Mājas lapa
2-6 Jēzus vārdi
No Palestīnas ebreja mutes atskanēja Visuvarenā Dieva vārdi. Un Viņš tos runāja vietējā galiliešu izloksnē. Mēs to zinām, jo Pēteri atpazina par vienu no tuvākajiem Kunga mācekļiem viņa valodas dēļ (Mt.26:73; Mk.14:70). Galilejas aramiešu izloksne Jeruzalemes aprindās bija pastāvīgs sarkastisku piezīmju objekts. Mišnā (bErubin 53b) publicēts stāsts, kas apsmej galiliešu izloksnē skanošo guturālo (dziļo rīkles) līdzskani vārdu sākumā. Apsmiekla objekts ir kāds galilietis, kas iepērkas tirgū Jeruzalemē un tirgotājs tam saka: „Tu, stulbo galilieti, vai tev vajag uz kā jāt [hamair – ēzelis], vai ko dzert [hamar – vīnu], vai drēbi apģērba šūšanai [‘amar – vilna], vai ko upurēšanai [immar – jērs]?”. Vai nav zīmīgi, ka Dievs dod priekšroku cilvēku nicinātajām lietām – ka Viņa Dēls, pēc Dieva izvēles, runā Viņa vārdus cilvēku visvairāk nicinātajā tautas valodas izloksnē. Šajā kontekstā ir interesanti atzīmēt tās debates, kas izcēlušās, salīdzinot oriģinālo tekstu Mk.5:41, kur senākajos pierakstos Kunga aramiešu vārdi ir doti Talitha kum, taču vēlākajos pierakstos tos nomaina gramatiski pareizais variants Talitha kumi. Kum acīmredzot ir tautā ierastais runas veids, kuru Kungs lietoja, būdams galilietis, nepieturoties pie valodas normām. Ja tas tā bija, tad mums paveras vēl viens ieskats Kunga personībā: Viņa neuzspēlētais dabiskums, maksimālā Dieva izpausme cilvēka veidolā, kas bija tik pievilcīga.
Vairums 1.gadsimta ticīgo ebreju centās Dievu pielūgt ebreju, nevis aramiešu valodā. Taču pat krustā Jēzus lūdza Tēvu aramiešu valodā – Eloi, Eloi, lama sabachtani; nevis ebrejiski Eli, Eli lema ‘azabtani. Arī Viņa tik bieži lietotā uzruna Dievam ‘Aba’ ir drīzāk aramiešu, ne ebreju uzruna Dievam. No tā es secinu, ka 21.gadsimtā Jēzus lietotu nevis senās valodas formas, bet gan tautai tuvāk stāvošās šobrīd lietotās un lasītu Bībeli tās šodienas tulkojumā, nevis iepriekšējo gadsimtu valodā. Un Viņš nelietotu ebreju vārdus, Dievu uzrunājot, jo Jēzus uzrunāja Dievu aramiešu valodā; kaut gan Viņš būtu varējis lietot arī ebreju valodu. Tā bija krasa atkāpe no to laiku ebreju piekoptās prakses, kad lūgšanas bija jāskaita trīs reizes dienā, dodot priekšroku ebreju valodai. Taču Jēzus izmainīja šo iepriekš noteikto, liturģisko praksi, pārvēršot lūgšanu par reālu, personisku saskarsmi ar Dievu. Tas, kā Pēteris lūdz Dievu divpadsmitos dienā (Ap.d.10:9) un Pāvils mudina mūs būt neatlaidīgiem, pastāvīgiem lūgšanās (Rom.12:12; Kol.4:2), tādējādi ir radikālas atkāpes no priekšstata, ka jālūdz noteiktos laikos trīs reizes dienā. Vēl viens pierādījums tam, ka Jēzus lūdza Dievu aramiešu valodā atrodams, kad mēs salīdzinām divus Kunga lūgšanas pierakstus; Mateja evaņģēlijā lasām „piedodi mums mūsu parādus”, bet Lūkas evaņģēlijā: „un piedodi mums mūsu grēkus”. Aramiešu vārds hobha nozīmē kā ‘parādu’, tā arī ‘grēku’. Secinājums, tādējādi ir, ka Jēzus mācekļus mācīja lūgt Dievu dzimtajā aramiešu dialektā, nevis ebreju vai grieķu valodā. Turklāt, Kunga lūgšanai ir vairākas saites ar Kadišu, senu aramiešu lūgšanu, kurā bija tādi vārdi kā „Svētīts lai top viņa dižais vārds…lai nāk viņa valstība…jo ātri”.
Nav šaubu, ka Jēzus runāja Dieva vārdā un tādēļ Viņa vārdus var tulkot visdziļākajā līmenī; taču tajā pat laikā tie bija tik viegli saprotami. C.F. Barnejs ir pārtulkojis Jēzus vārdus atpakaļ aramiešu valodā, Viņa dienu valodā (1). Barnejam par pārsteigumu tie iekļāvās ritmiskā formā līdzīgi kā ļoti daudzi no Vecās Derības pravietojumiem. Tā, fragmentā no Lk.7:22 ir sešas divtaktu rindas, kurām beigās seko viena trīstaktu rinda; Jēzus dotais uzdevums mācekļiem Mt.10:8 kā aramiešu, tā arī grieķu valodā skan kā dzejolis, ar atskaņām. Kunga lūgšana izteikta divtaktu rindās. Noteicošais Kunga piedošanas līdzībā Lk.15:7, ka debesīs ir lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas, ir aliterācijas, proti līdzīgi skanošu vārdu, pielietojumā. Viņš izmanto trīs vārdus ar guturālo (rīkles) ‘h’: prieks = hedwa; viens = hada; grēcinieks = hateya. Starp citu, pēc manām domām, tas liecina par to, ka evaņģēliju pierakstos doti Jēzus patiesi teiktie vārdi, nevis to aptuvens kopsavilkums citu interpretācijā, kā to kļūdaini uzskata daudzi mūslaiku teologi. Mūsu priekšstats par iedvesmu dod mums iespēju it kā atgriezties pie faktiskās, dzīvās Jēzus balss konfidenciālās skaņas. Ja Viņa vārdu pieraksts ir drošs un patiess, tad mēs varam censties iedomāties kādā tonī šie vārdi tika teikti, kas mūsu apziņā atklātu mums ko vēl vairāk par Cilvēka Dēla rakstura īpašībām. Šī doma pati par sevi man šķiet tik ārkārtīgi iedvesmojoša – jo mēs dzirdam īsteno Kristu runājam uz mums caur laikmetiem. Kunga mācīšanas stils, kas tādējādi atspoguļo to, ka Viņš uzrunā neizglītotos, ka daudziem no Viņa sekotājiem šie vārdi ir jāpatur atmiņā; un līdz ar to Viņa izteiksmes veids bija Viņa laika biedru atmiņā paliekošs, kā arī 21.gadsimta datora paaudzes intelektuāļiem sīki un noderīgi analizējams. Tajā jau mēs gūstam brīnumainu ieskatu kā Viņa ģenialitātē, tā arī Viņa fenomenālo Savu klausītāju uztveri, no kuras mums būtu jāmācās. Bet praktiskajā plāksnē ir acīmredzams, ka Viņš ļoti nopietni jau iepriekš bija sagatavojis Savu sakāmo, iespējams, tais gados pirms Viņš bija sasniedzis 30 gadu vecumu. Es nedomāju, ka Viņa vārdi nāca kā improvizācija, viņa gudrībai izpaužoties, vai vienkārši kā Tēva iedvestie vārdi. Tie bija Dieva vārdi, taču Viņš tos bija rūpīgi sagatavojis. Viņš ir nepārspējams piemērs jebkuram topošam baznīcas mācītājam. Jēzus runāja uz cilvēku sirdīm. Viņš pārāk bieži nelietoja vārdu ‘grēks’. Sinoptiskajos evaņģēlijos Viņš lieto vārdu hamartia [grēks] tikai 8 reizes, salīdzinot ar 64 reizēm Pāvila rakstos. Jēzus nebija teoloģijas mācītājs, Viņš nerunāja abstraktiem jēdzieniem. Drīzāk Viņš runāja par nelabiem augļiem, zaudētām aitām, zaudētām monētām, nelabiem dēliem…jo Viņš uzrunāja neizglītotos, kuri nedomāja abstraktos jēdzienos, kuru domas bija drīzāk tēlainas.
Viņa lūgšanas ir piemērs tam, kā Viņa vārdi kļūst miesa Viņa dzīves gaitā. Viņš mācīja cilvēkus lūgt „Tavs prāts lai notiek”; un Ģetzemanes dārzā Viņš Pats pielūdza Dievu ar šiem pašiem vārdiem, kaut arī tas nozīmēja krusta nāves pieņemšanu (Mt.26:39). Tai pat kontekstā Kungs saka mācekļiem lūgt Dievu, lai tie nekristu kārdināšanā (Lk.22:46). Viņš lūdza tos pielūgt Dievu ar tiem pašiem vārdiem, ar kādiem Viņš pielūdza Dievu. Viņa piemēram bija tos jāiedvesmo. Starp citu, man nāk prātā doma, vai Kunga lūgums tobrīd, lai tā stunda aizietu Viņam garām (Mk.14:35), nebija lūgums, lai Viņš nekristu kārdināšanā – jo, iespējams, Viņam pēkšņi uznāca bailes, vai Viņš beigu beigās garīgi nepaklups zem krusta nastas smaguma?
Jāņa rakstu būtība ir tajā, ka „vārds”, kas bija iesākumā, evaņģēlija vārds, pavēles vārds, kas bija visas radības aizsākums, ir tas pats vārds, kas tapa miesa Jēzū, un kas var līdzīgā veidā spēcīgi iedarboties visu dzīvēs, kuros šis vārds dzīvo. Tādēļ arī Jānis uzsver veidu, kādā Kunga Jēzus izteiktā vārda pietika, lai darītu pasakainus brīnumus. Pat Jozefs Flavijs atzīmē šo Jēzus kalpošanas unikālo raksturu: „Visu, ko viņš [Jēzus] veica caur neredzamu varu, viņš veica ar vārda pavēles palīdzību”(2).
Piezīmes
- C.F. Burney, The Poetry of Our Lord (Oxford: O.U.P., 1925).
- Tas ņemts no Ebreju karu senslāvu valodas teksta; daudzos izdevumos tas ir izlaists. Es atradu šo atsauci T.F. Glassona grāmatā Moses in the Fourth Gospel (London: SCM, 1963), p.32.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
