Mājas lapa
1-24 Krusta iedvesma ikdienas dzīvē
Kristus mīlestībai krustā ir jābūt mūsu pastāvīgajai iedvesmotājai – bezgalīgai mīlestībai, neskaitāmiem atkārtotas iedvesmas momentiem jānāk pār mums ik dienu krusta dēļ. Tik liela nozīme tam ir mūsu dzīvē. Mums ir pastāvīgi jādzīvo mīlestībā vienam pret otru kā Kristus mūs mīlēja Savā nāvē, šajā vienreizējā un par visām reizēm reiz veiktajā darbībā (Jņ.15:12,17). Grieķu valodas tekstā lietotie darbības vārda agapan (mīlēt) tagadnes un aorista laiki norāda uz to. Un tā, mūsu paklausības Kristum mīlestībā vienam pret otru paraugs ir Kristus paklausība Tēvam (Jņ.15:10). Ļoti vienkārši, notikums pirms 2000 gadiem reāli iedarbojas uz mums tagad. Pastāv spēcīga saikne, kas stiepjas pāri gadsimtiem no krusta tumsas līdz mūsu 21.gadsimta dzīvei. „Ar savu atziņu”, atzīstot Kristu, kāds Viņš tur bija, mēs esam taisnoti (Jes.53:11). Kad Izraēls stāvēja Mozus priekšā, tie solīja: „Visus šos vārdus, ko Tas Kungs ir runājis, mēs izpildīsim”. Kad Mozus apslacināja altāri ar upura asinīm – un šis incidents tiek citēts Vēstulē ebrejiem, kā priekšvēstnesis Kunga asinīm – tie atkārtoja tos pašus vārdus vēl noteiktāk: „Visu, ko Tas Kungs ir runājis, mēs darīsim un pildīsim” (2.Moz.24:3,7). It kā to saistība ar asinīm iedvestu paklausību. Līdzīgā veidā Dieva pavēles tika izteiktas no asinīm slacītā salīdzināšanas vāka virsus (2.Moz.25:22) – vēl viena iepriekšēja norāde uz Kristus asinīm. Mēs vienkārši nevaram, domājot par Kristus krustu, nejust nepieciešamību pakļauties Dieva pavēlēm.
Par tautas brīvību kritušo karavīru tēli tiek bieži lietoti nācijas stimulēšanai: „Neaizmirstiet to” – ir vēsts, kas lasāma viņu sejās. Un tieši tāpat tas attiecas arī uz Kunga nāvi. „Kristus mīlestība”, doma, kas citviet attiecas uz Viņa nāvi (Jņ.13:1; 2.Kor.5:14,15; Rom.8:32,34,35; Ef.5:2,25; Gal.2:20; Atkl.1:5 salīdz. ar 1.Jņ4:10), savalda mūs; tā mūs nespiež, bet drīzāk ievirza vienā šaurā iežogotā ejā. Mēs nevaram pasīvi sēdēt Kunga krusta priekšā. Šī „Kunga mīlestība” tajā ir pārāka par cilvēka apziņu, taču mūsu sirdis var tikt atvērtas, kā Pāvils lūdza, lai mēs spētu aptvert, kāds ir šīs mīlestības platums, garums, augstums un dziļums. Krustā sistais Dieva Dēls bija pilnīgs Dieva iemiesojums. Kristus mīlestība parādījās Viņa krustā un caur Dieva apgaismību mēs varam aptvert šīs mīlestības platumu, garumu, augstumu un dziļumu (Ef.3:18,19).
It nekas – ne dzīve, nedz mūsu grēki, nedz cilvēku dzīves disfunkcijas – nevar mūs šķirt no Kristus mīlestības uz mums krustā (Rom.8:35). Tādējādi Viņa krusts ir pastāvīgs mūsu ticības saliedēšanas punkts, lai kādas grūtības mūs nepiemeklētu. Apņēmība un spēks, kuri ir tik nepieciešami mūsu garīgās attīstības ceļā, var rasties tikai caur personīgu krusta apceri. Vai mēs tiecamies pēc spēka, kas nepieciešams lai paciestu netaisnīgu apiešanos; un labvēlības, samierinoties bez rūgtuma, zaudējot to, ko izjūtam pēc taisnības kā mums piederošu? Vai tā būtu diskriminācija darba vietā, vajāšana no valdības puses, vai aizvainojoša attieksme no partnera vai ģimenes locekļu puses…? Lai krusts sniedz mums nebeidzamu ierosmi: „Jo ir labāki ciest, darot labu, ja Dieva griba to prasītu [atsauce uz to, ka Kunga cīņa Ģetzemanes dārzā ir arī mūsējā], nekā darot ļaunu. Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem” (1.Pēt.3:17,18). Atcerieties, kā vajātie ticīgie nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei, vienmēr paturot prātā Jēra asinis, kas par tiem izlietas (Atkl.12:11).
Vai varbūt mēs esam vientuļi savās vecumdienās, vai nopietnas slimības ciešanās baidāmies no nāves, neziņā par atlikušo nākotnes sprīdi? Un atkal, Jēzus krusts ir mūsu atdzimšanas punkts. „Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vai esam nomodā vai aizmiguši” (1.Tes.5:8-10). Tāpēc ka mēs esam Kristū, Viņa nāve nebija atsevišķs vēsturisks gadījums. Mēs arī līdz ar Viņu esam nespēcīgi (2.Kor.13:4), tāda ir līdzība starp mums un Viņu. Kad Pāvils runāja par savu slimību („dzeloni miesā”), viņš varēja patiesi teikt, ka viņš lielās ar savu nespēku, tāpēc ka līdzība Kristum nespēkā nozīmē arī Kristus spēka nākšanu pār viņu (2.Kor.12:9).
Vai mēs jūtam, ka dzīvei nav jēgas, tikai bezgalīgas rūpes par bērniem, tikai viens un tas pats darbs dienu no dienas 30 gadu garumā, vilkšanās pa bezgalīgu tuneli līdz pat nāves stundai? Ar Kristus dārgajām asinīm mēs esam atpirkti no „savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem” (1.Pēt.1:18), no tagadējās vilšanās pilnās dzīves. Vārds „aplamā” ir tas pats, kas sastopams grāmatā „Salamans mācītājs”, kad viņš apraksta dzīves „niecību”, kā arī 3.Moz.17:7 un Jer.8:19, runājot par elku pielūgsmi. Mēs esam no visa tā atpirkti! Nebeidzama tiekšanās pēc nesasniedzamā, verdziskā arvien lielāku māju, mūsdienīgākas tehnoloģijas elku pielūgsme nav vairs mūsu liktenis…mēs esam atpirkti no dzīves niecības „zem saules” ar Kristus dārgajām asinīm. Mēs esam atpirkti no verdzības, kaut arī miesā mēs izliekamies to darām. To zinot, mums – atpirktiem no dzīves niecības –nevajadzētu dirnēt pie televizora vai risināt nebeidzamas krustvārdu mīklas, vai izšķiest mums atvēlēto dzīves laiku, kā to dara šī pasaule. Jēkabs paredzēja, ka cilvēkam var šķist, ka viņš kalpo Dievam, taču šī kalpošana ir „velta” (Jēkaba 1:26), ja viņš nesaprot, ka krusts ir atpircis viņu no niecības. Viņš gāja nāvē, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules (Gal.1:4); Pāvils saka, ka ar Kunga Jēzus krustu viņam pasaule ir krustā sista un viņš pasaulei (Gal.6:14). Kungs Jēzus lūkojās pāri neitrālai zemei starp krustu un pūli; Viņš stājās pretī pasaulei, kas to sita krustā. Mēs vienkārši nevaram nostāties tās pusē. Neatdalīties no tās nozīmē padarīt krusta upuri par veltīgu; Viņš miris, lai atdalītu mūs no tagadējās pasaules. Pasaules pievilcība ir mānīga; un tikai nosvērta krusta nozīmes apcere var atdalīt mūs no tās. Doma, ka mēs varētu krusta spēku darīt neesošu, ir šausminoša. Tā tas patiesi ir, jo Pāvils brīdinājis evaņģēliju sludināt „ne gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura” (1.Kor.1:17). Krusta iedarbību, tā glābēj spēku ierobežo mūsu sludināšanas veids. Un mēs varam tikt „šķirti no Kristus”, ja mēs paļaujamies uz saviem darbiem, nevis pieņemam no Dieva žēlastības dāvāto pestīšanu, kuru Viņš sasniedzis (Gal.5:4).
Vai varbūt mēs jūtamies nepienācīgi novērtēti? Kā rūpju šurp un turp trenkātā māte, kā darbā iegrimušais tēvs, kas strādā ģimenes labā, kuru viņš paretam tik redz; kā cilvēks, kurš jūt, ka viņa domas un spējas netiek liktas lietā…? Kunga nāves traģēdija bija tajā, ka pēc Viņa nāves nebija neviena, kas apkopotu Viņa dzīves gaitu, kā to parasti dara bērēs (Jes.53:8). Visdižākā cilvēka dzīve pasaulē bija tik nesaprasta un nenovērtēta, pat ienīsta, ka to steigā ielika kapā un nebija neviena, kas teiktu kapa runu, novērtējot to, ko Viņš dzīvē ir darījis. Mūsu pūliņos tikt saprastiem un novērtētiem mēs līdz ar Viņu un Viņa tēvu ciešam un izjūtam sāpes. Krusts bija vispārākais Cilvēka būtības pārpratuma un nesapratnes, un netaisna nosodījuma piemērs. Kad mēs tā jūtamies mūsu ātrgaitas sabiedrībā, kurai raksturīga zibenīga nonākšanu pie pārsteidzīgiem secinājumiem, un šajā paaudzē tas, šķiet, notiekam daudz biežāk nekā kādā citā [un ar daudz nopietnākām sekām]…tad mēs zinām, ka mēs ciešam līdz ar Kungu.
Vai varbūt mēs esam iegrimuši ikdienas darbā, vergojam mūs korporācijai, kas mūs ir nodarbinājusi? 1.Kor.7:23 piekodina mūs nekļūt par cilvēku vergiem, jo Jēzus atpircis mūs ar Savām asinīm. Tas it īpaši attiecas uz jauniem cilvēkiem, kas stāv karjeras un darba devēju izvēles priekšā. Caur Kristus krustu pasaule mums ir krustā sista (Gal.6:14).
Vai mums ir stingri jāpiepūlas, lai dzīvotu patiesas mīlestības gaisotnē, lai paciestu cilvēkus, pat mūsu brāļus; vai mēs neesam vienkārši noguruši no cilvēkiem, no mīlestības izrādīšanas pret tiem? Vai mūsu pagātne neizverd mūsos kā pastāvīga rūgtuma un nožēlas avots? „Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi, piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis…un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis” (Ef.4:31-5:2). Viņa krusts iespaido visu mūsu dzīvi, mūsu dziļākās domas un rīcību tik lielā mērā, ka mēs līdz ar Pāvilu varam teikt savu dziļāko pārdomu klusumā: „Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal.2:20).
Vai mēs uzskatām, ka patiesa vienotība ar mūsu brāļiem nav iespējama? Viņš miris, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus (Jņ.11:52). Viņa krusta priekšā, nopietni un ilgstoši meditējot par tā nozīmi, visas mūsu personiskās atšķirības izzudīs. Tādēļ sašķēlusies eklēsija ir tāda, kas nav centrēta uz krustu. Kāds arī nebūtu mūsu baznīcas pieredzes konteksts, barjeras, kuras pastāv personīgi mūsos ir pārvaramas krusta pazemojošajā pieredzē un tajā veidā, kādā mums ir jāredz, ka šī nāve nav bijusi tikai personīgi par mani. Tās brīnums bija un ir tās universālajā un it visu aptverošajā dabā.
Vai pazemība ir gandrīz neiespējama, ja mēs esam pārņemti ar savas personīgās vērtības un sasniegumu sajūtu? Vai visu brāļu patiesu kalpošanu gandrīz nemaz nav iespējams iedomāties? Padomājiet par Mt.20:26-28 teikto: „Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis…jūsu kalps, tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem”. Tas ir paraugs mums – atdot, negaidot atzinību vai atsauksmi. Un vienīgi Kristus krusts var iedvest tādu attieksmi.
Vai mēs cīnāmies ar kādu apslēptu netikumu, ierasta grēka valgos? Krusts iedveš grēka vainas apziņu, jo tā mums liek sekot Kristum un „iziet pie Viņa ārpus nometnes” (Ebr.13:13), sekojot spitālīgajam, kuram arī bija jāiet „ārpus nometnes” (3.Moz.13:46). „Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai” (1.Pēt.2:24). Viņš miris par mūsu grēkiem, tur visas mūsu vājības mira Viņa nāvē – tik cieša bija saikne starp Viņu un mūsu grēkiem. Uz to mums ir jāreaģē nonāvējot grēku mūsu miesā, tāpat kā Viņš nonāvēja to Savējā pie staba. Runājot par krustu, Kungs teica, ka mūsu labā Viņš svētījās nāvē [līdzīgi kā priesteris, upuri pienesot], lai arī mēs būtu patiesībā svētīti (Jņ.17:19). Tas vienkārši tā ir, ja mēs uzlūkojam krustu un ticam tam, mēs atsauksimies. Viņa pārdomās par kviešu graudu Viņš runāja par Sevi, ja Viņš nekrīt zemē un nemirst, Viņš nenes augļus (Jņ.12:24). Tas, ka Viņš mira, nozīmē, ka mēs nesīsim augļus. Varētu būt, ka atsauce Jņ.7 uz Svēto Garu, ko simbolizē no viņa miesas plūstošā dzīvā ūdens straumes, kas tiks dots ar Kunga nāvi (ieiešanu „skaidrībā”), nozīmē, ka krusta iedvesmā mēs pievērsīsimies svētam, garīgam dzīves veidam. Tas gan nenozīmē, ka Viņa nāve atraisītu kādu mistisku iedarbību, kas pārveidotu cilvēkus neatkarīgi no viņu gribas; drīzāk Viņa piemērs krustā iedvesmos tos, kas ir tam atvērti. Caur Kristus krustu mēs topam salīdzināti ar Dievu, taču tādēļ mums ir personīgi jāsalīdzinās ar Dievu un jānes šī salīdzināšanās vēsts arī citiem. To, kas tika sasniegts perspektīvā, mums ir jāpadara par realitāti attiecībā uz mums, nožēlojot grēkus, kristoties Kristus Vārdā un uzņemoties salīdzināšanas kalpošanu (2.Kor.5:18-20 salīdz. ar Rom.5:10; 2.Kor.5;:14,15).
Varbūt mēs jūtam, ka mūsu sludināšanai kaut kā pietrūkst, ka tā nav pietiekami spēcīga, lai atstātu iespaidu uz citiem un sasniegtu izvirzīto mērķi. Pacentieties precīzi atstāstīt tiem par krustu. Apustuļi stāstīja par Jēzus krustu un uz šī pamata aicināja ļaudis kristīties šajā nāvē un pēc tās augšāmcelšanā. Tajā visā ir spēcīgs rosinošs faktors un neatlaidīga prasība, kas izriet no šī brīnumainā un kauna pilnā notikuma. Jāzeps redzēja mirušo Kungu krustā un, ne mirkli nevilcinājies, piedāvāja Viņa miesas ievietot pašam domātajā kapā. Būtībā viņš tādējādi izdzīvoja kristību vēsti. Viņš gribēja identificēt savu miesu ar Kunga miesu. Viņš nojauta, ka cilvēks Kristus Jēzus patiesi pārstāvēja viņu pašu. Un tā viņš vēlējās salīdzināties ar Viņu. Un pienācīgs šī fakta izklāsts radīs spēcīgu atsauksmi krusta sludināšanai šodien. „Viena cilvēka taisnības darbs [krusts] visiem nes taisnošanu uz dzīvību” (Rom.5:18) – taču „visi” tikai tad saņem taisnošanu, ja viņi dzird šo labo vēsti un tic tai. Tieši tāpēc mums ir jānes evaņģēlijs „visiem” (atsauce uz lielo misiju) – tā lai Kristus krusta brīnums nestu pēc iespējas vairāk augļu. Caur mūsu sludināšanu, arvien lielāks skaits to „visu”, kam potenciāli ir dota iespēja dzīvot mūžīgi, patiesi to darīs. Tieši tādēļ Apustuļu darbu pierakstā sludināšanas darbs ir cieši saistīts ar cilvēku ticību. Cilvēki netic, ja tie noliedz „vēsti” par krustā sišanu (Jņ.12:38,39).
Vai mēs cīnāmies, lai patiesi dāsni kalpotu Kungam, lai pārvērstu mūsu vārdus un neskaidrās saistību sajūtas darbos? Korintieši arī bija lieli runātāji, kas lielījās ar saviem palīdzības plāniem nabagajiem brāļiem Jeruzalemē, bet neko konkrēti nedarīja. Pāvils centās pamudināt tos darbībai, atgādinot viņiem „mūsu Kunga Jēzus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ” krustā (2.Kor.8:9). Korintā bija tikai daži bagāti draudzes locekļi, bet Pāvils zināja, ka Kristus krusts rosinās tajos palīdzības garu tiem, kas ir vēl nabagāki. Kunga darba rezultātā bagātākie bija jādara par nabagiem, Pāvils teica – nevis nevērīgi šķiroties tikai no savas kabatas naudas. Jo Viņš deva tā, ka tas Viņam sāpēja, reāli, zīmīgi un līdz ar to efektīvi un spēcīgi.
Vai mums nav jācīnās ar domām par Dieva galīgo taisnīgumu? Neskatoties uz visu, ko mēs rakstījām par ciešanu problēmu, man tomēr liekas, ka nekāda gudra atbilde nebūs pietiekama kādam, kas pārdzīvo reālu personisku traģēdiju. Jēzus sūtīšana tādā nāvē, kādā Viņš mira, noteikti bija sava veida Dieva atbilde uz to. Krusta nāvē Dievs parādīja, ka Viņš saprot mūsu ciešanas, zaudējuma un pārestības sāpes.
Vai mēs baidāmies, ka mums trūkst personisku attieksmju ar Kungu Jēzu? Vai mēs lasām par Viņu, bet tikai reti vai nemaz nejūtam Viņu? Pārdomām par Viņa krustu ir jāatraisa mūsos tīras pateicības viļņa uzplūdu, neveiklības sajūtu, nākot pie atziņas, ka šis Cilvēks mūs mīlējis vairāk, nekā mēs spējam mīlēt Viņu…taču neaprakstāma, nesamaksājama parāda, reāla parāda, bezgalīga un neaizmirstama parāda sajūta veidos pamatu mūsu personiskai attieksmei pret Viņu, patiesai Viņa atziņai un mīlestībai uz Viņu un kalpošanai Viņam, atbildot uz to. Ja mums ir šī atziņa un sajūta, tad mēs vienkārši nevaram nesludināt Kristus krustu.
Bet vai mēs neizjūtam kaunu par to, ka mūsu liecība nav tāda, kādai tai jābūt? Nav šaubu, ka krusts un kristības šajā nāvē bija agrīno brāļu sludināšanas centrāla vēsts. Kas to zināja un ticēja tam, vienkārši nespēja atturēties no sludināšanas. Sasniegtās pestīšanas pilnība un realitāte ‘Vēstulē ebrejiem’ izskan ar tādu kategoriskumu, ka mēs nedrīkstam to zaudēt arī mūsu Evaņģēlija sludināšanas praksē. Šai krustā Dieva tiesa un žēlastība ir saplūduši vienā galīgā veselumā. Šajā krustā ir aicinājums. Pāvils runā par sludināšanu kā par „vēsti par krustu” (1.Kor.1:18). Daži no agrīnajiem misionāriem stāstīja, ka tie nespēja rast atsaucību klausītājos, kamēr tie nebija izklāstījuši vēsti par krustu; un ar mūsu patieso krusta izpratni, es esmu pārliecināts, ka krustam ir pievēršanas spēks sludināšanā. Tā priekšā cilvēks nevar palikt vienaldzīgs pret to problēmu kopumu, ko ietver sevī ticība un neticība, izvēle pieņemt vai noraidīt darbu, ko krustā karājoties paveicis šis nosvīdušais, spazmatiski elpojošais Cilvēks. Vai nu tici, vai ej bojā, tāda ir jautājuma nostādne. Pestīšanai būtiski ir kristīties nāvē un augšāmcelšanā. Pilnīgi skaidrs, ka mums nav jāspiež vai jānobaida cilvēki, lai viņi sāktu ticēt, bet no otras puses, krusta sludināšanai neizbēgami piemīt kaut kas no neatlaidības, steidzamības, dedzības. Jo mēs aicinām cilvēkus Dieva vārdā pieņemt krusta darbu, kas veikts viņu labā. Mūsu sludināšanai allaž piemitīs steidzamības un lūguma pieskaņa. Tā būs saistīta ar Cilvēku, kuram bija mūsu dabu, kas karājās krustā, nevainojama mīlestības pilnība, gaisma šai tumšajā pasaulē… un par cik mēs uztversim šīs parādības brīnumu, par cik tā pārņems visu mūsu būtni, par tik mēs centīsimies to darīt zināmu pasaulei. Kungs nesludināja labas domas, Viņš sludināja labo vēsti. Krusta nozīme ir tajā, ka mums ir jādzīvo ar ticību tam katru mūža dienu, nevis tikai kā mierinājuma vēsti miršanas stundā, nāves priekšā.
Vienīgi krusts spēj izraut cilvēku no apātijas stāvokļa, liekot tam izdarīt kādu izvēli šai pasaulē, tā vietā lai bezrūpīgi slīdētu tik uz priekšu kā sapnī. Dzīve ir tāda padarīšana, kuru mēs visi tiecamies vadīt nepareizi, vai nu pārgalvīgi rīkojoties dienu no dienas, vai arī ļaujot sevi piemuļķot ieradumiem, TV, dzīvei…Nenozīmīgu lietu pastāvīga atkārtošanās notrulinoši iedarbojas uz cilvēku. Un tikai Kunga un Viņa krusta izaicinājums liek mums palūkoties uz dzīvi pāri mūsu ikdienas rūpēm un aptvert mūsu pastāvēšanas šauros rāmjus un lielās iespējas. Tieši Kunga un Viņa krusta spēks spēj iedvest apskaidrības brīžus. Viņš krustā ir acīm redzams ienaidnieks visiem tiem, kas dzīvo pēc inerces. Jēzus krustā spēj aktivizēt Savus lasītājus un skatītājus acumirklīgai negurstošai kalpošanai Viņam. Tie, kas ignorē krusta izaicinājumu, raugās „tikai uz savu ceļu” (Jes.53:6) – kas ebreju valodā nozīmē ierasto ikdienas dzīves veidu. Tieši tas arī attur mūs no atsaukšanās radikālajam krusta izaicinājumam – mūsu konservatīvā būtība, mīlestība uz to, kas mums ir pazīstams, pie kā mēs esam pieraduši. Taču krusta satricinājums var radīt apvērsumu mūsu dzīvē.
Vai mēs jūtam, ka mūsu sirdsapziņa ir tik slima un sirds tik nocietināta, ka nekas mūs nevar aizkustināt vai rosināt darbībai kā kādreiz pagātnē? Krusts spēj aizkustināt un pārveidot visnocietinātāko un bojātāko sirdi. Atskaitot daudzus mūsu reālās dzīves dotos piemērus, padomājiet par Bībeles stāstu par Pilātu. Ebreju un romiešu vēsturnieku zīmētais Pilāta tēls krasi atšķiras no Bībeles pierakstā lasāmā. Filona aprakstā viņš ir „cietsirdīgs, stūrgalvīgs un nežēlīgas dabas”, kura laikā „nāves sodus nereti izpildīja bez tiesas sprieduma” (1). Jozefa Flāvija aprakstā viņš ir jūdu nīdējs, kas zog naudu no tempļa dārgumu krātuves un brutāli apspiež nepaklausīgos pūļus (2). Kā tas nāk, ka evaņģēlijos viņš ir tas, kas izmisīgi cīnās ar savu sirdsapziņu, tā ka tikai jūdu pūļi piespiež viņu sist krustā cilvēku, kuru viņš no sirds uzskatīja par nevainīgu? Noteikti tikai tāpēc ka Kunga Jēzus personība un Dieva Dēla šausminošā sodīšana ar nāvi skāra sirdsapziņu, kuras šķietami nemaz nebija. Ja jau Jēzus nāves drāma spēja aizkustināt tik nocietinātu sirdsapziņu, kāda bija Pilātam, tad tā var aizkustināt ikvienu no mums. Salīdziniet kaut vai Filona un Jozefa vārdus ar Marka evaņģēlija pierakstiem, ka Pilāts „brīnījās” par Jēzus pašsavaldīšanos tiesas procesā (Mk.15:5); kā viņš gandrīz vai lūdz savus jūdu pavalstniekus ievērot taisnīguma principu: „Ko tad Viņš ļaunu darījis?” (Mk.15:14). Salīdziniet to ar Filona vārdiem par Pilātu kā „nepiekāpīgas, stūrgalvīgas un cietsirdīgas dabas” cilvēku, kas bēdīgi slavens ar „aizvainojošu uzvedību…un bezgalīgi mežonīgu cietsirdību” (3). Mt.27:24 aprakstīts, kā Pilāts mazgā savas rokas ļaužu priekšā, atsaucoties uz jūdu rituālu, lai demonstrētu, ka viņš nav vainīgs taisna cilvēka asins izliešanā, kas savukārt balstās uz 5.Mozus grāmatas pierakstiem. Bet Jozefs raksta, ka Pilāts nicināja jūdu reliģiskos paradumus un jūtīgumus un šķita, ka viņam pat patika zaimot jūdu tikumus. Un Lūkas pierakstos mēs lasām, ka Pilāts vismaz trīs reizes nosauc Jēzu par nevainīgu.
Vai mēs varbūt jūtamies citu tik stipri aizvainoti, ka piedošana nav iespējama, ka mūsu apziņā valdošais rūgtums grasās pārņemt visu mūsu dzīvi? Šķiet, ka visapkārt šai skumjajā pasaulē valda atriebības kāre. Sitiens, ko kāds saņem, pēc tam tiek raidīts uz kādu citu, kas rezultātā noved pie vēl kāda, kas nespēj sevi aizstāvēt, padarīšanu par grēkāzi, kuram jāsaņem visi belzieni bez iespējas dot pretī. Zemapziņā cilvēki pakļaujas neatvairāmam likumam – nokārtot rēķinus. Norēķināties par pastnieka bargajiem vārdiem, raidot tos uz meiteni supermārketā un vēlāk uz grēkāzi [teiksim] bērnu baznīcā par baznīcas kalpošanas izjaukšanu…Bet būtībā Kungs Jēzus ir nolikts par grēkāzi, par to, kas nes cilvēku grēkus. Pacelts krustā, Viņš bija tas pēdējais, kurš saņēma visus sitienus, nesitot pretī. Tie, kas patiesi tic tam un dziļi sevī to izjūt, tie ir atbrīvoti no atriebības likuma – un tādējādi tie iegūst brīvību dzīvot spontāni, priekam, nekaunoties pildīt dzīves dabiskās nepieciešamības. Atriebības un norēķināšanās cikls ir jāatrisina upurēšanā – daudzas sabiedrības to parāda. Es esmu pāris reizes bijis tālu Krievijas ziemeļos un ar aizrautību klausījies čukču tautas tradīciju nostāstos. Agrākos laikos, tie stāsta, kad bija izdarīts kāds liels noziegums un noziedznieks atzīts par vainīgu, bija jāupurē nevainīgs cilvēks. Primitīvo sabiedrību tradīciju izpēte liecina par to, ka cilvēkiem ir vienmēr bijusi izteikta vajadzība pēc grēkāža. Mozus grēkāža rituālam bija psiholoģisks pamatojums (3.Moz.16:10). Visi grēki, visi aizvainojumi, kas brēca pēc atriebības, bija jāuzkrauj šim dzīvniekam, un tad to palaida tuksnesī. Tie varēja vērot, kā viņš pazūd krūmājā. Tieši tā mums ir jāsaprot cilvēku grēku uzvelšana - jā, grēku, ko citi jums nodarījuši – uz Kungu, kad Viņš karājās stabā. Un mums ir jāatceras, ka „Man pieder atriebšana [nevis mums, nevis valstij] un atmaksa” (5.Moz.32:35). Šo atriebšanu un atmaksu Dievs bija iecerējis krustā. Tur Kungs Jēzus bija ietērpts „atriebības drēbēs” (Jes.59:17); krustā sišanas diena bija „atmaksas diena” (Jes.63:4). Tādēļ Dievam nav raksturīgi darboties atmaksājot grēku kā dots pret dotu – jo Viņš grēku nosodīja ar atmaksu krustā un ne citādi. Un tādēļ Dāvids uzrunā Dievu „Tu atriebējs Dievs”, vienīgais, kam pieder atriebība (Ps.94:1,2). Mums savukārt ir jātic, ka atriebība patiesi pieder Dievam un nav jāatriebjas pašiem (Rom.12:19). Es uzskatu, ka tas attiecas uz visiem pat mazākajiem ‘norēķināšanās veidiem’, kuri tik nemanāmi izpaužas mūsos ar mūsu vārdiem, žestiem, attieksmi un tml., kad mūs ir sāpinājis kāda cita nodarījums mums. Vienīgi krusts dod iespēju lauzt šo ciklu.
Beidzot, un galvenokārt, kā man šķiet. Vai mēs visi, vīrieši un sievietes, iegrimuši savas dzīves rūpēs, dibinot ģimenes, pelnot naudu…pārņemti ar ikdienas darbu, strādājot par programmētājiem, šoferiem, rūpnīcu strādniekiem, mājsaimniecēm, biznesa menedžeriem…vai mēs dziļi sirdī nejūtam, ka mums nav pietiekamas ticības tam, ka mums patiesi ir piedots, ka mēs būsim glābti? Es zinu, ka es runāju uz katra lasītāja sirdi šobrīd. Vai tā ir? Man tā liekas, un vairumam no mums, man šķiet. Nevar teikt, ka tas man liktu justies labāk, apzinoties savas ticības nepietiekamību. Un atkal, lai Kristus krusts dod mums iedvesmu! „Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi”. Viņš atdeva Savu dzīvību, kā Viņš to darīja, nedomājot par mūsu personīgajiem nopelniem. „Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums ir miris, kad vēl bijām grēcinieki”. Kungs atdeva Sevi visu par mums, pilnīgi necienīgiem. Un, neatkārtojams savā loģikā, Pāvils turpina: „Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm [proti, vairs ne tik necienīgi un nevērtīgi, bet uzskatāmi par daudz labākiem caur Viņa sasniegto piedošanu], caur Viņu tiksim izglābti no dusmības”. To apzinoties, mēs kā bruņu cepuri varam turēt galvā cerību par drošu izglābšanos. Ja Dievs nodeva Savu Dēlu, un tā nodeva Savu Dēlu, tad vai ne labprātāk gan Viņš kopā ar Dēlu dos mums visas šīs lietas?
Visu mūsu Bībeles studiju gala rezultāts ir Kristus mīlestības atziņa un pieredze. Ir plaši pazīstams stāsts par lielo teologu Kārli Bartu, kas iespējams ir sarakstījis vairāk teoloģisku sacerējumu nekā jebkurš cits 20.gadsimta teologs. Savas dzīves nogalē viņš nolasījis lekciju un aicinājis uzdot jautājumus. Viņam uzdotais jautājums bija apmēram tāds: ‘Pēc Bībeles pētījumiem, kuriem jūs veltījāt visu savu mūžu, pie kādas vienas lielākās atziņas jūs esat nācis?’ Pēc īsa brīža pieklusušajai auditorijai viņš atbildēja: ‘Jēzus mani mīl, es to zinu, jo Bībele man to saka’. Kristus mīlestības atziņa ar tajā ietverto pārliecību par glābšanu ir visu mūsu jautājumu, studiju, Bībeles izpētes, lekciju apmeklējumu un lasīšanas gala rezultāts.
Piezīmes
- Philo, Embassy to Gaius 301-2, Loeb edition, vol.10, translated by F.H.Colson (London: Heinemann, 1962).
- Flavius Josephus, Antiquities of the Jews 18.63, Loeb edition, Vol. 9, translated by L.H.Feldman (Cambridge, Mass: Harvard University Press, 1965).
- See James M. Robinson, The Problem of History in Mark (London: SCM, 1957) and T.J. Weeden, Mark: Traditions in Conflict (Philadelphia: Fortress Press, 1971).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
