Mājas lapa
„Jēzus atbildēja: ‘Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu’. Tad jūdi sacīja: ‘Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?’ Bet Viņš runāja par Savas miesas templi” (Jņ.2:19-21).
Es domāju, ka atbilde ir Jņ.5:19-21: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat, jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities. Jo, itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib. Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu”. Te skaidri teikts, ka visa vara un iespējas, kas bija Jēzum, faktiski bija Dieva dotas. Un faktiski, ja runā par to, ko Dievs ir darījis, pienāktos teikt, ka to ir darījis Dēls. Tāda ir bijusi un ir viņu attiecību daba. Šķiet, ka vienīgā lieta, ko Dievs darījis Jēzum, kuru Jēzus pats nespētu, bija Jēzus augšāmcelšana no miroņiem. Tas ir tik daudzreiz uzsvērts, ka Dievs augšāmcēla Jēzu no miroņiem. Taču Jēzus it kā priecājas uzsverot to, ka pat šajā gadījumā Viņa attiecības ar Tēvu ir tik ciešas, ka zināmā mērā, Viņš pats Sevi augšāmcēla – jo burtiski visu, ko Tēvs dara, savā ziņā to dara arī Jēzus. Tāpēc Jēzus varēja teikt par Savu dzīvību Jņ.10:18: „Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva”. Šī vara Viņam bija Tēva dota (1). Bet pat šajā lietā, kur šķietami Dievam būtu jābūt atdalītam no Dēla – proti, Dēla augšāmcelšanā – Jēzus gribēja uzsvērt, ka zināmā mērā Viņš un Tēvs tomēr bija vienoti. Jo Tēvs tā mīlēja Dēlu, ka, lai ko Viņš darītu, Viņš vēlējās, lai Dēls tur arī būtu iesaistīts. Un tā, Jēzus varēja teikt, ka šajā ziņā Viņš [Jēzus] bija līdzdalīgs Sevis augšāmcelšanā – kaut gan Bībele atkārtoti un acīmredzami uzsver to, ka Dievs augšāmcēlis Dēlu no miroņiem. Jņ.10:18 atkal pieskaras šai tēmai, kur Kungs māca, ka Viņš ir saņēmis uzdevumu atdot Savu dzīvību un atkal to ņemt, taču Viņš uzsver, ka Viņam ir dota vara to darīt un tādēļ Viņš mirs ne jau tikai tādēļ, ka nespēj pretoties savu slepkavu mahinācijām. No tā mēs varam secināt, ka Viņš pakļāvās pavēlei mirt un augšāmcelties – un Dievs bija Viņam piešķīris šo varu.
Vēl viens apsvērums Jņ.2:19-21 ir, ka Jēzus runā par ‘Savas miesas’ augšāmcelšanu kā telti / tabernākulu. Kristus miesa nereti attiecas ne tik daudz uz Viņa burtisko miesu kā uz Viņa garīgo miesu, proti, ticīgo kopumu. Savā ziņā tieši Jēzus tos ir augšāmcēlis.
Piezīmes
- Kā Kriss Klementsons man teica, grieķu vārds exousia, ko parasti tulko kā „vara”, „autoritāte”, Jņ.10:18 var nozīmēt arī „privilēģija”, un šis vārds ir minēts kā iespējams tulkojums arī Stronga vārdnīcā. Citviet Jaunajā Derībā šis vārds attiecas uz ‘varu’ un ‘autoritāti’, taču ir vērts paturēt atmiņā arī vārdu ‘privilēģija’.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
