Mājas lapa
Kā reālai dzīvai būtnei Dievam piemīt jūtas un emocijas un jādomā, ka viņam ir kāds veids, kā dalīties tajās ar mums, Saviem bērniem, darot mums zināmas Savas vēlmes un sajūtas un darboties mūsu dzīvēs saskaņā ar Savu raksturu. To visu Dievs dara caur Savu „garu”. Jā mēs vēlamies iepazīt Dievu un uzturēt ar Viņu neatslābstošas attiecības, mums ir jāiepazīst šis „Dieva gars” un jāsaprot, kā tas darbojas.
Definēt vārdu „gars” nemaz nav tik viegli. Ja jūs esat bijis kāzās, piemēram, jūs pēc tam varētu teikt: „Tur tiešām valdīja labs gars!” Ar to jūs domājat, ka viss bija vislabākajā kārtībā, ka kāzu gaisotne bija brīnišķīga; visi bija skaisti tērpti, cienasts bija gards, cilvēki draudzīgi, līgava izskatījās debešķīgi un tml. Visas šīs dažādās lietas kopumā radīja šo kāzu „garu”. Tāpat arī Dieva gars apkopo visu, kas attiecas uz Viņu. Ebreju vārds, kas Vecajā Derībā tulkots kā „gars” precīzāk tulkojams kā „elpa” vai „spēks”; tātad Dieva gars ir Viņa „elpošana”, Viņa pati būtība, kas atspoguļo Viņa prātu. Nodarbībā 4.3 mēs minēsim dažus piemērus tam, kā vārdu „gars” lieto, runājot par kāda prātu vai garastāvokli. Ka gars nenozīmē tikai un vienīgi spēku ir skaidri redzams no Rom.15:19, kur Pāvils runā par sava uzdevuma pildīšanu „gara spēkā”.
Bībele māca, ka cilvēka domas izpaužas viņa darbībā (Sal.pam.23:7; Mt.12:34); ko apstiprina arī mūsu pašu pieredze. Mēs domājam par kaut ko un tad darām. Mūsu ‘gars’ vai prāts var sajust izsalkumu un vēlēšanos ko ieēst. Mēs redzam kādu banānu virtuvē un ‘gara’ vēlēšanās vēršas darbībā – mēs sniedzamies pēc banāna, notīrām to un apēdam. Šis vienkāršais piemērs parāda, kāpēc ebreju vārds, kuru mēs tulkojam kā ‘gars’, nozīmē gan elpu un prātu, gan arī spēku. Mūsu gars, mūsu būtība atspoguļojas mūsu domās un līdz ar to arī darbībās, kuras mēs veicam, lai izpaustu šīs domas vai mūsu iekšējo garastāvokli. Daudz augstāka plāksnē Dieva gars ir tāds pats; tas ir spēks, ar kura palīdzību Viņš pauž savu būtību, savu noskaņojumu un mērķi. Dievs domā un dara. „Kā Es esmu nodomājis, tā tas notiks, un, kā Es esmu nolēmis, tā tas piepildīsies” (Jes.14:24).
Dieva spēks
Vairāki panti skaidri identificē Dieva garu ar Viņa spēku. Lai radītu zemi, „Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma”. Un gaisma tapa” (1.Moz.1:2,3).
Dieva gars bija tas spēks, kurā tika radītas visas lietas, piem., gaisma. „Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojušo pūķi” (Ījaba 26:13). Ja mēs salīdzinām Mt.12:28 un Lk.11:20, tad mēs redzam, ka „Dieva pirksts” un „Dieva Gars” tiek lietoti kā sinonīmi – Dievs darbībā ir Viņa gars. „Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu” (Ps.33:6).
Tādējādi, Dieva garu apraksta sekojoši:
* Viņa elpa / dvesma * Viņa vārds * Viņa pirksts * Viņa roka
Tādēļ tas ir Viņa spēks, caur kuru Viņš paveic visas lietas. Piemēram, ticīgie ir no jauna dzimuši no Dieva (Jņ.1:13), atdzimuši ūdenī un Garā (Jņ.3:3-5). Viņa griba darbojas caur garu. Runājot par visa dabiskā radīšanu, mēs lasām: „Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju” (Ps.104:30). Šis gars / spēks ir ne tikai radīšanas līdzeklis, tas ir arī visu radīto lietu uzturētājs. Varētu iedomāties, ka šī traģiskā dzīve rit uz priekšu pati no sevis bez aktīvas Dieva Gara līdzdalības. Taču Ījabam, kad viņš bija dzīves nogurdināts, tika atgādināts: Ja Dievs „Savu Garu un Savu dvašu būtu paturējis tikai Sev pašam, tad visa radība kopā iznīktu un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem” (Ījaba 34:14,15). Kad Dāvids līdzīgi cīnījās ar depresiju, viņš lūdza Dievu stiprināt viņu ar paklausības garu, proti, saglabāt viņa dzīvību (Ps.51:12).
Nodarbībā 4-3 mēs redzēsim, ka mums un visai radībai dotais gars ir tas, kas uztur mūs pie dzīvības. Mūsos ir „dzīvības dvaša” (1.Moz.7:22), kas mums dota no Dieva pie dzimšanas (Ps.104:3; 1.Moz.2:7). Tas padara Viņu par „visu radīto dzīvību Dievu” (4.Moz.27:16 salīdz. ar Ebr.12:9). Tāpēc ka Dievs ir dzīvības spēks, kas uztur visu radību pie dzīvības, Viņa gars ir visur klātesošs. Dāvids atzina, ka caur Savu garu Dievs ir vienmēr ar viņu, lai kurp viņš ietu, un caur šo garu / spēku Viņš pārzina katru Dāvida domu un katru viņa prāta ievirzi. Tātad Dieva Gars ir tas līdzeklis ar kura palīdzību Viņš ir visur esošs, kaut arī personīgi Viņš ir debesīs.
„Tu zini – vai es sēdu vai ceļos – Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes…Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?...Ja…es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka (proti, caur Garu) mani turētu” (Ps.139:2,7,9,10).
Šī jautājuma pareiza izpratne atklāj mums Dievu kā varenu, aktīvi strādājošu personu. Daudzi ir uzauguši ar neskaidru ‘ticību’ Dievam, bet patiesībā ‘Dievs’ ir tikai pieņēmums to prātā, melna kaste kādā smadzeņu daļā. Patiesā Dieva izpratne un Viņa visnotaļ reālā klātbūtne mums visapkārt garā var pilnīgi izmainīt mūsu priekšstatus par dzīvi. Gars ir visapkārt mums, mēs esam pastāvīgi liecinieki gara darbībai, kas atklāj mums Dievu. Dāvidam šis Dieva uzmundrinājums šķita prātu satriecošs: „Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast” (Ps.139:6). Taču līdz ar šo atziņu pieaug arī mūsu atbildība; mums ir jāpieņem, ka mūsu domas un darbi ir pilnīgi atklāti Dievam. Kad mēs analizējam mūsu stāvokli Viņa priekšā, it īpaši domājot par kristībām, mums tas ir jāpatur prātā. Dieva majestātiskie vārdi, kurus Viņš teica Jeremijam, attiecas arī uz mums: „Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda (ar gara palīdzību) debesis un zemi?” (Jer.23:24).
Svētais gars
Mēs redzējām, ka Dieva gars ir tik visaptverošs jēdziens, ka cilvēka prātu tas mulsina; tas ir Viņa prāts un noskaņojums, kā arī spēks, ar kura palīdzību Viņš Savas domas vērš darbībā. Kā cilvēks domā savā sirdī, tāds viņš arī ir (Sal.pam.23:7), un tā, Dievs ir Viņa domas, šajā ziņā Viņš ir Viņa gars (Jņ.4:24), kaut gan tas nebūt nenozīmē, ka Viņš nav dzīva būtne (skat 1.atkāpi). Lai atvieglotu mūsu cenšanos aptvert Dieva gara bezgalību, mēs dažkārt lasām par Viņa „Svēto Garu”.
Vārdkopa „Svētais Gars” ir sastopama gandrīz vienīgi Jaunajā Derībā. Vecajā Derībā sastopamās vārdkopas ir „Dieva gars” vai „Tā Kunga gars”. Ka runa ir par to pašu top skaidrs no pantiem Ap.d.2, kur aprakstīta Svētā Gara nolaišanās uz apustuļiem Vasarsvētku dienā. Pēteris skaidro, ka te piepildās pravieša Joēla vārdi, kur tas tiek aprakstīts kā Dieva gara izliešana pār visu miesu (Ap.d.2:17). Taču galvenais pravietojuma piepildījums notiks Kristus atgriešanās reizē (Jes.32:15,16). Un Lk.4:1 lasām, ka Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas; vēlāk tajā pat nodaļā Jēzus to sasaista ar Jes.61: „Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani”. Abos gadījumos (kā arī daudzos citos) ir skaidrs, ka Svētais Gars attiecas uz Vecās Derības „Dieva Garu”.
Ievērojiet arī, kā sekojošos pantos Svētais Gars tiek pielīdzināts Dieva spēkam.
- „Svētais Gars nāks pār tevi (Mariju), un Visu-augstākā spēks tevi apēnos” (Lk.1:35).
- „Svētā Gara spēkā…Gara spēkā, varenām zīmēm un brīnumiem” (Rom.15:13,19).
- „Mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā…” (1.Tes.1:5).
- Par Svētā Gara apsolījumu mācekļiem teikts, ka tiem jāpaliek pilsētā, „līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes” (Lk.24:49).
- Arī Jēzu „Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis” (Ap.d.10:38).
- „Svētā Gara” apsolījums (Ap.d.1:5) sakrīt ar Lk.24:49 teikto par „spēku no augšienes”. Tādējādi, mācekļi saņēma spēku no augšienes pēc tam, kad Svētais Gars nāca pār tiem (Ap.d.1:8).
- Pāvils runā par to, ka viņa sludināšana balstās Dieva spēkā: „Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē” (1.Kor.2:4).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
