Mājas lapa
1-18 Jēzus uzvara
Iepriekšējā nodarbībā mēs pārliecinājāmies, ka Kungam Jēzum bija mūsu, cilvēku daba un Viņš, tāpat kā mēs, tika kārdināts. Atšķirība starp Viņu un mums ir tajā, ka Viņš pilnībā pārvarēja grēku; kaut arī Viņam bija mūsu daba, Viņš vienmēr demonstrēja nevainojamu raksturu. Jo vairāk mēs novērtējam šo brīnumu, jo spēcīgāk tam jāiedvesmo mūs. Jaunā Derība atkārtoti uzsver Jēzus rakstura pilnību:
- Viņš bija „tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” (Ebr.4:15).
- Viņš „grēka nepazina”. „Grēku nav Viņā” (2.Kor.5:21; 1.Jņ.3:5).
- „Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē” (1.Pēt.2:22).
- „Svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem”(Ebr.7:26).
Evaņģēlija pieraksti liecina, ka Viņa laika biedri atzina Viņa rakstura pilnību, kas izpaudās Viņa vārdos un darbos. Pilāta sieva atzina Viņā „taisnu” cilvēku (Mt.27:19), kas nav pelnījis sodu; romiešu virsnieks, kas vēroja Kristus izturēšanos krustā, bija spiests atzīt: „Patiesi, šis bijis taisns cilvēks” (Lk.23:47). Agrāk Jēzus izaicināja jūdus, uzdodot jautājumu: „Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” (Jņ.8:46). Atbilde izpalika.
Uzvaru nesošās rakstura pilnības rezultātā Jēzus no Nācaretes kļuvis varenāks par eņģeļiem (Ebr.1:3-5). Dievs Viņu paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem (Fil.2:9).”Viņa vārds ir: Brīnums [salīdz. ar Soģu 13:18], Padoma devējs [2.Ķēn.22:20]” (Jes.9:6). Tas, ka Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam šos vārdus, liecina, ka pirms dzimšanas un nāves Viņam to nebija.
Pateicoties Savam nevainojamajam raksturam, Jēzus bija Dieva izpausme miesā (1.Tim.3:16); Viņš izturējās un runāja tā, kā to darītu Dievs, ja Viņš būtu cilvēks. Tādēļ Viņš bija pilnīgs Dieva atspulgs – „neredzamā Dieva attēls” (Kol.1:15). Tādēļ mirstīgajiem cilvēkiem nav nepieciešamības skatīt Dievu vaigā. Kā Jēzus teica: „Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu” (Jņ.14:9). Bībele vairākkārtīgi uzsver, ka Dievs Tēvs izpaužas Savā Dēlā Jēzū Kristū (2.Kor.5:19; Jņ.14:10; Ap.d.2:22). Trīsvienības mācība māca, ka Dēls izpaudās vai ‘iemiesojās’ Jēzū; bet Bībele māca, ka Dievs izpaudās [vai ‘iemiesojās’, ja jālieto šis vārds] Jēzū. Vārds tapa miesa (Jņ.1:14), nevis vārds iegāja miesiskajā veidolā.
Dzīvojot grēcīgajā pasaulē, grēka un neveiksmju vajātiem, mums ir grūti aptvert Kristus garīgā pārākuma pilnību un varenību; ka cilvēciskas būtnes raksturā varētu pilnībā atklāties Dieva taisnība. Lai tam noticētu ir nepieciešama daudz reālāka ticība par to, kas vienkārši pieņem teoloģisko domu par Kristu kā Pašu Dievu; tādēļ ir saprotams, kāpēc maldus mācība par trīsvienību ir tik populāra.
Kristus no paša brīvas gribas nodeva Savu nevainojamo dzīvi kā dāvanu mums; Viņš parādīja Savu mīlestību uz mums, mirstot „par mūsu grēkiem” (1.Kor.15:3), zinādams, ka caur Savu nāvi Viņš galu galā gūs pestīšanu no grēka un nāves (Ef.5:2,25; Atkl.1:5; Gal.2:20). Pateicoties Savam nevainojamam raksturam, Jēzus spēja pārvarēt grēka varu un kļūt par pirmo personu, kas augšāmcēlies no mirušiem un saņēmis nemirstību. Visi, kas tērpjas Kristū kristību rezultātā, kā arī piekopjot Kristum līdzīgu dzīves veidu, var tāpat cerēt uz augšāmcelšanos un līdzīgu dāvanu.
Tajā slēpjas Kristus augšāmcelšanās brīnišķā nozīmība. Tā pārliecina mūs, ka mēs tiksim augšāmcelti un tiesāti (Ap.d.17:31), un, ja mēs patiesi esam bijuši Viņam līdzīgi, arī mēs saņemsim kā balvu nemirstību, „zinādami, ka Tas, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, uzmodinās arī mūs” (2.Kor.4:14; 1.Kor.6:14; Rom.6:3-5). Būdami grēcinieki, mēs esam pelnījuši mūžīgu nāvi (Rom.6:23). Taču pateicoties Kristus nevainojamai dzīvei, paklausībai līdz nāvei un Viņa augšāmcelšanai, Dievs var piedāvāt mums mūžīgas dzīves balvu, pilnīgā saskaņā ar visiem Viņa principiem.
Lai izdzēstu mūsu grēku rezultātus, Dievs mums „piešķir taisnību” (Rom.4:6), jo mēs ticam Viņa pestīšanas apsolījumiem. Mēs zinām, ka grēks nes nāvi, tādēļ mēs patiesi ticam, ka Dievs glābs mūs no tās; mums jātic, ka Viņš piedēvēs mums taisnību, kaut arī mēs tādi neesam. Kristus bija nevainojams un, ja mēs patiesi esam Kristū, Dievs var mums piedēvēt pilnību, kaut arī personīgi mēs tādi neesam. „To, kas grēka nepazina, Viņš (Dievs) mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2.Kor.5:21), proti, būdami Viņā caur kristībām un Kristus cienīgu dzīvi. Tātad, tiem, kas ir Kristū Jēzū, Viņš ir kļuvis „par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu” (1.Kor.1:30,31); sekojošais pants tādēļ mudina mūs slavēt Kristu par dižajām lietām, kuras Viņš ir sasniedzis: jo Kristus evaņģēlijā „atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību” (Rom.1:17).
Tas viss tapa iespējams caur Kristus augšāmcelšanos. Viņš bija „pirmais no mirušajiem”, no liela daudzuma cilvēka būtņu, kas kļūs nemirstīgas, pateicoties Viņa sasniegumam (1.Kor.15:20), jaunas garīgas ģimenes „pirmdzimtais”, kurai tiks dota Dieva daba (Kol.1:18,19 salīdz. ar Ef.3:15). Tādējādi, Kristus augšāmcelšanās deva iespēju Dievam uzskatīt ticīgos Kristū par taisniem, jo tie ir tērpušies Kristus taisnībā. Kristus bija „nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” (Rom.4:25).
Lai mums būtu droša pārliecība, ka Dievs var piedēvēt mums pilnību, ir nepieciešama apzināta, nopietnās pārdomās dzimusi ticība visām šīm lietām. Kristus tiesas dienā var nostatīt mūs „nevainīgus…Savas godības priekšā”, lai mēs „svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā” (Jūdas 24.p.; Kol.1:22 salīdz. ar Ef.5:27). Pastāvīgu garīgo neveiksmju vajātiem, mums ir vajadzīga patiesi nelokāma ticība, lai tam varētu no tiesas ticēt. Piedalīšanās kādā atbalsta kampaņā vai akadēmiski piekrītot šīs mācības patiesībai nav sakara ar šāda veida nelokāmu ticību. Mūsu ticības motivācijai jārodas no pamatīgas Kristus augšāmcelšanas izpratnes: Dievs „Viņu ir uzmodinājis no miroņiem…tā ka jūsu ticība ir kļuvusi arī par cerību (par līdzīgu augšāmcelšanu) uz Dievu” (1.Pēt.1:21).
Tikai caur pareizu kristību Kristus Vārdā mēs varam būt „Kristū” un tādējādi tērpti taisnībā. Kristībās mēs līdz ar Kristu tiekam simboliski iegremdēti nāvē un uzcelti no mirušiem (Rom.6:3-5), kas ir nepieciešams, lai mūsu grēki tiktu atlaisti un mēs tiktu „taisnoti” (Rom.4:25).
Šīs brīnišķīgās lietas, kuras mēs izskatījām šajā sadaļā, ir ārpus saprašanas robežām, ja mēs neesam kristīti. Kristību laikā mēs solidarizējamies ar krustā izlietām Kristus asinīm; ticīgie „savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs” (Atkl.7:14). Tēlaini izsakoties, pēc tam tie ir tērpti baltās drēbēs, kas reprezentē Kristus taisnību, kas tiem piedēvēta (Atkl.19:8). Ir iespējams apgānīt šīs baltās drēbes mūsu grēku rezultātā (Jūdas 23.p.); ja mēs to darām pēc kristībām, mums ir atkal jāizmanto Kristus asinis, lai mazgātu tās tīras, lūdzot Dievam piedošanu Jēzus Kristus vārdā.
No tā izriet, ka pēc kristībām mums arvien ir jācenšas palikt šai svētītajā stāvoklī, kurā mēs esam stājušies. Ir nepieciešama regulāra, ikdienišķa pašanalīze ar pastāvīgām lūgšanām un tiekšanos pēc piedošanas. To darot, mēs vienmēr būsim pazemīgi pārliecināti, ka pateicoties tam, ka mēs esam tērpti Kristus taisnībā, mēs patiesi būsim Dieva Valstībā. Mums ir jātiecas, lai mēs pastāvīgi atrastos Kristū, mūsu nāves dienā vai Kristus atgriešanās dienā, „negūdami savu taisnību…bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata” (Fil.3:9).
Atkārtotais uzsvars, kas tiek likts uz ticību, kuras rezultātā mums tiek piedēvēta taisnība, parāda, ka mēs nekādi nevaram gūt pestīšanu ar darbiem; pestīšana ir no žēlastības: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef.2:8,9). Tāpat kā piedošana un taisnošana ir „dāvanas” (Rom.5:17), tā arī pestīšana. Mūsu motivācijai darīt jebkuru kristieša kalpošanas darbu jānāk no pateicības jūtām pret Dievu par to, ko Viņš mūsu labā ir darījis – piedēvējis mums taisnību caur Kristu, tādējādi pavērdams ceļu mūsu pestīšanai. Ir kaitīgi domāt, ka darot darbus, mēs gūsim pestīšanu. Mēs negūsim pestīšanu, piekopdami tādu domāšanas veidu; tā ir dāvana, kas nav nopelnāma, uz kuru mēs vienīgi varam atsaukties ar mīlestību un dziļu pateicību, kas atspoguļosies mūsu darbos. Patiesa ticība rada darbus kā neizbēgamu blakusproduktu (Jēkaba 2:17).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
