Mājas lapa
Pielikums: daži sagrozīti Raksti
1 Ievads
Es nevaru atturēties no komentāriem par trinitāriešu intelektuālo neprātu. Kad es atkal un atkal lūdzu tiem sniegt pierādījumus apgalvojumam, ka „Jēzus ir Dievs”, atbilde skan: „Bībele Viņu sauc par ‘Dieva Dēlu’, ‘Kungu’, ‘Cilvēka Dēlu’ – nu, protams, ka Viņš ir Dievs. Bībele to saka!” Mana māte mani mēdza dēvēt par neapķērīgu, varbūt, ka es tāds patiesi esmu. Bet diemžēl es neredzu, kādēļ šie Jēzus apzīmējumi padara Viņu par Dievu. Šie apzīmējumi ir bijuši pietiekami nopietni studēti. Neapgāžami ir pierādījumi tam, ka tie ir tikuši lietoti pirms Jaunās Derības laikiem un attiecināti uz cilvēkiem (1). Pirmajā gadsimtā īpašības vārds theios nenozīmēja neko vairāk par ‘iedvesmots’. Turklāt, visi šie termini tika lietoti tai laikā, kad Jēzus bija starp ebrejiem – kas bija pārliecināti monoteisti, kas nebija noskaņoti iztēloties kādu citu būtni blakus Jahvem, kas būtu ‘Dievs’ trinitāriešu izpratnē. Un tā, škiet, ka daudzu kristiešu prātos Trīsvienība pastāv kā pieņēmums nevis kā pamatota izpratne un ticība. Nepamatotu pieņēmumu klātbūtnei mūsu dzīvēs un sirdīs, kā arī sabiedrībās, ir jābūt kā starptautisku briesmu signālam. Kādēļ šajā laikā, kuram raksturīgi drosmīgi pārbaudījumi, dedzīga gatavība apgāzt iestāvējušās paradigmas, gandrīz absolūti visa pārvērtēšana, rūpīgi pētījumi, tradīciju graušana, nežēlīga pieņēmumu izvērtēšana…kamdēļ trīsvienības ideja ir un paliek par neizpētītu pieņēmumu? Iespējams, tas ir tāpēc, ka tas ir liels izaicinājums cilvēkam ticēt Bībeles aprakstam par patiesu cilvēku Jēzu. Jāatzīst, ka jebkuram Bībeles lasītājam ir grūti apvienot Bībeles pantus, kuri runā par ‘dievišķo’ Dieva Dēlu, Viņa dievišķajiem apzīmējumiem un tml. ar tiem pantiem, kas runā par Viņa cilvēciskumu. Sekojošā pārprasto Bībeles pantu apspriešana ir mēģinājums panākt tieši šo apvienošanu, dot it kā atslēgu, kas atvērtu katru šo atsauču radīto slēdzeni. Taču piepūle, ko pieprasa šī interpretācija, manuprāt, ir bijusi Dieva, kura vārdu mēs apspriežam, iecere. Dieva nodoms ir bijis likt mums domāt par Jēzu, pārspriežot Viņa identitātes un dabas jautājumu, lai mēs Viņu labāk izprastu, un tādēļ jo dedzīgāk mīlētu Viņu un kalpotu Viņam. Iespējams, tāpēc tik maz ir pierakstu par Jēzu – visas Jēzus runas un darbības, kas aprakstītas evaņģēlijos, aizņemtu tikai apmēram kādas trīs nedēļas reāla laika. Pārējā Viņa dzīve, vārdi un darbība mums ir jāiztēlojas pašiem uz tā pamata, ko mēs par Viņu zinām. Viņš grib, lai mēs domātu, kā Viņš to sagaidīja arī no saviem mācekļiem: „Ko jūs sakāt Mani esam?” (Mk.8:29). Iespējams, tāpēc vismaz Marka evaņģēlija tēma ir, ka Jēzus nevēlas tiešā tekstā teikt cilvēkiem, ka Viņš ir Mesija. Par Sevi pašu Viņš gandrīz nemaz neizsakās tieši – piem., Viņš nekad nav teicis, ka dzimis no jaunavas, kā arī to, ka Viņš dzimis Bētlemē, kā to paredz Mihas 5:1. Viņš neatspēkoja ļaužu pieņēmumu, ka Viņš dzimis Nācaretē (Jņ.7:42). Faktiski varētu būt, ka bez šīs cīņas pēc sapratnes mūsu sirdīs nevienam no mums nav dots veidot patiesas attiecības ar Jēzu. Bez šīs piepūles nākt pie patstāvīga secinājuma mēs paliksim ar sadomātu Jēzu, ‘Jēzu’, ko mēs mantojam no cilvēkiem, baznīcām, teologiem, no mūsu pašu nepārbaudītiem pieņēmumiem…nevis ar īsteno Kristu.
Atkārtoti tulkojumi un faktiskā Bībeles teksta sagrozīšana vienmēr parāda tikai to, ka autors izmisīgi vēlas pierādīt savu taisnību, nevis sekot Dieva vārda patiesībai. Augustīns (Homilies on John 105.17) šādi sagroza Jņ.17:3: „Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi un Jēzu Kristu, kuru tu esi sūtījis, kā vienīgo patieso Dievu”. Grieķu valodas teksts, lai kā to lasītu, neatbilst šim tulkojumam. Tā ir Augustīna interpretācija, taču viņš tīšuprāt liek domāt, ka šī interpretācija ir faktiski oriģinālais teksts. Citi baznīcas tēvi, kā piemēram Ambrosijs, sekoja viņa pēdās (2). Šis incidents jau pats par sevi norāda uz godīguma trūkumu, kas bija nepieciešams, lai iespiestu Trīsvienības mācību Bībelē. Tās tur vienkārši nav, un ja tā tur būtu, tad nebūtu nekādas vajadzības pilnīgā izmisumā ķerties pie teksta sagrozīšanas. Un tas pats ir vērojams arī dažos Bībeles teksta tulkojumos mūsdienās, kad trinitāriešu interpretācija tiek pasniegta kā patiesais Rakstu teksts. Es esmu ievērojis, ka pēdējā laikā arvien lielāks skaits teologu un vadošo kristiešu ir izteikuši šaubas par Trīsvienību. Un ja jūs meklējat vēsturē, tad skepticisms šajā ziņā ir bijis atrodams daudzu vadošo kristiešu domātāju rakstos. Turklāt, jāpiezīmē, ka trinitārieši aizvien biežāk atzīst, ka viņu minētie standarta argumenti nav pārliecinoši. Agrāk Trīsvienības piekritēji mēdza citēt 1.Moz.1:26, pamatojot savus uzskatus. Taču tagad tiek plaši atzīts, ka daži ebreju vārdi, kas lietoti daudzskaitļa formā, attiecas uz vienu vienību – piem., panim, kas nozīmē „seja”. Arī elohim gandrīz vienmēr attiecināms uz vienu pēc gramatiskā konteksta. Tā, „Kristieši ir tradicionāli uzskatījuši, ka šis pants [pierāda] Trīsvienību. Tagad tiek vispārēji atzīts, ka tas to nav nozīmējis oriģināla rakstītājam” (3). Arī piezīme angļu jaunās starptautiskās versijas (NIV) izdevumā vēsta, ka šis pants attiecas uz eņģeļiem: „Dievs runā kā Kungs-Radītājs, paziņodams Savam debesu galmam par Sava darba nobeiguma cēlienu”.
Piezīmes
- See W.Bousset, Kyrios Christos (Nashville: Abingdon, 1970); Oscar Cullmann, The Christology of the New Testament (London: S.C.M., 1965) un daudzi citi.
- See H.A.W. Meyer, Commentary on John (New York: Funk & Wagnalls, 1884), p.462.
- G.J.Wenham, Genesis 1-15 (Waco, TX: Word Books, 1997), p.27.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
