KĀ ĪSTENAIS KRISTUS TIKA PAZAUDĒTS

TREŠĀ DAĻA: KĀ ĪSTENAIS KRISTUS TIKA PAZAUDĒTS

Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība

Manuprāt, Bībeles liecība pret trīsvienību ir vairāk kā pārliecinoša. Taču vairums kristiešu ir trīsvienības atbalstītāji; vēl jo vairāk, tie uzspiež kauna zīmi tiem, kas neatzīst trīsvienību, atsakoties tos saukt par kristiešiem; daudzi automātiski uzskata trīsvienības noliedzējus par ‘sektantiem’. Ir pilnīgi skaidrs, ka Jaunās Derības kristietība nezināja tādu vārdu kā ‘trīsvienība’, nedz arī to, ko šī formula ietver sevī. Zināmā mērā, Jēzus ‘kļuva’ Dievs daudziem kristiešiem, tikai tāpēc ka bīskapu grupa tā bija izlēmusi. Bet kāpēc tas tā notika? Un kāpēc valdīja tāda baiļu sajūta, kas lika tos, kas nepieņēma trīsvienību, saukt par ķeceriem? Agrīnās kristietības vēstures studēšana noved pie sekojošiem secinājumiem.

3-1 Pielāgošanās pagānismam

Tieši pateicoties pagānisma un kristietības sajaukumam pāreja no pagānisma uz nominālu kristietību nebija tik sāpīga un izraisīja daudz mazāk strīdu. Zemāk es minu dažus specifiskus piemērus, kas to izgaismo eiropeiskā kontekstā. Daudzi pētnieki ir atzīmējuši, ka doma par dievišķu būtni, kas nolaižas uz zemi, lai paglābtu ticīgos, aizgūta no 1.gadsimtā ļoti izplatīta Tuvo Austrumu pagānu mīta (1). Tādēļ var saprast, ka agrīnajiem kristiešiem radās kārdinājums apgalvot, ka Kristus ir kāda iepriekš pastāvoša Dievišķa izpausme, lai pielāgotu savus uzskatus apkārtējo pagānu uzskatiem – un skaidrs, ka dažiem radās vēlme attiecīgi interpretēt arī Bībeles pantus.

Doma par dievu ‘trīsvienību’ bija ļoti izplatīta pagānismā. Ēģiptiešiem bija trīs galvenie dievi, Osiris, Isis un Horus. Horus, savukārt, dalījās trīs daļās vai trīs personās:

Horus – karalis

Horus - Ra

Horus – Skarabejs

Līdzīgi, arī seno indiešu Vēdas ap 1 000. gadu pirms m.ē. apgalvoja, ka viens Dievs pastāv trijos veidos:

Agni – Uguns, kas valda pār zemi

Indra – Debesjums, kas valda pār gaisu

Surja – Saule, kas valda pār Debesīm

Vēlāk hinduismā ‘trimurti’ vai dievu trīsvienība dalījās šādi:

Brahma – radošais spēks

Višnu – glabātājs spēks

Šiva – pārveidojošais spēks

Tādējādi, kad Antiohijas bīskaps Teofīls ieviesa vārdu ‘trias’ kristiešu literatūrā m.ē. 170.gadā un Tertuliāns pirmo reizi lietoja vārdu ‘trinitas’ m.ē. 200.gadā, viņi ieviesa kristietībā pagānu jēdzienus, kas pagāniem bija pazīstami jau gadu tūkstošiem.

Barijs Kanlifs (2) atzīmē „tripilisma dominanci ķeltu reliģijā… ‘trīsvienības vara’ nereti tika attēlota ikonografijā, kā piem., akmens galva ar trim sejām no Korlekas, Kavanas Īrijā vai arī trīs-fallu dievība uz Bevejas katla Francijas ziemeļos, bet arī ķeltu mākslā šī pamattēma atkārtojas trīskājainas figūras veidā. Vēl specifiskāk šis jēdziens parādās romiešu impērijas laiku britu un franču reliģijās Deae Matres vai Matronae veidolā: trīs dievietes mātes, kas trijatā pārstāv spēku, varu un ražību. Vēl viena, gan mazāk izplatīta sieviešu trijotne ir Saluviae, kas pārvalda avotus… uzraksti Lugoves Šveicē un Spānijā varētu attiekties uz Lugha trīsvienību. Īrijas salu literatūrā triskele ir tēma, kas pastāvīgi atkārtojas. Varenā dieviete Morigana, savā daudzskaitļa formā Morrigna, dalās trijās dievietēs: Morigana, Badba un Nemaina. Brigit un Macha arī parādās kā triādes. Rodas kārdinājums painteresēties, vai Lukana ieteiktais trīskāršais Esus, Teutates un Taranis dalījums ir ķeltu trīsvienības tālākā izpausme.”

Tāpēc nav brīnums, ka doma par Dievu kā trīsvienību viegli iesakņojās Eiropā – viens patiesais Dievs tika pielāgots bijušajai pagānu kultūrai, tā vietā lai ļautu Bībeles patiesībai spēlēt noteicošo lomu mūsu ticībā. Jo vairāk meklē, jo vairāk atrodas pierādījumu tam, ko Kanlifs sauc par „tripilismiem”, pagānu dievu galvas, kas reprezentē trīs veidolus vai personas. Piemēram, „trīs Mena kājas” – Mena salas simbols; monētas ar šo simbolu atrastas Itālijā un Mazāzijā no laika posma pirms Kristus; trīs mezglu uzraksti [saukti Triquetra] un „Triskel” simbols, kas atkal attiecas uz kādu primitīvu ‘trīsvienības’ formu, kas sastopama uzrakstos un mākslas formās Bretaņā, Īrijā un Anglijas rietumos. Uz nelielas slānekļa plāksnes no Batas Anglijā redzamas trīs sieviešu figūras, kas reprezentē ‘trīs mātes’, dieviešu triādi. Šīs dieviešu triādes bija izplatītas Britānijas rietumos agrīnajā romiešu periodā, iespējams, atspoguļojot vēl senāku dzelzs ēras tradīciju. Oriģināls atrodas Batas romiešu muzejā, Anglijā.

Grieķu ietekme
Grieķu mitoloģija bija visnotaļ plaši pazīstama, tā veidoja pirmo jaunpievērsto kristiešu dzīves fonu. Tā bija leģendu pilna, kas stāstīja par jaunu cilvēku uzupurēšanos dzīves plaukumā, izcīnot uzvaras cīņā ar pārcilvēciskiem spēkiem, par to augšāmcelšanu un pacelšanos ‘debesīs’ un pārvēršanos dievos, kurus pielūdza uz zemes. Herakls ir viens klasisks piemērs, bet Mārtiņš Hengels nosauc vēl daudzus citus (3). Nav grūti saprast, ka cilvēku uztverē, kas kaut ko bija dzirdējuši par Kristus evaņģēliju, bet neizprata vai nepievērsa uzmanību dzirdēto vārdu jēgai, stāsti par Jēzu saplūda kopā ar šiem mītiem un leģendām. Un galu galā viņi sāka redzēt Jēzū Dievu, vienu no daudziem…un līdz ar to spert liktenīgo soli pretim Trīsvienības mācībai bija viegli un dabīgi. Taču, ja viņi būtu pievērsušies faktiskajiem Kristus vēsts vārdiem, tie būtu saskatījuši noteicošo atšķirību starp šiem mītiem un pārsteidzošo īstenā Kristus realitāti. Nepievēršot pienācīgu uzmanību Dieva vārdam evaņģēlijā, viņi galu galā sāka izprast kristiešu stāstu apkārtējās mitoloģijas terminos, tā vietā lai piešķirtu Dieva vārdam pilnskanību un saskatītu Kristu stāvam pilnīgi atsevišķi kā vienīgo Dieva Dēlu, kas Viņš arī ir.

Romiešu ietekme
Ap mūsu ēras 8.gadu Ovīdijs laida klajā savu dzejoļu krājumu ar virsrakstu „Metamorfozes”. Tie ir pilni nostāstu par dievu nolaišanos uz zemi cilvēku izskatā un tad atgriešanos atpakaļ Debesīs. Vienā no tiem Jupiters un Merkurs nonāk uz zemes cilvēku nepazīti un noraidīti un tikai Baucida un Filemons tos uzņem savā necilajā namiņā. Pirmajā gadsimtā šīs idejas bija plaši izplatītas – un tāpēc, kad Pāvils un Barnaba darīja zīmes (Ap.d.4:11), ļaudis iedomājās tos par Hermesu un Zevu esam (grieķu mitoloģijā attiecīgi par Merkuru un Jupiteru). Jūs, protams, ievērojāt cik dedzīgi Pāvils to noliedza! Cicerons rakstīja Āzijas pārvaldniekam, mudinot viņu rīkoties tā, it kā viņš būtu viens no dievībām, kas it kā nolaidies uz zemes no Debesīm (Ad Quintem Fratrem I.i.7). Horācijs 30.gadā pirms m.ē. uzrunāja ķeizaru Augustu, iemiesojies Merkura tēlā un rakstīja, ka Merkura dēlam jānāk uz zemi no Debesīm, lai ‘izpirktu cilvēku vainu’ („Odas” I.2). Vergilijs 40.g. pirms m.ē. līdzīgi pravietoja, „ko kristieši vēlāk interpretēja kā Mesijas atnākšanas pravietojumu” (4). Tie, manuprāt, ir ļoti zīmīgi fakti. Idejas par iepriekš pastāvošu Dievu, kas nolaižas uz zemi cilvēka izskatā kā pestītājs, kas izpērk cilvēku vainu un tml., tās visas ir pagānu idejas, kas, kristiešu uztvertas, vēlāk tika padarītas par ievērības cienīgām [ortodoksālajos kristiešu terminos], veidojot trīsvienības doktrīnu. Trīsvienības piekritējiem būtu grūti atbildēt uz jautājumu: ‘Kā jūs izskaidrojiet lielo līdzību starp jūsu ticību un grieķu un romiešu pagānu ticējumiem Jēzus laikā?’ Šis jautājums kļūst vēl grūtāk atbildams, kad tie beidzot ir spiesti atzīt, ka Jaunā Derība nebilst ne vārda par trīsvienību, iemiesošanos; par Dievu, kas kļūst par cilvēku, par Jēzus personīgu iepriekš pastāvēšanu un tml.. Un šis jautājums iegūst graujošu spēku, kad tiek parādīts, ka nedaudzie Jaunās Derības fragmenti, kurus izmanto Trīsvienības jēdziena atbalstam, faktiski ir piemēri, kad apustuļi citē vai atsaucas uz pagānu mītiem, lai tos atmaskotu. Šajās nodarbībās es uz to ļoti bieži esmu vērsis jūsu uzmanību –skat, piemēram, manus komentārus par Vēstules filipiešiem 2. nodaļu.

Romiešu politikā neietilpa pakļauto tautu dievu izzobošana, tie drīzāk centās tos iekļaut savā reliģiskajā sistēmā. „Vietējie dievi tika iekļauti romiešu panteonā – provinciālo pērkona dievu varēja traktēt kā Zevu vai Jupiteru citā veidolā – kā rezultātā savstarpēji saistītie rituāli un svētvietas varēja pastāvēt līdzās, nemazinot romiešu pārākumu” (5). Kad Roma pieņēma kristietību, šis domu gājiens saglabājās – no šejienes arī vēlme ieviest vietējo pagānu kultūru ‘tripilismus’ Konstantīna kristietības versijā. Lai realizētu ticības vienotību Romas impērijā, tika uzsākta baznīcas celšanas programma jau pēc Konstantīna. „Tādā veidā pagāniem raksturīgā dievu pielūgsme iespaidīgās celtnēs veiksmīgi iesakņojās kristietībā. Tāda izrādīšanās bija pilnīgi sveša kristiešiem…” (6). Teodosijs turpināja Konstantīna uzsākto politiku, kas tiecās nodrošināt trīsvienības kristietību kā vienīgo valsts reliģiju. Tas nozīmēja kampaņas pret pagānismu, kā arī pret kristiešiem, kas neatzina trīsvienību. Bet šīs kampaņas neizbēgami izraisīja pretošanos un Romas impērija centās panākt sev izdevīgu kompromisu, kur vien iespējams. Tā, tika pieņemts likums, kas aizliedza dedzināt lukturus pagānu svētnīcu priekšā; bet tā vietā bija atļauts dedzināt lukturus kristiešu altāru un kapa pieminekļu priekšā. Skaidrojot to, Džeroms mācīja, ka pagānu paradumi ir pieņemami, kad tos izpilda kristiešu kontekstā.

Atcerieties, ka trīsvienība tika pieņemta Nikejas koncilā m.ē. 325. gadā. Konstantīns sasauca šo koncilu, kad viņš bija nolēmis padarīt kristiešu reliģiju par oficiālu Romas impērijas reliģiju, pārejot no pagānisma kristietībā. Neilgi pirms šī koncila kristieši tika nežēlīgi vajāti. Dažu šī koncila delegātu sejas un ķermeņi vēl liecināja par šo vajāšanu nežēlību. Pagāni bija [nepatiesi] apvainojuši kristiešus, ka tie padarījuši Jēzu par Dievu, ko tie pielūdz. Plīnijs raksta, ka viņi „skandina Kristu kā Dievu slavinošus psalmus” (7). Romas impērijā pagānu reliģijas pastāvēšanas laikā tikai ebreji atteicās pielūgt citus dievus, pamatojoties uz to, ka pastāv tikai viens patiess Dievs. Tas, ka kristieši darīja tāpat, lika domāt, ka arī viņi uzskata, ka ir tikai viens Dievs, vienīgi viņi sauca to par „Kristu”. Arī jūdi līdzīgā veidā uzskatīja, ka jebkurš, kas apgalvo, ka ir Dieva Dēls, apgalvo, ka ir Dievs (Jņ.10:33-36; 19:7) – pat neskatoties uz to, ka Jēzus speciāli norādīja uz šī uzskata aplamību! Kā tas bieži notiek, ienaidnieku uzskati par kādu grupu nereti kļūst arī par šīs grupas pašraksturojumu. Konstantīns bija politiķis un cīnītājs. Viņš nestudēja Bībeli, viņš nebija teologs, faktiski, viņš pat nebija īsts kristietis (8). Kaut gan viņš pieņēma kristietību kā valsts reliģiju, viņš teica, ka negrib kristīties, jo vēlas turpināt dzīvot grēkā. Šķiet, ka, viņaprāt, kristietība bija nepieciešama impērijas labad. Un tā, tā tapa pieņemta. Konstantīns un daudzi citi, kas pievienojās ‘kristiešu’ uzvaras gājienam, uztvēra Kristu saskaņā ar tiem uzskatiem, kas valdīja pagānu pasaulē, kurā tie bija uzauguši. Un, saskaņā ar pagānu uztveri, kā par to liecina Plīnijs un daudzi citi, Jēzus bija savā ziņā Dievs. Un tā, kad Konstantīns vadīja bīskapu disputu Nikejā par Jēzu, viņš dabīgi pieņēma kā faktu, ka tradicionālo kristiešu uzskatos ‘Jēzus ir Pats Dievs’.

Piezīmes

Rudolph Bultmann, Theology of the New Testament (New York: Scribner’s, 1965), Vol.1, p.166; F.B.Craddock, The Pre-Existence of Christ in the New Testament (Nashville: Abingdon, 1968); M.Wiles, The Remaking of Christian Doctrine (London: S.C.M., 1974), Chapter 3.
Barry Cunliffe, The Ancient Celts (London: Penguin, 1999), p.17.
Martin Hengel, The Cross of the Son of God (London:S.C.M., 1986), pp.192-194.
Frances Young, in John Hick, ed., The Myth of God Incarnate (London: S.C.M., 1977), p.97.
Charles Freeman, AD381: Heretics, Pagans and the Christian State (London: Pimlico, 2008), p.18.
Freeman, ibid, p.48.
Pliny (the Younger), Epistles 10.96. English translation in A New Eusebius: Documents Illustrative of the History of the Church to AD 337, ed. J. Stevenson (London: S.P.C.K., 1974),pp.13-15.
Pastāv pietiekami pārliecinoši vēsturiski pierādījumi tam, ka Konstantīns pats nemaz nebija kristietis Nikejas koncila sasaukuma laikā. Pastāv uzskats, ka viņš redzēja Kristus vīziju cīņā pie Milvanas tilta AD 312 un pārgāja kristietībā aiz pateicības, it īpaši tāpēc ka Kristus it kā esot viņam licis vest kareivjus ar krusta zīmi. Taču ir nopietni pierādījumi, kas to apgāž. Pēc cīņas viņš apgalvojis, ka viņam palīdzējusi „augstākā dievība” un uz savu kareivju vairogiem viņš licis „debešķīgo Dieva zīmi”. Taču vēsturiskās liecības, kas saglabājušās no laikiem neilgi pēc šīs cīņas, uzrāda, ka šī zīme nav bijis vis krusts, bet gan chi-ro zīme vai labarum – saules dieva emblēma. Tikai pēc daudz ilgāka laika Eisebiuss Konstantīna biogrāfijā rakstīja, ka tā bijusi krusta zīme. Pēc cīņas AD 312. gadā Konstantīns uzcēla triumfa arku iepretim Romas Kolizejam par godu šai uzvarai – un tā bija noklāta ar Marsa, Jupitera un Herkulesa [kara dievu] ciļņiem, pierakstot uzvaru Saules dieva varai. Cīņas atveidojumos nav redzams neviena kareivja vairogs ar krustu uz tā! Jau 320.gadā Konstantīna monētās viņš attēlots ar Saules dieva – ‘Sol Invictus’ troni galvā. Un vai tā bija nejaušība, ka viņš paziņoja 25.decembri, galvenos ‘Sol Invictus’ svētkus, par Jēzus dzimšanas dienu? Un vēlāk, savu jauno galvaspilsētu Konstantinopoli viņš nodeva vietējo dievību Reas un Tihes gādībā – Konstantīns uzcēla tām neskaitāmus tempļus jaunajā galvaspilsētā.