Mājas lapa
3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme?
Pastāvēja neviltots nepareizas izpratnes elements. Lasot Jauno Derību hronoloģiskajā secībā, redzam, ka Kunga Jēzus apraksta valoda kļūst aizvien cildinošāka. Piemēram, evaņģēliju rakstītāju iemīļotākais Kunga Jēzus apzīmējums bija „cilvēka dēls”. Taču tas sastopams tikai vienu reizi vēlākajā Jaunās Derības pierakstā. Marka pirmajā evaņģēlijā Jēzus ne reizi nav saukts par „Kungu” – taču dažus gadus vēlāk Pāvila aprakstos „Kungs” ir Jēzus visparastākais apzīmējums. Jāņa evaņģēlija (kas ir visvēlākais no evaņģēlija pierakstiem) valoda ir daudz cildinošāka Kunga Jēzus aprakstos par iepriekšējos evaņģēlijos lietoto valodu. Augošā Jēzus diženuma izpratne, iespējams, atspoguļojas arī Jāņa Atklāsmes grāmatas valodā, kas ir pēdējā no Jaunās Derības iedvesmā rakstītajām grāmatām, ar tās viscildinošākajiem Jēzus aprakstiem. Kā Pāvils, tā arī Pēteris uzrāda arvien lielāku sajūsmu vārdu un titulu izvēlē, kas ceļ Jēzu augstāk un augstāk. Un jādomā, ka šī tendence turpinājās arī pēc viņu nāves, ticīgajiem arvien skaidrāk apzinoties, ka namdaris no Nācaretes patiesi bija Dieva Dēls un tagad ir godā celtais Debesu un zemes Valdnieks. Kā Roberts Robertss teica 19.gadsimtā: „Mēs nekad nespēsim pārāk augstu novērtēt Kristu”. Bet… un tas ir liels bet. Cildinošā valoda var sasniegt tādu robežu, kur Jēzus vairs nav Jēzus, bet kaut kādā veidā Pats Dievs. Un man ir nācies ievērot, ka intelektuālas neveiksmes pamatā nereti ir cilvēka psiholoģija. Padarīt Jēzu par Dievu ir viena lieta, bet pieņemt triju Dievu vienā doktrīnu, trīsvienību, ir cita lieta. Pēc manām domām, šī intelektuālā neveiksme sakņojas, pat neapzināti, vēlmē pēc vieglāka risinājuma. Galu galā tas prasa drosmi pieņemt, ka cilvēks, kas dzimis mūsu disfunkcionālajā pasaulē, varētu būt perfekts; ka no Palestīnas ebreja mutes varētu nākt Visuvarenā Dieva vārdi. Tas ir izaicinājums, jo arī mēs esam cilvēki; un ja viens no mums ir varējis pacelties tik augstu, pāri visām tām lietām, kas mūs nospiež, kas kavē mūsu izaugsmi pretim Paša Dieva tēlam…tad Viņš mums rāda piemēru, kas ir tik izaicinošs, ka tas sniedzas mūsu būtības pašos dziļumos, liekot mums izjust neērtību, apgrūtinājumu, pat bažas. Bet ja Jēzus nebija tikai cilvēks kā mēs, bet izlikās kā tāds; Jēzus, kas patiesībā bija Dievs, nevis cilvēks…tas stipri mazina šo reālā cilvēka Kristus izaicinājumu.
- Ir jāatzīst, ka jebkurš mēģinājums vārdiem izteikt Kunga Jēzus sasnieguma diženumu, to, kas Viņš bija un kas Viņš ir, ir lemts neveiksmei. Es varu pārkāpt vispārpieņemtos gramatikas likumus un rakstīt uz Jēzu attiecošos personu vietniekvārdus ar lielo burtu „V” („Viņš…Viņa…Viņam”), bet tas, protams, neizsaka to, ko es par Viņu domāju, jo cilvēku valodā vienkārši trūkst vārdu, lai to visu izteiktu. Man gribētos ticēt, ka visi patiesi ticīgie ir izjutuši līdzīgas grūtības. Kā Roberts Robertss ir pareizi teicis: „Mēs nevaram pacelt Kristu pārāk augstu”. Iespējams, ka, tieši tā juzdamies, cilvēki sāka runāt par Jēzu kā par „Dievu” – problēma pastāv tajā, ka, nonākdami pie vienādojuma „Jēzus=Dievs”, mēs pārkāpjam Dieva vārdu un faktiski mazinām kolosālo, vārdiem neizsakāmo cilvēka Jēzus sasniegumu. Jaunā Derība ir augstas jūsmas par Kungu Jēzu pilna. Tā kā šie vārdi un izteicieni ir Dieva, Viņa Tēva, iedvesmas doti, tad būtu prātīgāk, lai mēs pieturētos pie tiem, tā vietā lai mēģinātu rast mūsu pašu vārdus un līdzības, lai izteiktu Viņa lielumu. Jāņa evaņģēlija oriģinālā teksta prologa uzbūve par vārdu, kā arī Fil.2:9-11 panti par Jēzus paaugstināšanu ir veidoti tā, ka tie skan kā slavas dziesmas no ticīgo mutes. Plīnijs jaunākais (Epistle 10.96.7) raksta, ka kristieši „dziedāja psalmus Kristum kā dievam”; viņš noteikti būs domājis par šiem pantiem. Nereti gadās tā, ka mēs galu galā ieņemam to pozīciju, kuru mums nepatiesi pierakstījuši mūsu kritiķi; iespējams, ka šis arī ir tas pats gadījums. Agrīnās kristietības kritiķi nepatiesi apgalvoja, ka kristieši uzskata Jēzu par Dievu; un galu galā vairums ieņēma tieši šo pozīciju, kaut gan sākotnēji tas tā nebija.
- Varētu būt, ka daži ir lasījuši [vai dzirdējuši] Bībeles aprakstus par Kristus paaugstinājumu tagad un ir sapratuši, ka tāds Viņš droši vien bijis arī miesā – un tā nu mākslinieki attēlo Jēzu lūgšanas laikā Ģetzemanes dārzā ar godības oreolu ap galvu, kurš, pēc mūsu pieņēmumiem, Viņam ir tagad. Taču tā patiesībā ir pilnīgi nepiedodama Bībeles teksta aplama lietošana, kad tiek izrauti daži panti un tēli no konteksta, pilnīgi ignorējot visus pārējos. Es esmu cēlsirdīgs, saucot to visu par ‘intelektuālu neveiksmi’. Jo Bībele ir Dieva vārds mums, kuru Viņš rūpīgi un brīnumainā kārtā mums ir saglabājis…un tādu attieksmi pret to varētu salīdzināt ar situāciju, kad jūs man nopietni un dedzīgi skaidrojiet kaut ko, bet es, sadzirdējis tikai dažas frāzes, pēc tam izlietoju tās, lai pavisam ačgārni interpretētu jūsu stāstījumu citiem.
- Suetoniuss raksta, ka bieži vien „Krestus dēļ ebreju vidū Romā ir izcēlušies nemieri” (Claudius 25.4). ‘Krestus’ nozīmēja ‘kalps’ – tā sauca Jēzu – kalpu, kas bija ķēniņš. Taču šīs idejas kaut kā neiederējās Vidusjūras pasaulē, kur pazemīga ķēniņa tēls skanēja kā acīmredzama pretruna. Kas man šķiet zīmīgs Suetoniusa rakstos, ir viņa fiksētais fakts, ka Kungs Jēzus sākotnēji bija visiem zināms kā Krestus (Chrestos), godā celtais kalps, nevis Kristus (Christus). Protams, ka Bībelē Jēzu sauc par Kristu; taču agrīnajā kristietībā Viņš tika slavēts par Savu pazemību, kā visu kalps, kurus Viņš cēlis godā. Trīsvienība šķiet daļēji ir radusies, ignorējot šo faktoru Viņa godā celšanā un slavināšanā, tā vietā akcentējot tikai Viņa apjūsmošanas titulus līdz tas noveda pie primitīva un aplama vienādojuma „Jēzus=Dievs”.
- Kristietība bija un ir radikāli nostājusies pret tradicionālo kultūru. Tie paši termini, kurus romiešu impērijā lietoja attiecībā uz tās valstību un ķeizariem tiek attiecināti uz Dieva valstību un Viņa Dēlu. Es to esmu sīkāk izklāstījis citviet (1). Tā, ‘Ķeizars ir Kungs’ kļuva ‘Jēzus ir Kungs’ agrīnajā kristietībā (2). Es domāju, ka dažu neizglītotu agrīno kristiešu vidū pilnīgi iespējams bija kāds patiess intelektuālas kļūmes elements, kad, ievērojot šo kristietības īpatnību, viņi izdarīja no tās nepareizus secinājumus, ka tādēļ viss, ko saka par ķeizaru, ir attiecināms arī uz Jēzu – kad faktiski līdzība nesniedzas tālāk par tā paša vārdiska titula lietošanu. Tādējādi, dzirdot apgalvojumus, ka Ķeizars ir iepriekš pastāvējis kā Dievs, kas pēc nāves atgriezīsies debesīs, šiem neizglītotiem [un citiem] cilvēkiem radās kārdinājums sasaistīt to ar Jēzu. Bet var jau būt, ka es to pieļauju tikai aiz cēlsirdības. Agrīnie kristieši dzēlīgi iestājās pret imperatora kultu; taču kristietībai integrējoties romiešu pasaulē, tā sāka veidoties pēc imperatora kulta modeļa, pret ko agrīnie kristiešu būtu dedzīgi iestājušies. Viduslaikos ikonas attēloja Kristu kā imperatoru un Dievu atveidoja kā pāvestu – Van Eiks un Botičelli atveidoja Dievu valkājam tādu pat trīsdaļīgu kroni, kādu valkāja Pāvests (3). Tajā mēs redzam pilnīgu atkritēju baznīcas un pasaulīgās valsts sajaukumu un Trīsvienība bija piemērots līdzeklis šāda stāvokļa sasniegšanai.
- Sākotnēji, kā tas redzams Jāņa evaņģēlijā, galvenais jautājums kristietībā bija vērsts vienkārši uz ticību Jēzum. Bet drīz vien, kā redzams no Jāņa vēstulēm, radās nepieciešamība atspēkot aplamas ticības par Jēzu. Strīdiem par interpretāciju augot augumā, argumenti neizbēgami noveda pie pārspīlējumiem kā no vienas, tā arī no otras puses. Šodien tas pats atklājas politiskajos strīdos – X kandidāta piekritēji, atbildot viņa kritiķiem, zīmē to arvien jūsmīgākos toņos kā tik brīnišķīgu, ka gandrīz vai dievišķu, kāds viņš nekad nespēj būt. Un otras puses dzēlīgums līdz ar to kļūst vēl asāks. Tāda nu ir strīdu daba. Un kad jūdi sāka izslēgt kristiešus no sinagogām (Jņ.9:22; 12:42; 16:2) un izgudrot neslavu ceļošus stāstus par Jēzu, tie, kuru ticība nebalstījās uz stingriem Bībeles pamatiem, sāka attiecīgi reaģēt, nebalstoties uz Bībeli, bet zīmējot Jēzu daudz ‘dievišķīgāku’ nekā Viņš bija.
Senebreju prāta ievirze
Daudzi ir atzīmējuši, ka grūtības Bībeles izpratnē mums rodas no tā, ka mēs lasām senebreju literatūru, vadoties pēc grieķiskas, rietumnieciskas prāta ievirzes. Nodaļā 2-20 es atzīmēju, ka Jaunajā Derībā bieži ir sastopama Kristus abu pušu blakus sastatīšana, Viņa cilvēciskās dabas akcentēšana līdz ar Viņa dievišķās puses akcentēšanu. Tā ir tipiska senebreju loģika, kad datu bloki tiek salikti kopā, lai to starpā veidotos dialektiska saikne, kas novestu pie iecerētā secinājuma. Atcerēsimies 2.Mozus grāmatu, kur mēs lasām, ka Dievs nocietina faraona sirdi un tad atkal faraons apcietināja savu sirdi. Grieķu loģika krīt panikā – tā strādā pēc pakāpeniskuma principa, izdarot secinājumus soli pa solim. Mūsu eiropeiskajai prāta ievirzei šeit rodas pretrunu krīze, kas daudzus satrauc. Ebreju prāta ievirze nav tik pakāpeniska. Drīzāk abi šķietami pretrunīgi apgalvojumi tiek izsvērti, lai nonāktu pie secinājuma – proti, ka faraons apcietināja savu sirdi un Dievs apstiprināja šo viņa lēmumu. Līdzīgi arī ar Jēzus aprakstu Jaunajā Derībā. Džons Knokss pietuvojas šai sapratnei, kad viņš raksta: mēs neizjūtam Kristus cilvēcību un dievišķību tik krasi atdalītā veidā, kā tas izteikts ar valodas līdzekļiem; mēs tos apzināmies kopībā” (4). Jāņa evaņģēlijs varētu būt tam spilgtākais piemērs. Visu šo augsto un cēlo valodas izteiksmes līdzekļu kontekstā, kas saista Kungu Jēzu ar logosu, kas bija iesākumā pie Dieva, mēs lasām, ka Viņš nāca „pie savējiem”, eis ta idia, Viņa mantojuma tautas un vietas; un „savējie”, hoi idioi, tā laika un vietas ebreji, Viņu neuzņēma (Jņ.1:10-12). Tas ir „Cilvēka Dēls”, par kuru teikts, „kas no debesīm nācis” (Jņ.3:13; 6:62). Patiesi „Jāņa Kristus ir faktiski daudz cilvēciskāks nekā visos citos evaņģēliju pierakstos” (5). Tik bieži Jāņa evaņģēlijs droši sauc Kungu Jēzu par „cilvēku”: Jņ.4:29; 9:11,24; 10:33; 11:47,50; 18:14,17,29; 19:5.
Grieķiski domājošiem Jaunās Derības lasītājiem diemžēl bija svešas ebreju tradīcijas, kuras ir fonā Dieva atklāsmei Bībelē. Pirms m.ē. 381.gada Konstantinopoles dekrēta, kas pasludināja Trīsvienību par vienīgi pieņemamo kristiešu ticības formu, Nacianzas Gregorijs bija nolasījis virkni sprediķu Trīsvienības atbalstam. Viņš izskatīja divus Bībeles liecību blokus, kas runā, piemēram, Jāņa 11:43, ka Jēzus augšāmcēla Lācaru Savā dievišķajā dabā un raudāja Savā cilvēcīgajā dabā (6). Gregorijam bija pilnīgi sveša ebreju domu gaita; beigu beigās viņš sašķēla Kungu Jēzu divās personībās, tā vietā lai mēģinātu saskaņot šīs divas rakstura šķautnes vienā vienīgajā Jēzus personībā.
Un tā daži, uztvēruši Jēzus aprakstu ‘dievišķo’ valodu, secināja, ka Viņš būs bijis Dievs; un pēc tam nopūlējās, skaidrojot ‘cilvēciskuma’ valodas lietojumu ar sarežģītām filosofiskām teorijām par tikai šķietamu cilvēcību, par dievu iemiesošanos cilvēku ķermenī un tml. Tie, kuri sludina ticību ‘divvienībai’ droši vien nespēj uztvert dialektikas ideju – viņi aplūko abus spriešanas ‘blokus’ kā pilnīgi atdalītus vienu no otra. Protams, ir jāsaka, ka daži trīsvienības pretinieki ir darījuši to pašu tikai otrādi – pieķērušies ‘cilvēciskuma’ valodas piemēriem un mēģinājuši skaidrot ‘dievišķās’ valodas lietojumu, cenšoties savādāk iztulkot oriģinālo tekstu un mazināt acīmredzamo dievišķās valodas lietošanas nozīmīgumu.
Šo intelektuālo neveiksmju varēja nebūt, ja abu galējību sludinātāji būtu pacentušies lasīt Rakstus, paturot prātā ebreju vides apstākļus. Citviet mēs esam atzīmējuši, kā Jaunā Derība lieto dažādus izteicienus, kas tolaik ir bijuši apritē, vēlāk dodot tiem citu definīciju un attiecinot tos uz Kungu Jēzu. Pareiza izpratne balstās uz vēsturisko apstākļu fona izvērtēšanu. Patiesi ir atzīmēts, ka daudzus no neiedvestajiem ‘evaņģēlijiem’, kuri sāka izplatīties otrajā gadsimtā (piem., Tomasa evaņģēlijs, ebreju evaņģēlijs, ebioniešu, nazariešu, Pētera un Jēkaba protoevaņģēlijs) raksturoja izteikta nevērība pret evaņģēlija rašanos ebreju vidē. Tie „neraksturo Jēzu, atsaucoties uz Veco Derību un Izraēlas stāstījumu pasauli… Piemēram, Jēzus netiek reprezentēts (šajos evaņģēlijos) kā bibliska pravietojuma piepildījums, bez atsauces uz Vecajā Derībā attēlotajiem tipoloģiskajiem notikumiem un personāžiem. Dažos gadījumos tie speciāli noliedz jelkādu nepieciešamību balstīties uz Izraēlas vēsturi atspoguļojošajiem Rakstiem, lai izprastu Jēzu (piem., Tomasa evaņģēlijs 52)” (7). Patiesi, „Barnabas vēstījums”, kas datēts otrā gadsimta sākumā, dzēlīgi zākāja ebrejus.
Slēdzieni
Ņemot vērā visu teikto, kaut gan es pieņemu, ka trīsvienības rašanās pamatā ir intelektuāla neveiksme, kļūdaini izprasti Bībeles dati, man šķiet, ka tas tomēr neattaisno lielo un būtisko Dieva vārda izpratnes trūkumu par Viņu Pašu un Viņa Dēlu. Paliek tomēr tāds iespaids, ka baznīcas ‘tēvi’ sāka izmisīgi ķerties pie jelkāda Bībeles panta, kas attaisnotu viņu nostāju, kā mēs jau to vairākkārt esam atzīmējuši. Tā, komentējot ebreju un Septuaginta tulkojumā pantu Mihas 5:2, Jēkabs Dans saka noslēgumā: „Ebreju valodas teksts nedod nekādu iespēju domāt par iepriekš pastāvēšanas varbūtību… un tikai kad Justīns otrā gadsimta vidū ķērās tam klāt, tam sāka pierakstīt pravietojuma par Kristus iepriekš pastāvēšanas būtību” (8). Šajā vērojumā, kuru Dans ļoti sīki apraksta, mēs redzam, kā tiklīdz tika pieņemta doma par Kristus iepriekš pastāvēšanu, baznīcas ‘tēvi’ sāka meklēt biblisku liecību savas nostājas atbalstam. Diemžēl tas ir tipiski induktīvajai spriešanai, kas ir nomākusi kristiešu domāšanas spējas. Pieķeras kādai idejai, nereti tikai tāpēc ka tā ir pieņemama apkārtējai pasaulei, un tad nu tiek piemeklēti Bībeles panti, neņemot vērā kontekstu, kādā tie izteikti.
Piezīmes
- See ‘The Objections to Christianity’ in my Bible Lives, section 16-4.
- Ādolfs Deismans min vairākus piemērus, kā impērijas kulta laika ķeizara tituls tika piemērots Jēzum – skat: Adolf Deissmann, Light from the Ancient East (London: Hodder & Stoughton, 1927), pp.342 ff.
- See F.E. Hulme, Symbolism in Christian Art (Blandford: Blandford Press, 1976), pp.43 ff.
- John Knox, The Humanity and Divinity of Christ (Cambridge: C.U.P.. 1967), p.113.
- J.E.Davey, The Jesus of St. John (London: Lutterworth, 1958), p.89.
- Quoted in John McGuckin, Saint Gregory of Nazianzus: An Intellectual Biography (New York: St.Vladimir’s Seminary Press, 2001), p.350.
- Larry Hurtado, Lord Jesus Christ (Cambridge: Eerdmans, 2003), p.484.
- James Dunn, Christology in the Making (Philadelphia: Westminster Press, 1980), p.71. Līdzīgs secinājums attiecībā uz Mihas 5:2 atrodams J. Klausner, The Messianic Idea in Isrfael (New York: Macmillan, 1956), p.77.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
