Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

2-13 Jēzus radikālās prasības

Augstajām prasībām, kuras Viņš uzstādīja Saviem sekotājiem, tikai tad varēja būt jēga, kad Viņš Pats visu acu priekšā nostājās kā reāls cilvēks, kas tomēr ir bez grēka. Tieši tādēļ Jēzus vārdi virzīja un iedvesmoja [un dara to arī tagad] cilvēkus uz pakļaušanos; jo Viņš Pats izdzīvoja šos vārdus miesā. Visas žēlastības Kungs bija un ir savā ziņā satriecoši prasīgs. Un Viņam ir visas tiesības uz to. Padomājiet par vārdiem Jņ.3:10, kur Viņš domāja, ka Nikodēmam, kā mācītājam, būtu bijis jāsaprot Vecās Derības mācība par piedzimšanu no augšienes (iespējams no Ps.51:12; Jes.44:3; Ecēh.11:19; 18:31; 36:26; 37:14; 39:29; Sal.māc.11:5). Un Kungs asi nosoda Nikodēmu par to, ka viņš to nezina. Pirmajā gadsimtā ģimenei un ģimenes mantojumam bija ārkārtīgi liela nozīme. Tas, ka Kungs pieprasa, lai Viņa sekotāji atsakās no ģimenes un seko Viņam, bija daudz radikālāk nekā mēs to tagad varam iedomāties. Tieši tāpat kā Viņa pavēle pārdot visu un sekot Viņam (Lk.18:22) ietvēra sevī neiedomājami daudz – jo Tuvajos austrumos ģimenes privātīpašums bija viss, ko cilvēks varēja vēlēties. Un prasība atdot to visu citiem, nabagiem…tas bija par daudz. Varētu šķist, kad cilvēks iepazīstas ar Tuvo austrumu vērtību sistēmu, ka atstāt ģimeni un savu māju ciematā par labu Jēzum bija vienkārši neiespējami – šīs lietas Tuvo austrumu zemniekam nozīmēja daudz vairāk pat par dzīvību. Un tomēr Viņš to pieprasīja – un ļaudis atsaucās.

Padomājiet par to, kā Viņš runāja par cilvēku ar baļķi acī, kas centās izņemt skabargu no brāļa acs. Šo mini-līdzību ievada vārdi, ka aklais nevar aklam ceļu rādīt. Jo Viņa uztverē cilvēks pat ar nelielu redzes defektu patiesībā bija akls. Šajā pat kontekstā Viņš runā par nepieciešamību, lai cilvēks būtu  „pilnīgs…kā viņa mācītājs”. Tikai tāds, kas ir pilnīgs, šie vārdi netieši norāda, var kritizēt savus brāļus. Un kā beidzamo iemeslu, kuru Viņš min, lai cilvēks necenstos izvilkt skabargu no cita acs, ir vārdi: „Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus”. To ir diezgan grūti izprast kontekstā. Bet dziļāk to pārdomājot, šķiet, ka Viņš māca, ka, ja mēs esam labi koki, mēs nenesīsim nelāga augļus, nebūs baļķu mūsu acīs – un tā kā neviens no mums tāds nav, nelāga augļi ir katram no mums, mēs neesam pilnīgi kā mūsu mācītājs, tādēļ mums nav jācenšas izvilkt skabargu no brāļa acs (Lk.6:39-43). Un Viņš, protams, lūdz mūs būt pilnīgiem, tādiem kā mūsu Tēvs. Šie augstie prasību standarti mijās ar neticamu žēlsirdību. Tikai cilvēks, kas bija acīm redzami pilnīgs, varēja tā runāt ar reālas ticamības pakāpi. Pretējā gadījumā Viņa vārdi tiktu uztverti kā kāda dīvaiņa murgi. Taču Viņa pilnība neizraisīja šaubas, un tas padarīja un dara Viņa prasības tik neatvairāmi piemērotas mums. Tas, kā Viņš nesa savu pilnību, dod brīnišķu ieskatu Viņa raksturā. Viņš zināja, ka Viņš ir bez vainas; un Viņš zināja, ka Viņa dzīvei, ikvienam tās brīdim, ir jātop par paraugu visai Dieva tautai. Taču kaut kādā neiedomājamā veidā Viņā nebija ne miņas no augstprātības, lepnības, grēcinieku atgrūšanas; drīzāk Viņš tos faktiski aicināja. Viņš parasti runā par Sevi trešajā personā – piem., „Dēls”; bet Jņ.17:3 Viņš lūgšanā Tēvam nosauc Sevi par „Jēzu Kristu”, it kā Viņš apzinātos, kā mēs Viņu vēlāk uztversim.

Pašā Jēzus personībā ir kaut kas izaicinošs un gandrīz vai uzbāzīgi prasīgs. Šajā ziņā nekad nebūs iespējams noliegt zināšanas par Jēzu. Viņa iespaids ir neatvairāms. Līdzko mēs uztveram kā faktu Jēzus reālu pastāvēšanu cilvēka kārtā, kas tomēr bija ‘vairāk kā cilvēks’, mūsu lūgšana iegūst jaunu spēku. Jo tieši to cilvēki arī meklē – Cilvēku, kuru var padarīt par elku, kuram sekot, kas ir reāls un uzticams, kas mūs nepievils, sagraujot mūsu sapņus un ilgas, kā tas pasaulē nemitīgi notiek. Jaunie cilvēki visā pasaulē [kā arī mūsu sadraudzībā un ģimenēs] alkst patiesas attiecības. Viņi nicina kā bezdievīgā materiālisma virspusējību, tā arī reliģisko konformismu; tie sajūt, ka ir  godbijību iedvesoša ‘realitāte’, kas stāv daudz augstāk par tos ietverošo sīkburžuāziskās sabiedrības banālo sadzīves formu, daudz augstāk par graujošo, triviālo vidusšķiras dzīves garlaicību, kurā vairums cilvēku dzimuma vai nu iekļaujas, jebšu klusībā cer iekļauties. Un īstenais, cilvēcīgais Jēzus, kuru mēs sludinām, patiesi var būt tieši tas, ko viņi meklē, ja mēs būsim spējīgi attiecīgi atklāt Viņa personību. Daudzi jaunās paaudzes cilvēki nevēlas piemēroties stāvoklim, kas šobrīd pastāv, saplūst ar dominējošo kultūru. Viņi meklē tradicionālās vērtības noliedzošu kultūru, reālu un uzticības cienīgu, tieši tādu radikālu pretstatu sabiedrībā valdošajai kultūrai, kādu piedāvā Jēzus (1).

Un patiesā kristietība, kas pamatojas īstenajā Jēzū, kuru mēs sludinām, ir noteikti tā, kas apmierinās vismaz daļu no jaunajiem pretstatu meklētājiem. Taustīdamies tie meklē vārdus savai mūzikai dzejā, lai izteiktu to realitāti, uz kuru mūsdienu jaunatne tiecas. Taču tie uztver, citādiem vārdiem un citās toņkārtās, Jēzus vārdus: „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” Tas nedaudz atgādina tos cilvēkus, kas pielūdza ‘nezināma Dieva’ tēlu. Mums ir jāsludina Viņu jauniešiem. Mūsdienu jaunatne tiecas pēc pareizajām lietām (jēgas, miera, mīlestības, realitātes un tml.) taču nepareizajās vietās (narkotikās, reliģijās utt.); kad visas šīs lietas ir atrodamas cilvēkā Jēzū. Kultūras pretstatu vietā vairumā baznīcu tie atrod vienīgi konformismu; kad patiesajai baznīcai / eklēsijai būtu jābūt krasi saspringtās attiecībās ar pasaules kultūru. Un mums viņiem būtu jāpiedāvā radikālo Jēzu; nevis vienīgi vēl vienu reliģijas paveidu. Ja mums saka ‘Bet jūs jau esiet tādi paši kā visi citi…’, tad mums ir pamats nopietnam uztraukumam. Taču man ar gandarījumu jāsaka, ka laiku pa laikam tie, kas mums piebiedrojas, atzīst, ka mēs patiesi atšķiramies no citiem. Jaunieši ne tikai meklē pareizās lietas nepareizajās vietās; bet to interese morālajā plānā ir lielāka par to iespējām apieties ar morālajām idejām. Tieši šīs iespējas, šī aparatūra arī ir tas, ko patiesā Kunga Jēzus mācība tiem sniegs.

Kultūras pretstats, kuram Jēzus ir Kungs, ir patiesi radikāls. Kalna sprediķis un tik daudz no sekojošās Jēzus mācības ir vērsti uz to, ka „mēs” [Viņa tauta] rīkojamies tā, kamēr pasaule rīkojas savādāk. Mums ir jāmīl visi cilvēki, kad pasaule mīl tikai savus draugus; mums ir jālūdz ar sapratni, kamēr pasaule savās lūgšanās virknē kopā nenozīmīgas frāzes; mums ir jātiecas uz Dieva Valstības lietām, kamēr pasaule tiecas pēc materiālajiem labumiem. Cilvēciskās vērtības Kristū ir radikāli apvērstas. Pazemīgie ir paaugstināti un lepnie pazemināti; pirmie ir nolikti ka pēdējie, kalps ir darīts par vislielāko. Taču Jēzus Savus sekotājus pretstata ne tikai „pagāniem”, bet arī mūsdienu ticīgajiem – ‘rakstu mācītājiem un farizejiem’. Tādējādi, mums ir radikāli jāatšķiras kā no nominālās baznīcas, tā arī vispār no laicīgās pasaules. Jēzus atkārtoti runā par „tiem” un par „jums”; taču Viņš runā arī par saujiņu Palestīnas zemnieku, kas patiesi uztvēra Viņa mācību, kā par zemes sāli [Izraēlu?] un pasaules [visu pagānu] gaišumu. Tieši šai atšķirtībai no pasaules bija jābūt pasaules pestīšanas daļai. Tātad, Jēzus mācība nebija bunkuru mentalitāte, no pasaules nošķirta eksistence, bet gan iešana pasaulē, lai glābtu citus. Patiesais radikālisms ir mīlestības radikālisms – mīlestība parastajā dzīvē.

Jēzus reliģija krasi atšķīrās kā no eklēsijas, tā arī no Viņa laika pasaules reliģijas. Pēc tā laika uzskatiem, lūgšanai bija jānotiek sinagogā vai templī. Taču Jēzus lūdza Dievu tuksnesī, dārzā, kalnos…bet ne reizes mēs nelasām pierakstos, ka Viņš lūgtu Dievu templī vai sinagogā. Jebkura pirmā gadsimta ticīgā ebreja biogrāfijā būtu pieminētas viņa lūgšanas šajās vietās. Tikai ne Jēzus dzīves stāstā. Viņa lūgšanu pieredze krasi atšķīrās no viņa laika biedru lūgšanu pieredzes. Dīvaini un paradoksāli ir tas, ka Jēzus laika paaudze bija no tām, kurai bija raksturīga vislielākā burta kalpība, kas visstingrāk ievēroja bauslības likumu Izraēlas skumjajā vēsturē. Lietuvas ebrejs Jēkabs Neusners rakstīja: „Tā nebija grēcīga paaudze, tā bija dziļi uzticīga derības līgumam un Rakstiem, iespējams, ievērojami uzticīgāka par jebkuru [citu]” (2). Taču tieši šī paaudze, kas centīgāk par citām turējās pie bauslības un nopietni uztvēra ar Dievu noslēgto derību, tieši šī paaudze noslepkavoja Viņa Dēlu. Jēzus pasaule nonāca konfliktā ar eklēsijas un tā laika pasauli. Un kas gan var pateikt, vai patiesais Jēzus gars nevarētu būt tāds pats arī šodien, šajās pēdējās dienās. Patiesais Jēzus redzējums sauc  tieši alternatīvo mūsu laika kultūru par patieso eklēsiju. Šai pasaulē valdošās vērtības – pārpilnība, sasniegumi, izskats, personīgais paaugstinājums, vara, patēriņš, savtīgs individuālisms – ir krasā pretstatā tam, ko pārstāv īstenais Kristus. Mums nav jāsadala sava dzīve divās jomās, reliģiskajā un laicīgajā. Garīgā dzīve nav kaut kas vienīgi man un nevienam citam iekšēji piederīgs. Īstenais Kristus pieprasa, lai mēs būtu Viņš; ka „dzīvot man ir  - Kristus”; ka visa mūsu dzīve katrā tās aspektā būtu pamatota Viņā, lai kādu cenu tas prasītu.

„Lai miroņi apglabā savus miroņus”

Kunga vārdi: „Lai miroņi apglabā savus miroņus” (Mt.8:22) atklāj to, cik krasi izaicinošs Viņš varēja būt pret šīs pasaules parasto cilvēku vispārpieņemtajiem  uzskatiem, nedzirdēti izaicinošs – un Viņš to izteica tik nedaudz vārdos. Un vēl jo brīnumaināk, šķiet, ka Kungs izteica šos kodolīgos, dziļi saturīgos vārdus bez iepriekšējas sagatavošanās, reaģējot uz cilvēka atteikšanos sekot Viņam bez kavēšanās, jo viņam bija jāapglabā tēvs.              
Tad palūkosimies, kas bija tik radikāls Kunga teiktajos vārdos. Cieņa pret vecākiem, kas izpaudās to apglabāšanā „bija ebreju dievbijības augstākā izpausme…hasīdu-farizeju ietekmē mirušo bēru ceremonija visu labo darbu starpā bija ieguvusi primāro vietu…pienākumu piedalīties bēru gājienā varēja uzskatīt kā svarīgāku par Toras studēšanu” (3). Un Kungs to ļoti labi zināja, Viņš zināja, cik fanātiska bija kļuvusi jūdu attieksme pret vecāku apglabāšanu – un tieši šīs nostājas kritiku Viņš izvēlas, pieprasot „visu” no Saviem sekotājiem. Pat neatkarīgi no šīs pirmā gadsimta Izraēlas apsēstības ar vecāku apbedīšanu, kā grieķu, tā arī ebreju vidū bija plaši izplatīts uzskats, ka tēvu pienācīgi apglabāt var tikai dēls, un, ja tas netika darīts, tad skaitījās, ka pienācīga apbērēšana nav notikusi, kas tika uztverts ka lāsts. Un ‘vienīgi’ lai pat uz vienu dienu neatliktu kalpošanas uzsākšanu Kungam, Kungs to visu pieprasīja no cilvēka. Viņš nav mazāk prasīgs šodien, pat ja Viņa radikālais aicinājums attiecas uz citām lietām. Tas var nozīmēt atteikšanos vispār no precībām, ja vecāki grib, lai es apprecētos ar neticīgo; atteikšanās no laba darba; atteikšanās no augstākas karjeras piedāvājuma, pārcelšanos uz dzīvi tuvāk brāļu pulkam, bērnu sūtīšanu uz attālāku skolu viņu garīgās attīstības dēļ…šīs un vēl daudz lielākas, līdz pat nāvei un pilnīgas savas dzīves atdošanas, ir Viņa prasības.

Bet šajos Kunga vārdos ir arī citi radikāli momenti. 3.Moz.21:11 aizliedza augstajam priesterim kļūt nešķīstam, tuvojoties savu vecāku līķim, kas arī pirmajā gadsimtā būtu atturējis viņu no ebrejiem ierastā miroņu apglabāšanas veida. Pieprasot lai Viņa sekotāji rīkotos tā, it kā tie būtu pakļauti šim likumam, Kungs aicināja katru no Saviem sekotājiem uzskatīt sevi par augsto priesteri. Mēs varētu vien izbrīnā pacelt uzacis, atzīmējot sev to kā interesantu faktu. Bet cilvēkiem tajos laikos tas bija augstākā mērā nozīmīgi un radikāli, cilvēkam bija jāapsver savu garīgo centienu nopietnība, lai paceltos līdz šī aicinājuma līmenim. Un psiholoģiskajā ziņā varētu teikt, ka šie pirmā gadsimta neizglītotie ebreji bija pakļauti spēcīgai  vispārējai ebreju sistēmai raksturīgai cilvēku nonivelēšanai. Ar to es gribu teikt, ka emocionālajā ziņā nomācošā sinagogas sistēma tiem bija iedvesusi mazvērtības sajūtu, ka tie nekam neder, nav cieņas vērti, ir briesmīgi grēcinieki, bauslību nepārzinoši, Mozus un nācijas nodevēji…un Kungs vēršas pie šiem ļaudīm un nopietni pieprasa, lai tie justos un rīkotos kā augstie priesteri! Nav brīnums, ka cilvēki vienkārši nesaprata Viņa teikto, un tie, kas saprata, nebija spējīgi tik ātri pacelties līdz šo prasību līmeņa augstumam. Un arī mēs šodien līdzīgi esam pakļauti daudz viltīgākai vispārējai nonivelēšanai, nekā mēs to spējam aptvert, un rezultātā mēs uzskatām, ka mēs jau nekas neesam…līdz Kunga mīlestība un augstā misija ielaužas mūsu dzīve, izmetot mūs no vidusšķiras [vai tiekšanās uz vidusšķiru] ikdienišķuma muklāja jaunajā drosmīgajā dzīvē. Vēl viens piemērs tam, ar cik lielu izaicinājumu Kungs vērsās pie Saviem mācekļiem, atrodams Jņ.15:16: „Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis [gr. etheka].” C.K. Barrets parāda, ka etheka ir ebreju vārda samak atveidojums, un Kunga frāze attiecas uz mācekļa iecelšanu rabīna kārtā (4). Tie, kam šie vārdi bija adresēti, droši vien bija šokā. Tie, kas bija gandrīz vai analfabēti, kas zināja, cik ļoti cilvēcīgi viņi ir, kuru mazie prāti vai sprāga no piepūles saprast šo Cilvēku, kuru viņi tā mīlēja…bija „nolikti” / iecelti rabīnu kārtā, un to izdara cilvēks, kas tikko kā mazgājis viņu kājas, ko mācekļi parasti darīja savam rabīnam. Jā, Kungs izaicināja tos un arī mūs, lai mēs saprastu, ka Viņš mūs vērtē daudz augstāk…

Praviešu gars

Un tālāk. ‘Pravieši’ jūdaismā tika zīmēti tāpat kā pareizticīgā baznīca šodien zīmē ‘svētos’ – bālģīmji, kuru garīgums liek tos cienīt un pielūgt kā ikonas drīzāk, nekā uztvert tos kā reālus paraugus sekošanai. Pretstatā tam Kungs redzēja tos kā paraugus tādai garīgai dzīvei un staigāšanai ar Dievu sirdī, kuru arī mēs varam pilnīgi reāli sasniegt. Ecēh.24:13-24 Dievs aizliedza Ecēhiēlam rīkot bēru rituālu sievas apbedīšanai. Līdzīgi arī Jeremijam Dievs aizliedza piedalīties miroņu apraudāšanas rituālā sēru namā (Jer.16:5-7). Un atkal, cilvēku, kuram bija teikts „lai miroņi apglabā savus miroņus”, aicināja paskatīties uz sevi no šī redzes viedokļa, no Ecēhiēla un Jeremijas viedokļa, un šis aicinājums nāca no personas, kura varēja runāt Dieva vārdā. Un kāpēc praviešus lūdza tā rīkoties? Lai nodotu liecību Izraēlam, pavēstītu par neizbēgamo nosodījumu. Un šī paša iemesla dēļ Kungs teica Savam potenciālajam sekotājam, „lai miroņi apglabā savus miroņus’ – lai šis cilvēks nekavējoties sludinātu evaņģēliju Izraēlam. Taču ja mēs tomēr vēl uzstātu ar jautājumu tieši kāpēc Dievs gribēja, lai Jeremija un Ecēhiēls nesērotu pēc mirušajiem, mēs nevarētu atbrīvoties no domām, ka faktiski Dievs nereti ir aicinājis Savus praviešus rīkoties tā, kā sabiedrībā nav pieņemts, lai pievērstu uzmanību tai vēstij, kas viņiem bija jāsludina. Atcerieties, ka Jeremijam bija liegts apņemt sievu [kas jūdu starpā ir ļoti neparasti], apmeklēt dzīres utt. (Jer.16:1-4,8). Citi sabiedrībā nepieņemtu rīcību piemēri, kas bija jāpilda praviešiem [piem., staigāt apkārt kailam], atrodami
Ecēh.4:9-15; 12:1-7; Hoz.1:2; Jes.20:1-6. Kad mēs lasām mīklainos vārdus „Jēzus liecība ir praviešu gars” (Atkl.19:10), manuprāt, tas kodolīgi izsaka visu to, par ko mēs šeit runājam. Eņģelis bija izteicis pravietojumus un Jānis sajuta to kā kaut ko tik brīnumainu, ka tas nošķīra viņu no Eņģeļa. Taču Jānis tāpat kā mēs nesa „Jēzus liecību” (Atkl.1:9). Būtībā tas pats gars, kas bijis praviešos, ir visos, kas savā garā vai attieksmē nes ļaudīm Jēzus liecību. Tādēļ pravietojušais Eņģelis liedz Jānim viņu pielūgt, aicinot to atzīt, ka viņš tāpat kā Jānis „ir tāds pats kalps kā tu, kā tavi brāļi pravieši un visi tie, kas tur šīs grāmatas vārdus”, proti, visi ticīgie (Atkl.22:9). Un arī šie vārdi sākotnējai Atklāsmes auditorijai šķita ļoti radikāli. Tiem tika paziņots, ka pravieši ir viņu brāļi un sakarā ar to, ka viņu gars / attieksme nes liecību par Jēzu, tas pats gars, kas bijis praviešos, ir arī viņos. Tas, ka mēs savā garā, visā savā rīcībā nesam liecību par Jēzu, nozīmē, ka mūsos ir tas pats gars, kas bija praviešos, kas bija par pamatu viņu liecībām. Tas padara praviešus par mūsu „brāļiem”, nevis par tāliem bālģīmju ‘svētajiem’.

Izraēla bija sabiedrība, kuru apvienoja sabiedriskās uzvedības ‘normas’ un aizliegumi attiecībā uz tīrību. Taču no praviešiem, līdzīgi Jeremijam un Ecēhiēlam, tika pieprasīts, lai tie atklāti pārkāptu šīs sabiedrībā vispārpieņemtās normas, lai pievērstu uzmanību to sludinātajai vēstij – ka Dievs stāv pāri cilvēku vidē pieņemtajām normām un Viņa vēsts ir radikāls aicinājums atteikties no tām un būt pašiem par sevi, būt Viņa, nevis pasaules bērniem. Kungs teica vīram, kas bija ceļā uz tēva bērēm, „lai miroņi apglabā savus miroņus” un viņš lai seko Viņam un sludina evaņģēliju – un tas ir saskaņā ar to, kā Dievs izturējās pret praviešiem un sūtīja tos liecināt Viņa tautai. Praviešus uztvēra kā ļaudis, kurus Dievs izraudzījis krīzes situācijā, lai tie izdarītu ko īpašu savā paaudzē, lai tie būtu šī īpašā brīža cilvēki, kurus mēs apbrīnojam no droša vēsturiska pētījuma attāluma. Un mēs tā arī varam tos uztvert. Taču Kungs pēkšņi ielaužas šajā godbijībā – ‘tu esi tas cilvēks!’ – tāds ir Viņa vēstījums. Tev ir jābūt tam, kurš visus savus spēkus atdod Dieva tautai tās krīzes situācijas atrisināšanai! Tādam ir jābūt mūsu dzīves garam. Bezcerīgos kara apstākļos cilvēks var arī neierasties uz sava mīļā tēva bērēm, kad Viņam jācīnās ar ienaidnieku vai jāglābj kāda dzīve, kura ir pēkšņi un bīstami apdraudēta. Bet tām būtu jābūt pēkšņām un neatliekamām briesmām, kas skartu viņu dziļi personīgi. ‘Un tieši tik spraiga un neatliekama’, Kungs saka, ‘ir tā garīgā cīņa, kurai Es tevi aicinu!’ Visu cieņu Kungam, kas tik nemāksloti un majestātiski pratis ielikt tik spēcīgu izaicinājumu šajos nedaudzajos vārdos: „Lai miroņi apglabā savus miroņus”.

Mūsu misijas neatliekamība

Kungam ir jāseko bez kavēšanās, to nevar atlikt uz vēlāku laiku. Kunga mācīšanas stila unikalitāte bija tās steidzamībā. „Mūsdienu jūdaismā nav nekas, kas varētu līdzināties tai intensitātei, kas piemita viņa [Jēzus] mācībai” (5). Vai, kā teikts evaņģēliju pierakstos: „Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks”. Viņa mācības stila un satura neparastā vienreizība pati par sevi lika tiem, kas bija sūtīti Viņu gūstīt, atteikties no šī nodoma un griezties atpakaļ. Ja mēs uzdodam sev jautājumu, kāpēc ļaudis sekoja Jēzum, tad tas nevarētu būt tāpēc, ka viņi domāja, ka Viņš tiem solījis lielu balvu nākotnē; jo par to Viņš daudz nerunāja un viņu reakcija pēc Jēzus krustā sišanas liecina, ka Viņu mīlēja ne jau tāpēc, ka Viņš tiem būtu solījis ko tik taustāmu. Viņā vienkārši bija dievišķas personības spēks, kas bija daudz spēcīgāks par cilvēkiem piemītošu valdzinājumu un Viņa vēstījums prasīja tūlītēju atsaucību, lai sekotu Viņam, lai kurp Viņš arī vestu, līdzīgi kā Ābrahāms, kurš nezināja, kurp viņš dodas. Kad Nebukadnēcars, uzlūkodams savu galvaspilsētu, lielīgi slavēja savu varenību, eņģeļa balss no debesīm teica: „Tā tev, ak ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: tava ķēniņa valsts un cienība tev ir atņemta!” (Dan.4:28). Bet divpadsmit mēnešus pirms tam Daniēls droši bija pavēstījis ķēniņam, ka, ja viņš nenožēlos savus grēkus, Dievs atņems viņam viņa valsti. Ķēniņš bija dzirdējis šos vārdus…un bija jau aizmirsis to patieso nozīmi. Bet „tev [vienskaitļa formā] ir likts sacīt”. Tā var notikt arī ar mums. Mēs varam dzirdēt un uztvert Dieva vārdu, bet pēc gada mēs to jau esam aizmirsuši, un mēs gribam aizbildināties ar cilvēka atmiņas trūkumiem, kad faktiski mums ir nopietni jāuztver tas fakts, ka, ja mēs dzirdam Dieva vārdu, tad mums ir jārīkojas pēc Dieva gribas…un mūs jebkurā brīdī var saukt pie atbildības, ja mēs to nedarām. Tas, ka ir pagājis laiks, mūs nekādi neattaisno. Tādējādi, tikko izklāstītās atziņas prasa ļoti nopietnu meditāciju, pirms mēs atskārstam to praktisko nozīmi, proti, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai mēs nekavējoties ne mirkli atsauktos uz Dieva vārdu. Tādēļ mūsu Bībeles studēšana arī ietver šo steidzamības momentu – jo tiklīdz mēs saprotam, mums ir jārīkojas, ne jau vienkārši rakstot piezīmes Bībeles malās, vai iedomājoties, ka mēs to paturēsim prātā. Mums ir jādara, jārīkojas, jāsper konkrēti soļi, kad mēs esam uztvēruši to, ko Dievs no mums prasa. Tas, cik steidzami pirmā gadsimta cilvēki uztvēra kristību nepieciešamību, norāda uz to, ka agrīnā baznīca reaģēja uz Kunga aicinājumu bez mazākās kavēšanās; taču šī momentānā atsaukšanās ir dzīva arī tagad. Jo mums ir jādzīvo „atjaunotā dzīvē”, nemitīgi izjūtot to pašu, ko mēs izjutām pirmo reizi, sadzirdot Kunga aicinājumu.                             

Doma par ģimenes atstāšanu, nenostādot to pirmajā vietā, bija neparasta, taču tā nebija nepazīstama ebreju aprindās. Kungs atkal pielietoja pazīstamas idejas, taču piešķirot tām radikālu un pilnīgi vienreizēju skanējumu. Rabīnu un farizeju skolu aprindās bija plaši izplatīti nostāsti par cilvēkiem, kas patiesi atstājuši savas ģimenes un darbu, lai fanātiski studētu Toru un galu galā ir izvirzījušies priekšgalā kā materiāli, tā arī sabiedriskajā ziņā (6). Arī evaņģēliju pieraksti liecina par to, ka rakstu mācītāji un farizeji Palestīnā piederēja pie materiāli labāk nodrošinātajām un sabiedriski augstākajām aprindām. Taču Kunga aicinājuma radikālisms bija tajā, ka Viņš aicināja ļaudis pamest visu un ‘sekot Viņam’ – lai patiesībā zaudētu kā materiālajā, tā arī sabiedriskajā ziņā. Tajā ir redzama Kunga prasību nelokāmība, Viņa spītīgā uzstājība uz totāli bezierunu sekošanu Viņam. Kad mēs beidzot aptveram šīs sekošanas Viņam nozīmi, tad kļūst pilnīgi skaidrs, ka Viņa teiktie vārdi vīram, kas bija ceļā uz sava tēva bērēm: „lai miroņi apglabā savus miroņus” bija saskaņā ar prasībām, kuras Kungs uzstādīja visiem Saviem sekotājiem. Šajā gadījumā tas bija izteikts tik atklāti un tieši cilvēkam, kas steidzās uz bērēm, ka šo vārdu klausītāji, kā arī lasītāji bija un arī ir šokēti. Taču ja mēs tikai uztvertu Viņa mācības patieso būtību, šī prasība mums nebūt neliktos neparasta vai pretrunā ar Viņa vēstījuma garu.       

Sekošana Viņam

Un šajos Kunga vārdos „Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus” bija vēl viena radikāla, pastāvošo paradigmu graujoša prasība. „Seko man” un kļūsti par ceļojošu mācītāja Jēzus no Nācaretes mācekli nebija kas nezināms pirmā gadsimta Palestīnā. Taču apturēt cilvēku tā ceļā uz paša tēva bērēm un pieprasīt, lai viņš uz vietas pievienotos un neietu uz tēva bērēm – tas bija vienkārši neticami prasīgi. Vēl jo vairāk, mācekļi parasti bija tie, kas centās iekļūt mācītāja sekotāju pulkā vai skolā – mācītājs pats negāja klāt kādam parastam, nereliģiskam strādnieku puisim un neteica ‘Klau, tu…nāc tūlīt pat man pakaļ un nekavējies…’. Tādēļ centieni parādīt Jēzu kā vēl vienu no ‘svēto’ pulka pirmā gadsimta ebreju pravietiskajā sabiedrībā man šķiet vienkārši nožēlojami. Jēzus bija cilvēks, vairāk kā cilvēks, kas runāja un pieprasīja un pārliecināja un mīlēja un galu galā pestīja kā neviens cits. Nav noliedzama saikne starp partizānu grupām, kas cīnījās pret romiešu okupāciju, un rabīnu mācītāju skolām – fanātiskā aizrautība ar Bauslības lietām bija tā, kas lika ebrejiem cīnīties pret romiešu virskundzību. „Seko man” ebrejiem saistās ar vīriem, kas seko savam kara vadonim / ģenerālim. Tam ir milzum daudz piemēru: Jozuas 3:3; Soģu 3:28; 4:14; 6:34,35; 9:4,49; 1.Sam.17:13,14; 30:21; 2.Sam.5:24 utt. Tajās senajās dienās ģenerālis nebija smalks, augsti izglītots vīrs ar grādu, kas vadīja cīņu no sava datora; tas bija vīrs, kurš cēlās un gāja uz priekšu pirmais ar vīriem, kas viņam sekoja, kurš apzinājās, ka viņš būs pats pirmais ienaidnieku mērķis. Viņa drosme bija tā, kas iedvesmoja sekotājus, un cīņu gaitās nostiprināja sekotāju uzticību un vēlmi atdot savu dzīvi par viņu. Un Kungs to ļoti labi saprata. Viņam apkārt bija viltus pravieši un rabīni-mācītāji, kas aicināja jauniešus tiem sekot, pieņemt viņu dotās Toras interpretācijas, studēt tradīcijas un uzbudināties tiktāl, lai tie ķertos pie ieročiem un dotos cīņā pret neticīgajiem. Kungs to skaidri apzinājās un Savu aicinājumu veidoja pēc šī parauga. Patiešām, kad Viņš runāja par atsacīšanos no visa, lai kļūtu par Viņa mācekli (Lk.14:33), Viņam noteikti bija prātā labi pazīstamais stāsts par Matatiju, kurš uzsāka makabiešu sacelšanos ar vārdiem : „Lai ikviens bauslības un Dieva derības aizstāvis seko man…un tie atstāja savus īpašumus pilsētā” (1 Macc.2:27). Un Kungam, šķiet, tas bija prātā, kad Viņš teica, ka kad Viņš atnāks, Viņam uzticīgajiem ļaudīm ir jābēg no Jeruzalemes, neņemot līdzi savas mantas (Lk.17:31). Tas, ka ceļojošs mācītājs kā Jēzus no Nācaretes piedāvā savas idejas un savu Vecās Derības interpretāciju un vervē sev sekotājus, nebija nekas neparasts pirmā gadsimta Palestīnā. Taču Kungs apgriež otrādi visu „sekošanas” pamatā esošo domu. Atšķirībā no citiem mācītājiem, Viņa mācība neveda pie ķeršanās pie ieročiem, lai cīnītos ar Romu. Viņa sekotājiem ir jāņem un jānes krusts, imitējot Viņa nepārspējamo drosmi kā dzīvē, tā arī pirmām kārtām Viņa nāvē, drosmi, kuru Viņš parādīja, skatoties grēkam tieši acīs un pārvarot katru kārdinājumu, lai ko tas maksātu, lai kādas tam būtu sekas cilvēka dzīvē.

Varmācība mūsos
Īstenā cīņa nav pret Romu, bet gan pret grēku visās tā izpausmēs, pret cilvēcisko vājumu un trūkumiem, kas sakņojas mūsu sirdij dārgajos ieradumos, apslēptajos grēkos, dziļi sirdī mītošajās fantāzijās, lai tiektos pēc citu pestīšanas un Dieva Valstības ideju attīstības. Galvenā cīņa, uz kuru mēs topam aicināti, ir cīņa par to, lai mēs visā nopietnībā pieņemtu krustu mūsu dzīvē, izprastu un dzīvotu ar tās patiesības sapratni, ka zaudēt tagad ir iegūt, mirt tagad ir dzīvot…Kārdināšanas brīžos, sekundēs un pat pus sekundēs, mums ir jācīnās un jāuzvar, drosmīgi sekojot šim drosmīgākajam no cilvēkiem, mūsu „pestīšanas iesācējam”. Kā kad vīrs redz kādu skaistu meiteni vienu sēžam un malkojam atdzesētu alu siltā vasaras lietus laikā, kā viņš cīnās ar domām un asociācijām, kādas šī aina viņā modina…kā sieviete noskatās uz alkohola pudeļu rindu supermārketā, izjūtot kārdinājumu ‘kaut tikai reizi’ atbrīvoties no šīs neciešamās bezizejas dzīves spriedzes…kā cits brālis ieslīgst dusmās, domās apsaukādams savu brāli neglītākiem vārdiem, jo tas ir tikko apgāzis viņa loloto pareģojuma vīziju…kā kāda māsa sēdēdama pie datora ir pārņemta ar vēlēšanos rakstīt nepatiesību, lai nonievātu savu sāncensi…šie ir tie brīži, kad mēs iesaistāmies visniknākajā cīņā. Bet jautājums jau ir tajā, ka tieši par šo cīņu ir runa un ka katrā cīņā ir jāsastopas ar sīvu pretestību, kas ir jāizcīna līdz galam, un nav vieglu uzvaru. Cīņa ir pirmām kārtām pašiem pret sevi, nevis pret kādu brāli, kuru mēs turam aizdomās par nepareizas mācības izplatīšanu, vai pret Romu, vai musulmaņiem vai Jehovas lieciniekiem kaut kur aiz stūra. Tieši šajā aspektā bija būtiskā atšķirība starp Kunga mācību un tā laika rabīnu mācību, kuri aicināja taisnos, kuriem par attaisnojumu bija pareizā Toras izpratne, uz burtisku cīņu ar ārējo ienaidnieku, ar pagāniem. Konflikts starp mums un apkārtējo pasauli, bez  šaubām, pastāv, ‘sātans’ attiecas kā uz pasaules varām, tā arī uz mūsu pašu iekšējiem kārdinājumiem, taču nozīmīgākais konflikts norisinās mūsu pašu sirdīs. Nav labi drosmīgi cīnīties pret pasaules ļaunumu, ja mēs neesam skaudri izjutuši „iekšējo varmācību” (izsakoties Pāvila Tourniera vārdiem). Iespējams, šī tēma ir mums pasniegta stāstā par Usiju, kura armijā bija daudz „varonīgu karotāju”, taču šajā pat kontekstā par „varonīgiem karotājiem” (latviešu tulkojumā: „izcili vīri”) tiek nosaukti priesteri par drosmi nostāties pret ķēniņa Usijas augstprātību (2.Laiku 26:12,17).

Dieva aicinājums

Bet šis radikālais aicinājums „seko man” izskan no Kunga mutes pavisam ikdienišķi – vismaz tā varētu likties. Parasti bija pieņemts, ka cilvēks vēro un apdomā rabīna vārdus un idejas un tad izsaka vēlēšanos pievienoties viņa sekotāju pulkam. Citādi tas bija Kunga gadījumā. Viņš aicināja cilvēkus, uzrunājot tos ikdienas dzīves burzmā, visnepiemērotākajā brīdi, pat cilvēciski visnepiedienīgākajā brīdī – kā, piemēram, ceļā uz tēva bērēm. Taču atkal jāsaka, ka Dieva Dēls rīkojās tieši tāpat kā to bija darījis Viņa Tēvs. Gideonu Dievs aicināja brīdī, kad tas kūla kviešus vīna spiedē bada laikā (Soģu 6:11); Saulu – kad tas meklēja nomaldījušās ēzeļu mātes (1.Sam.9:10) un atkal, kad viņš kādu vakaru bija ceļā uz mājām pēc darba (1.Sam.11:6); Dāvidu, kad viņš ganīja aitas; Samuēlu, kad viņš gulēja; Amosu, kad viņš veda ganāmo pulku pie ūdens (Am.7:14); un skat arī 1.Ķēn.11:29; 19:16; 2.Ķēn.9:1-13,18). Citiem vārdiem sakot, Kunga aicinājums atskan, mums ejot mūsu parastās ikdienas dzīves gaitās. Par to nevar būt nekādu šaubu. Un Kungs Jēzus aicināja cilvēkus tieši tādā pat veidā. Tieši tas arī bija un ir tik neparasti un pārsteidzoši Kunga kalpošanas laikā. Viņa mīlestība izvēlējās cilvēkus; Viņš negaidīja, līdz tie pienāks pie Viņa [jo neviens no mums vispār nenāktu bez Dieva žēlsirdīgās ierosmes]. Skaidrs, ka tikai tie, kas saprata, ka Viņš runā Dieva vārdā, varēja uztvert Viņa aicinājumu kā reālu Dieva aicinājumu, kuram ir jāpakļaujas.                   

Un atkal, katrs Vecās Derības Dieva aicinājums bija vērsts uz cilvēku, lai tas darītu ko dramatisku, nereti ekstrēmā krīzes un fizisku briesmu situācijā, mudinot tos pacelties līdz šī brīža izaicinājuma augstumam. Taču, kā mēs jau parādījām, mācekļu aicinājuma prototips bija praviešu aicinājums. Un Kungs Jēzus apstaigāja Palestīnu un tagad apstaigā pasauli, vēršoties pie cilvēkiem ar to pašu aicinājumu. Mēs esam parasti cilvēki, kas ne ar ko neizceļas, sievietes un vīrieši…tādi paši kā tie, kuri tika aicināti pirmajā gadsimtā. Taču mūs ‘aicina’ tāpat kā cilvēki tika aicināti veikt varonīgus darbus Vecās Derības laikos. Satikt Jēzu, kā mēs Viņu esam sastapuši, nozīmē būt Dieva aicinātiem. Cīņa, kauja un uzvara un mūžīgais mērķis un godība, līdz kuriem Jēzus mūs aicina pacelties…ir tikpat reāli tagad, kādi tie bija agrāk, un tie prasa, lai mēs tikpat steidzami uz tiem atsauktos. Izpratne par to piešķir varonību mūsu citādi bezveidīgajai un necilajai dzīvei. Piemēram, pieveikt sevī rijību vai sevī apslēpto niknumu un sarūgtinājumu par zaudēto draudzību, vest draugu pie Kristus…tās ir uzvaras, reālas uzvaras ar mūžīgām sekām un godību.

Tādējādi, apkopojot šeit teikto, es nedomāju, ka mums vajadzētu izvairīties no kāda radinieka bēru ceremonijas, lai ‘darītu’ ko Kunga labā. Un es arī nedomāju, ka tāds bija Kunga vārdu mērķis. Drīzāk tā bija steidzamības mācība, kurai ir jābūt neatņemamai mūsu kalpošanā Viņam, mūsu vēlmē ‘sekot’ Viņam, lai ko tas prasītu, ne ar ko neierobežojot mūsu kalpošanu Viņam. Mūsu dzīvei ir jābūt pilnībā pakļautai Viņam, lietderīgi izmantojot katru mums piešķirto dārgo sekundi, neļaujot tai izslīdēt caur pirkstiem. Mums ir pilnīgi reāli jāizprot, ka faktiski Viņa misija un kalpošana ir mūsu rokās. Un pilnīgā nedrošība, pakļautība briesmām, nesapratnei, apmelošanai, pēkšņie Dieva aicinājumi mainīt virzienu un atstāt mūsu ērtības ostu utt. – tas viss pieder pie iekļaušanās Kunga, kuram mēs sekojam, īslaicīgajā liktenī un mūžīgajā uzvarā. Viņa aicinājums ikkatram no mums sludināt Viņu ir radikāls. Viņš sūtīja Savus sekotājus sludināt viņu, neņemot līdzi ne naudu, ne maizi. Viņš neteica, lai tie neņemtu naudu, maizi vai drēbes un tml. katram gadījumam. Viņš tiem teica neko neņemt līdzi (Lk.22:35). Kāpēc? Tāpēc ka Viņš gribēja, lai tie saprastu – tāpat kā arī mēs – ka Kristus sludinātājam ir pilnībā jāpaļaujas uz to, ka Kristus ziņā ir rūpēties par tiem. Tas bija augsts izaicinājums. Kad Viņš juta mācekļu svārstīšanos pēdējā Vakarēdiena laikā, Kungs tiem teica: ‘Labi, ja jums ir maks, ņemiet to līdzi; ja jums ir vajadzīgs zobens aizsardzībai, pērciet to (Lk.22:36). Viņa doma noteikti bija, tieši tāpat kā šodien: ‘Es gribētu, lai jūs paceltos līdz tādai gara sajūtai, kādu Es jums sludinu: ‘Lai miroņi apglabā savus miroņus’ un ‘Neņemiet līdzi maku’. Bet ja jūs to nespējat, labi, apmierinieties ar zemāku līmeni, taču tik un tā ejiet un esiet Mani liecinieki. Lūdzu!’

Piezīmes

1. Vairāk par šo tēmu lasi Theodore Roszak, The Making of a Counterculture (New York: Anchor Books, 1969), especially p.233.
2. Jacob Neusner, A Life of Yohanan ben Zakkai (Leiden:Brill, 1970), p.11.
3. Martin Hengel, The Charismatic Leader and his Followers (Edinburgh: T&T Clark, 1981), pp.8,9.
4. C.K. Barrett, The Gospel According to St.John (Philadelphia: Westminster, 1978).
5. Gunter Bornkamm, Jesus of Nazareth (New York: Harper & Row, 1959), p.57.
6. See Joachim Jeremias, Jerusalem in the Time of Jesus (Philadelphia: Fortress, 1969), pp.112, 233.        

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts