Mājas lapa
Ebreji savās sarunās logosu parasti minēja kā personu – bet tie nekad nepielaida domu, ka Dievam līdzās varētu būt kāds cits dievs vai kāds līdzīgs Viņam. Viens no sīkākajiem logosatēmas pārskatiem rezumē: „Ir maldīgi saskatīt tādās personifikācijās tuvošanos peronalizācijai. Dieva vārds ne Bībēlē, nedz arī papildus kanoniskajā ebreju literatūrā nav personīgs pārstāvis” (1). Tas bija jūdaisma atkritējs Filons, kas sāka runāt par logos kā par „otru Dievu, kas ir viņa logos…Dieva pirmdzimtais, logos” (2). Un tieši šī interpretācija acīmredzot bija tā, kas nāca kā saukta kristiešu acīs, kuri izmisīgi meklēja attaisnojumu savai dievišķā Jēzus idejai; taču šāds attaisnojums nav atrodams Dieva vārdā. Visām runām par „otro Dievu” nav nekāda pamatojuma Bībelē.
Taču, kamēr zināmā mērā logos bija personificēts Dieva vārds, plāns, nodoms, tas tapa miesa / konkrēta realitāte Jēzus personā. Tas, ka Dievs ir radījis un pabeidzis materiālās pasaules radīšanu ar Savu vārdu, ir acīmredzama Vecās Derības mācība (Jes.55:11). Uz to laiku, kad Jānis rakstīja savu evaņģēliju [nedaudz vēlāk par citiem], tā doma, ka ticīgie ir jauna radība Kristū, jau bija izveidojusies agrīnajā eklēsijā (2.Kor.5:17 utt.). „Caur viņu” ir nereti sastopama vārdkopa Jāņa evaņģēlijā. Tā nepārprotami apraksta kā caur Kunga Jēzus evaņģēliju top jauni vīri un sievas; to dzīves gūst jaunu jēgu. Šī vārdkopa oriģināla tekstā ir saistīta ar vārdiem „kļūt [pārtapt] par Dieva bērniem” (1:12), jo žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu (1:17). Tādējādi „viss” attiecas uz visām jaunās radības lietām – arī Pāvils tieši tāpat lieto šo vārdu (Ef.1:10,22; 4:10; Kol.1:16-20). Gluži vienkārši mēs visi, visa mūsu garīguma pieredze, viss ir nācis caur Dieva apsolījuma vārdu un tā piepildījumu Kristū. Tas parāda Ābrahāmam doto solījumu fundamentālo būtību. „Caur Viņu viss radies!”
Lai minam vēl citus Jāņa evaņģēlija pantus, kas saistīti ar rašanos, pārtapšanu jaunā kvalitātē:
4:14 „Ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā [ticīgajā] par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai”
5:9,14 „Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels”
10:16 ticīgie būs [kļūs] viens ganāms pulks
12:36 „ka jūs topat par gaismas bērniem”
15:8 „ka jūs…topat par maniem mācekļiem
16:20 „Jūsu skumjas tiks vērstas priekā”
„Bez Viņa nekas nav radies” (Jņ.1:3) ir vārdkopa, kuru Kungs Jēzus atkārto Jņ.15:5, kur Viņš saka: „bez Manis” jūs nevarat nest garīgos augļus. Tādējādi, Jņ.1:3 „viss”, kas radies, attiecas uz visām tām jaunās dzīves lietām, kuras tapa un smēlās spēku Kristū. Šajā ziņā Jēzu var saukt par „jaunās radības” radītāju (2.Kor.5:17). Taču praksē tas ir evaņģēlija vārds, Jēzus vēsts, kas to rada tajos, kas dzird un atsaucas uz šo vēsti. Mēs esam atdzimuši no neiznīcīgās seklas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda (1.Pēt.1:23). Šajā aizraujošajā, šokējošajā analoģijā evaņģēlija „vārds”, vārds, kas tapa miesa Jēzus personībā, tiek pielīdzināts Dieva sēklai vai spermai. Viņš mūs ir no jauna „dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji” (Jēkaba 1:18). Dieva vārdā, visā, kas tajā atklājas Kunga Jēzus personībā, mēs sastopamies vaigu vaigā ar kategorisku aicinājumu visās lietās, kas mums par Viņu ir zināmas, līdzināties Viņam. Šajā Dieva vārda iezīmē, kāds tas atklājas Bībeles pierakstos un tādējādi arī Viņa Dēlā, mums ir dots absolūts radošs spēks, dinamisms, kas ir tik ārkārtīgi nepieciešams cilvēcei, lai pārveidotu mūsu citādi bezveidīgās, haotiskās dzīves. Un ļoti daudzu cilvēku dzīvēs „caur Viņu viss ir radies”.
Tāpat ka Kungs Jēzus tika sūtīts pasaulē, tā arī mēs. Mēs, protams, personīgi ‘iepriekš nepastāvējām’; un tādēļ mēs to nevaram secināt arī par Viņu tikai tā iemesla dēļ, ka Tēvs Viņu ir sūtījis. „Sūtīt” Rakstos attiecas uz uzdevumu sludināt Dieva vārdu (Jes.48:16; Jer.7:25; Ecēh.3:4,5; Cah.2:8-11). Tā, Dievs Rakstos bieži sūta sludināt Savus praviešus. Mums arī ir jāļauj Dievam sevi sūtīt sludināšanas nolūkā, kā Viņš sūtīja mūsu Kungu, lai arī mūsos evaņģēlija vārds taptu miesa, kā tas tapa Viņā. Jo tāpat kā Viņš mēs personīgi esam tā vēsts, kuru mēs sludinām. Dieva vārds / evaņģēlijs ir kā sēkla (1.Pēt.1:23) un mūsu, ticīgo, pārbaudes laiks beidzas līdzīgi sēklai, kas krīt zemē un tad augšāmceļas, lai saņemtu miesu un mūžībā izaugtu kā tā unikālā personība, kura attīstās šobrīd (1.Kor.15:38). Kungs sauc par labo sēklu kā Dieva vārdu (Lk.8:11), tā arī „Valstības bērnus” (Mt.13:38). Tas nozīmē, ka evaņģēlija vārds top miesa arī mūsos, kā tas tapa miesa mūsu Kungā. Tādēļ evaņģēlija vārds nav vienīgi sausi teorētiski ierosinājumi; tas rada dzīvi un personību. Mēs mainīsimies; ne tikai fiziski, katrs no mums saņems savu paša unikālo ‘miesu’, Pāvila vārdiem runājot. Pastāvēs mūžīga nepārtrauktība starp mums, kas mēs topam tagad, un mums, augot mūžībā. Tas ir brīnumainais evaņģēlija vārda spēks; jo tas ir sēkla, kas pārveido jūsu un manu būtību sēklā, kas augšāmcelsies lielām lietām Dieva nākamajā Valstībā. Visā tajā Kungs bija un ir mūsu paraugs, kam līdzināties. „Caur Viņu viss ir radies”.
Piezīmes
- G.F. Moore, Judaism in the First Centuries of the Christian Era (Cambridge: Harvard University Press, 1927), vol.1, p.415.
- References in James Dunn, Christology in the Making (Philadelphia: Westminster Press, 1980), p.221.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
