Vecās Derības pravietojumi par Jēzu

1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu

Iepriekšējās nodaļas skaidroja, ka cilvēku pestīšanas mērķis Dieva prātā bija visnotaļ saistīts ar Jēzu. Dieva apsolījumi Ievai, Ābrahāmam un Dāvidam visi bija vērsti uz Jēzu kā viņu īsto pēcnācēju. Patiesībā visa Vecā Derība norāda uz un pravieto par Kristu. Mozus bauslība, kas Izraēlam bija jātur pirms Kristus laika, nemitīgi norādīja nākamībā uz Jēzu: „Bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti” (Gal.3:24). Tā, Pashā svētku laikā bija jānokauj nevainojams jērs (2.Moz.12:3-6); tas bija Jēzus upura simbols, „Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ.1:29; 1.Kor.5:7). Visu upurējamo dzīvnieku nevainojamai kondīcijai bija jānorāda uz Jēzus nevainojamajām rakstura īpašībām (2.Moz.12:5 salīdz. ar 1.Pēt.1:19).

Vecās Derības psalmos un praviešu rakstos ir sastopami neskaitāmi pravietojumi par to, kāds būs Mesija. Un it īpašs uzsvars tiek likts uz viņa nāves aprakstu. Jūdaisma atteikšanās pieņemt domu par Mesiju, kuram jāmirst, skaidrojama tikai ar nevērīgu attieksmi pret šiem pravietojumiem, dažus no tiem mēs piedāvājam (skat zemāk doto tabulu).

Vecās Derības pravietojumi	To piepildījums Kristū
„Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?	Tieši šos vārdus Jēzus teica krustā (Mt.27:46).
„Es esmu…cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: ‘Lai nu viņš pārmet to Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj” (Ps.22:6-8).	Izraēls nicināja Jēzu un apsmēja to (Lk.23:35; 8:53); tie kratīja galvas (Mt.27:39) un teica šos vārdus, kad viņš karājās krustā (Mt.27:43).
„Mana mēle līp pie manām aukslējām…manas rokas un kājas ir caururbtas” (Ps.22:16,17).	Tas piepildījās, Jēzum izjūtot slāpes krustā (Jņ.19:28). Roku un kāju caururbšana attiecas uz pienaglošanu pie krusta.
„Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus” (Ps.22:19).	Precīzs šī pravietojuma piepildījums lasāms Mt.27:35.

Atzīmējiet sev, ka Ebr.2:12 citē Ps.22:23 kā attiecošos uz Jēzu.

„Es esmu kļuvis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem. Jo dedzība Tava nama labad mani ir ēdusi” (Ps.69:9,10).	Tas precīzi atspoguļo Kristus atsvešinātības jūtas no brāļiem ebrejiem un no paša ģimenes (Jņ.7:3-5; Mt.12:47-49). Tas citēts Jņ.2:17.
„Viņi man deva ēst žulti, un, kad es biju izslāpis, viņi mani dzirdināja ar etiķi” (Ps.69:22).	Tas notika, kad Kristus bija krustā (Mt.27:34).

Visa Jesajas grāmatas 53. nodaļa ir pārsteidzoši precīzs pravietojums par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, katrs pants pieredz savu piepildījumu. Tiks doti tikai divi piemēri.

„Kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti” (Jes53:7).	Savas notiesāšanas laikā Kristus, Dieva Jērs, neatbildēja neviena paša vārda (Mt.27:12,14).
„Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto” (Jes.53:9)	Līdz ar Jēzu krustā tika sisti divi slepkavas (Mt.27:38), bet apglabāja viņu bagātam cilvēkam izcirstajā kapā (Mt.27:57-60).

Nav brīnums, ka Jaunā Derība atgādina mums, ka Vecās Derības „Mozus bauslība un pravieši” ir mūsu izpratnes par Kristu pamatā (Ap.d.26:22; 28:23; Rom.1:2,3; 16:25,26). Jēzus pats arī brīdinājis, ka, ja mēs nesaprotam „Mozu un praviešus”, mēs nespējam saprast arī Viņu (Lk.16:31; Jņ.5:46,47).

Tam faktam, ka Mozus bauslība norādīja uz nākamo Kristu, un pravieši pravietoja par viņu, ir jābūt pietiekamam pierādījumam, ka Jēzus fiziski neeksistēja pirms savas dzimšanas. Maldīgā mācība par Kristus „iepriekš pastāvēšanu” pirms dzimšanas padara bezjēdzīgus atkārtotos apsolījumus, ka viņš būs Ievas, Ābrahāma un Dāvida pēcnācējs. Agrīnie sludinātāji uzsvēra, ka Jēzus ir „no Dāvida cilts” [grieķu Spermatos – Ap.d.2:29-31; 13:23; Rom.1:3; 2.Tim.2:8]. Ja viņš jau būtu pastāvējis debesīs šo apsolījumu laikā, tad Dievs nesolītu šiem ļaudīm pēcnācēju, kuram jābūt par Mesiju. Mt.1 un Lk.3 dotās Jēzus ģenealoģijas parāda viņa izcelsmi no tiem cilvēkiem, kuriem tika doti šie apsolījumi.

Dāvidam dotais apsolījums par Kristu izslēdz viņa fizisko pastāvēšanu laikā, kad šis apsolījums tika dots: „Kad tu dusēsi…, tad es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām… Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu” (2.Sam.7:12,14). Pievērsiet uzmanību šeit lietotajai nākotnes laika formai. Tā kā Dievs būs Kristus Tēvs, tad nav iespējams, ka viņš jau eksistētu apsolījuma došanas laikā. Tas, ka dzimums „nāks no tavām miesām”, parāda, ka tas būs Dāvida cilmes pēcnācējs. „Tas Kungs ir devis Dāvidam patiesu zvērestu…No tavas miesas augļiem vienu Es celšu uz tava troņa” (Ps.132:11).

Salamans bija sākotnējais apsolījuma piepildījums, bet tā kā viņš jau fiziski pastāvēja šī apsolījuma došanas laikā (2.Sam.5:14), galvenajam apsolījuma piepildījumam par Dāvida pēcnācēju, kas būs Dieva dēls, ir jāattiecas uz Kristu (Lk.1:31-33). „Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi” (Jer.23:5) – proti, Mesiju.

Līdzīgi, arī citos pravietojumos par Kristu tiek lietotas nākotnes laika formas. Apustuļu darbos Jēzus ir nosaukts par „pravieti”, kuru Dievs iecels no brāļu vidus, citējot 5.Moz.18:18: „Es viņiem (Izraēlam) celšu pravieti, kāds tu (Mozus) esi”. „Jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls” (Jes.7:14). Ar Kristus dzimšanu nepārprotami nāca apsolījuma piepildījums (Mt.1:23).