mums ir jādod šis ķermenis Dievam, tieši tāpat kā cilvēkiem bija jādod monēta ar ķeizara attēlu ķeizaram (Lk.20:25). Risto Santala, komentējot 1.Moz.1:26,27 teikto, raksta: „Šeit ir divi ebreju vārdi, tselem – tēls (mūsdienu ebreju valodā - fotogrāfija) un demuth – figūra vai līdzība… šie vārdi ir ļoti konkrēti. Dievs ir persona ar noteiktu formu un apveidu” (1).
- „Viņš (Dievs) zina, kādi radījumi mēs esam” (Ps.103:14); Viņš vēlas lai mēs Viņu uztvertu kā personisku būtni, kā Tēvu, ar kuru mēs varam saprasties.
- Dieva mājokļa apraksti skaidri norāda uz to, ka Viņam ir sava mītnes vieta: „Dievs ir debesīs” (Sal.māc.5:1); „Jo Viņš skatās no Savas svētnīcas, Tas Kungs raugās no debesīm uz zemi” (Ps.102:20); „tad Tu uzklausi to debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī” (1.Ķēn.8:39). Vēl konkrētāk mēs lasām, ka Dievam ir „tronis” / „goda krēsls” (2.Laiku 9:8; Ps.11:5; Jes.6:1; 66:1). Tādu valodu grūti attiecināt uz kaut ko nenoteiktu kaut kur debesu plašumos. Kad Dievs parādās, Viņš „nonāk” lejā. Tas norāda uz Dieva atrašanos debesīs. Nav iedomājama Dieva izpausme vai parādīšanās, ja mēs neizprotam Dievu kā ķermenisku personību.
- Jesajas 45. nodaļa ir pilna ar Dieva atsaucēm uz personīgu iesaistīšanos Savas tautas dzīvē: „Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena!…Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!...Es, Tas Kungs, pats to tā esmu radījis. Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju…Manas rokas izklāja debesis…Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali!” Šis pēdējais teikums īpaši pasvītro Dieva personisko pastāvēšanu – Viņš vēlas, lai cilvēki grieztos pie Viņa, ar ticības acīm aptverot Viņa burtisko pastāvēšanu.
- Dievs mums ir atklājies kā žēlsirdīgs Dievs, kas runā uz cilvēkiem. Gan piedošana, gan uzruna var nākt tikai no saprātīgas būtnes, tās ir prāta darbības. Tā, Dāvids bija vīrs pēc Dieva sirds prāta (1.Sam.13:14), kas parāda, ka Dievam ir prāts (sirds), kuru cilvēks līdz kādai noteiktai robežai var atdarināt, kaut gan pēc dabas cilvēks nav pēc Dieva sirds prāta. Tādi panti kā: „Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma” (1.Moz.6:6) atklāj Dievu kā jūtīgu, ar apziņu apveltītu būtni. Tas palīdz mums izprast, ka mēs varam Viņu gan iepriecināt, gan apbēdināt līdzīgi kā bērni savu dabisko tēvu.
Ja Dievs nav personisks…
Ja Dievs nav reāla, personiska būtne, tad grūti ir izprast garīguma jēdzienu. Ja Dievs ir absolūti taisnīgs, bet nav materiāla būtne, tad mēs īsti nevaram aptvert, kā Viņa taisnīgums varētu izpausties cilvēkos. Kad mēs esam nonākuši pie slēdziena, ka pastāv tāda personība, ko sauc par Dievu, tad mēs varam piestrādāt pie savām rakstura īpašībām ar Viņa palīdzību un Viņa vārda iespaidā, lai savā dzīvē censtos atspoguļot Dievam raksturīgās īpašības.
Dieva mērķis ir atklāt Sevi lielā skaitā cildenu būtņu. Uz to norāda Viņa vārds – Jahve Elohim (‘Viņš, kurš atklāsies varenajos’ ir tā aptuvens tulkojums). Ticīgo balvas apraksti Dieva nākamajā Valstībā uz zemes parāda, ka tie būs taustāmas, ķermeniskas būtnes, kuras vairs nebūs pakļautas cilvēku dabas vājībām. Ījabs ilgojās pēc „pēdējās dienas”, kad notiks viņa miesas augšāmcelšanās (Ījaba 19:25-27). Ābrahāms ir viens no tiem daudziem, „kas dus zemes pīšļos” un „uzmodīsies…mūžīgai dzīvībai” (Dan.12:2), lai iemantotu mūžīgā apsolījuma zemi Kānaānu, fizisku vietu zemes virsū (1.Moz.17:8). „Gavilēt gavilēs tās svētie…lai viņi līksmo savas dusas vietās…lai atriebtos citām tautām un atmaksātu apkārtējiem” (Ps.132:16; 149:5,7). Šo pantu par būtībā burtisku, materiālu šo Ābrahāmam doto apsolījumu raksturu nepareiza izpratne no ebreju un ne-ebreju puses ir novedusi pie nepareiza uzskata par „nemirstīgu dvēseli” kā reālu cilvēciskās pastāvēšanas formu. Šai domai nav nekāda atbalsta Bībelē. Dievs ir nemirstīga, cildena būtne un Viņš strādā pie Sava nodoma, saskaņā ar kuru vīri un sievas tiks aicināti dzīvot Viņa nākamajā Valstībā uz šīs zemes, un šo vīru un sievu rakstura īpašības atspoguļos Viņa rakstura īpašības ķermeniskā formā.
Uzticīgajiem ir apsolīts, ka tie mantos Dieva dabu (2.Pēt.1:4). Mums ir apsolīta Jēzus miesai līdzīga apskaidrota miesa (Fil.3:21), un mēs zinām, ka Viņam būs fizisks ķermenis Valstībā. Tādēļ mācība par Dieva personību ir saistīta ar Valstības evaņģēliju.
Kamēr mēs skaidri neapzināmies, ka Dievs ir reāla būtne un mēs esam radīti pēc Viņa tēla un līdzības, nevar runāt par saprātīgu pielūgsmi, reliģiju vai personīgām attiecībām ar Dievu. Tagad mums ir pēc iespējas jāattīsta mūsu prāta spējas, lai mēs spētu pilnīgi līdzināties Viņam Dieva Valstībā. Tātad mums ir daudz vairāk jēgas un mierinājuma jāsmeļas no pantiem, kas runā par Dievu kā par mīlošu Tēvu, kas pārmāca mūs tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu (5.Moz.8:5). Kristus ciešanu kontekstā mēs lasām, ka „Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām” (Jes.53:10); „kaut gan savās bailēs…es brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi…un mana brēkšana nāca Viņa ausīs” (Ps.18:7). Dieva apsolījums Dāvidam par sēklu, kas būs Dieva Dēls bija par iemeslu brīnumainajai cilvēka piedzimšanai patiesi pēc sava tēva tēla un līdzības.
Pareiza Dieva izpratne ir līdzīga atslēgai, kas paver ieskatu daudzu citu Bībeles mācību būtiskajās jomās. Bet tāpat kā vieni meli ved pie otriem meliem, tā arī maldīgais Dieva jēdziens slēpj Rakstu sniegto patiesību. Ja jūs šī nodaļa ir pārliecinājusi, vai vismaz daļēji pārliecinājusi, tad jautājums paceļas: ‘Vai jūs patiesi pazīstat Dievu?’ Nākošajās nodaļās mēs turpināsim pētīt Bībeles mācību par Viņu.
Viens un vienīgs Dievs
Bībelē vairākkārtīgi tiek uzsvērta doma par viendievību, ka Jahve, Izraēla Dievs, „Tēvs” ir viens un vienīgs Dievs: „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs” (5.Moz.6:4). Viņš apliecina: „Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs” (Jes.43:10). Viņa Dēla piedzimšana un pagodināšana, lai cik augstā stilā par to tiek runāts, nav saistāma ar cita Dieva veidošanu. Ja Jēzus zināja par trīsvienību, tad ir dīvaini, ka viņš nelabo cilvēku, kurš saka: „Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien” (Mk.12:32). Raksti prezentē ebreju rakstu mācītāju – acīmredzamu monoteistu, kas pilnībā piekrīt Kunga Jēzus uzskatam par vienu vienīgu Dievu. Kungs Jēzus neapšaubāmi pieturējās pie Vecās Derības stingrā monoteisma. Kad Jēzus runā par Savu Tēvu kā „vienīgo Dievu” (Jņ.5:44), Viņš acīmredzami atsaucas uz klasisko monoteisma formulējumu 5.Moz.6:4 – ka Jahve ir vienīgais Kungs. Un tas pats sakāms arī par Jaunās Derības iedvesmotajiem rakstītājiem. Jēkabs saka ebrejiem par viņu ticību vienam Dievam: „Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi” (Jēkaba 2:19). Viņš necenšas labot to monoteismu. Kādēļ, ja šis jautājums bija tik būtisks un acīmredzams? Mozus runāja par nākamo Mesiju kā par „pravieti, kāds es esmu…no tava vidus, no taviem brāļiem” (5.Moz.18:15) – un kā Pēteris, tā arī Stefans attiecina to uz Kungu Jēzu (Ap.d.3:22; 7:37). Nedz viņi, nedz Mozus nebūtu lietojuši tādu valodu, ja viņi uzskatītu, ka Mesija ir Pats Dievs. Dāvids (Ps.110:1) sauc šo nākamo Mesiju adoni, Kungs, nevis adonai, Dievs Kungs. Ja Dāvids uzskatītu, ka Mesija ir Dievs, tad kāpēc gan tāda vārdu izvēle? Un ja Dāvids nedomāja, ka Jēzus ir Dievs – kāpēc mums tas būtu jādara? Un Jaunā Derība kādas 33 reizes atsaucas uz 110.psalmu kā pierādījumu tam, ka Vecā Derība pravietojusi par Jēzu! Kādēļ iedvesmotie rakstītāji „nelaboja” Dāvidu, ja jau viņš tā kļūdījās, runādams par Mesijas dabu? Starp citu, es esmu atzīmējis dažus trīsvienības piekritēju komentārus (piem., no Bulindžera „Bībeles pavadonis”), kas vieglprātīgi apgalvo, ka Dāvids lieto ebreju vārdu adonai, runājot par „Kungu” Ps.110:1, tādējādi liekot domāt, ka Mesija būs „Dievs Kungs”. Bet Dāvids to nedara. Tas tikai atklāj trīsvienības piekritēju intelektuālo neprātu. Gluži vienkārši, kā tas var būt, ka Dieva iedvesmā rakstošie skaidri un gaiši nenorādīja, ka Kungs Jēzus ir Pats Dievs? Un kādēļ faktiski tie uzsver tieši pretējo – atcerieties, kā Pēteris sludina par „Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis” (Ap.d.2:22). Un kāpēc Pāvils, runājot par Jēzu jau pēc augšāmcelšanās, saka „cilvēks Kristus Jēzus” (1.Tim.2:5; Rom.5:15)? Kādēļ Jēzus dzimšanas pieraksti uzsver Marijas cilvēcību un runā par Kunga ieņemšanu vienkāršiem vārdiem, neliekot nekādā veidā manīt, ka sievietē, kurai bija jākļūst par Dievmāti, būtu iemiesojusies kāda iepriekš pastāvējusī būtne?
Piezīmes
- Risto Santala, The Messiah in the Old Testament in the Light of Rabbinical Writings (Kukkila, Finland: BGS, 1992), p.63.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
