Mājas lapa
Kas Bībelē ir domāts ar „skaidrību”? Tas pats vārds, kas latviski tulkots „skaidrība”, sastopams 2.Moz.33:19, kad Mozum atklājās Dieva „godība” Sinaja kalnā un viņš dzirdēja Dievu nosaucam Savu Vārdu vai raksturojam Sevi kā apžēlošanās un žēlastības Dievu, pacietīgu un bagātu žēlsirdībā un uzticībā, utt. (2.Moz.33:19; 34:6,7). Jēzus atsaucas uz to, kas notika Sinaja kalnā, sakot „Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes…Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu” (Jņ.17:4,6). Vienmēr, kad šīs Dieva rakstura īpašības tiek atzītas, paustas vai atklāti demonstrētas, Dievs ir apskaidrots. Šajā ziņā Dievs ir „godības Dievs” (Ps.29:3). Viņš pilnībā asociējas ar Savu Vārdu un rakstura īpašībām – Viņš tās neparāda cilvēkiem, pats būdams pavisam citāds. Viņš ir Viņa godība. Un tādēļ Jņ.17:5 salīdzina Viņa godību / skaidrību ar pašu Dieva būtību.
Dieva godība / skaidrība bija ar Dievu pirms pasaule bija. Ar laiku Viņa būtiskās rakstura īpašības nav mainījušās. Jaunās Derības Dievs ir tas pats Vecās Derības Dievs. Kā Jānis sava evaņģēlija sākumā saka, būtiskais „Vārds”, Dieva logos, Viņa būtiskie plāni, nodomi, personība bija pie Viņa no iesākuma. „Vārds tapa miesa” Jēzus personā (Jņ.1:14) tajā nozīmē, ka Kungs Jēzus Savā dzīvē un it īpaši Savā krusta nāvē atklāja visas šīs Dieva īpašības un nodomus konkrētā, redzamā veidā – pilnīgi perfekti.
Jēzus lūgums Viņu apskaidrot tādēļ nozīmē darīt zināmu visiem, ka Dieva Vārds / rakstura īpašības / pazīmes / godība / nodoms atklājas Viņā. To sakot, Viņš, protams, domāja augšāmcelšanos un Dieva pagodinājumu līdz ar šo apstākļu sludināšanu un cilvēku ticību tiem visā plašajā pasaulē.
Bet kā tad ar to skaidrību, kas Jēzum bija pie Dieva pirms pasaule bija? Kā mēs jau minējām, Dieva „godība” atklājās Mozum Sinaja kalnā (2.Moz.34) kā Viņa rakstura īpašību nosaukšana. Šajā ziņā Kungs Jēzus varēja runāt par to, ka Viņa miesiskajā dzīvē Viņam bija tā skaidrība, kas bija pie Tēva, kad tapa [jūdu] pasaule Sinajā (Jņ.17:5). Tā bija tā pati skaidrība / godība, ko Viņš tāpat kā Mozus atspoguļoja cilvēkiem. Bet, saskaņā ar 2.Kor.3:18, „mēs visi…Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā”. Pašā Jēzus personībā jau ir kaut kas pārveidojošs. Un varbūt tas rada mūsos to psiholoģisko barjeru, kas neļauj mums dziļāk aizdomāties par Jēzu. Mēs apzināmies, ka šīm domām ir spēks pārveidot un iespiesties mūsu visapslēptākajā tumsībā.
Īstenībā ir tikai viena godība – Dēla godība ir Tēva godības atspoguļojums un izpausme. Tās var skatīt kā atšķirīgas tikai tajā ziņā, ka to pašu godību Kungs Jēzus atspoguļo tikai Viņam piemītošajā veidā; tāpat kā dēls atspoguļo vai izsaka sava tēva personību, tā nav tā pati personība, bet tā pati būtība. Viena zvaigzne atšķiras no otras godībā, taču tās visas atspoguļo to pašu būtisko godības gaismu. Kungs Jēzus meklēja tikai Sava Tēva godu (Jņ.7:18). Viņš runāja par Dieva godu, kas pagodina Dēlu (Jņ.11:4). Tā, Jānis interpretē Jesajas Dieva godības redzējumu kā pravietojumu par Dēla godību (Jņ.12:41). Dieva godība ir Viņa „patība”, Viņa personība un būtība. Tā, protams, bija pie Viņa no paša iesākuma un šī godība izpaudās kā Kunga Jēzus nāvē, tā arī Viņa pagodināšanā (Jņ.17:5). Vecās Derības „godības Dieva” tituls tiek attiecināts uz Kungu Jēzu - „godības Kungs” (1.Kor.2:8; Jēkaba 2:1). Tā ir Dieva godības atziņas gaisma, kas atmirdz Jēzus Kristus sejā (2.Kor.4:6). Jēzus ir Dieva godības spožums, jo Viņš ir Dieva būtības precīzs attēls (Ebr.1:3). Tas bija Tēvs kas Viņu godā cēla (2.Pēt.1:17). Dievs ir „godības Tēvs”, patiesās godības pirmavots, kas atspoguļojas kā Kungā Jēzū, tā arī mūsos (Ef.1:17). Ciešā saistība starp Tēva un Dēla godību ir izcelta Jņ.13:31,32: „Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā. Bet, ja Dievs paaugstināts Viņā, tad arī Dievs Viņu paaugstinās Sevī un Viņu drīz vien paaugstinās”.
Visa šī skaidrojuma būtība ir tajā, ka ir tikai „viena godība”, tā ir Dieva godība. Šī godība attiecas uz būtisko „patību”, personību, rakstura īpašībām, būtību utt. Kungs Jēzus bija šīs godības izpausme Viņa mirstīgajā dzīvē (Jņ.2:11). Bet Viņš it tās izpausme arī tagad, kad Viņš ir „paaugstināts”, un izpaudīs to Savas nākamās godības dienā. Un Kungs visās lietās ir mūsu paraugs. Mēs esam aicināti sekot Viņam ceļā uz godību. Tagad mēs mūsu personībās atspoguļojam un paužam šo Tēva godību un mūsu svētlaimīgā cerība ir nākotnes godībā, kad mēs būsim paaugstināti, lai kļūtu par personībām, kas atspoguļo un ‘ir’ šī godība daudz intīmākā un pilnīgākā mērā, nekā tagad, kad mūs kropļo cilvēciskās disfunkcijas, grēks un gribas vājums stāties pretī kārdinājumiem. Mēs tagad atspoguļojam šo godību neskaidri kā vara spogulī (2.Kor.3:18). Dieva godības atspulgs Jēzus sejā tikai miglaini atspoguļojas mūsos. Bet mēs maināmies, no spožuma uz spožumu, attēlam visu laiku skaidrojoties, līdz tai lielajai dienai, kad mēs Viņu satiksim un skatīsim vaigu vaigā ar visu no tā izrietošo. Bet es uzsveru to, ka ir tikai viena godība. Šī godība bija pie Dieva no iesākuma. Tas bija Dieva sākotnējais nodoms augšāmcelt un godināt un apskaidrot Savu Dēlu. Un Jņ.17:5 Jēzus lūdz Tēvu to darīt. Godība, kas Jēzum bija „pirms pasaule bija”, ir saistāma ar to, ka Viņš bija „iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas” (1.Pēt.1:20), tāpat kā Dievs mums ir apsolījis mūžīgo dzīvību (caur Savu Dēlu) pirms mūžīgiem laikiem (Tit.1:2). 2.Tim.1:9 runā par Dieva aicinājumu uz pestīšanu Kristū Jēzū „pirms mūžīgiem laikiem”. Dievs „mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis” caur Jēzu Kristu (Ef.1:4). Tāpat kā mūs nebija pirms pasaules radīšanas, tā nebija arī Kristus. Patiesi, 1.Kor.2:7 runā par to, ka mēs sludinām Dieva gudrību, „ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem”. Tā ir viena un tā pati doma par „vienu godību” – Dieva godība pastāvēja un Viņa nodoms bija dalīties tajā ar Savu Dēlu un mums; un Viņš runā par šīm lietām, kuru vēl nav, it kā tās jau būtu, jo tās noteikti piepildīsies (Rom.4:17). Jņ.17:5 Kungs Jēzus lūdz par šī apsolījuma izpildi.
Jūdu redzes viedoklis
Mums ir jāatceras, ka Kungs runāja un Jānis rakstīja no jūdu redzes viedokļa. Jūdu domāšanā un rakstos ‘iepriekš pastāvēšanas’ valoda nebija nekas neparasts. Būt ‘pie Dieva’ jūdu izpratnē nenozīmēja būt augšā debesīs burtiski. Marija bija žēlastību atradusi para Dieva (Lk.1:30) tāpat kā Jēzum bija skaidrība para Dieva, bet tas nenozīmē, ka viņa iepriekš pastāvēja vai bija debesīs pie Dieva ar viņas „žēlastību”. Domājams, ka Tora ir iepriekš pastāvējusi, praktiski viss uz zemes ir to iepriekš debesīs pastāvējušo Dieva plānu un nodomu īstenojums. Jņ.17:5 atsaucas uz šīm lietām: „Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija”. Talmūds runā par „Žēlastības troni”, kas pastāvēja pirms pasaule bija. Un Kungs Jēzus šķiet atsaucamies uz to. Jūdu prāts nepieļautu domu par to, ka Kungs Jēzus šeit atsaucas uz fizisku iepriekš pastāvēšanu pirms dzimšanas. Pēteris atspoguļo jūdu domāšanu, rakstot (kaut arī iedvesmā), ka Jēzus bija „iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas” (1.Pēt.1:20). Padomājiet par vārda „iepriekš izredzēts” nozīmi – šis grieķu valodas vārds veido vārda ‘prognoze’ sakni. Ja Dievs ‘iepriekš izredzēja’ Savu Dēlu, tas nozīmē, ka Dēls nebija pie Viņa laikā, kad Viņš bija ‘iepriekš izredzēts’. Pretējā gadījumā ‘iepriekš izredzēšana’ zaudē jēgu.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
