|
10 Kolosiešiem 1:15-18: „Viņā radītas visas lietas”
„Visas radības pirmdzimtais; Viņā (Jēzū) radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem…” (Kol.1:15-18). Šis tēlojums ir tipisks tiem fragmentiem, kas var radīt iespaidu, ka Jēzus faktiski ir radījis zemi.
- Ja tas tā patiesībā būtu, tad tas runātu pretim tik lielam citu fragmentu daudzumam, kas māca, ka Jēzus nav pastāvējis pirms dzimšanas. 1.Mozus grāmatas pieraksti dod nepārprotamu mācību par to, ka Dievs ir Radītājs. Vai nu Jēzus vai Dievs bija radītājs; ja mēs apgalvojam, ka Jēzus bija radītājs, kad 1.Mozus grāmata apgalvo, ka tas bija Dievs, tad mēs sakām, ka Jēzus un Dievs ir vienādojami. Tādā gadījumā nav izskaidrojami daudzie panti, kas parāda atšķirību starp Dievu un Jēzu (skat „Bībeles pamati”, nodaļa 8.2).
- Jēzus bija „pirmdzimtais”, kas norāda uz iesākumu. Nav nekādu pierādījumu tam, ka Jēzus bija Dieva „pirmdzimtais” pirms zemes radīšanas. Tādi fragmenti kā 2.Sam.7:14 un Ps.89:28 pravieto, ka no Dāvida miesām nāks pēcnācējs, kas kļūs par Dieva pirmdzimto. Skaidrs, ka viņš nepastāvēja šo rindu rakstīšanas laikā un, tādējādi, arī ne tajā laikā, kad tika radīta zeme. Jēzus „atklājās kā Dieva Dēls spēkā” pēc augšāmcelšanās no mirušiem (Rom.1:4). Dievs uzmodināja Jēzu „kā arī otrā psalmā rakstīts: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis” (Ap.d.13:32,33). Tādējādi, Jēzus kļuva par Dieva pirmdzimto augšāmcelšanās rezultātā. Atzīmējiet sev arī to, ka dēls, kas stāv pie tēva labās rokas, asociējas ar pirmdzimto (1.Moz.48:13-16) un Kristus, „Dieva labās rokas paaugstināts”, „sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā” (Ap.d.2:33; Ebr.1:3).
- Šajā nozīmē Jēzu apraksta kā pirmdzimto no mirušiem (Kol.1:18), kas sabalsojas ar „visas radības pirmdzimtais” (Kol.1:15). Tādēļ Viņš runā par Sevi kā par „mirušo pirmdzimto…Dieva radības sākumu” (Atkl.1:5; 3:14). Jēzus bija pirmdzimtais no jaunas vīru un sievu radības, kuru augšāmcelšanās un piedzimšana kā Dieva nemirstīgiem bērniem kļuva iespējama Jēzus nāves un augšāmcelšanās rezultātā (Ef.2:10; 4:23,24; 2.Kor.5:17). „Kristū visi (patiesi ticīgie) tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Viņam pieder Viņa atnākšanas dienā” (1.Kor.15:22,23). Tā ir tā pati doma, kas izteikta Kol.1. Jēzus bija pirmais cilvēks, kas augšāmcēlies no mirušiem un saņēmis nemirstību, Viņš bija pirmdzimtais jaunajā radībā un patiesie ticīgie sekos Viņa piemēram Viņa atnākšanas dienā.
- Tādējādi, radība, par kuru runāts Kol.1 attiecas uz jauno radību, nevis uz zemes radīšanu. Jēzū „radītas visas lietas…gan troņi, gan kundzības” utt. Pāvils nesaka, ka Jēzus radījis visas lietas, pēc tam nosaucot par piemēru upes, kalnus, putnus utt. Jaunās radības elementi attiecas uz tām balvām, kas mums būs dotas Dieva Valstībā. „Troņi, kundzības” utt. attiecas uz to, ka augšāmceltie ticīgie būs „par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār zemi” (Atkl.5:10). Šīs lietas kļuva iespējamas Jēzus darba rezultātā. „Viņā radītas visas lietas debesīs” (Kol.1:16). Ef.2:6 mēs lasām, ka ticīgie, kas ir Kristū, ir Dieva paaugstināti „debesīs”. Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums (2.Kor.5:17). Būdami Kristū, mēs esam izglābti Viņa nāvē (Kol.1:22). Planētu nevar radīt caur to, ka mēs esam Kristū. Tātad tas, ko šie panti māca, ir, ka mūsu tagadējais paaugstinātais garīgais stāvoklis, kā arī tas, kuru mēs piedzīvosim nākotnē, ir kļuvis iespējams caur Kristu. Caur Viņa krusta asinīm nodibināts visu starpā miers – „gan debesīs, gan virs zemes” (Kol.1:16,20), parādot, ka „visas lietas debesīs” attiecas uz ticīgajiem, kas tagad ir „paaugstināti debesīs” Kristū Jēzū, nevis uz mums apkārt esošajām fiziskajām lietām.
- Ja Jēzus būtu bijis radītājs, vai tad nebūtu dīvaini dzirdēt Viņu sakām: „…no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu” (Mk.10:6). Te nu nav šaubu, ka par radītāju Viņš uzskata Dievu, nevis Sevi. Un ja Viņš burtiski visas lietas būtu radījis debesīs un virs zemes, tad jau tas iekļautu arī Dieva radīšanu.
- Tulkojums, kas saka, ka Viņš ir radījis visas lietas, nav pareizs tulkojums, kā to atzīst pētnieki, uz kuriem var paļauties. Tā, piemēram, J.H. Moultons: „jo viņa [Jēzus] dēļ…” (1); vai en auto: Tas nenozīmē, ka Viņš ir darītājs” (2).
- Daudzus no Pāvila grūtāk izprotamajiem fragmentiem ir vieglāk uztvert, ņemot vērā to, ka viņš atsaucas uz literatūru, kas bija pazīstama tā laika ebreju un ne-ebreju lasītājiem. Viņš to dara, lai atspēkotu tajā paustās idejas, lai Jēzus ieņemtu Viņam pienākošos augsto vietu. Ir vairākas sasaistes starp Kol.1:15-20 un „Ebreju gudrības” pausto mācību attiecībā uz Ādamu un mistisko „debešķīgo cilvēku”. Vārdi „Dieva attēls” un „pirmdzimtais” attiecas uz Ādamu; Pāvils it kā parāda, ka Jēzum ir jāpiešķir visaugstākā vieta, nevis mistiskajam „Ādamam” vai „Dievišķajam Ādamam”, kas eksistēja jūdaisma ticībā (3). Vēl viena iespēja varētu būt, ka Pāvils atsaucas un pat citē „pirms-kristiešu gnostiķu pestītāja psalmu” (4) – cenšoties parādīt, ka patiesais pestītājs ir Jēzus. Mēs varam attiecināt pazīstamas dziesmas vārdus, vai rakstura īpašības uz kādu mums pazīstamu personu, lai uzsvērtu līdzību un parādītu atšķirības; taču nevar būt ne runas par 100% atbilstību. Un tā arī būtu jāuztver tas veids, kādā Pāvils citē tā laika ebreju un ne-ebreju literatūru un terminoloģiju attiecībā uz Jēzu – burtiski visu uz Viņu nevar attiecināt. Tas ir tāpat kā ar pirmtēliem – Jāzeps bija Kristus pirmtēls, bet nevar teikt, ka absolūti viss, kas attiecas uz Jāzepu var tikt attiecināts uz Kristu. Mums jāsaprot arī, ka Pāvils nesēdēja universitātes ziloņkaula tornī, sacerēdams teoloģiju, viņš arī neiedziļinājās teorijās teoriju dēļ. Visas viņa vēstules ir misionāra dokumenti, kas radušies dzīves situāciju rezultātā viņa sludināšanas darbā, viņš patiesi tēvišķi rūpējās par saviem nenobriedušajiem ticībā pievērstajiem. Viņam bija jāatspēko jūdu un pagānu viltus mācītāju uzbrukumi viņa mazajiem brāļiem Kristū; Jaunās Derības teksta vēl nebija un kristiešu vēstij bija jāiztur sacensība ar apkārtējo reliģiju ‘rakstiem’. Tādēļ nav jābrīnās, ka Pāvils tik bieži atsaucas uz viņu terminoloģiju un literatūru, lai tās atspēkotu.
Būtiski ir tas, ka tikai un vienīgi Dievs Tēvs ir aprakstīts kā radītājs daudzos Bībeles pantos (piem., Jes.44:24; 45:12; 48:13; 66:2). Šie panti izslēdz iespēju, ka arī Dēls būtu burtiskas planētas radītājs.
Dž. Dunns komentē Kol.1:20: „Kristus šeit ir identificēts nevis ar kādu iepriekš pastāvējušu būtni, bet gan ar Dieva radošo spēku un darbību…nav nekādu norādījumu uz to, ka Jēzus domājis vai runājis par sevi kā par tādu, kas būtu bijis pie Dieva pirms dzimšanas” (5).
Piezīmes
- J.H. Moulton, Grammar of N.T. Greek (Edinburgh: T. & T. Clark, 1963), vol.3, p.253.
- W.R. Nicoll, ed., Expositor’s Greek Commentary (Grand Rapids: Eerdmans, 1967), p.504.
- H. Ridderbos, Paul: An Outline of his Theology (Grand Rapids: Eerdmans, 1996), pp.78-86.
- See E. Kasemann, „A Primitive Christian Baptismal Liturgy” in Essays on New Testament Themes (London: S.C.M., 1964), pp.149-168.
- James Dunn, Christology in the Making (Philadelphia: Westminster, 1980), p.254.
|