Mājas lapa
2-11 Spēja uztvert citu vajadzības
Jūs būsit ievērojuši, cik bieži evaņģēliju pierakstos lasām vārdus Jēzus „atbildēja un sacīja”/ „iesāka runāt un sacīja…”. Taču nereti nav skaidrs, vai kāds vispār bija uzdevis kādu jautājumu (Mt.11:25; 22:1; Mk.10:24, 51; 11:14,22,33; 12:35; 13:2; 14:48; Lk.5:22; 7:40; 8:50; 13:2; 14:3,5; 17:17; 22:51; Jņ.1:50; 5:19; 6:70; 10:32; 12:23,30; 16:31). Ja jūs izskatīsiet šos augstāk minētos pantus, jūs redzēsiet, ka Jēzus ‘atbildēja’ / atsaucās uz cilvēku neizteiktajām bažām un jautājumiem, viņu neizpaustajām rūpēm, kritiskajām piezīmēm, sajūtām un plāniem. Šī īsā vārdkopa atklāj Jēzus iejūtību. Viņš uztvēra cilvēku neizpaustās vajadzības un atsaucās uz tām. Viņš negaidīja, lai pie Viņa grieztos ar lūgumu. Visus dzīvē sastaptos Jēzus uztvēra kā jautājumu, kā tiešu personīgu izaicinājumu, kas prasa atbildi. Un skaidrs, ka arī mums ir jācenšas būt tādiem kā Viņš. Viņam bija īpaša pieeja katram cilvēkam. Jēzus atbalstīja Caķeja nodomu atdot tikai pusi no savas mantas nabagiem – tajā pat laikā Viņš pieprasīja, lai bagātais jaunais cilvēks pārdotu visu savu mantu un atdotu to nabagiem. Un, šķiet, Viņš nebija pieprasījis, lai tie Viņa sekotāji, kuriem bija mājas, pārdotu tās.
Kaut gan Jēzus bija bez grēka, Viņā atklājas pārsteidzoša sapratne cilvēka grēka, kārdināšanas un tiem sekojošas morālas nepieciešamības procesā. To Viņš apguva ne tikai iedziļinoties Vecās Derības mācībā, bet arī iejūtīgi cenšoties izprast grēcinieka iekšējās sajūtas šo procesu gaitā. Tādēļ arī nevienam grēciniekam, mūs pašus ieskaitot, nav jādomā, ka šis perfektais Cilvēks nav spējīgs just līdzi mūsu vājībām. Apdomājiet Viņa vārdus par kādu, kas uzskata sievu, to iekārodams; un kā Viņš baisi izteicās par acs, kas tevi apgrēcina, izraušanu un rokas, kas tevi apgrēcina, nociršanu (Mt.5:29) – tieši tādi sodi tolaik tika pielietoti Palestīnā par seksuāliem pārkāpumiem. Viņš būs noteikti ievērojis vīrus, kuru uz sievieti vērstās acis runāja bez vārdiem. Lai gan Viņš pats bija bez grēka, Viņš bija iedomājies Sevi Viņu vietā, grēkojam, Viņam bija it labi zināmas miestā dzīvojošo mīlas dēkas, darba biedru tenkas…taču Viņš domāja un apsvēra šo cilvēku morāles trūkumu, Viņš domāja par tiem, meklējot atbildi uz to problēmām, nevis līdzīgi dažam labam pateicoties Dievam par to, ka Viņš nav tādiem līdzīgs. Paanalizējiet Kunga līdzību personāžus. Tie ietver visu pirmā gadsimta Palestīnas dzīves pilnību – darba rūķus un vecākos dēlus, oficiālas personas, tēvus un mātes. Tie bija tipiskas cilvēku uzvedības momentuzņēmumi un kā tādi tie attēlo Jēzus uzstādīto diagnozi par cilvēces stāvokli; to, cik nopietni Viņš bija pārdomājis ļaužu un sabiedrības stāvokli un uztvēris kā neviens cits to, cik traģiska ir mūsu pestīšanas nepieciešamība.
Reiz man bija saruna ar kādu cienījama vecuma krievu vīru, 2.pasaules kara dalībnieku, bijušo zaldātu. Cīnoties Berlīnes drupās 1945.gadā, viņš diezgan labi iepazina kādu britu zaldātu. Tas bija atstājis uz viņu lielu iespaidu kā labsirdīgs augstas morāles cilvēks. Un kādu dienu viņam gadījies novērot šo savu britu draugu sēžam uz kāda nodedzināta vācu ciemata ietves apmales. Viņš izņēma no mugursomas prāvu šokolādes tāfeli un sāka ēst. Kāds jauns izkāmējis vācu puika bija pienācis viņam tuvu klāt un kā hipnotizēts nolūkojās uz šokolādi. Britu zaldāts neiedeva tam ne gabaliņu, visu apēda pats. Vēlāk, kā mans krievu sarunu biedrs paskaidroja, viņš bija uzprasījis, kāpēc viņš nebija ne kripatiņas iedevis tam zēnam. Šo jautājumu viņš britu zaldātam uzdevis, pēc tam kad viņš redzēja viņu izrādām nepieredzētu laipnību kā draugiem, tā arī ienaidniekiem dažas nedēļas vēlāk. „Bet viņš taču man to neprasīja”, zaldāts acīm redzami godīgi atbildēja. Un tādi mēs visi varam izrādīties, kaut gan, lai to ieraudzītu, mums būtu jāparaugās uz sevi no malas. Devīgi, iespējams, ja mums ko prasa, taču bez aktīvas intereses par citu vajadzībām, nedomājot un neatsaucoties uz tām, ja nesaskaramies ar tām aci pret aci. Šo stāstu es uztvēru kā brīdinājumu man. Jēzus ne tikai ‘atbildēja’ uz citu vajadzībām, Viņš Pats bija kluss, neatlaidīgs jautājums, uz kuru bija jāatsaucas. Viņš atnāca un atrada mācekļus guļam, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt (Mk.14:40). Viņa skatiens, tas, ka Viņš, neskatoties uz ārkārtīgu nogurumu un miega trūkumu turpināja lūgt Dievu…tas bija kaut kas, kas prasīja un prasa atbildi – pat ja mēs to nespējam dot. Viņš atsaucas / ‘atbild’ mums, un mums ir jāatsaucas / jāatbild Viņam. Tieši šī Viņa caururbjošā iejūtība līdz ar Viņa dievbijības augstumu liek mums veidot reālas attiecības ar šo neredzamo Cilvēku. Kuru neredzēdami, Pēteris raksta, mēs mīlam un uz kuru ticam (1.Pēt.1:8). Pēteris gandrīz netieši norāda uz to, ka, tieši neredzams būdams, Viņš liek mums Viņu mīlēt, atklājot Sevi mums rakstos, tiecoties pēc mums. Mēs ticam Viņam, jo Viņš šobrīd ir mums neredzams; jo ticība ir pārliecība par neredzamām lietām (Ebr.11:1-3).
Jēzus iejūtība
Kunga iejūtība atspoguļojas tajā, ka Viņš nereti sajuta un jau iepriekš paredzēja cilvēku uzvedību un iebildumus / atsauksmi uz Viņa mācību un darbību. Palasiet evaņģēlijus un jūs atradīsiet tam piemērus. Lūk viens klasisks piemērs: „Bet Jānis tam pretojās…Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja…” (Mt.3:14). Jēzus ‘atbildēja’ Jāņa iebildumam, vēl pirms Jānis paspēja to pienācīgi izklāstīt. Viņa iejūtība tālāk atklājas Viņa atbildē uz jūdu uzdoto jautājumu: „Tātad Tu esi Dieva Dēls?” Viņš atbild: „Jūs sakāt, ka Es tas esmu” (Lk.22:70). Kungs uztvēra, ka vīri uzdod šo jautājumu, tāpēc ka zemapziņā viņi jūt patiesību un savā sirdsapziņā viņi jau ir atbildējuši uz to. Iespējams, šī iemesla dēļ Viņš turpmāk vairs neatbildēja uz viņu jautājumiem (Lk.23:9). Viņš saprata, ka to uzdotie jautājumi faktiski atklāja atbildes, kas bija ierakstītas to sirdsapziņā. Ir patiesi satriecoši, ka cilvēks ar tādu psiholoģisku izpratnes spēju ir dzīvojis starp un miris tādu primitīvu salašņu labad.
Tas veids, kā Kungs Jēzus ‘zināja’ lietas, pateicoties Savai ārkārtīgajai jūtībai, nevis kādas pēkšņas Svētā Gara dotas apgaismības dēļ, nav raksturīgs vienīgi Viņam. Elīsa zināja, ko darījis viņa kalps Gehazis, kad tas devās pakaļ Naamanam, lai prasītu kādu atalgojumu – Elīsa teica: „Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī?” (2.Ķēn.5:26). Elīsa garā redzēja Naamanu izkāpjam no karietes utt. un viņš varēja iedomāties, ka lūgums bija par „sudrabu…drēbēm” utt. Tas, ka šī Kunga ‘zināšana’ nenāca automātiski atspoguļojas vārdos „Un redzēdams viņu ticību…Jēzus, to dzirdējis…” (Mk.2:5,17). Viņš ‘redzēja’ un zināja lietas, pateicoties Savas uztveres jūtīgumam.
Visnotaļ apburošais veids kādā Kungs izturējās pret citu sapratnes trūkumu un ambīcijām parādās Viņa reakcijā pret Jēkaba un Jāņa vēlmi sēdēt pie Kunga labās un kreisās rokas Valstībā. Tā vietā lai ieteiktu tiem būt pazemīgākiem, Kungs it kā atbalstīja tos – kādu brīdi. Un tad Viņš sacīja, ka šis gods „tiks piešķirts tiem, kuriem tas ir sataisīts” (Mk.10:40). Un kas tie tādi ir? Visiem Kristū pestītiem Valstība „ir sataisīta no pasaules iesākuma” (Mt.25:34). Tas ir teikts krusta kontekstā (Mk.10:33,45), un tas arī sataisīs vietas Valstībā (Jņ.14:1,2). Tādējādi, jērs tika nokauts no pasaules iesākuma un arī Valstība bija sataisīta no pasaules iesākuma (Mt.25:34). Faktiski, visi tie, kas pestīti Kristū sēdēs pie Viņa uz Viņa goda krēsla – nevis pa labi un pa kreisi no Viņa (Atkl.3:21). Un Kunga sekojošā līdzība par vietām sataisītām Valstībā un ļaudīm pa labo un pa kreiso roku no Viņa tiesas dienā, ar atraidītajiem pa kreiso roku, iespējams, bija maigs aizrādījums Jēkabam un Jānim. Bet es gribu uzsvērt to, cik neuzkrītoši Viņš laboja viņu kļūdu. Patiesībā jau divas reizes pirms tam Marka 10 Kungs rīkojās tādā pat veidā. Pašpārliecinātais jaunais cilvēks apgalvoja, ka ir turējis visus baušļus kopš jaunības [un viņš nebija gados vecs arī tobrīd…]. Taču „Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu” (Mk.10:20). Un tad pēc kāda brīža pierakstā Pēteris sāk runāt uz Kungu: „Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ” – un Kungs Savā laipnībā neiebilst, kaut gan Pētera zvejnieka bizness un ģimene šķiet turpat vien bija, kur viņam atgriezties, bet Viņš apsola atalgojumu visiem, kas patiesi visu ir atstājuši (Mk.10:28-30). Un tā, trīs reizes vienā nodaļā mēs lasām par Kunga lēnprātīgo iecietību attiecībās ar aprobežotiem ļaudīm, kas domāja, ka viņi ir tik saprotoši un taisnprātīgi. Salīdzinājumā ar Viņu tie bija niecība. Bet Viņa attieksme pret tiem patiesi ir visādā ziņā apburoša.
Es domāju, ka Kunga ārkārtīgā jūtība atklājas daudzos gadījumos, kad Viņš parāda ārkārtīgi jūtīgu uztveri, kā arī paredzēšanas spējas par to, kas jau noticis vai vēl notiks. Viņš zināja, ka Nātānaēls sēž zem vīģes koka, pirms viņi bija satikušies (Jņ.1:48); Viņš zināja, ka sīriešu-feniķiešu sievas meita bija izveseļojusies (Mk.7:29); Viņš zināja cilvēku domas, utt. Tas viss varētu būt bijis, tāpēc ka Tēvs noraidīja šīs zināšanas Viņam ar Svētā Gara palīdzību. Varbūt. Un es vairākus gadus dzīvoju pārliecībā, ka tā tas arī bija. Bet tad es ievēroju sevī un citos, ka brīžiem arī mūsos uzplaiksnī neizskaidrojami iepriekš paredzējumi; kaut kādā veidā mēs apzināmies, ka kaut kas ir noticis. Es atceros brīdi, kad man blakus sēdošā māsa pēkšņi izmainījās sejā un satraukumā teica: „Džona Parkera māte ir tikko nomirusi”. Un tas tā arī bija. Es domāju, ka mums visiem kaut kas tāds būs gadījies. Mums ir tā pati daba, kas bija Kungam. Un tā savās domās es atkal un atkal atgriežos pie šī jautājuma, vai Viņa ārkārtīgās paredzēšanas spējas bija Svētā Gara raidītās zināšanas, jebšu tās nāca no Viņa neparastās spējas iejusties cilvēkos un to situācijās. Šis Kungs ir mūsu Kungs, tāds pats šodien, kāds Viņš bija tolaik pagātnē. Jebkurā gadījumā, tik jūtīgai personai droši vien dzīvot tik cietsirdīgā, nejūtīgā un trulā pasaulē bija gandrīz nepanesami. Taču Viņš tāds bija mūsu dēļ, dēļ nejūtīgo, nezinošo, savtīgo un vienaldzīgo tik neskaitāmi daudzos mūsu dzīves brīžos.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
