Mājas lapa
3-6 Trīsvienība: vēlmē pēc atzīšanas
Tomass Gastons un citi ir atzīmējuši, ka, neskatoties uz sākotnējo pirmā gadsimta strādnieku šķiras vidū dzimušo biblisko kristietību, otrajā gadsimtā iezīmējas spilgti izteikta vēlme no kristiešu puses piesaistīt arī augstākās šķiras sekotājus. Kaut kas no tā atspoguļojas vairumā kanoniski neatzītajos darbos, vēstulēs un evaņģēlijos. Radās vēlme pēc kristiešu vēsts izpausmes terminos, kas būtu saprotami un pieņemami izglītotajai augstākajai šķirai. Celsija un citu uzbrukumi otrā gadsimta kristietībai norāda uz viņu bažām par centieniem piesaistīt izglītoto šķiru, kas pat vainagojas ar panākumiem. Kirtatoss atzīmē: „Jaunajā Derībā kristietība tiek pasniegta tādā formā, kas nebija pieņemama…izglītotajiem cilvēkiem…viena no lielākajām otrā gadsimta [kristiešu] apoloģētu rūpēm…[bija] kristietības pasniegšana valodā, kas būtu saprotama un pieņemama augstākajām aprindām” (1). Tas izskaidro, kāpēc kristiešu apoloģēti sāka klāstīt biblisko kristietību platoniskajos terminos, tieši tāpat kā Jūdu filozofs Filons izklāstīja jūdu vēsturi šajos terminos – un atlika spert tikai vienu soli, lai pieņemtu un ieviestu platoniskās idejas par dvēseles nemirstību, personiski iepriekš pastāvošu „Logos” tēlu un tml. Un tā tas arī notika. Vēlme pievērst izglītotās aprindas noveda pie tā, ka otrā gadsimta baznīcas rakstu mācītāji pieņēma platonisma terminoloģiju Jēzus aprakstam un tā iesakņojās. Daži otrā gadsimta kristiešu līderi rakstīja pat Romas imperātoram, uzrunājot to kā „galveno filosofu”, lūdzot viņu nevajāt kristiešus, jo kristietība un grieķu filosofija būtībā esot viens un tas pats. Justīna „Pirmā apoloģētika” ir tam klasisks piemērs (2). Apokrifiskie „Pētera sprediķi 2” apgalvo, ka „mēs [kristieši] un labie grieķi pielūdzam to pašu Dievu” (3). Grieķu filosofijas kritika, ar kuru mēs sastopamies visā Jaunajā Derībā, tika nožēlojami ignorēta, pakļaujoties izmisīgajai vēlmei darīt kristietību pieņemamu sabiedrībai. Kā saka Gastons: „Tā nav nejaušība, ka arī platonisti ticēja Dieva ‘trīs-šķautnībai’” (4). Un tā, apzināta vēlme pasniegt kristietību platoniskajos terminos noveda pie trīsvienības jēdziena ieviešanas kristiešu domāšanā. Bet tāds, protams, nav atrodams pašas Bībeles tekstos.
Piezīmes
- D.J. Kyrtatos, The Social Structure of the Early Christian Communities (London: Virgo, 1987), p.99. See too Thomas Gaston, Proto-Trinity: The Development of the Doctrine of the Trinity in the First and Second Centuries (Mphil. Thesis, University of Birmingham UK, 2007, published by Lulu Press, 2007), p.28.
- See F.Young in M. Edwards, et al, eds, Apologetics in the Roman Empire (Oxford: O.U.P., 1999), pp.83,84,94.
- As cited in Gaston op cit., p.35.
- Gaston, op cit., p.56.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
