Mājas lapa
1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis
Mēs redzējām, ka dzīvnieku upuri nevarēja pilnībā pārstāvēt grēcīgos cilvēkus. Jēzus bija mūsu pārstāvis, tāpēc ka Viņš visās lietās bija brāļiem līdzīgs (Ebr.2:17). Jēzus „baudījis nāvi par visiem” (Ebr.2:9). Kad mēs apgrēkojamies – piem., kad mēs esam dusmīgi – Dievs var mums piedot, ja mēs esam „Kristū” (Ef.4:32). Tas ir tādēļ, ka Dievs var mūs salīdzināt ar Kristu, cilvēku, kas līdzīgi mums tapa grēka kārdināts – piem., varēja saskaisties – bet, kurš pārvarēja visus kārdinājumus. Tādēļ Dievs var mums piedot mūsu grēku – dusmas – jo mēs esam Kristū, tērpti Viņa taisnībā. Tā kā Kristus ir mūsu pārstāvis, Viņš, tādējādi, ir tas veids, kādā Dievs var parādīt mums Savu žēlastību, tajā pat laikā neatkāpjoties no Saviem taisnajiem principiem.
Ja Jēzus būtu Dievs, nevis cilvēku dabas pārstāvis, Viņš nespētu mūs pārstāvēt. Šis ir vēl viens piemērs, kas rāda, kā viena maldīga ideja noved pie otras. Teologi ir izdomājuši daudz sarežģītu veidu, kas izskaidrotu Kristus nāvi. Maldu ceļus ejošā kristietība sludina, ka cilvēku grēki ir nostādījuši Viņu parādnieka stāvoklī Dieva priekšā un Viņš to pats nevarējis atmaksāt. Tad Kristus izpirka katra ticīgā parādu ar savām krustā izlietajām asinīm. Daudzi evaņģēliskās baznīcas priesteri to ir skaidrojuši sekojoši: „Mēs visi it kā bijām nostādīti pie sienas, lai velns mūs nošautu. Tad ieskrēja Jēzus; velns nošāva viņu mūsu vietā un tā mēs tagad esam brīvi.”
Šīm komplicētajām teorijām nav Bībeles atbalsta. Kaut vai acīmredzamā pretruna, ja Kristus nomira mūsu vietā, tad mums nebūtu jāmirst. Bet tā kā mums ir cilvēku daba, mēs tomēr mirstam; pestīšana no grēka un nāves atklāsies pilnībā tiesas dienā (kad mums tiks piešķirta nemirstība). Mēs to nesaņēmām Kristus nāves laikā. Kristus nāve iznīcināja velnu (Ebr.2:14), nevis velns iznīcināja Viņu.
Bībele māca, ka pestīšana ir iespējama caur Kristus nāvi UN augšāmcelšanos, nevis tikai caur nāvi. „Kristus par mums miris” vienreiz. Saskaņā ar aizvietošanas teoriju, Viņam būtu bijis jāmirst par ikkatru no mums. Ja Kristus būtu miris mūsu vietā, tad būtu bijis lietots grieķu vārds anti. Taču tas netiek lietots nevienā no pantiem, kur teikts, ka Kristus miris par mums.
Ja Kristus atmaksāja parādu ar savām asinīm, tad mūsu pestīšana mums būtu jāsagaida kā kaut kas, kas mums pienākas. Ja mēs saprotam Kristus upuri kā parāda atmaksu, tad tiek zaudēta jēga Bībeles vārdiem par pestīšanu kā Dieva žēlastības un piedošanas dāvanu. No tā arī varētu secināt, ka dusmīgais Dievs nomierinājās, redzot Jēzus asinis. Taču kad mēs nožēlojam grēkus, Dievs redz Savu Dēlu kā mūsu pārstāvi, kuram mēs cenšamies līdzināties, nevis mūs turamies pie Kristus asinīm kā pie talismana. Ir daudz baznīcas dziesmu, kas pauž maldīgas idejas šai jomā. Ļoti daudz ir maldīgu ideju, kas iedarbojas uz cilvēka prātu tieši caur mūziku. Ir jāuzmanās, lai izslēgtu šādu smadzeņu skalošanas veidu.
Skumji, ka šie vienkāršie vārdi „Kristus par mums miris” (Rom.5:8) tik aplami tiek tulkoti, ka Kristus ir miris mūsu vietā. Pastāv virkne saistību starp Rom.5 un 1.Kor.15 (piem.12.p. = 1.Kor.15:21; 17.p. = 1.Kor.15:22). „Kristus par mums miris” saskan ar „Kristus ir miris par mūsu grēkiem” (1.Kor.15:3). Viņa nāvei bija jāpaver ceļš, lai mēs varētu gūt piedošanu par mūsu grēkiem; tieši šajā ziņā ir teikts, ka „Kristus par mums miris”. Vārds „par” nenozīmē „ (kāda) vietā”; Kristus ir miris „par” (dēļ) mūsu grēkiem” nevis to „vietā”. Tādēļ arī Kristus var mūs aizstāvēt (Ebr.7:25), jeb iestāties par mums, nevis mūsu vietā. Tāpat „par” arī Ebr.10:12 un Gal.1:4 nenozīmē „ (kāda) vietā”. Ja Kristus būtu miris mūsu vietā, tad mums nevajadzētu nest Viņa krustu, kā Viņš lūdz mūs to darīt. Un tad nebūtu jēgas kristīties Viņa nāvē un augšāmcelšanā, no brīvas gribas identificējoties ar Viņu kā mūsu uzvarām vainagoto pārstāvi. Izpratne par Viņu kā mūsu pārstāvi liek mums kristīties Viņa nāvē un augšāmcelšanā, līdz ar Viņu nesot krustu dzīves laikā un reāli piedzīvot augšāmcelšanos līdz ar Viņu. Viņa augšāmcelšanās ir mūsu augšāmcelšanās; mums ir dota šī cerība tādēļ, ka mēs esam Kristū, kas tika augšāmcelts (1.Pēt.1:3). Kungs Jēzus dzīvoja un mira, būdams mūsu dabas ar visu tās ietiepību, lai būtu mums tuvāks un lai mēs spētu identificēties ar Viņu. Novērtējot šīs mācības nozīmi, mēs dodam Viņam iespēju saredzēt Viņa dvēseles ciešanu rezultātu un gūt gandarījumu. Tas viss ir atspoguļots nelielajā miniatūrā par kurlmēmo, kad Kungs „spļāva un aizskāra viņa mēli”, kuras saite bija jāatraisa, līdz ar to parādot, ka Viņš spēj pilnībā identificēties ar cilvēka stāvokli un vērst to par labu.
Ir jāatzīmē, ka ir arī citi, kas neatbalsta šo ‘aizvietošanas’ teoriju. Džons A.T. Robinsons, kādreizējais Vuličas bīskaps, rakstīja: „Jaunās Derības rakstītāji nekad nesaka, ka Dievs soda Kristu. Kristus ir mūsu pārstāvis, nevis mūsu aizvietotājs; Viņa darbs vienmēr ir mūsu vārdā (hyper) nevis mūsu vietā (anti); Viņš nomira grēkam, nevis lai mums nebūtu jāmirst (kā mūsu aizvietotājs), bet tieši tāpēc, lai mēs varētu mirt grēkam (kā mūsu pārstāvis)” (Wrestling with Romans (London: S.C.M., 1979), p.48). Skat arī Dorothee Soelle, Christ the Representative (London: S.C.M., 1967).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
