Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

Jēzus nabadzība

2-7 Bagāts cilvēks nabaga vīra kreklā
 
Jēzus nebija bagāts (1). Viņš bija no Nācaretes ciema, kurā dzīvoja no 200 līdz 2 000 cilvēku, kas bija apmēram 7 km attālumā no Sephorisas, pilsētas ar 40 000 iedzīvotāju. Un Viņš būs bijis pakļauts socializācijas procesam, kurš skāra visus ciemu iedzīvotājus, kas dzīvoja lielas pilsētas pavēnī. Viņu apraksta kā tektonu vai roku darba strādnieku („namdari” daudzos tulkojumos). „Tektons piederēja pie viszemākā zemnieku kārtas slāņa, daudz zemāka par zemnieku, kuram piederēja kāds neliels zemes gabals. Mēs nevaram uzskatīt tektonu par pakāpi augstāku nekā zemnieku, kas pārtiek no savas saimniecības augļiem; tektons drīzāk attiecās uz ģimeni, kas zaudējusi savu zemi.” (2). Problēma bija tajā, ka ebreju baznīcas sistēma pieprasīja desmitās tiesas maksājumus, kas bija ap 20% no zemnieku saimniecības ienākumiem. Un bez tam romieši uzlika vēl arī savu smagu nodevu nastu. Zemniekiem bija jāmaksā 1% zemes nodokļa, plus 12% ražas nodokļa, kā arī dažāda veida citus muitas un nodevu maksājumus. Tiem, kas vēlējās būt paklausīgi kā valdībai, tā arī ebreju nolikumam, kopumā nodokļu likme sastādīja ap 35%. Tie, kas vairs nespēja samaksāt obligāto nodevu Romai, zaudēja savu zemi, un tektoni piederēja pie šīs klases ļaudīm. Tā laika aprakstos lasām: „Daži no zemniekiem, kuri zaudēja savu zemi, izvēlējās namdara profesiju” (3). Tiek atzīmēts, ka vārds „Aba” [‘tētis’] nāk tieši no Palestīnas trūcīgākās klases ticīgo vārdu krājuma” (4). Ja tas tā ir, tad mēs redzam šeit vēl vienu pierādījumu Jēzus nabadzībai, kas sniedzās pat līdz valodai, kādā Viņš lūgšanā griežas pie Sava Tēva. Tātad Jēzus pats piederēja pie atstumtākajiem, nabadzīgākajiem no nabagajiem [iespējams, tā iemesla dēļ, ka maksāja visus nodokļus un nešmaucās] vienā no nabadzīgākajiem Romas impērijas nostūriem.  Nabadzīgākajiem nav jādomā par Jēzu kā par tik tālu debesīs esošu, ka Viņš neizprot viņu problēmas; problēmas, kas saistās ar pārtikas vai naudas trūkumu, sausuma problēmām, bažām par laika apstākļiem, lietus trūkumu, sabojājušos lauksaimniecības inventāru, nonēsātām drēbēm un apaviem, rūpēm par saslimušo jaunāko brāli, kad tuvākajā pilsētā ir dabūjamas zāles, bet nokļūšanai tur nepietiek naudas… Viņš zina. Viņš patiešām to zina. Viņš spēj to saprast, jo tas viss ir Viņam labi pazīstams. Un tāpēc Viņš ir tik ļoti uzmanīgs Savā mācībā pret tiem, kas ir nabadzīgi. Tas Viņam bija ļoti svarīgi; jo būdams nabadzīgo kārtā, Viņš droši vien bija izjutis, kā tas ir, kad tu saņem labdarības dāvanas, dažas olas no kaimiņa, piena krūzi no kaimiņos dzīvojošas sievietes. Kad Viņš mācīja „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie…”, Viņu nekavējoties uztvēra ar ticību. Jo visi nabagie vēlas, lai tiem klātos labāk. Taču Viņš Pats tik acīmredzami bija apmierināts ar to, kas Viņš bija. Arī nabagiem ir vēlme būt mazliet drošākiem par nākotni, lai būtu kas vairāk par dienišķo maizi. Taču Jēzus mācīja tautu lūgt tikai par dienišķo maizi. Un tiem bija jāpiedod saviem parādniekiem. Tas bija būtiski cilvēkiem, kas dzīvoja no rokas mutē kā uz dienu nolīgti strādnieki un zemes arāji. Tikai Jēzus patiesums un uzticamība pulcēja Viņam apkārt cilvēkus, kas klausījās Viņā un nopietni uztvēra Viņa mācību. Tas ka Viņš sludināja nabagiem bija zīme, ka Viņš ir Mesija (Lk.7:22); šī fragmenta konteksts liek domāt, ka tas bija kaut kas pilnīgi neparasts, ka reliģisks līderis vērstos pie nabagiem. Nopietna reliģija bija sava veida bagāto hobijs, kuriem atlika laika ar to nodarboties. Taču Jēzus to visu apgrieza ar kājām gaisā; Viņš, nabags būdams, sludināja nabagiem un rādīja tiem, ka Dievs un pestīšana patiesībā visvairāk nākas tieši viņiem.

Tas ka Dieva Dēls bija parasts darba tautas bērns patiesībā izsaka daudz par Paša Dieva pazemību. Jņ.5:17 tulko: „Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos.”  C.H. Dodds komentē: „Nav noliedzams, ka grieķu vārdiem ir tieši tāda nozīme” (5). Man šķiet it īpašu godbijību iedvesošs tas fakts, ka Marija notur augšāmcelto Kungu par vienkāršu dārznieku – acīmredzot Viņš bija tērpies darba cilvēka drēbēs uzreiz pēc augšāmcelšanās, kas nepavisam neatgādina augstās baznīcas tēloto ar oreolu apvīto Kristu.

Taču ja kādreiz ir bijis bagāts vīrs nabaga vīra kreklā, tad tas bija Jēzus. Jēzus krusts attēlo Viņu kā bagāto, kas dara Sevi par nabagu mūsu dēļ. Viņš būtu varējis lūgt Dievam jel ko; viņam būtu varējušas piederēt visas pasaules valstis un to bagātība. Ja Viņš tikai būtu to vēlējies Savā prātā. Tik vienkārši pieejama Viņam bija bagātība un labklājība. Kāpēc tad Viņš ļāvās palikt nabago kārtā, kad Viņš redzēja Savu ģimeni ciešam? Tas bez šaubām bija tāpēc, ka Viņš gribēja būt saistīts ne tikai ar nabagiem, bet arī ar nicinātajiem un visādā ziņā bezcerīgi izmisušajiem. Nav brīnums, ka vairums no tiem, kas atsaucās evaņģēlija sludinājumam, kā Pāvils atzīmē, bija nabagie; un arī Kungs Pats saka: „nabagiem tiek sludināta prieka vēsts”.  Ievērības cienīgs ir fakts, ka Kunga sludināšanas kampaņas Galilejā centrējās ap galēji nabadzīgām sādžām un ciematiem, kuros bija tikai bariņš māju; nekas nav teikts par to, ka Viņš sludinātu Galilejas lielajās pilsētās, kā Seforisā vai Tiberijā, kurām it kā būtu stratēģiski pareizāk pievērst uzmanību. Viņam bija saikne ar nabagajiem. Un mūsu laika masu pievēršanās Patiesībai galvenokārt ir uz šīs pasaules nabagāko rēķina. Ne tikai materiālajā ziņā, bet arī garīgajā ziņā nabago. Kāpēc? Jo īstenais Jēzus ir mūsu pārstāvis tai nozīmē, ka Viņam ir patiesa saikne ar mums. Mani māc bažas par to, ka, lai gan mēs esam pilnīgi pareizi izpratuši Jēzu kā mūsu pārstāvi, praktiskajā dzīvē mēs tomēr neesam sev atļāvuši [vai vienkārši neesam pat centušies] patiesi izzināt un stādīties sev priekšā Viņu kā personību. Mūsu Bībeles patiesības  studijas ir, iespējams, centrējušas mūsu uzmanību uz Bībeli, kad praktiskajā dzīves gaitā mums ir jābūt centrētiem uz Jēzu.

Jēzus īpašā identitāte ar nabagajiem atspoguļojas Viņa aitu un āžu līdzībā. Mēs tiksim tiesāti pēc mūsu attieksmes pret „vismazākajiem” Kunga brāļiem; taču „vismazāko” brāļu apraksts tieši sakrīt ar Kunga Paša nāves pieredzi – apcietināts (Mt.26:50), šauts (Mt.27:26), pliks (Mt.27:35), izslāpis (Mt.26:29; 27:48), draugu atstāts (Mt.26:56). Atsaucoties uz  „vismazākajiem” Kunga brāļiem, mēs atsaucamies uz Viņa krustu. Jo mūsu brāļi savā nabadzībā, kailumā un apcietinājumā dalās ar Kungu Viņa ciešanās.

Piezīmes

1. Taču tiek izteikts pieņēmums, ka līdz ar Kunga popularitātes celšanos cilvēku starpā, Viņam varēja tīri labi klāties Viņa laicīgajā dzīvē. Pāvils saka, ka Viņš bagāts būdams, ir tapis nabags mūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību (2.Kor.8:9). Šos vārdus ir grūti pārliecinoši izskaidrot. Atsauce šeit pilnīgi noteikti ir uz krusta ‘nabadzību’, lai mēs taptu bagāti garā – jo sekošana Viņam nedara mūs bagātus materiālajā ziņā. Taču Pāvila vārdu konteksts norāda uz nepieciešamību atteikties no materiālajiem labumiem Kristus tautas labā un Viņš citē Kristus piemēru, dodot mums iedvesmu sekošanai.
2. Geza Vermes, Jesus the Jew (New York: Macmillan, 1973). Tiek atzīmēts arī, ka izbrīnu radīja izvēle atklāt labo ziņu par Kristu pirmām kārtām ganiem, jo arī tie bija nabagākie no nabagiem, kuriem netika dotas [līdz ar nodokļu iekasētājiem] ebrejiem pienākošās tiesības. Tie piederēja pie „visnicinātākajām” no sociālajām kārtām. Skat Joachim Jeremias, Jerusalem in the Time of Jesus (London: S.C.M., 1969), p.304; Richard Horsley, The Liberation of Christmas: The Infancy Narratives in Social Context (New York: Crossroad, 1989), pp.102-106. Mk.6:56 teikts, ka Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos – mūsdienu valodā runājot, sādžās, ciematos un izolētās lauku saimniecībās. Viņš centās tuvoties katram atsevišķi, visnabagākajam un sabiedrības atstumtajam, tāpat arī garīgi slimajiem, kas bija galvenā grupa, kas pazina Viņā Kristu (Mk.1:24). Un izvēle par pirmo un galveno Viņa augšāmcelšanās liecinieci krita uz sievieti, kurai arī pirms tam bija bijusi garīga slimība. Un sievietēm nebija liecinieka tiesību.
3. Andries van Aarde, Fatherless in Galilee (Harrisburg, PA: Trinity Press, 2001), p.75.
4. James Dunn, Christology in the Making (Philadelphia: Westminster, 1980), p.27. Citas Jaunās Derības atsauces uz mūsu uzrunas veidu Dievam „Aba” ir izskaidrojamas ar to, ka mūsos ir „Kristus gars” un mēs nākam pie Dieva ar lūgšanu tāpat kā to mēdza darīt Jēzus.
5. C.H. Dodd, The Interpretation of the Fourth Gospel (Cambridge: C.U.P., 1960), p.4.

 

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts