Mājas lapa
1-19 Jēzus asinis
Jaunajā Derībā bieži lasām, ka mūsu šķīstīšana un pestīšana ir caur Jēzus asinīm (piem., 1.Jņ.1:7; Atkl.5:9; 12:11; Rom.5:9). Lai pienācīgi novērtētu
Kristus asins nozīmību, mums ir jāsaprot, ka, saskaņā ar Bībeles principu, „asinis ir viņas (ikvienas miesas) dvēsele” (3.Moz.17:14). Bez asinīm miesa nevar dzīvot; tādēļ asinis simbolizē dzīvību. Tas izskaidro, kāpēc ir vietā Kristus vārdi: „Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī” (Jņ.6:53).
Grēka alga ir nāve (Rom.6:23), tas ir, asins, kas ir dzīvība, izliešana. Šī iemesla dēļ izraēliešiem bija jāizlej asinis katru reizi, kad tie grēkoja, lai atgādinātu tiem, ka grēks nes līdzi nāvi. „Gandrīz viss tiek šķīstīts asinīs, saskaņā ar (Mozus) bauslību, un bez asins izliešanas nav piedošanas” (Ebr.9:22). Tādēļ Ādama un Ievas aizklāšanās ar vīģes lapām nebija pieņemama; tā vietā Dievs nogalināja jēru un darīja drānas to grēka apklāšanai (1.Moz.3:7,21). Līdzīgi, Ābela dzīvnieku upuris Tam Kungam tika pieņemts, bet Kaina zemes augļu upuri Dievs neuzlūkoja, jo Ābela princips bija, ka bez asins izliešanas nav piedošanas un pieejas Dievam (1.Moz.4:3-5). Tas nebija tikai viņa uzskats, viņam bija ticība šīm asinīm, un uz šī pamata Dievs pieņēma Viņa upuri (Ebr.11:4).
Šie notikumi pravieto par to, cik ārkārtīgi liela nozīme ir Kristus asinīm. Uz to norādīja arī Pashā notikumi, kad Dieva tautai bija jāapziež ar jēra asinīm durvju stabi, lai izglābtos no nāves. Šīs asinis bija kā priekšvēstnesis Jēzus asinīm, ar kurām mums bija sevi jāpārklāj. Pirms Kristus ebrejiem bija jānes dzīvnieku upuri par saviem grēkiem, saskaņā ar Mozus bauslību. Taču šī dzīvnieku asins izliešana bija tikai kā mācību līdzeklis. Grēka alga ir nāve (Rom.6:23); cilvēks nevarēja nogalināt dzīvnieku kā savas nāves aizvietotāju vai kā savu pilntiesīgu pārstāvi. Viņa upurētajam dzīvniekam nebija saprašanas par labu un ļaunu, tas nevarēja viņu pilnībā pārstāvēt: „Jo vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus” (Ebr.10:4).
Tādējādi paceļas jautājums: Kāpēc ebrejiem bija jāupurē dzīvnieki, kad tie grēkoja? Pāvils apkopo dažādās atbildes uz šo jautājumu Gal.3:24: „Bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja”. Dzīvniekiem, kurus tie nogalināja, bija jābūt nevainojamiem – bez vainas (2.Moz.12:5; 3.Moz.1:3,10 un tml.) Tie bija Kristus priekšvēstneši, „šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra” (1.Pēt.1:19). Tādējādi, šo dzīvnieku asinis simbolizēja Kristus asinis. Dievs tās pieņēma kā grēka upurus tāpēc, ka tie vēstīja par nākamo Kristus nevainojamo upuri, kuru, kā Dievs to jau zināja, Viņš nesīs. Tādēļ Dievs spēja piedot grēkus Savai tautai, kas dzīvoja pirms Kristus. „Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem” (Ebr.8:5-9). Visi pēc bauslības nestie upuri norādīja uz Kristu, nevainojamo grēku izpirkšanas upuri, kas „ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot” (Ebr.9:26; 13:11,12; Rom.8:3 salīdz. ar 2.Kor.5:21).
Mēs skaidrojām sadaļā 7.3, ka visa Vecā Derība, un it īpaši Mozus bauslība, bija Kristus priekšvēstnesis. Pēc bauslības, ceļš pie Dieva veda caur Augsto priesteri; viņš bija starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, pēc Vecās Derības, kā tagad ir Kristus pēc Jaunās Derības (Ebr.9:15). „Bauslība ieceļ par augstajiem priesteriem cilvēkus ar vājībām, bet zvēresta vārds, kas nāca pēc bauslības, - Dēlu, mūžam pilnīgu” (Ebr.7:28). Tāpēc ka tie paši bija grēcinieki, šie cilvēki nespēja cilvēkiem sagādāt patiesu piedošanu. Dzīvnieki, kurus tie upurēja, patiesībā nepārstāvēja īstos grēciniekus. Bija nepieciešams nevainojams un bez vainas cilvēks, kas visādā ziņā pārstāvēja grēcīgo cilvēku, kurš būtu pieņemams grēka izpirkšanas upuris, no kura cilvēki varēja gūt labumu, asociējoties ar šo upuri. Līdzīgi, arī augstajam priesterim bija jābūt tādam, kas spētu just līdzi grēcīgajam cilvēkam, par kuru viņš aizlūdza, jo arī viņš ticis tāpat kārdināts (Ebr.2:14-18).
Jēzus pilnībā atbilst šīm prasībām – „Tāds augstais priesteris mums arī pienācās, svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts…” (Ebr.7:26). Viņam nevajag ik dienas upurēt vispirms par saviem, pēc tam par tautas grēkiem, nāvei nav varas pār viņu (Ebr.7:23,27). Tā visa gaismā, Raksti saka par Kristu kā par mūsu priesteri: „Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu” (Ebr.7:25). Tāpēc ka Viņam bija cilvēka daba, Kristus, kā mūsu ideālais Augstais priesteris, „var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem, tāpēc ka arī Viņš pats (bija) vājības apņemts” (Ebr.5:2). Tas atgādina apgalvojumu par Kristu: „Viņš tāpat to ir pieņēmis”, proti, cilvēka dabu (Ebr.2:14).
Tāpat kā jūdu augstie priesteri bija starpnieki starp Dievu un Dieva tautu, Izraēlu, tā Kristus ir starpnieks garīgajam Izraēlam – tiem, kas kristīti Kristus vārdā, uzņēmuši Evaņģēlija vēsti. „Mums ir liels priesteris pār Dieva namu” (Ebr.10:21), kas sastāv no tiem, kas piedzimuši no jauna kristību rezultātā (1.Pēt.2:2-5) ar Evaņģēlija doto cerību (Ebr.3:6). Apziņai, ko dod pārliecība par Kristus priestera kārtas brīnišķajiem apsolījumiem, ir jāiedrošina mūs kristīties Viņa vārdā; jo mums ir jāieiet Viņa „namā” jeb ģimenē, lai Viņš būtu mūsu Augstais priesteris.
Pēc kristībām Kristū mums ir pēc iespējas labāk jāliek lietā Kristus priestera kārtas stāvoklis; patiesi, mēs līdz ar to esam uzņēmušies noteiktu atbildību, kas mums ir jāattaisno. „Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē” (Ebr.13:15). Dieva plāns, dodot mums Kristu par priesteri, bija Viņa slavēšana; tādēļ mums ir pastāvīgi jāizmanto mūsu pieeja Dievam caur Kristu, lai slavētu Viņu. Vēstulē Ebrejiem 10:21-25 nosaukta virkne atbildību, kas mums jāuzņemas sakarā ar to, ka Kristus ir mūsu Augstais priesteris: „Tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu,
- Tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs, un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni”. Izpratne par Kristu kā priesteri nozīmē, ka mums ir jākristās Viņa Vārdā („miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni”) un mums nav jāļauj ļaunai apziņai ieviesties mūsu prātos. Ja mēs ticam Kristus grēku izpirkšanai, mēs esam it kā saplūduši vienā ar Viņu Viņa upurēšanās rezultātā.
- „Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas…” Mums nav jānovirzās no patiesajām mācībām, pateicoties kurām mēs nācām pie saprašanas par Kristus priestera kārtu.
- „Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces”. Mums ir jābūt cieši saistītiem citam ar citu, tiem, kas saprot un gūst labumu no Kristus priestera amata; īpaši svētīga ir kopā sanākšana Svētajā Vakarēdienā, kad mēs pieminam Kristus upuri.
Lai visu šo lietu apzināšanās pilda mūs ar pazemīgu pārliecību, ka mēs patiesi sasniegsim pestīšanu, ja būsim kristīti un paliksim uzticīgi Kristum: „Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā” (Ebr.4:16).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
