Mājas lapa
1-20 Jēzus un Mozus bauslība
Tā kā Jēzus bija nevainojams upuris par grēku un ideāls priesteris, kas mums patiesi var gūt apžēlošanu, vecā dzīvnieku upurēšanas un augsto priesteru sistēma tika atcelta pēc Viņa nāves (Ebr.10:5-14). „Priestera amatam mainoties (no levītiem uz Kristu), jāmainās arī bauslībai” (Ebr.7:12). Kristus „tāds tapis ne pēc cilvēku pavēles (proti, kā Levija pēcnācējs), bet neiznīcīgās dzīvības spēkā”, kuru Viņš saņēma Savas nevainojamās upurēšanās dēļ (Ebr.7:16). Tādējādi, „iepriekšējo pavēli (proti, Mozus bauslību) atceļ tās nespēcības un nederības dēļ. Jo bauslība neko nav vedusi pie pilnības; bet tiek nodibināta labāka cerība (caur Kristu), ar ko tuvojamies Dievam” (Ebr.7:18).
No tā top skaidrs, ka Mozus bauslība ir atcelta, pateicoties Kristus upurim. Uzticēties cilvēku priesteriem vai vēl arvien nest dzīvnieku upurus nozīmē nepieņemt Kristus uzvaras pilnību. Tāda ticība nozīmē, ka Kristus upuris netiek uzskatīts par pilnībā apmierinošu un paliek sajūta, ka ir nepieciešami darbi, lai gūtu apžēlošanu, ka vien ar ticību Kristum nepietiek. „Ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, jo ‘ticībā taisnais dzīvos’” (Gal.3:11 salīdz. ar Hab.2:4). Mūsu pašu tēraudcietā turēšanās pie Dieva likumiem mums nenesīs apžēlošanu; katrs šo vārdu lasītājs noteikti ir jau pārkāpis šos likumus.
Ja mēs taisāmies turēties pie Mozus bauslības, tad mums jāturas pie tās visā pilnībā. Kādas tikai vienas likuma daļas nepildīšana nozīmē, ka mēs esam nolādēti: „Visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā” (Gal.3:10). Cilvēku dabas vājums nozīmē, ka mēs vienkārši nespējam pildīt visu, kas ir rakstīts bauslības grāmatā, bet pateicoties Kristus pilnīgai paklausībai tam, mēs esam atbrīvoti no pienākuma to pildīt. Mūsu pestīšana nāk no Dieva kā dāvana caur Kristu, nevis caur mūsu personīgo paklausību. „Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi” (Rom.8:3). „Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu” (Gal.3:13).
Šī iemesla dēļ mums vairs nav jāturas pie Mozus bauslības. Jaunā Derība Kristū nomainīja Vecās Derības Mozus bauslību. (Ebr.8:13). Caur Savu nāvi Kristus ir „izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams to pie krusta…tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum” (Kol.2:14-17). Te ir skaidri pateikts – dēļ Kristus nāves krustā bauslība tika atcelta, tā kā mums nav jāpakļaujas spiedienam turēties pie kādas no bauslības daļām, kā piemēram, svētku vai sabata turēšanas. Visa bauslība bija tikai vēstījums par Kristu, kuram bija jānāk. Pēc Viņa nāves tās simboliskā nozīme bija sevi izsmēlusi un vairs nebija nekādas vajadzības to pildīt.
Pirmā gadsimta kristiešu baznīca visu laiku izjuta ortodoksālo jūdu spiedienu, lai tiktu pildīta daļa no bauslības prasībām. Visu Jauno Derību caurstrāvo brīdinājumi pretoties šim spiedienam. Neticami, ka tā visa gaismā tomēr ir vairākas konfesijas, kas propagandē daļēju paklausību Mozus likumam. Mēs tikko parādījām, ka jebkuri centieni gūt pestīšanu ar paklausību bauslībai ir lemti neveiksmei, ja netiek pildīta visa bauslība pilnībā (Gal.3:10).
Cilvēka dabai ir raksturīgi nosvērties uz domu par apžēlošanu pēc darbiem; mums ir patīkamāk domāt, ka mēs kaut ko darām savas apžēlošanas labad. Šī iemesla dēļ obligāta desmitās tiesas došana baznīcai, krucifiksa nēsāšana, noteiktu lūgšanu skaitīšana, noteiktas lūgšanas pozas ieņemšana un tml. ir vispārpieņemta prakse vairumā konfesiju, kā kristiešu, tā arī citās reliģijās. Pestīšana tikai ticībā Kristum ir mācība, kura ir raksturīga vienīgi patiesai Bībelē balstītai kristietībai.
Brīdinājumi atturēties no jebkādas Mozus bauslības daļas turēšanas, lai gūtu pestīšanu, caurstrāvo visu Jauno Derību. Daži mācīja, ka kristiešiem ir jāievēro likums un jāapgraizās saskaņā ar Mozus bauslību. Jēkabs kategoriski nosodīja tādu domu attiecībā uz patiesi ticīgajiem, „kam mēs (to) neesam pavēlējuši” (Ap.d.15:24). Pēteris apraksta tos, kas uzstāja, ka jāpakļaujas bauslībai, kā tādus, kas liek uz mācekļu kakla „jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest.” „Bet mēs ticam (viņš turpina), ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi ” (Ap.d.15:10,11). Iedvesmas vadīts, Pāvils ir tikpat atklāts, uzsverot to atkal un atkal: „Neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum…lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots…ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā…visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu, ikviens, kas tic, caur Viņu (Kristu) tiek taisnots” (Gal.2:16; 3:11; Ap.d.13:39).
Tā ir droša atkrišanas no ticības zīme, kad vispārpieņemtā kristietība daudzas no savām praktiskajām darbībām balsta uz Mozus bauslības elementiem – pretstatā skaidrai un vairākkārt uzsvērtai Bībeles mācībai, ka bauslība tiek atcelta Kristū. Tālāk mēs aplūkosim visuzskatāmākos veidus, kuros Mozus bauslība ir tagadējo ‘kristiešu’ prakses pamatā: -
Priesteri
Pareizticīgo, katoļu un anglikāņu baznīcās atklāti darbojas cilvēku-priesteru sistēma. Romas katoļi uzskata Pāvestu par jūdu Augstā priestera ekvivalentu. „Ir…viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus” (1.Tim.2:5). Tādēļ, ne Pāvests, nedz priesteri nevar būt par mūsu starpniekiem, kā tas bija pēc Vecās Derības kanoniem. Tagad Kristus ir mūsu Augstais priesteris debesīs, kas raida mūsu lūgšanas Dievam.
Bībelē nav absolūti nekādu pierādījumu tam, ka vara, kura bija dota Gara spēkā pirmā gadsimta vecajiem, būtu nodota nākamajām paaudzēm vai sevišķi Pāvestam. Pat ja pieļautu tādu iespēju, tad nav nekādu pierādījumu, ka tieši Pāvests un priesteri ir tie, kam šis garīgais pirmā gadsimta vecaju apmetnis būtu uzmests.
Tā kā brīnišķās Gara dāvanas tika atņemtas, visiem ticīgajiem ir vienlīdz pieejami Gara Vārdi Bībelē (skat nodarbības 2.2 un 2.4). Tādējādi, tie visi ir brāļi un neviens nav augstāks par otru. Īstenībā, visi patiesi ticīgie ir jaunas priesteru kārtas locekļi caur kristībām Kristū, tai ziņā ka viņi ir Dieva gaisma tumšajai pasaulei (1.Pēt.2:9). Tādēļ viņi kļūs par ķēniņiem un priesteriem Valstībā, kad tā tiks nodibināta uz zemes Kristus atgriešanās laikā (Atkl.5:10).
Katoļticīgo prakse saukt priesterus par ‘Tēvu’ (‘Pāvests’ arī nozīmē ‘tēvs’) ir krasā pretrunā ar Kristus nepārprotamajiem vārdiem: „Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs” (Mt.23:9). Patiešām, Jēzus brīdināja, ka nevienam cilvēkam nav jāizrāda garīga veida cieņa, kuras izrādīšanu pieprasa mūslaiku priesteri: „Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi” (Mt.23:8).
Priesteru, bīskapu un citu baznīckungu krāšņo tērpu vēsturiskā izcelsme rodama īpašajā apģērbā, ko nēsāja Mozus laika priesteri un augstais priesteris. Šim apģērbam bija jānorāda uz nākamo nevainojamo Kristus raksturu un tāpat kā bauslības, tā arī šo tērpu funkcija ir jau izpildīta. Ir patiesībā traģiski, ka tērpi, kuriem bija jācildina Kristus godība, tagad tiek valkāti, lai cildinātu tajos tērptos cilvēkus – daži no kuriem atzīst, ka viņiem nav pieņemama Kristus augšāmcelšanās vai pat Dieva personīga pastāvēšana.
Katoļu mācība par Mariju kā priesterieni ir galīgi aplama. Mēs raidām lūgšanas Kristus, ne Marijas vārdā (Jņ.14:13,14; 15:16; 16:23-26). Kristus ir mūsu vienīgais Augstais priesteris, nevis Marija. Jēzus apsauca Mariju, kad tā centās viņu pamudināt darīt kaut ko citu labā (Jņ.2:2-4). Dievs, ne Marija, ved cilvēkus pie Kristus (Jņ.6:44).
Desmitā tiesa
Arī desmitā tiesa ietilpa Mozus bauslībā (4.Moz.18:21), saskaņā ar kuru jūdiem bija jānodod desmitā tiesa no to īpašuma Levija priesteru dzimtai. Tā kā tagad nav vairs cilvēku kārtas priesteru sistēmas, nekāda daļa vairs nepienākas baznīcas vecajiem. Šeit atkal redzams, kā viena maldīga ideja (attiecībā uz priesteriem) noved pie otras maldīgas idejas (proti, desmitās tiesas pieprasīšanas). Dievam Pašam nav nekādas vajadzības mūsu pienesumos, jo viss tāpat pieder Viņam (Ps.50:8-13). Mēs tikai atdodam Dievam to, ko Viņš ir mums devis (1.Laiku 29:14). Nav iespējums gūt pestīšanu materiālo pienesumu rezultātā, proti, finansiālu norēķinu rezultātā. Pateicībā par Dieva lielo dāvanu, mums ir ne tikai jāpiedāvā desmitā daļa no īpašuma, mums ir jāatdod sevi visu. Pāvils mums ir piemērs šajā ziņā, kura sludinātie vārdi neatšķīrās no viņa praktiskās dzīves: „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana” (Rom.12:1).
Barība
Mozus bauslība pasludināja noteiktas barības vielas par nešķīstām – prakse, pie kuras pieturas dažas konfesijas vēl šodien, it īpaši attiecībā uz cūkgaļu. Tā kā Kristus ir atcēlis bauslību krustā, „lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ” (Kol.2:14-16). Tātad, bauslības noteikumi attiecībā uz šīm lietām vairs nav spēkā, jo Kristus jau ir atnācis. Tieši uz Viņu bija jānorāda šīm ‘šķīstajām’ barības vielām.
Jēzus nepārprotami izskaidroja, ka nekas, ko cilvēks ēd, nevar viņu garīgi aptraipīt; „kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku” (Mk.7:15-23). „Tā Viņš atzina par šķīstu katru barību” (Mk.7:19). Arī Pēterim tika dota šī mācība (Ap.d.10:14,15) tieši tāpat kā Pāvilam: „Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi” (Rom.14:14). Pirms tam Pāvils apgalvoja, ka atteikšanās no noteiktām barības vielām ir vājas ticības pazīme (Rom.14:2). „Ēdiens mūs netuvinās Dievam” (1.Kor.8:8). Visapsūdzošākais ir brīdinājums, ka maldu ceļus ejošie kristieši mācīs cilvēkus „atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību” (1.Tim.4:3).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
