Mājas lapa
2-3 “Vārds tapa miesa"
„Bija pie Dieva”
Domas, ka vārds bija „pie” Dieva vai pat pie kādas citas personas, pamatā ir Vecā Derība. Ījabs saka: „Tomēr visu šo Tu esi Savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stāvēja” (10:13, tie paši vārdi oriģinālā, kas „bija pie Dieva”). Tieši tāds pats izteiksmes veids lietots Ījaba 23:13,14: „Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda. Tādēļ Viņš īstenos arī to, ko Viņš par mani ir nolēmis un daudz tādu lietu Viņam arvien ir prātā”. Tādējādi, Dieva būtiski svarīgie plāni vienmēr ir „pie Viņa”, proti, Viņa prātā. Kad šie plāni tiek izteikti vārdos, bez aplinkiem, tad var patiesi sacīt: „Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visuaugstākā acīs” (Ījaba 27:11). Gudrība, personificēta kā sieviete, bija „pie Dieva”, pirms Viņš kaut ko radīja – tā nebija jūras dzelmē, bet tā bija ‘pie’ Dieva (Ījaba 28:14; Sal.pam.8:22,30). Turēt prātā plānu ir tas pats, kas teikt: plāns bija ‘pie’ tā, kas to ir ieplānojis. Tātad tas, ka nodoms par Dēlu bija Dieva prātā, nebūt nenozīmē, ka Viņš kā persona bija pie Dieva Debesīs. Ievērojiet paralēli starp Dieva vārdu un Dieva darbu Psalmā 106:13: „Bet drīzi viņi aizmirsa Viņa darbus un nenogaidīja, ko Viņš bija lēmis”. Lai ko Dievs teiktu / plānotu, tas viss piepildās; un doma par Dēlu ir vienmēr bijusi Viņa prātā. Vārds tapa miesa, kļuva reāls un aktuāls Jēzus personā.
„Vārds tapa miesa”
Tādēļ nevajadzētu baidīties pieņemt, ka tāda abstrakta lieta kā logos, vārds varētu kļūt par personu. Jo gudrība ir personificēta Vecajā Derībā (piem., Sal.pam.7). Un Jēkabs par to runā Jēkaba 3:17 kā par paklausīgu, pilnu žēlastības un bez liekulības – visas personu apzīmējošas rakstura īpašības. „Vārds” bieži tiek lietots ‘vārda sludināšanas nozīmē’ (Ap.d.6:2,4,7; Titam 2:5; Atkl.1:9; 6:9; 20:4). Cilvēks Kristus Jēzus bija evaņģēlija vārds, kas tapa miesa. Viņš bija un ir tā iemiesojums, ko Viņš un pārējie sludināja. Tādēļ otrs Jēzus tituls bija „Valstība” – tā Viņš raksturoja Sevi, kad Viņš teica, ka Viņš, Valstība, ir viņu vidū pirmā gadsimta Izraēlā (Lk.17:21). „Vārds par Valstību” tiek lietots paralēli „vārdam” (Mt.13:19 salīdz. ar 20-23). Valstība un Jēzus ir nedalāmi saistīti. Tāpat Jānis sauc Jēzu par „mūžīgo dzīvību” (1.Jņ.1:2). Dzīve, kuru Viņš dzīvoja bija tādas kvalitātes dzīve, kādu mēs dzīvosim mūžīgi Valstībā. Jēzus personība bija visa tā, ko Viņš sludināja, dzīvs iemiesojums – tāpat kā būtu jādzīvo mums, lai mēs būtu par dzīviem sludinātās vēsts lieciniekiem. Tādējādi, sludināt „Kristu” nozīmēja un nozīmē sludināt „evaņģēliju par Dieva Valstību”, jo Valstība būs cilvēka Kristus Jēzus izpausme (Ap.d.8:5 salīdz. ar 12). Tātad, Jēzus bija „vārds” tajā ziņā, ka Viņš iemiesoja evaņģēliju. Tādēļ Jēkabs saka, ka Viņš mūs ir dzemdinājis ar evaņģēlija patiesības vārdu (Jēk.1:18) un 1.Pēt.1:23 teikts, ka mēs esam atdzimuši no dzīvā un paliekamā Dieva vārda, Kunga Jēzus. Un tādēļ Lk.8:1 apraksta Kungu Jēzu sludinām un proklamējam Valstības evaņģēliju. Kas Viņš bija un kas Viņš ir [un vienmēr būs] ir evaņģēlija izklāsts. Arī mums nav tikai jāsludina Valstības mācība, bet jāproklamē tā ar mūsu dzīvi. Jo tieši tā mēs liecinām par Valstības labo vēsti. Patiesi, visā Kunga mācībā, Viņš Pats bija tās visspilgtākais piemērs. Kalna sprediķis bija Kunga apburošās vīzijas par cilvēka dzīvi izklāsts, kā, Viņaprāt, Dievs to bija iecerējis un kā Viņš Pats to dzīvoja. Tā drīzāk bija pašatklāsme nekā prasību uzskaitījums mums. Taču tieši tas, ka tā bija Viņa Paša būtības atklāsme padara to tik neatvairāmu.
Vārds tapa miesa kā Kunga gribas izpildes akts. „Vārds tapa miesa” nav jāuztver ka teoloģisks apraksts kaut kā, kas bija bez grūtībām sasniegts. „Vārda” principiem, evaņģēlija vārda radikālajiem netiešajiem norādījumiem, kuru caurstrāvoti ir Vecās Derības Raksti, bija ‘jātop miesai’ Kungā, vainagojoties krustā sišanā. Tur Viņš bija ‘Vārds, kas tapa miesa’. Tas bija un ir augstākās pakāpes evaņģēlija netiešo norādījumu, kas tika mācīti Ēdenē, Ābrahāmam doto apsolījumu, praviešu attīstīto norādījumu piepildījums. Un tas nenotika automātiski. Tas vārds bija iesākumā pie Dieva, taču ne visi ‘vārdi’ / nodomi, kas ir pie Dieva, piepildās miesā, top par realitāti šeit virs zemes. Dievam bija daudz dažādu nodomu, kurus Viņš bija iecerējis īstenot, bet cilvēciskās vājības neļāva tiem tapt par realitāti. Viņš teica Izraēlam par Savu plānu / nodomu / logos padzīt kānaāniešus: „Ja jūs neizdzīsit tās zemes iedzīvotājus…notiks, ka tā, kā Es ar viņiem domāju darīt, tā Es ar jums darīšu” (4.Moz.33:55,56). Viņš „domāja” to piepildīt caur Savu tautu, taču šī „doma” nekad netapa miesa.
Tā pakāpe, kurā Jēzus iemiesoja Dieva vārdu, ir nopietnu pārdomu vērta. Kad Viņš pasludināja Sevi par Mesiju, cilvēki, kas bija kopā ar Viņu auguši, bija šokēti (Mk.6:3). Viņš bija tik cilvēcīgs, ka, lai gan Viņš nekad nebija grēkojis, cilvēki, kas Viņu 30 gadus bija tuvu pazinuši, neapšaubāmi uztvēra Viņu kā savējo. Kad vārds mūsos top miesa, tas mēdz aizkaitināt cilvēkus ar to, ka padara mūs par acīmredzami taisnprātīgiem, vai arī novērst tos no mums mūsu liekulības dēļ. Taču Kungā vārds patiesi tapa miesa tik lielā mērā, ka pat sabiedrības padibenes varēja izturēties pret Viņu kā pret savējo. Tas ir brīnums, kas prasa ilgstošu iedziļināšanos tajā. Jāņa evaņģēlijs it īpaši šķiet lietojam Kunga „vārdus” un „darbus” gandrīz kā vienādas nozīmes vārdus (Jņ.14:10-14); lai ilustrētu kā Jēzus vārds, kas bija Dieva vārds, pastāvīgi un konsekventi tapa miesa Viņā, īstenojoties šī cilvēka, kas bija ‘vārds, kas tapa miesa’, darbos un rīcībā. Pievērsiet uzmanību tam, kā Jņ.8:28; 12:49,50 Viņš saka: „Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis”. Tādēļ Viņa vārdi saskan ar Viņa darbiem. Līdzība starp Kunga vārdiem un darbiem atkal izpaužas Lk:9:43,44: „visiem vēl brīnoties par visu to, ko Viņš darīja, Viņš sacīja…’Ievērojiet labi šos vārdus’. Šai kontekstā nav nekādu Jēzus ‘vārdu’; viņš gribēja, lai viņi redzētu, ka Viņa darbi ir Viņa vārdi. Pastāvēja pilnīga atbilstība starp Viņa vārdiem un Viņa darbiem. Iespējams, tāpēc Viņš piekodināja Viņa augšāmceltās meitenes vecākiem „nestāstīt nevienam par notikušo” (Lk.8:56), kaut arī tas bija tik acīmredzami; Viņš vēlējās, lai šie acīmredzamie darbi runātu paši par sevi bez cilvēku vārdu palīdzības. Jo būtībā Viņa darbi arī bija Viņa vēstījums.
Jēzum „vārds tapa miesa” ikdienas realitātē. Šī ārkārtējā saistība starp cilvēku Jēzu un Dieva vārdu, kuru Viņš sludināja un runāja, iespējams, atspoguļota Lk.4:20: „Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu”. Šeit mums Jēzus atklājas it kā brīnumainā tuvplānā, Viņa ķermeņa kustībās, grāmatas aizvēršanā un sinagogas apmeklētāju acu pavērsienā. Ievērojiet, ka tai brīdī Viņš bija tikko beidzis lasīt no grāmatas, Viņš nebija sācis skaidrot to, ko bija izlasījis. Uz mani tas atstāj tādu iespaidu it kā starp Viņu un Viņa Tēva vārdu būtu kāda pārdabiska saikne. Tam, kā Dēls, kura personība ir totālā saskaņā ar Tēva vārdu, lasa šo vārdu, bija kaut kā īpaši jāiedarbojas uz auditoriju. Viņš bija Dieva vārds, kas tapa miesa, nekas tamlīdzīgs ne ar vienu nebija noticis un nevarēja notikt. Viņā vārds patiesi tapa miesa. Doma par vārdu iemiesošanos atspoguļo ebreju ticību, ka personas vārdi kļūst par tās darbiem. Tā, mēs 2.Laiku 9:5 lasām par Salamana „darbiem” un „vārdiem”. Personai nav nekādas vajadzības pastāvēt vienā formā un tad pārvērsties kādā citā formā. Pastāvēja pilnīga atbilstība starp Jēzus personību un Dieva vārdu, kuru Viņš sludināja. Un ļaudis izbrīna pilni vaicāja: „Kas tas par vārdu?” (Lk.4:36). Dieva vārds tapa miesa, kļuva par personību Viņā. Šajā ziņā Jēzum gandrīz nemaz nevajadzēja speciāli runāt par Sevi – Viņa raksturs un personība pauda šo vārdu, šo logos, šo būtisko vēstījumu. Jūdi Viņam uzplijās: „Ja Tu esi Kristus, saki mums to skaidri!”, bet Viņš atbildēja: „Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko Es daru…nodod liecību par Mani” (Jņ.10:24,25). Viņi, protams, būs žēlojušies, ka Viņš to nav viņiem skaidri un gaiši pateicis vārdos. Viņa atbilde skanēja, ka Viņa „darbi”, Viņa dzīve, Viņa būtība skaidri liecina par to, kas viņš ir, Viņa personība bija tie „skaidrie” vārdi, kurus tie gribēja dzirdēt. Viņš bija vārds, kas tapa miesa visā perfektajā pilnībā.
Ir vērts atkal un atkal atkārtot, ka „vārds tapa miesa” Jēzū tajā ziņā, ka Viņa mācība bija absolūtā saskaņā ar Viņa darbiem. Tā, Viņš ne tikai mācīja, ka ir beigusies atšķirība starp šķīstajiem un nešķīstajiem; viņš patiesi gāja un ēda / bija sadraudzībā ar grēciniekiem un aizskāra spitālīgos. Vecās Derības pravieši bija tik stipri Dieva vārda pārņemti, ka viņu emocijas neatšķīrās no Dieva emocijām; viņi sēroja un dusmojās tieši tāpat kā Viņš. Tādēļ Viņu vārdi bija vienlaicīgi arī Dieva vārdi; tādēļ brīžiem praviešu rakstos ir grūti atšķirt, vai mēs lasām pravieša vai Dieva jūtu un domu izpausmi. Praviešu simboliskajā rīcībā ( piem., Jesajas 20, Jeremijas 19; Ecēhiēla 4 un 5) mēs redzam, ka viņu dzīve un darbi ir savdabīga Dieva vārda iemiesošanās viņos. Fon Rads atzīmē, ka „vārda ieviešana praviešu miesīgajā dzīvē…līdzinās tam, ko ceturtā evaņģēlija rakstītājs saka par vārda tapšanu miesā” (1). Kungs Jēzus bija lielākais no praviešiem un Dieva vārds Viņā visaugstākajā mērā identificējās ar un pārņēma visu Viņa personību. Taču kā jēdziens vārds varēja tapt miesā cilvēkos, kas nebija Dieva Dēli – proti, praviešos – un ir pilnīgi iespējams, ka pirmā gadsimta jūdu apziņā Jāņa vārdi par to, ka „vārds tapa miesa” tika uztverti šo praviešu kontekstā.
Kad augšāmceltais Kungs stāvēja mācekļu priekšā, Viņš sacīja: „Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis” (Lk.24:44) un turpina, ka Viņa augšāmcelšanās tika pareģota caur Vecās Derības Dieva vārdu. Viņš bija iemiesojis kā savus, tā Dieva vārdus, stāvēdams viņu priekšā. Viņš neteica: ‘Skatieties visi, Es esmu augšāmcēlies!’ viņš vienkārši stāvēja un atgādināja viņiem praviešu teikto un to, ko Viņš tiem bija teicis, sakot „Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis”. Viņš bija tik varens un pilnīgs vārda iemiesojums.
Jāņa pirmās vēstules sākumā par vārdu runāts tā, it kā tas attiektos uz ko neitrālu un abstraktu – taču tai pašā laikā viņš to ir skatījis un taustījis. Gramatiski Jņ.1:1-3 it kā attiektos uz abstraktu ideju, logosu – taču patiesībā tā norāda uz reālo, vēsturisko Jēzus personību. Manuprāt, tas bija Jāņa iedvesmā rakstīts veids, kā sniegties pāri šai brīnumainajai pakāpei, kādā „vārds tapa miesa”, kad visas Dievam piemītošās domas un Viņa vārdi pilnībā izpaudās Jēzū; tik perfekti Jēzus vārdi saskanēja ar Viņa personību. Šie fragmenti nav uzskatāmi tikai kā cīņas lauks debatēm starp Ārija un Atanāsija, unitāriešu un trinitāriešu piekritējiem. Mums ir jāpaceļas līdz Jāņa vārdiem izteiktā brīnuma izpratnei, jo vārdam būs tapt miesai arī mūsos, kā tas notika mūsu Kungā.
Vārda iemiesošanās
Ebreju gramatikas raksturīga iezīme ir pastiprinājuma daudzskaitlis, sakarā ar kuru viena liela, svarīga, nozīmīga lieta tiek izteikta daudzskaitļa formā. Jes.53:9 Mesijas nāve ebreju valodas tekstā ir lietota pastiprinājuma daudzskaitlī – uzsverot vienu nozīmes pilno Mesijas nāvi. Tas pats attiecas uz elohim. Tas ļoti labi var attiekties uz VIENU visuvareno. Tad Vecajā Derībā parasti sastopamais Dieva vārds, Jahve Elohim, kļūst – Jahve izpaudīsies VIENĀ – proti, pravietojums par Kungu Jēzu, kurš būs Viņa augstākā izpausme. Paturot to prātā, mēs atgriežamies pie Jāņa teiktā, ka Vārds bija pie Dieva, Vārds bija Dievs un tapa miesa Kungā Jēzū un mēs skatījām Viņa godību. Jāņa evaņģēlijs acīmredzami ir pārpilns ar atsaucēm uz ebreju terminoloģiju un idejām. Viņš atsaucas arī uz daudzām apkārtējo pagānu idejām, pārveidojot tās sakarā ar Kungu Jēzu, līdz ar to demonstrējot šo ideju aplamību. Filona idejas bija ļoti populāras pirmajā gadsimtā. Viņš attīstīja ideju, ka „logos” ir, kā viņš to nosauca, „erceņģelis, kuram ir daudz vārdu” un „Dieva vārds”. Augsto priesteri viņš arī apzīmē ar vārdu Logos. Jāņa rakstītais, kā arī Vēstule ebrejiem cenšas parādīt šo domu maldīgumu un kā tās varētu kaut cik patiesi tikt attiecinātas uz Jēzu. Viņš un nevis Filona abstraktais ‘logos’ ir viens lielākais augstais priesteris; Viņš ir lielāks par eņģeļiem; Viņš ir Tas, kurš nāca Sava Tēva Vārdā un atklāja to mums (Jņ.5:43 un tml.). Dēlam ir tagad dots Dieva Vārds (Fil.2:6-11; Jes.9:5; Atkl.3:12); bet Dēla Vārds tagad ir „Dieva Vārds” (Atkl.19:13). Vārds, kas tapa miesa, tādējādi attiecas uz Tēva Vārdu, Jahve, kurš kļuvis par Vienu īpašo Kristus personā.
Dieva Vārda, vārda un godības idejas ir cieši saistītas. Es to esmu jo sīki izpētījis, skat http://www.carelinks.net/books/dh/james/james_d05.html. Jņ.1:14 teikts, kad Dieva vārds tapa miesa Dieva Dēlā, mēs skatījām Dieva godību. Ja „vārds”, kas tapa miesa, ir faktiski atsauce uz Dieva Vārdu, tad tas kļūst saprotams. Un tā, Dieva logos, Dieva Vārds, kas bija pie Viņa iesākumā un bija savā ziņā Viņš, pilnībā atklājās cilvēka Kunga Jēzus personā („miesā”). Kungs to ir izteicis šajos vārdos: „Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis” (Jņ.17:6). Tieši to Jānis droši vien domāja, sakot, ka Dieva vārds, Vārds tapa miesa un mēs skatījām Dieva godību, taču „pasaule” Viņu neuzņēma (Jņ.1:5). Jānis salīdzina vārda tapšanu par miesu ar to, ka Dēls darījis zināmu Tēvu, kuru neviens nekad nav redzējis (Jņ.1:18). Tā faktiski ir atsauce uz Jahves Vārda pasludināšanu Mozum, kad Mozum tika atgādināts, ka Dievu nevar fiziski skatīt. Tādējādi, Jahves Vārda pasludināšana Mozum tiek pielīdzināta vārda, Dieva Vārda tapšanai miesā. Tēvs pagodināja Savu Vārdu Dēlā (Jņ.12:28), kas bija Dieva vārds. Atcerieties saikni starp Vārdu, godību un Dieva vārdu. Rezumējot, atsauce uz logos / vārda tapšanu par miesu Kungā Jēzū tādēļ izsaka Dieva Vārda piepildījumu Kristū tāpat kā jebkura tēva vārds savā ziņā piepildās viņa dēlā. Un Vecajā Derībā tas pravietots neskaitāmas reizes – Jahve taps elohim, viens visuvarens – Kungs Jēzus, Viņa Dēls.
„Mājoja mūsu vidū”
„Mājoja mūsu vidū” (Jņ.1:14) arī var viegli pārprast tai nozīmē, ka Vārds reiz bija Debesīs, bet nonāca zemē, lai mājotu starp cilvēkiem. Bet tas (atkal) nozīmē neievērot Vecās Derības pamatu. Atkal un atkal LXX lietots grieķu vārds kenosa („mājot”) attiecībā uz Dieva mājošanu svētnīcā. „Mūsu” vidus, kur Dievs tagad mājo caur Savu logos nav cilvēce vispār, nav planētas zeme iedzīvotāji, bet tieši mēs, kas tic un veido Viņa svētnīcu / mītni neticīgās pasaules vidū. Iespējams, to var pielīdzināt Mateja teiktajam, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa Vārdā, tur Kungs ir to vidū (Mt.18:20).
Piezīmes
(1) Gerhard Von Rad, Old Testament Theology (Louisville: Westminster John Knox Press, 2001), vol.2, p.274.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
