Mājas lapa
Cilvēces grēkā krišanas stāsts ir lasāms 1.Mozus grāmatas 3.nodaļā. Čūska tika nolādēta par to, ka nepareizi tulkoja Dieva vārdu, kārdinot Ievu uz nepaklausību Dieva vārdam. Vīrs un sieva tika sodīti par nepaklausību. Taču cerības stariņš pavīd šai tumšajā bildē, kad Dievs saka čūskai:
„Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī” (1.Moz.3:15).
Šis pants ir ļoti noslogots; mums ir rūpīgi jādefinē dažādas šeit ietvertās lietas. Mēs vēlāk redzēsim, ka Ābrahāma īpašais pēcnācējs bija Jēzus (Gal.3:16), taču, ja mēs esam Jēzū caur kristībām, tad arī mēs esam „pēcnācēji” (Gal.3:27-29). Šis vārds „pēcnācējs” dažos tulkojumos ir dots kā „sēkla”, tā kā tas attiecas arī uz apaugļoto sēklu (1.Pēt.1:23); tādējādi patiesai ‘sēklai’ būs tēvam raksturīgās īpašības.
Tātad čūskas pēcnācējs vai sēkla attieksies uz tādu, kam piemīt čūskai raksturīgās īpašības.
- sagrozīt Dieva vārdu
- melot
- ievest citus kārdinājumā
Sestajā nodarbībā mēs redzēsim, ka nav vienas tādas burtiskas būtnes, kas to darītu, bet ka starp mums, mūsos ir
- „mūsu vecais cilvēks” ar grēkam pakļauto miesu (Rom.6:6)
- „miesīgais cilvēks” (1.Kor.2:14)
- „vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā” (Ef.4:22)
- „vecais cilvēks un viņa darbi” (Kol.3:9).
Šis grēka cilvēks mūsos ir Bībeles „velns”, čūska.
Sievas pēcnācējam bija jābūt īpašam indivīdam – „tu (čūska) viņam iekodīsi papēdī (1.Moz.3:15). Šai personai pastāvīgi jāsadragā čūska, proti, grēks – „Tas tev sadragās galvu”. Sitiens pa galvu izraisa čūskas nāvi, jo tās smadzenes ir galvā. Vienīgajam sievas dzimuma pēcnācējam ir jābūt Jēzum.
- Kristus Jēzus, „kas (krustā) ir iznīcinājis nāves varu (un grēku – Rom.6:23) un cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar evaņģēliju” (2.Tim.1:10).
- „…Dievs, sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi”, proti, Bībeles velnu, čūsku (Rom.8:3).
- Jēzus „ir atklājies, lai grēkus atņemtu” (1.Jņ.3:5).
- Krustā Viņš bija „ievainots” un „satriekts” [atsauce uz 1.Moz.3:15], lai ar viņa brūcēm mēs taptu dziedināti (Jes.53:5).
- „Tā vārdu tev būs saukt Jēzus (kas nozīmē „Pestītājs”), jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem” (Mt.1:21).
„Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas” (Gal.4:4). Viņš bija Marijas dēls, kaut gan Dievs bija viņa Tēvs. Tātad šajā ziņā viņš bija sievas pēcnācējs, bet ne vīra pēcnācējs, jo viņa tēvs nebija cilvēks. Šim sievas pēcnācējam bija jābūt uz laiku grēka / čūskas ievainotam – „tu viņam iekodīsi papēdī” (1.Moz.3:15). Čūskas kodiens papēdī parasti ir pārejošs ievainojums, ja salīdzinām to ar čūskas galvas sadragāšanu.
Uzvara pār grēka / čūskas varu tika sasniegta caur Kristus upuri krustā – ievērojiet, ka augstāk citētie panti runā par Kristus uzvaru pār grēku kā jau notikušu. Pārejošais ievainojums / kodiens papēdī tādējādi attiecas uz Jēzus izciesto triju dienu nāvi. Viņa augšāmcelšanās pierādīja, ka Viņa ievainojums bija pārejošs salīdzinājumā ar Viņa nāvējošo sitienu grēkam. Interesants ir fakts, kas atrodams vēsturiskajos krustā sišanas pierakstos, ka krustā sistos pienagloja pie krusta, iedzenot naglu caur papēdi. Tādējādi Kristus nāve bija „kodiens papēdī”. Jes.53:4,5 apraksta Kristu kā Dieva „satriektu” caur nāvi krustā. Tā ir nepārprotama atsauce uz 1.Moz.3:15 doto pravietojumu, ka čūska „iekodīs viņam papēdī”. Taču galu galā Dievs bija tas, kurš darbojās caur ļaunumu, kas Kristum bija jāizcieš; Viņš šeit tiek aprakstīts (Jes.53:10) kā tas, kas Kristu satriec ar ciešanām, vadot ļaunuma varu, kas ievainoja Viņa Dēlu. Tādējādi Dievs strādā arī caur Savu bērnu ļaunuma pieredzēm.
Konflikts šodien
Bet jums droši vien rodas jautājums: „Ja Jēzus iznīcināja grēku un nāvi (čūsku), kāpēc tie ir šeit vēl šodien?” Atbilde ir, ka Jēzus krustā iznīcināja grēka varu sevī: 1.Moz.3:15 dotais pravietojums pirmām kārtām attiecas uz konfliktu starp Jēzu un grēku. Tagad tā nozīme ir tajā, ka līdz ar to, ka Viņš ir aicinājis mūs dalīties ar Viņu Viņa uzvarā, arī mēs galu galā varam svinēt uzvaru pār grēku un nāvi. Tie, kas nav aicināti dalīties ar Kristu šajā uzvarā, vai, kas noraida šo aicinājumu, bez šaubām vēl arvien ir pakļauti grēkam un nāvei. Kaut gan grēks un nāve vēl aizvien ir arī patiesi ticīgo pieredzē caur viņu saistību ar sievas pēcnācējiem, bet tie, kas ir kristīti Kristus Vārdā (Gal.3:27), var iemantot grēku piedošanu un galu galā izglābti no nāves, kas ir grēka sekas. Tādējādi perspektīvā Jēzus „iznīcināja nāvi” krustā (2.Tim.1:10), taču nāve nekad vairs neparādīsies zemes virsū tikai tad, kad Dieva nodoms attiecībā uz zemi būs piepildījies Tūkstošgades beigās. „Jo Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve” (1.Kor.15:25,26).
Ja mēs esam „kristīti Kristus Vārdā”, tad apsolījumi par Jēzu, kas doti 1.Moz.3:15, attiecas arī personīgi uz mums; tie vairs nav tikai interesanti panti Bībelē, tie ir pravietojumi un apsolījumi, kas attiecas arī uz mums! Tie, kas ir kristīti Kristus Vārdā, pilnīgi iegremdējoties ūdenī, simboliski saista sevi ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos, pieceļoties no ūdens (skat Rom.6:3-5).
Ja mēs patiesi esam Kristū, tad mūsu dzīvēs atbalsosies 1.Moz.3:15 teiktie vārdi – mēs izjutīsim pastāvīgu iekšēju cīņu („ienaidu”) starp labo un ļauno. Izcilais apustulis Pāvils apraksta gandrīz šizofrēnisko cīņu starp grēcīgo un garīgo viņā pašā (Rom.7:14-25). Pāvils Tourniers trāpīgi nosauc to par „iekšēju vardarbību”.
Pēc kristībām Kristus Vārdā šai iekšējai cīņai mūsos ar grēku ir dabīgi jāpieaug spēkā – un tā mūždien. Savā ziņā tas nav viegli, jo grēka vara ir spēcīga. Bet no otras puses mums ir vieglāk, jo mēs esam Kristū, kas jau ir cīnījies un uzvarējis šai cīņā.
Pats pirmais čūskas dzimuma pēcnācējs bija Kains. Atšķirībā no čūskas, kurai nebija priekšstata par morāli, Kains zināja atšķirību starp patiesību un meliem; viņš zināja, ko Dievs no viņa sagaida, taču viņš izvēlējās čūskas domāšanas veidu, kas noveda to pie slepkavības un meliem.
Tā kā tie bija ebreji, kas īstenībā nodeva Jēzu nāvē, proti, ‘iekoda sievas pēcnācēja papēdī’, jādomā, ka viņi ir galvenie čūskas pēcnācēju piemēri. To apstiprina Jānis Kristītājs un Jēzus.
„Redzēdams daudz farizeju un saduķeju (ebreju grupa, kas nodeva Kristu) nākam kristīties, viņš (Jānis) tiem sacīja: ‘Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības?” (Mt.3:7).
„Jēzus, viņu (farizeju) domas nomanīdams, tiem sacīja…Jūs odžu dzimums, kā jūs varat labu runāt, paši ļauni būdami?” (Mt.12:25,34).
Pasaulei piemīt tās pašas odžu dzimuma rakstura īpašības. Mums ir jāseko Kristus piemēram mūsu attiecībās ar cilvēkiem, kas ir čūskas dzimuma pēcnācēji.
- Viņš sludināja tiem mīlestības un patiesas žēlastības garā, bet
- Viņš neļāvās ietekmēties no viņu ceļiem un domām un
- Viņš parādīja tiem Dieva mīlestības pilno raksturu, atklājot to ar Sava dzīves veida piemēru.
Taču neskatoties uz to, tie viņu ienīda. Viņa centieni pakļauties Dievam izraisīja to greizsirdību. Pat Viņa ģimene (Jņ.7:5; Mk.3:21), un tuvi draugi (Jņ.6:66) atkāpās no Viņa un vairs nestaigāja Viņam līdzi. Pāvilam bija līdzīga dzīves pieredze, kad viņš bēdājās par tiem, kas kādreiz bija ar viņu dalījušies priekos un bēdās.
„Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks?...Tātad es esmu tapis jūsu ienaidnieks, sacīdams jums patiesību.” (Gal.4:14-16).
Patiesība nemēdz būt populāra; tas, ka mēs zinām to un dzīvojam saskaņā ar to, vienmēr radīs mums kādu problēmu, līdz pat vajāšanām.
„Kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi (no dzīvā un paliekamā Dieva vārda – 1.Pēt.1:23) dzimušo, tā arī tagad” (Gal.4:29).
„Netaisnais taisnajam šķiet negantība esam, un taisna ceļa gājējs ir negantība bezdievim” (Sal.pam.29:27). Pastāv abpusējs naids starp ticīgo un pasauli.
Ja mēs patiesi esam vienoti ar Kristu, mums ir daļēji vismaz jāizjūt arī viņa pārdzīvotās ciešanas, lai mēs varētu līdz ar Viņu svinēt uzvaru. Un tajā atkal Pāvils mums rāda nesalīdzināmu piemēru.
„Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim; ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim…tāpēc es visu panesu” (2.Tim.2:10-12).
„ Ja viņi Mani (Jēzu) ir vajājuši, viņi vajās arī jūs…to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ” (Jņ.15:20,21).
Lasot šādus pantus, neviļus jādomā, ‘Ja jau būt saistītam ar sievas pēcnācēju Jēzu, nozīmē visu tikko lasīto, tad es drīzāk atturos’. Bet skaidrs, ka mums nekad nebūs jāizcieš nekas, kas mums nebūtu pa spēkam. Kaut gan pašuzupurēšanās bez šaubām ir nepieciešama, lai mēs būtu pilnībā vienoti ar Kristu, mūsu saistība ar Viņu nesīs tik diženu atalgojumu, ka „šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums.” Un pat tagad Viņa nestais upuris dod iespēju mūsu lūgšanām pēc palīdzības ciešanu laikā ātrāk tikt uzklausītām. Un tam visam pievienojiet vēl arī šos uzmundrinājuma vārdus:
„Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest” (1.Kor.10:13).
„To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ.16:33).
„Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom.8:31).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
