Mājas lapa
Būtu jābūt pietiekami skaidram, ka klints, kuru Mozus sita tuksnesī bija vienkārši klints; tas nebija personīgi Kristus. Klints „bija” Viņš tai ziņā, ka tā pārstāvēja Viņu. Līdzīgi Viņš runā arī par vīnu: „Tās ir Manas asinis”. Tās nebija burtiski Viņa asinis; bet tās bija un ir Viņa asinis, jo tās simbolizē Viņa asinis. Pāvils apraksta Izraēla pieredzi tuksnesī, jo tajā viņš saskatīja līdzību ar Korintas ticīgo ceļu uz Valstību. Visa pirmās vēstules korintiešiem 10. nodaļa ir šīm atsaucēm caurausta. Un tāpēc viņam jārunā par klinti, kuru Mozus sita kā Kristus simbolu. Izraēlieši bija kristīti Mozū, tāpat kā korintieši bija kristīti Jēzū; un kā Izraēls, tā arī korintieši ēda „to pašu garīgo barību un dzēra to pašu garīgo dzērienu”. „Garīgais ēdiens…garīgais dzēriens” parāda, ka Pāvils izprata mannu, ko tie ēda, un ūdeni, ko tie dzēra, kā garīgus simbolus – tāpat kā viņš saskatīja simbolu klintī. Pāvils turpina 1.Kor.10:16,17 rakstīt par to, kā korintieši arī ēda un dzēra no Kristus maizes laušanā, un 11.nodaļā viņš noved līdz atziņai: kā Izraēls mēs varam ēst un dzert šos simbolus, „to pašu garīgo miesu…to pašu garīgo dzērienu”, būdami kristīti Kristū, tāpat kā tie bija kristīti Mozū, un domāt, ka līdz ar to mēs varam darīt, kā mums patīk mūsu privātajā dzīvē. Tajā ir šīs atsauces galvenā doma un spēks. Viņu mirstīgo atlieku pūšanas skats tuksnesī ir pietiekami pārliecinošs arguments. Kristību un ‘maizes laušanas’ rituāla ievērošanas nepietika, lai glābtu Izraēlu.
Jāņa evaņģēlija 6.nodaļā Kristus pats skaidro, ka manna simbolizēja Viņa vārdus un Viņa upuri. Viņš runāja par to, ka no viņa nāks „dzīvais ūdens”, ne akas ūdens, bet dzīva ūdens straumes (Jņ.4:11; 7:38). Un Viņš aicina Savus ļaudis dzert no šī ūdens. Tas bija tas ūdens, kas izšļācās no Mozus sistās klints. Daudziem vārdiem tas ir aprakstīts Ps.78:15,16,20; 105:41; Jes.48:21: „strūklām izplūst no klints”, „ūdenim tecēt straumēm”, „plūda strauti”…it kā dziļi apslēpta ūdens straumes būtu izlauzušās no dzīlēm („dziļuma ūdeņiem”, Ps.78:15.). Tādējādi, Kungs teica, ka Viņš ir tā klints un mēs, kā Izraēls, dzeram to, kas nāk no Viņa. Mozus bauslībā bija vairāki rituāli, kas bija atkarīgi no tā, ko sauc par „tekošu ūdeni” (3.Moz.14:5,6, 50-52, 15:18; 4.Moz.19:17). „Tekošs” ir ebreju vārda tulkojums, kuru parasti tulko kā „dzīvais”. Šis dzīvais ūdens arī bija tas, kas plūda no šķeltās klints. Kungs mācīja, ka ūdens, kas plūdīs no Viņa, nāks pēc Viņa ieiešanas skaidrībā (Jņ.7:38,39) – doma, kuru Viņš šķiet drīzāk saistām ar Savu nāvi, nevis ar pacelšanos debesīs (Jņ.12:28,41; 13:32; 17:1,5 salīdz. ar 21:19, Ebr.2:9). Kad Viņš tika paaugstināts krustā, tad ūdens burtiski plūda no Viņa sāniem pēc nāves. Klints tika „sista” un ārā nāca ūdens. Ebreju valodas vārds, kas šeit lietots, parasti tiek tulkots kā nogalināt, kaut, slepkavot. Tas parādās divos nepārprotami uz Mesiju attiecināmos fragmentos: „jo viņi vajā to [Kristu], ko Tu esi sitis” (Ps.69:27); „mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu” (Jes.53:4). Savā ziņā tas bija Dievs, kas „pāršķēla klinti” tā, ka iztecēja ūdens (Ps.78:15; Jes.48:21). „Pāršķēla” norāda uz klints burtisku atvēršanos; un tajā mēs saskatām miglainu priekš-vēstījumu par atvērto brūci pēc tam, kad viens no kareivjiem iedūra šķēpu Kunga sānā, kā arī tēlainu Viņa dzīves un prāta sašķelšanos šīs galējās pašuzupurēšanās rezultātā. Tas Kungs, iespējams, Eņģeļa veidolā stāvēja uz [vai virs] klints, kad Mozus, Dieva uzdevumā, sita klinti. Šeit saskatāmas arī Tēva un Dēla attiecību daba krustā. Viņš bija ar Dēlu, identificējies ar Viņu, tieši tāpat kā Eņģelis, kas stāvēja uz klints vai bija virs tās, kad Mozus sita to…taču Viņš bija arī tas, kas pāršķēla klinti, kas bija Kristus. Tāpat kā Ābrahāms ar Īzāku simbolizēja kā Tēvu, tā arī slepkavotāju; tā arī mūsu, daudz nenozīmīgākajā pieredzē, Tēvs nostāda mūs pārbaudījumu priekšā, kuros Viņš ir mums līdzās. Un Savas pašatklāsmes brīnumā Jahve atkārtoti atklājas kā „klints” – it īpaši 5.Mozus grāmatā. Un tomēr šī pāršķeltā klints bija Kristus [simbols]. Krustā „Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi”. Tur Viņš visspilgtāk izpaudās Savā mīļotajā Dēlā. Tur Dievam spļāva virsū, noraidot Viņa mīlestību. Tajā redzama Tēva pilnīgā pazemība un Sevis noliegšana. Un mums, kā Viņa bērniem, ir jāiet tas pats ceļš citu pestīšanas labad.
Klints, kas „tiem gāja līdzi” (1). Mums tas jāsaprot kā metonīmija: „klints” simbolizē to, kas no tās nāk, proti, dzīvā ūdens straume. Šķiet, ka šī straume gāja tiem līdzi visu ceļojuma laiku. Apgalvojums, ka „tie dzēra no klints, kas tiem gāja līdzi” norāda, ka tas nebija vienreizējs gadījums, ka tie turpināja dzert no šās klints visu tuksneša ceļojuma laiku. Uzmanīgs 2.Moz.17:5,6 lasījums atklāj, ka pie Refidimas Mozum tika teikts: „Ej tautas priekšā” uz Horebu. Tur viņš sita klinti, taču ļaudis dzēra ūdeni Refidimā. Ūdens todien tecēja garu ceļa gabalu un nav iemesla domāt, ka tas netecēja tiem līdzās visu laiku. Pieraksti pietiekami skaidri parāda, ka brīnumainā ūdens piegāde bija tajā pat kontekstā kā Dieva rūpes par tautas ēdināšanu un drošību (5.Moz.8:15,16). Klints deva tiem ūdeni visu tuksneša ceļojuma laiku (Jes.48:21). Tas noteikti nebija vienreizējs krīzes risinājuma gadījums. Jes.48:21 vārdu spēle saka: „Tie nebija izslāpuši, kad Viņš tos vadīja pa tuksnesi [pa Horebiem]. Ūdenim Viņš viņiem lika plūst no klintīm.” Horeba pieredze turpinājās 40 gadu garumā; it kā klints tiktu sista nemitīgi. Kaut kādā veidā ūdens no pāršķeltās klints tecēja tiem līdzi tuksnesī, svaigs un mutuļojošs, tāds pat kā pirmajā brīdī, kad klints tika pāršķelta (2). Tas bija dzīvais avotu ūdens – tas nebija peļķēs sastāvējies ūdens. Ūdens, kas nāca no šās vienas klints garšoja tā, it kā Dievs būtu licis avotiem izplūst tuksnesī (Ps.74:15). Tam vienmēr bija avotu ūdens garša un šo brīnumu atzīmē kā Dāvids, tā arī Jesaja (Ps.78:15,16,20; 105:41; Jes.48:21). It kā klints tikko būtu pāršķelta un ūdens plūstu no tās pirmo reizi. Šajā brīnumā Dievs skalda zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti (Hab.3:9; Ps.78:16,20; Jes.43:20). Katrā Izraēla apmešanās vietā ūdens tika it kā pie durvīm pienests. Un tā tas ir arī ar mūsu pieredzi Kristū un to svētību, ko devusi Viņa pašuzupurēšanās. Mums dotā svētība ir dziļi personīga un attiecas uz katru no mums individuāli. Viņš miris vienu reizi, pirms daudziem gadiem, taču Viņa upurēšanās rezultāts ir vienmēr jauns. Mūsu pieredzē tas ir tā, it kā Viņš mirtu un augšāmceltos katru reizi, kad mēs saņemam piedošanu vai kādu žēlastību, kas mums palīdz nepieciešamības gadījumā. Mēs dzīvojam dzīves jaunumā. Šajā ziņā krusta pieredze it kā nekad nebeidzas; Viņš mirst un atkal dzīvo ikvienam, kas nāk pie Viņa. Taču tuksneša ceļojuma beigās Mozus domāja, ka Izraēla tauta ir aizmirsusi klinti, kas tos dzemdinājusi. Ūdens bija kļuvis tik ierasta parādība, ka tie aizmirsa klinti Horebā, no kuras tas plūda. Viņi bija aizmirsuši, ka ‘Horebs’ nozīmē ‘tuksnesīgu vietu’, kaut gan tie bija pateicībā dzēruši šo ūdeni pirmo reizi pie Refidimas, to apmešanās vietā. Mēs arī esam darījuši to pašu, taču laika gaitā mēs varam aizmirst pāršķelto klinti tuksnesīgās Golgātas vientulībā. Ne tikai Viņa mācekļi Viņu atstāja un māte beidzot devās mājup, bet Viņam pat radās sajūta, ka Tēvs Viņu ir atstājis. Tāpat kā Ābrahāms, palicis viens ‘izbailēs un lielā tumsā’, kas nolaidās pār viņu, kā Īzāks, palicis viens ar savu tēvu, atstājuši pārējos…tā arī Kungs krustā bija vienīgais zaļais asns, pacēlies izkaltušajā tuksnesī. Lai mēs nekad neaizmirstam šo ‘Horebu’; lai mēs nekad nepieļautu, ka pārpilnā jaunā dzīve un svētība, kas ir Kristū, kļūtu par kaut ko ikdienišķu. Nedod Dievs, ka mēs kā korintieši, kā Izraēls dzertu no šī mutuļojošā avotu ūdens katru nedēļu mūsu ‘apmešanās vietā’ un tad ietu un darītu pēc mūsu sirds patikas.
Piezīmes
- Marvins Vincents [Vincent’s Word Studies] komentē: „Šķiet, ka Pāvils šeit atceras rabīnu tradicionālo uzskatu, ka no Horebas avota izveidojās aka, kas savācās kopā kā bišu spiets klintī un sekoja tautai visus 40 gadus; … un apmešanās vietās vecaji to vienmēr uzrunāja ar dziesmu „Verdi, aka!” (4.Moz.21:17).” Vai tas tā ir vai nav, Pāvils atsaucas uz šo domu – kas grūti izprotama ne-ebreju lasītājiem.
- Pieraksti atkārtoti uzsver, ka ūdens nāca no [vienas] klints. Taču Ps.78:15 teikts, ka Dievs pāršķēla klintis tuksnesī. Es teiktu, ka tas ir pastiprinājuma daudzskaitlis – tai nozīmē, ka ‘tā ir viena diža klints’. Nākošie panti (16,20) jau runā par vienu klinti.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
