Mājas lapa
2-5 Jēzus un tauta
Kaut gan Viņš bija vadonis, kuram apkārt bija ļaudis, lai kurp Viņš dotos, ar bērnu pulku, kas vienmēr skrēja Viņam pakaļ, Jēzum nepiemita īpašības, kas raksturo kulta vadoņus. Šie reliģijas reformatori, kulta vadoņu tipi ir parasti ārkārtīgi nervozi, apmāti, dusmīgi, askētiski cilvēki, kuru klātbūtnē citi cilvēki jūtas neērti. Taču pēc evaņģēliju pierakstiem spriežot, Viņš nepiederēja pie šo vadoņu tipa, Viņa klātbūtne darīja visus cilvēkus un bērnus laimīgus. Viņš nekritizēja citu vājumus. Un tieši tāpat arī šodien Jēzus pievelk visāda veida ļaudis, veidojot mums pazīstamo unikālo sadraudzību – no taksometru šoferiem līdz apdrošināšanas aģentiem, no svētajiem līdz grēciniekiem. Viņa gaismā atklājās tās vietas citos, kurās bija nepieciešami uzlabojumi; bet tieši tas, ka Viņš nekritizēja nevienu, arī pievilka cilvēkus. Taču nevar teikt, ka Viņam piemita nekritisks raksturs. To ļoti skaidri parāda tas, kā Viņš šausta rakstu mācītājus un farizejus. Viņš kaismīgi iestājās pret liekulīgi organizētu reliģiju, kas zākā un nomelno cilvēkus; un tieši šai liekulības kritikai no Viņa puses evaņģēlijos veltīta ārkārtīgi liela uzmanība. Visā Izraēlā varēja būt ne vairāk par 5000 farizejiem; taču Kunga kaismīgās sadursmes ar tiem ir ļoti detalizēti atainotas. Kā es to saprotu, Jēzus, runājot par nākamo nosodījumu, domāja tikai par tiem, kas bez iejūtības un žēlsirdības izturējās pret saviem brāļiem, sargājot savas reliģijas struktūru uz traģiskas citu personību sagraušanas rēķina.
Viņa citādi nekritiskais gars parādās Viņa pacietības pilnajā attieksmē pret brieduma trūkumu Viņa divpadsmit mācekļos. Atcerieties, kad Kungs gāja viņiem pa priekšu un tie kaisli strīdējās par to, kurš būs lielākais viņu starpā. Viņš vai nu sajuta, vai vienkārši nejauši sadzirdēja viņus, bet neatklāja to. Viņš palēnināja gaitu, lai tie Viņu panāktu. Un tā vietā, lai uzbruktu tiem ar vārdiem „Paklausieties, vai tad par to jums būtu jāstrīdas…”, Viņš gandrīz vai uzliela viņus par to, ka tie grib būt lielākie, sakot „lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps”. Tik dabisks, lēnprātīgs, tik gādīgs, lai nepazemotu tos ar varu vai garīgu manipulāciju. Vai arī atcerieties to jauno cilvēku, kurš gribēja sekot Kungam. Jēzus teica, lai Viņš tur baušļus. Jaunais cilvēks teic, ka viņš tos kopš jaunības ir turējis. Bet viņš ir jauns gados… Jēzus neaizrāda viņam par viņa vārdu augstprātību vai nepiedienību. Viņš aicina jauno cilvēku pacelties līdz vēl augstākam līmenim un mīl viņu par viņa garīgajiem centieniem. Tā ir liecība Kunga meistarīgajai prasmei apvienot izaicinājumu ar žēlsirdīgu akceptēšanu – vienā elpas vilcienā.
Viņa ķermeņa valodas izteiksmība bija pasakaina. Viņa sirds izplūda košos vārdos, kā pravietots Ps.45. Viņa vārdi bija pārsteidzošas žēlsirdības pilni. Jūs zināt, kā tas ir, kad šķiet, ka kāda muša vai bite jūs ir apsēdusi. Atcerieties, kā jūsu ķermenis nepacietībā reaģē uz to. Un atcerieties Viņa ķermeni… Palestīnas svelmē. Atkal un atkal, dienu pēc dienas. Tam bija jāizpaužas savādāk. Un tad padomājiet par to, kā asins smaka būs pievilkusi visādus kukaiņus un pat maitas putnus, lai uzmāktos Dieva Dēlam, kad Tas karājās Savā nāves stundā, nespēdams tos atgaiņāt. Doma par Viņa ikdienišķo izturēšanos palīdz mums izprast, ka krusts patiesībā bija Viņa dzīves turpinājums; tas nebija neparasts, neraksturīgs garīguma pacēlums. Un līdzīgā veidā arī mēs varēsim izturēt savas dzīves pārbaudījumus, ja spēsim tos uztvert tādā pat garā, kā mēs uztveram mūsu ikdienas dzīvi.
Jēzus Savā dzīvē bija „atšķirts no grēciniekiem” (Ebr.7:26). Grieķu vārda nozīme ir ‘aktīvi atdalīties no’ – to lieto arī laulības šķiršanas sakarā. Taču Kungu vienmēr apraksta grēcinieku sabiedrība esam, tā ka tie mierīgi varēja Viņam tuvoties, un ar prieku to darīja. Tad kādā veidā Viņš bija „atšķirts” no tiem šīs Vēstules ebrejiem rakstītāja izpratnē? Šeit atkal redzams viens no dziļākajiem paradoksiem šajā vispārākajā no personībām. Viņš bija ar grēciniekiem, tad un tagad; viņa solidaritāte ar mums, visskarbākajiem un vissaskatāmākajiem un visizsmalcinātākajiem no mums ir tas, kas mūs pievelk Viņā. Un tomēr Viņš kaut kādā veidā ir pilnīgi atšķirts no mums; un tieši tas arī pats par sevi noved mūs pie Viņa.
Jēzus patiesi bija viss visiem cilvēkiem, tieši tāpat kā Viņa nepārspējamais māceklis Pāvils; taču Viņš spēja to sasniegt bez kādas liekulības, tai ziņā, ka Viņš varēja būt viens vienai personai un pavisam citāds attiecībās ar citu. Tas, ka Viņā nebija liekulības un tomēr Viņš bija pilnība visiem, iespējams, atspoguļo to, ka Viņa raksturs bija tik daudzšķautnains; vai arī Viņā bija tik liela līdzjūtība cilvēkiem, ka Viņš spēja patiesi būt tāds, kādu cilvēks izjuta nepieciešamību Viņu redzēt, bez kādas liekulības no Viņa puses. Dievs ir perfekts Sevī , kā uz to norāda Viņa vārds „Es esmu, kas Es esmu”, ne vairāk un ne mazāk, un Jēzus kā Viņa Dēls arī bija pilnība Sevī. Viņš bija pilnīgs kā cilvēciska būtne. Kad mēs lūkojamies uz mūsu Kungu, Viņā nav izrādīšanās – parādība, kas brīžiem vajā mūs visus. Mēs redzam Viņu tādu, kāds Viņš ir, nekas nav apslēpts tai ziņā, ka Viņam nebija slēptu nolūku. Tieši tas Viņā tik ļoti pievilka cilvēkus.
Visu šo iemeslu dēļ Viņš spēja pievilkt visvisādus grēciniekus, tai laikā, kad tie, kuriem ir garīga rakstura problēmas, parasti cenšas turēties pa gabalu no tiem, no kuriem dveš tikumība, bet bez cilvēcības. Viņš bija patiess, Viņš bija tāds, kāds Viņš izskatījās, starp Viņa vārdiem un darbiem bija pilnīga atbilstība; un Viņš mudināja arī citus tieši tādā pat garā uztvert sevi tādus, kādi viņi bija. Un Viņš viņus tādus pieņems. Viņš bija patiess un cilvēcīgs; kaut arī pastāvēja atbilstība starp Viņa vārdiem un darbiem, atcerieties, kā Viņa dvēsele bija „satriekta”; „tagad Man dvēsele ir satriekta” (Jņ.12:27; 13:21). Taču oriģinālajā tekstā Viņš lieto to pašu vārdu, lai uzmundrinātu Savus mācekļus pēc dažām stundām: „Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas” (Jņ.14:1,27). Vai tur saskatāma pretruna: „Klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem”? Protams, ka nē. Viņa uzmundrinājuma spēks „Jūsu sirdis lai neizbīstas” ir tieši tajā, ka Viņa sirds bija bijusi satriekta, bet Viņš savaldīja Sevi, rodot mieru uzticībā Tēvam. Un Pēteris to atcerējās, kad viņš vēlāk savukārt griezās pie savām avīm, aicinot tās nebīties un neiztrūkties vajāšanu dēļ (1.Pēt.3:14).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
