Mājas lapa
2-9 Jēzus – intelektuālis
Kā Dieva Dēls Jēzus bija augstākās raudzes intelektuālis. To pierāda Viņa runas veids. Viņa stāsti un tēli bija vienkārši, taču to interpretācija prasa visaugstāko intelekta pakāpi. Tie uzrunāja visus cilvēkus. Viņa diskusijas māka bija nepārspējama. Vienā mirklī Viņš spēja pavērst jautājumu pret Viņa izprašņātājiem tā, ka tas lika tiem galīgi apmulst. Viņa vārdi nereti satur atsauces uz 5 vai 6 Vecās Derības fragmentiem vienā un tai pašā teikumā pilnā saderībā ar kontekstu. Ja Viņš būtu ļāvis Savam prātam iet zinātnes ceļu, Viņš bez grūtībām būtu atklājis zemes pievilkšanas spēka un relativitātes principus, kas vēlākajos gadsimtos prasīja Ņūtona un Einšteina prāta spēku. Un kas zina, varbūt Viņš to visu arī iztēlojās. Iespējams, ka Viņš domās apcerēja ūdens virsmas spriegumu savā tējas glāzē atelpas brīžos no darba. Tas būtu novedis pie neaprakstāmas vientulības, jo Viņš dzīvoja un strādāja vienkāršāko un nabagāko vidū. Droši vien bija daudz tādu lietu, kas Viņu uztrauca un kurās Viņš ne ar vienu nevarēja dalīties. Ne ar vienu, izņemot lūgšanā ar Savu Tēvu. Un šeit mums jāievelk elpa apbrīnā. Jo Viņš tik labi varēja saprasties ar tiem, Viņš bija viens no tiem, taču Viņš bija tik nesalīdzināmi pārāks par tiem. Mēs labi saprotamies ar tiem, kas ir mūsu tipa cilvēki. Bet Kungs patiesi bija visas lietas visiem. Un tajā, man šķiet, slēpjas Viņa iedarbīgās sludināšanas būtība un spēja ietekmēt citus uz labu, jo Viņš sapratās ar viņiem, būdams viens no viņiem, taču izpelnījies pietiekami daudz cieņas no tiem, lai spētu celt tos augstākā līmenī. Turklāt, ja jūs jūtaties, kā nereti gadās, savā būtībā daudz savādāki par tiem, kas jums apkārt, tik savādāk domājoši, ka tas sagādā jums ciešanas…domājiet par Jēzu. Viņš „nolaidās” no Debesīm pie mums – ne jau burtiski, bet lai atklātu debešķīgās lietas mums saprotamā valodā.
Šķiet, ka tie, kuru vidū Jēzus uzauga, neatzina Viņa pārsteidzošo dabu. Kad Viņš uzsāka publisko kalpošanu, nostājoties viņu priekšā sinagogā, viņi bija šokēti, ka Viņš uzdodas par ko citu nekā Jēzu, Jāzepa dēlu, kāds viņš vienmēr bijis viņu uztverē. Taču viņi visi bija dzirdējuši stāstu par Jāņa dīvaino ieņemšanu, ticību, ka viņš ir pravietis Elija, kam jānāk pirms Mesijas, kuram bija jābūt Jēzum, par Eņģeļa vizīti un tā joprojām. Vai tiem vajadzēja būt tik pārāk pārsteigtiem, ka vienu dien Viņš nosauks Sevi par Mesiju? Taču viņu pārsteigums tikai norāda uz to, cik pilnīgi vienkāršs un cilvēcīgs Viņš tiem likās. Pat Viņa brālēnam Jānim dažkārt uzmācās šaubas par to, vai Jēzus patiesi ir Mesija. Šķiet, ka Viņš nemaz neatšķīrās no citiem. Šeit atkal mums apbrīnā zemu jāpaklanās Viņa priekšā. Būt perfektam, nekad negrēkot, nekad nerīkoties netaisni un tomēr citu priekšā izskatīties tik pilnīgi parastam…šeit patiesi vārds tapa miesa vienreizējā skaistumā. Kad vien mēs rīkojamies pēc taisnības, vai atsakāmies rīkoties tā, kā pasaulē pieņemts, mēs kaut kādā veidā atstumjam cilvēkus no sevis. Mēs izskatāmies pārāk taisni, kā pārmetums citiem. Bet tā tas nebija Jēzus gadījumā. Acīmredzot Viņa svētuma jēdziens atšķīrās no apkārtējo cilvēku priekšstatiem par to. Viņš neizrādījās esam tik pedantiski paklausīgs bauslībai kā tā laika ‘svētie’. Viņš tika uztverts kā parasts cilvēks, kas ne ar ko neizceļas. Un ar visu to Viņš bija neatvairāms piemērs un izaicinājums tiem, kas nāca pie patiesas atziņas par Viņu: Tu vari būt parasts cilvēks, kas ārēji ne ar ko neatšķiras no citiem, bet šīs vienkāršības ietvarā var slēpties ārkārtējs svētums. Kungs Jēzus runāja uz cilvēkiem vienkāršās līdzībās, kuras tiem bija labi saprotamas; Viņš neskaidroja specifiskus Vecās Derības tekstus, kā to darīja rabīni – jo, pēc tā laika datiem, 95% Palestīnas iedzīvotāju bija lasīt un rakstīt nepratēji. Taču tie, kas bija izglītoti, spēja saskatīt, ka šīs līdzības bija prasmīgi piesātinātas ar atsaucēm uz Veco Derību. Šajā ziņā Kungs bija vienkārši nepārspējams – Viņš varēja uzrunāt dažāda izglītības līmeņa cilvēkus vienā un tai pašā laikā. Viņš patiesi bija visas lietas visiem cilvēkiem.
Psalms 40:9 pravieto, kā Kungs sludinās Dieva taisnību; taču Viņš nekad neļāva par Sevi skaļi sludināt uz ielas un Viņam tuvākie ļaudis Viņu uzskatīja par parastu cilvēku. Taču Viņš sludināja taisnīgumu „lielā draudzē”, tiem kas Viņu atzina. Lai gan Viņš netika plaši atzīts par to, kas Viņš bija, viņš pārvarēja kārdinājumu paturēt Dieva taisnīgumu Savā sirdī, Viņš neaizdarīja Sava lūpas (Ps.40:10). Viņš nepaturēja Savu garīgumu Savā sirdī, lai gan tā iemesla pēc, ka vairums cilvēku nesaprata, kas Viņš patiesībā bija, tam bija jābūt lielam kārdinājumam. Tā vietā Viņš apzināti sludināja Dieva taisnību, droši vien pretēji Savām dabiskajām tieksmēm [kā netieši uz to norāda Ps.40:10].
Manā uztverē līdzībās visspilgtāk izpaužas Kunga intelektuālā ģenialitāte. Tās nozīmēja kaut ko vienu tās klausītājiem; taču pat tie, kuriem nav nekāda priekšstata par apkārtējo vidi, kurā Kungs tās runāja, var tik daudz no tām mācīties. Jo vairāk mēs cenšamies tās interpretēt, jo vairāki nozīmju līmeņi un Vecās Derības atsauces mums atklājas; un jo skaudri nozīmīgākas tās kļūst personīgi mums. Vecās Derības raksti nepārprotami bija Jēzus asinīs, atsauces uz tiem vienkārši izplūst visdažādākajos veidos, visdažādākajos līmeņos. Viņš bija vārds, kas tapa miesa. Es to neuztveru tā, ka Kungs vienkārši atdarīja muti un līdzības pašas plūda kādā dievišķā iedvesmā. Tās nepārprotami pamatojās Viņa dzīves pieredzē starp Galilejas zemniekiem; Viņa ģenialitāte pamatojās Viņa dziļajās pārdomās par ikdienas dzīvi, kuru Viņš spēja pacelt līdz brīnišķai un spilgtai garīgajai dzīvei. Man šķiet, ka Viņš gadiem ilgi ir attīstījis šos stāstus, kā, protams, arī domas, kas ir to pamatā. Tie ir mākslas darbi pēc formas, nerunājot jau par to, ka tie atklāj Kunga garīgo pasauli. Pāvils runāja teoloģijas terminos, lietojot jēdzienisko valodu. Taču līdzības runā par tām pašām problēmām, piemēram par žēlastību un piedošanu, vienkāršā un tēlu valodā. Spilgtā mākslas formā, jo līdzības patiesi ir mākslas darbi, tie atklāj mums Jēzus bagātīgās radošās enerģijas sasniegumus. Mums visiem ir dots radošais potenciāls; taču mūs attur no gleznošanas, no poēmas sacerēšanas, no grāmatas uzrakstīšanas, no projekta pabeigšanas…mūsu ikdienišķās rūpes. Kaķis ir izvēmies uz tepiķa, bērni raud, mūs uztrauc naudas lietas šomēnes, jo notekcaurule ir bojāta…bet Kungs Jēzus nebija pasargāts no visām šīm lietām, un vēl jo nopietnākām. Taču Viņš neļāva šai ‘ikdienībai’ stāties ceļā Viņa radošajām spējām; patiesībā šī ikdienība kalpoja kā degvielas uzpilde Viņa domāšanas procesam, kas mijiedarbībā ar pastāvīgajām meditācijām par Dieva vārdu rezultātā izpaudās līdzībās. Es sveicu Viņu par to un zemu paklanos Viņa priekšā. Kāda laime būs satikt Viņu, redzēt / uztvert Viņu tādu, kāds Viņš ir…un gluži vienkārši pieredzēt tā fakta patiesību, ka ‘Mēs būsim līdzīgi Viņam’, uzsverot vārdu „Viņam” – mēs būsim līdzīgi Viņam. Šīs jūtas arī Dāvids pauž Ps.17:15: „Es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā”.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
