Mājas lapa
Dieva lēmumi nav acumirklīgi, viņš neievieš papildinājumus Savā nodomā cilvēces vēstures attīstības gaitā. Dieva plāns bija izteikts Vārdā no paša radīšanas sākuma (Jņ.1:1). Tādēļ Viņa vēlme pēc Dēla bija Viņa plānā no paša sākuma. Viņš mīlēja šo Dēlu pirms viņa dzimšanas, tāpat kā vecāki var mīlēt bērnu, kas ir tikai vēl ieņemts. Vecajā Derībā atklājas Dieva pestīšanas plāns caur Kristu tā dažādajos aspektos.
Mēs jau vairākkārt rādījām, ka caur apsolījumiem, caur praviešu pareģojumiem un Mozus bauslības paraugiem Vecā Derība pastāvīgi atklāj Dieva nodomu Kristū. Tieši ar domu, ka Viņam būs Dēls Dievs uzsāka radīšanas darbu (Ebr.1:1,2: „caur” ko Viņš arī pasauli radījis). Tieši dēļ Kristus („caur” Viņu) Dievs pieļāvis cilvēku vēstures gadsimtus. Tātad Dieva atklāsme cilvēkiem visu šo gadu laikā, kā par to liecina Vecā Derība, ir pilna norādēm uz Kristu.
Mums ir grūti pilnībā aptvert Kristus pārākumu un Viņa kā pamatlicēja lomu Dieva plānā. Tādēļ ir pareizi teikt, ka Kristus pastāvēja Dieva prātā un nodomā no paša sākuma, kaut gan fiziskā viņa pastāvēšana sākas caur Marijas dzemdībām. Ebr.1:4-7 uzsvērts, ka Kristus nebija eņģelis; kamēr savas mirstīgās dzīves laikā viņš bija mazāks par eņģeļiem (Ebr.2:7); viņš tika celts daudz lielākā godā par tiem, tāpēc ka viņš bija Dieva „vienpiedzimušais” Dēls (Jņ.3:16). Kristus nepastāvēja kā ‘gars’ pirms dzimšanas. 1.Pēt.1:20 apkopo augstāk teikto: Kristus „gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās”.
Tieši Jēzum ir centrālā vieta Dieva evaņģēlijā, „ko Viņš jau iepriekš apsolījis caur Saviem praviešiem svētajos rakstos par Savu Dēlu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida, mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā” (Rom.1:1-4).
Kristus vēstures kopsavilkums.
- Pastāvēja Vecās Derības apsolījumos – proti, Dieva plānā.
- Kā fiziska persona piedzima no jaunavas kā Dāvida sēkla.
- Pateicoties nevainojamam raksturam („svēts garā”) rādīts savā mirstīgajā dzīvē.
- Pēc augšāmcelšanās atkal publiski pasludināts par Dieva Dēlu caur apustuļu gara dāvanu iedvesmoto sludināšanu.
Kungs Jēzus bija Ābrahāmam apsolītais pēcnācējs. Mihas 5:1 runā par Viņu, kura izcelšanās meklējama „sensenos laikos”. Tās pašas ebreju cilmes vārds ir sastopams arī 5.Moz.32:7; Mihas 7:14; Amosa 9:11; Jes.63:9,11, norādot uz to pašu ‘seno dienu’ nozīmi. „Keimbridžas Bībele skolām un koledžām” komentē: „[‘sensenie laiki’] attiecas uz viņa izcelsmi no sensenās Dāvida dzimtas – salīdz. ar Amosa 9:11, kur runa ir nepārprotami par Dāvida mītni „senajās dienās”.
Dieva iepriekš paredzējums
Mums būs daudz vieglāk izprast, cik lielu lomu doma par Kristu spēlēja Dieva prātā no paša sākuma, kad viņa fiziski vēl nemaz nebija, kad mēs pilnībā pieņemsim to domu, ka Dievs zina visas lietas, kas notiks ‘nākotnē’. Viņam piemīt nekļūdīgs ‘iepriekš paredzējums’. Tādēļ Dievs var runāt un domāt par lietām, kas šobrīd nepastāv, it kā tās pastāvētu. Tik pilnīgi skaidrs Viņa prātā ir nākotnes redzējums. Ebreju valodā nav atsevišķa vārda ar nozīmi ‘apsolījums’ – ir tikai ‘vārds’; Dieva vārds jau garantē apsolījuma izpildi. Tas, ko Viņš saka, jau ir it kā noticis. Tā, Dievs „sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu” (Rom.4:17). Tādēļ Dievs var paziņot „Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis, sacīdams: Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk!” (Jes.46:10). Šī iemesla dēļ Dievs var runāt par mirušiem, it kā tie būtu dzīvi, un var runāt par cilvēkiem, it kā tie būtu dzīvi vēl pirms viņu dzimšanas. Viņš var runāt par dienu, kas nāk, it kā tā būtu jau atnākusi (Ecēh.7:10,12).
Dieva „nodoms” vai Dieva vārds paredzēja Kristu no paša sākuma; viņš no sākta gala bija Dieva plānā, Viņa ‘patikšanā’. Tādēļ bija pilnīgi droši, ka tai dienai, kad viņam jānāk pasaulē fiziski, būs nākt, ka Dievs piepildīs Savu pasludināto nodomu Kristū. Tādēļ Dieva iepriekš paredzēšana atspoguļojas Viņa vārda noteiktībā. Bībeles ebreju valodā eksistē ‘pravietiskais pabeigtais’ laiks, kad pagātnes laiks tiek lietots, lai aprakstītu Dieva apsolītās nākotnes lietas. Tā, Dāvids teica: „Šeit lai atrodas Dieva…nams” (1.Laiku 22:1 – angļu valodā bez ‘lai’), kad Dievs to bija vēl tikai apsolījis. Dāvida ticība Dieva vārdam bija tik stipra, ka viņš lietoja tagadnes laiku, lai aprakstītu to, kas būs nākotnē. Raksti ir pārpilni ar piemēriem, kas demonstrē Dieva nākotnes paredzējumu. Dievs nešaubījās par to, ka Viņš izpildīs Ābrahāmam dotos apsolījumus un Viņš teica: „Taviem pēcnācējiem Es došu (dodu – angļu variantā, kā par jau notikušu) šo zemi” (1.Moz.15:18) un tas bija tolaik, kad Ābrahāmam vēl nemaz nebija pēcnācēja. Un tajā pat laikā vēl pirms pēcnācēja (Īzāka/Kristus) dzimšanas Dievs deva nākošo apsolījumu: „Par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis” (1.Moz.17:5). Patiesi, Dievs „sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu”.
Tā, Savas kalpošanas laikā Kristus saka, ka Dievs „visu ir nodevis Viņa (Kristus) rokā”, kaut gan tas vēl nebija noticis. „Visu Tu esi licis zem viņa (Kristus) kājām…bet tagad vēl mēs neredzam, ka viss viņam pakļauts” (Ebr.2:8).
Dievs runāja par Savu pestīšanas plānu caur Kristu, „kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti” (Lk.1:70); „jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti” (Ap.d.3:21). Tāpēc ka tie bija tik cieši saistīti ar Dieva plānu, par šiem vīriem runā tā, it kā tie fiziski būtu eksistējuši no paša sākuma, kaut gan faktiski tā tas nebija. Tā vietā mēs varētu teikt, ka pravieši bija Dieva nodomā jau no paša sākuma. Jeremija ir pirmklasīgs piemērs. Dievs viņam teica: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām” (Jer.1:5). Tātad Dievs zināja visu par Jeremiju pat pirms radīšanas. Līdzīgi, Dievs varēja runāt par persiešu ķēniņu Kīru pirms viņa dzimšanas, runājot tā, it kā viņš jau būtu (Jes.45:1-5). Ebr.7:9,10 ir vēl viens piemērs, kad tiek runāts par kādu, kurš vēl nav piedzimis, it kā viņš jau būtu pasaulē.
Tieši tāpat kā par Jeremiju un praviešiem tiek runāts tā, it kā tie būtu bijuši vēl pat pirms radīšanas, jo tie ietilpa Dieva plānā, tā arī par patiesi ticīgajiem tiek runāts tā, it kā tie jau tad pastāvētu. Skaidrs, ka mēs tad vēl nebijām pasaulē, bet pastāvējām tikai Dieva prātā. „Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu…pēc Sava nodoma un žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem” (2.Tim.1:9). „Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā” (Ef.1:4,5). Šī doma par cilvēkiem, kas jau iepriekš bija Dieva prātā izredzēti un lemti pestīšanai, nozīmē, ka tie pastāvēja Dieva prātā no paša sākuma (Rom.8:27; 9:23).
Tā visa gaismā nav brīnums, ka par Kristu kā Dieva nodoma apkopojumu runā tā, it kā Viņš būtu pastāvējis no paša sākuma, jo Viņš arī pastāvēja Dieva prātā un plānā, kaut gan fiziski Viņš vēl nedzīvoja. Viņš bija „kopš pasaules radīšanas nokautais Jērs” (Atkl.13:8). Tad Jēzus netika nonāvēts burtiski; Viņš bija „Dieva Jērs”, kuru upurēja krustā pēc 4 000 gadiem (Jņ.1:29; 1.Kor.5:7). Tāpat kā Jēzus tika izredzēts no paša sākuma (1.Pēt.1:20), tā arī ticīgie (Ef.1:4, tas pats vārds arī šajā pantā – „izredzējis”). Mūsu sapratni apgrūtina tas, ka mums ir grūti izprast Dieva pārlaicīgo redzējumu. ‘Ticība’ ir spēja skatīties uz lietām no Dieva redzes viedokļa bez laika ierobežojumiem.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
