Mājas lapa
2-14 Jēzus radikālā valoda
Dievs cēla godā Jēzu dēļ Viņa cēlās valodas un košā runāšanas stila (Ps.45:2). Tēvs bija sajūsmā, dzirdot Jēzus vārdus. Lk.4:22 lasām, ka ļaudis brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām; Viņa runāšanas veidā bija kaut kas neparasts. Droši vien tam bija jābūt kaut kam pilnīgi atšķirīgam no apkārtējo valodas stila. Dievs cēla Viņu augstu godā, jo Viņš mīlēja taisnību un ienīda netaisnību (Ps.45:7), kā arī Viņa košās valodas dēļ (Ps.45:2); tā bija taisnības mīlestība un netaisnības nīšana, kas piešķīra Viņa vārdiem tik vienreizēju izteiksmību.
Tādēļ Kunga valodas stils krasi atšķīrās no apkārtējo cilvēku valodas stila. Patiesībā arī Dievs Pats ir iedvesis Sava vārda izteiksmi tādā veidā, kā mēs to neesam raduši lietot. Tādējādi, Rakstos ir ne mazums piemēru, kur pat gramatikas pamatlikumi tiek lauzti – tam visspilgtākais piemērs ir tas, ka 3. un 4.Mozus grāmatas sākas ar „Un…”, ar vienojošo saikli, kas nekad netiek lietots, lai ievadītu teikumu, nerunājot jau par grāmatu. Arī Tēva Dēla valoda ir savdabīga. „Mieru” [‘šalom’ – parastais semītu sasveicināšanās
veids] Es jums atstāju” (Jņ.14:27) ir piemērs tam, ka Viņam gandrīz vai tīšām patika lietot valodu pārsteidzoši atšķirīgā veidā. Brīžiem šķiet, ka Kungs gandrīz vai rada jaunus vārdus. Īpašības vārds epiousios vārdkopā „mūsu dienišķo maize” ir viens no piemēriem; šajā lūgšanas paraugā, kuru Kungs sniedza Saviem sekotājiem ikdienas lietošanai, bija vārds, kurš līdz šim tiem nebija pazīstams (1). Mūsu maize tikai-vienai-dienai bija šī vārda veidošanas pamatdoma. Kad Viņš uzrunāja Dievu abba, ‘tēti’, ebrejos tas izraisīja sašutumu (2). Taču Viņa pieredzē Dievs bija tepat blakus, līdzās. Viņš apzināti pretstatīja abba Dievišķajam Vārdam, kuru ebreji tik paranoiski mēdza izrunāt: „Tēvs, pagodini Savu Vārdu!” (Jņ.12:28). Ebreju ausīm tas bija šokējoši. Un mums arī ir jālūdz kā Kungs lūdza, lietojot „Aba, Tēvs!” (Rom.8:15; Gal.4:6). Tā kā tajā laikā tas bija kas nedzirdēts, lai ebreji uzrunātu Dievu ‘Aba’, Pāvila vārdi mudina mūs uzrunāt Dievu un lūgt Viņu tā, kā Jēzus to darīja (salīdz. ar Jņ.20:17). Kungam bija ļoti svarīgi, lai mēs grieztos pie Dieva ar uzrunu ‘Aba’, Viņš pat aizliedza Saviem ebreju sekotājiem kādu citu virs zemes tā uzrunāt (Mt.23:9). Kunga attieksme pret lūgšanu jau pati par sevi bija radikāla.
Viņš aicināja mūs dzert Viņa asinis, vēl viena doma, kas ebrejiem šķita atbaidoša. Viņa dziedināšanas darbi pārkāpa visus ebreju vidē pastāvošos šķīstīšanās likumus. Viņš pieskārās lepras slimniekiem un sievietēm, sirgstošām ar asiņošanu. Viņš ēda ar atstumtajiem un izdaudzinātajiem grēciniekiem. Sievietes gāja Viņam līdzi pa visu valsti, taču Viņu neskāra visa tā tenkošana, kurai neizbēgami bija jābūt. Viņš atļāva Marijai mazgāt Viņu ar saviem matiem un runāt ar Viņu sabiedrībā – kaut gan mati, kājas un sieviešu balsis jūdaismā tika uzskatīti par sevišķi kārdinošiem. Jēzus neizjuta ebrejiem raksturīgās bailes no sieviešu seksualitātes. Pārliecībā par to, ka seksuālā dziņa ir ļauna un nekontrolējama, jūdaisma pasaule tika galā ar šo ļaunumu, izolējot sievietes. Taču Jēzus pieņēma sievietes Savu mācekļu kompānijā. Viņu neuztrauca Paša cilvēciskā daba. Viņam nepiemita paranoiskās bailes ‘ka tik kaut kas nenotiek’. Un vēl jo vairāk, Viņš sagaidīja, ka Viņa atbildīgā un cilvēciski dabiskā attieksme iespaidos arī Viņa mācekļu attieksmi pret šīm sievietēm. Viņš vērtēja cilvēka raksturu kā tādu, un tam bija radikālas sekas praktiskajā dzīvē. Un tomēr cilvēku acīs Viņam bija „teikšana”. Kas Viņam deva šo autoritāti? Tas, protams, bija Viņa dzīves stils, Viņa personība; tas, ka Viņa vārdi neatšķīrās no Viņa darbiem. Evaņģēlija vārds, vēstījums tapa miesa Viņā. Starp Viņa teoriju un praksi valdīja pilnīga saskaņa. Cilvēku atkārtoti paustā Viņa mācības apbrīna varēja balstīties ne tikai Viņa paustajā vēstī, bet vēl vairāk tajā, kā Viņš to izteica, šis unikālais veids, kādā vārds tapa miesa Viņā. Tas, ka Kungs varēja, garām iedams, teikt cilvēkam, lai tas iet Viņam pakaļ un tas gāja, (Mk.2:14) nepārprotami liecina par absolūtu, tiešu un neizskaidrojamu Jēzus autoritāti. Pats Viņa parastums bija tas, kas darīja Viņu tik neatvairāmu.
Jēzus pretstatīja idejas ļoti radikālā veidā. Viņš runāja par Viņa asiņu dzeršanu; un par labo samarieti, garīga tipa varoni. Ebreja apziņa nespēja uztvert samarieti kā garīguma piemēru. Un šim absolūtajam, radikālajam Kunga vārdu izaicinājumam ir jāļauj ienākt arī 21.gadsimta pasaulē. Lk.6:35 Jēzus runā par „Visuaugstākā bērniem”, taču Mt.5:45 runa ir par „Debesu Tēva bērniem”. Ko tad Jēzus patiesībā saka? Iespējams: „Abas, tēta, Visuaugstākā bērni”. Viņš sastata kopā Savu ebrejus šokējošo Dieva uzrunu abba ar diženo „Visuaugstākā” titulu. Faktiski Visuaugstais bija tikpat mīļi, kā abba, tētis, tēvs.
Pirmajā gadsimtā „Amen” parasti teica par kāda cita vārdiem. Lietot to par paša teiktajiem vārdiem bija acīmredzot neiedomājami (3). Taču Kunga Jēzus miera pilnā pārliecība par Sevi ļāva Viņam to teikt par Saviem vārdiem. Nebūdams nedz pašapmierināts, nedz lepnības pārņemts, Kungs vienkārši tā Sevi vērtēja. Patiesi, „Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks”.
Iespaidīgs un negaidīts kulminācijas punkts
Radikālisms Kunga dabā izpaužas arī Viņa mācīšanas stilā. Viņa līdzībās allaž sastopam, kā es jau agrāk esmu minējis, ‘elementus, kas neatbilst realitātei’. Tās ietver sadursmi starp labi pazīstamo, omulīgo, normālo un dīvaino, nereālo un radikālo. Tagad līdzības mums ir tik labi pazīstamas, ka to radikālismu gandrīz apslāpē to atpazīstamība. Līdzību sākums iekaro klausītāju labvēlību ar sižeta atpazīstamību – un pēkšņi, kā uz burvja mājienu gluži pretēji gaidītajam, stāsta kulminācijas punkts uzstāda radikālas prasības. Lai ņemam par piemēru labo samarieti. Stāsts par cilvēku ceļā no Jeruzalemes uz Jēriku pats par sevi varētu izsaukt klausītāju līdzjūtību ar tā atpazīstamību – jā, šis ceļš patiesi ir briesmu pilns. Un tad priesteris un levīts, nelaimīgo ieraudzījuši, aiziet tam garām un nepalīdz. Tas arī bija reāls elements – „bija zināms, ka priesteriem un levītiem bija dzīvojamās mājas Jordānas ielejā netālu no Jērikas, kur tie patvērās, lai atgūtos no tempļa dzīves aktivitāšu spraiguma” (4). Vienkāršie ļaudis bija antiklerikāli noskaņoti, un jā, tie varēja iedomāties, ka priesteris un levīts aiziet nelaimīgajam garām. „Tas pēc tiem izskatās”, varētu būt viņu komentārs. Un viņi visi gaida mesijas tipa ebreju darba rūķi – varoni nākam lai glābtu situāciju. Bet…tas ir nicināmais samarietis, kas nāk un sniedz nepieciešamo palīdzību. Viņi bija gaidījuši Ebreju Pestītāju – un Jēzus, līdzības stāstītājs, teicās tāds esam. Taču…stāstā to pārstāv samarietis. Atcerieties, ka samariešiem un ebrejiem nebija kopīgu darīšanu, un cilvēkus pārsteidza pat tas, ka Jēzus sarunājās ar samarieti pie akas. Pat nelaimes gadījumā ebrejs nebūtu vēlējies pieņemt samarieša palīdzību. Lai to pieņemtu, vajadzēja būt pilnīgas bezpalīdzības stāvoklī. Pirms brīža klausītāji varēja sevi iedomāties nelaimīgā ebreja vietā. Bet…vai viņi patiesi bija tik bezcerīgā stāvoklī, lai dzīvotu līdzi šim nelaimīgajam arī līdz galam? Viņi gribēja identificēties ar glābēju. Taču, nē, tiem vispirms bija jāidentificējas ar sasisto, pusdzīvo, nelaimē nonākušo ebreju. Un tikai pēc tam tie tika aicināti „Ejiet un dariet tāpat” – ‘esiet tādi kā šis samarietis’. Kunga sākotnējie klausītāji būs bijuši iztrūcināti un spiesti iedziļināties stāsta būtībā. Daudziem tas viss likās pārāk izaicinoši. Viņi atmeta šo līdzību, atteicās identificēties ar stāsta varoni… tāpat kā mēs to darām, kad izaicinājums ir pārāk liels. Traģiski, ka šis apbrīnojamais stāsts ar tik izaicinošu prasību tiek interpretēts nozīmējam vienkārši ‘Esi labs kaimiņš savam tuvākajam, kamēr tas no tevis neko daudz neprasa’ – jo tieši tā šo līdzību uztver vairums to, kas šodien dēvē sevi par kristiešiem. Tas jau pats par sevi norāda uz to, cik grūti mums ir pieņemt tik radikālas prasības.
Tas pats attiecas uz Nātāna Dāvidam stāstīto līdzību. Tā izsauca Dāvida līdzcietību – un tad tā vērsās pret pašu Dāvidu: „Tu esi tas vīrs!” Bet Dāvids neatmeta šo līdzību. Viņš rīkojās tā, kā mums būtu jārīkojas. Līdzība par paštaisno vecāko dēlu ir uz mata tāda pati. Līdzības sižets ved mūs uz domām, ka noklīdušais dēls nožēlos savus grēkus un tēvs pieņems viņu atpakaļ. Bet tad, pašās beigās viss šķiet sagriežamies ar kājām gaisā. Mēs pēkšņi saprotam, ka stāsta jēga nemaz nav noklīdušajā dēlā un nepieciešamībā piedot šim nepaklausīgajam dēlam. Galvenais ir tajā, ka dēls, kurš ne ar ko neriskēja, kas dzīvoja mājās un priekšzīmīgi uzvedās…viņš ir tas, kurš nepiedalās ģimenes apvienošanās priekā savas paštaisnības dēļ. Beigās izrādās, ka Viņš ir ļaunuma sakne, noklīdušais dēls. Un tas atkal tika uztverts ar augstu paceltām uzacīm un atteikšanos identificēties ar stāsta sižetu. Un tas, ka kristiešu paaudzes ir aprakstījušas šo stāstu kā „līdzība par zaudēto / noklīdušo dēlu” parāda, ka viņi [mēs] arī nav uztvēruši šīs līdzības radikālo jēgu.
Piezīmes
- J.H. Moulton & Milligan The Vocabulary of the Greek New Testament (London: Hodder, 1949).
- Joachim Jeremias, The Prayers of Jesus (London: S.C.M., 1967), pp. 96,97 stāstīts par to, ka viņš ir izstudējis „senās Jūdejas lūgšanu literatūru…[bet] nekur šai bagātajā literatūras klāstā nebija atrodams vārds abba, kas būtu adresēts Dievam… Abba bija ikdienišķs, ģimenes lokā lietojams vārds. Neviens ebrejs neuzdrošinātos tā uzrunāt Dievu”.
- J.D.G. Dunn, A New Perspective on Jesus (Grand Rapids: Baker, 2005), p.75.
- Robert Funk, Honest to Jesus (Harper San Francisco, 1996), p.174.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
