Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus

Es uzskatu par savu pienākumu vērst jūsu uzmanību uz to, ka reālais, patiesi cilvēciskais Cilvēka Dēls, kuru mēs esam atveidojuši, vadoties pēc Rakstu pantiem, ir pretrunā ar trinitāriešu uzskatiem. Trīsvienība izauga no gnosticisma, kas mācīja, ka dzīve sākas ar pasaules un miesas atstāšanu. Taču Jāņa evaņģēlijs īpaši uzsver, ka patiesā dzīve bija un ir atklājusies tieši caur miesu, caur Kunga Jēzus pasaulīgo un cilvēcisko dzīvi. Patiesā kristietība ir pilnīgi pareizi noraidījusi trīsvienību un noteikusi bibliski pareizu grēku izpirkšanas priekšstatu. Bet mums no tā ir jāizdara praktiski secinājumi; mums tas ir jāņem par pamatu, lai satiktos ar īsteno, personisko Kristu. Otrajā gadsimtā neatliekamais, neatvairāmais, radikālais, grēku nožēlošanu pieprasošais Jēzus tika nomainīts ar tukšu teoloģiju, vēršot Viņu pilnīgā abstrakcijā, aprokot Viņu zem teoloģijas un asi diskutējamo cilvēcisko definējumu paklāja. Un faktiski arī mēs varam pieļaut šo pašu kļūdu. Un man ir jāpiebilst, ka tieši šī Jēzus pārvēršana par mistisku teoloģisku ‘Dievu’ ir padarījusi Viņu tik nepieņemamu ebrejiem. Mūsu baznīcām vajadzētu daudz plašākā veidā sludināt viņiem īsteno cilvēcisko Jēzu. Ir jāsaprot, ka pieaugošā centība padarīt Jēzu par ‘Dievu’ varēja sacensties tikai ar arvien pieaugošo antisemītismu baznīcā. Daži no Trīsvienības galvenajiem atbalstītājiem bija neganti antisemīti, tādi kā Krisostoms, Džeroms un Luters. Un vēlākajos laikos Gerhards Kittels, Trīsvienību propagandējošās „Jaunās Derības teoloģiskās vārdnīcas” redaktors, regulāri publicēja rakstus par ebreju ‘problēmu’ oficiālajos nacistu izdevumos. Hitlers bija tas, kurš uzspieda domu, ka Jēzus patiesībā nebija ebrejs, iesakot mazināt Jēzus cilvēciskumu, uzsverot Viņa dievišķību, lai izceltu ebreju vainu (1). Būtībā mums ir jāpateicas Dievam, ka mēs esam spējuši atgriezties pie sākotnējās, bibliskās Jēzus sapratnes, kuru pasaulīgā teoloģija un politika ir aptumšojuši neskaitāmiem cilvēku miljoniem. Bet mums tā ir jāliek lietā, veidojot Kristus-centrētu dzīvi.            

Jēzus cilvēciskums bija daudz radikālāks agrīnajiem kristiešiem nekā mēs to spējam iedomāties. Jāatceras, ka pirmā gadsimta vidē bija neiedomājami, ka Dievs vai Viņa pārstāvis varētu būt nobijies, šokēts, kails, pazemots. Taču tas viss notika ar Kungu Jēzu un tā tas ir aprakstīts evaņģēlijos. Ticēt tam, ka šis Cilvēks ir Dieva Dēls un pielūgt Viņu kā Dievu pirmā gadsimta prātam bija tiešām grūti; tikpat grūti cik tas ir mums šodien. Tādēļ nav brīnums, ka radās visdažadākas teorijas, lai ‘apietu’ Kunga cilvēciskuma problēmu.

Mums ir pastāvīgi jājautā sev visā nopietnībā: „Vai es pazīstu Jēzu Kristu?’ Atbildes, kas nāk prātā, varētu būt pareizas [es zinu, ka Viņš nebija Dievs, Viņam bija cilvēka daba…’]. Bet vai tām piemīt principialitāte, kas noteic mūsu praktisko dzīvi, kā tam patiesībā būtu jābūt? Manuprāt, pārāk liels uzsvars tiek likts uz vārdu ‘daba’. Mums ir vairāk jāizzina Jēzus kā personas būtība, kas Viņš bija kā cilvēks, kā personība Savā briedumā. Nav tik svarīgi visi teoloģiskie strīdi par vārda nozīmi. Atanāsijs, Atanāsija ticības apliecības tēvs, kurš pasludināja ‘trīsvienību’, apgalvoja, ka „Kristus… neapsvēra divas izvēles, dodot priekšroku vienai un noraidot otru”. Tas ir krasā pretrunā ar patieso Kristu, ar kuru mēs sastopamies Jaunās Derības lappusēs – kārdināto, līdz pat asiņainiem sviedriem šai cīņā ar kārdinājumu un iznākušo no tās kā uzvarētājs. Trinitārieši ir izteikuši smieklīgus apgalvojumus tā iemesla pēc, ka viņi ir atdalījuši Jēzus ‘dabu’ no Jēzus personības. „Viņš pieļāva lai Viņa paša miesa raudātu, kaut gan pēc dabas Viņam nepiemita spēja raudāt un nodoties izmisumam” (Cyril of Alexandria, Commentary in John,7). „Viņš izjuta mūsu sāpes, bet ne tā kā mēs; Viņam zināmā mērā bija cilvēka veidols, bet Viņa daba nespēja just sāpes” (Hilary). „Pilnīgajā un perfektajā cilvēka dabā piedzima pats Dievs” (Leo, Tome 5) (2). Tas ir smieklīgi – jo šie teologi runā par dabu it kā tā būtu atdalāma no Jēzus kā personas. Un mums, ne-trinitāriešiem, ir jāuzmanās, lai mēs nepieļautu to pašu kļūdu. Aizmirsti teoloģiskos terminus, spriedelējumus par ‘dabas valkāšanu’, centrējies uz Jēzus personību. Termini galu galā noved pie tā, ka cilvēks vairs nedomā par Jēzu kā par personu, bet tieši tā ir galvenā Jēzus-centrēta garīguma būtība. Kunga Jēzus nozīme un uzvara ir atkarīgi no daudz kā vairāk nekā vienkārši ‘dabas’.  Un tas visā polemikā par ‘trīsvienību’ nemaz nav ticis ņemts vērā. Tā ir Viņa personība, Viņš, kas ir tik spēcīgs; nevis vārdi, kurus mēs lietojam, definējot ‘dabu’.          

Urbjoties cauri visai tukšajai, bezkaislīgajai teologijai par Jēzu, kļūst skaidrs, ka pirmā kļūda tika pieļauta, iezīmējot atšķirību starp vēsturisko Jēzu, proti, patiesi eksistējušu personu, kas apstaigāja Galileju, un to, kas tapa zināms kā „pēc-Lieldienu Jēzus”, „ticības Jēzus”, „kerygmatic [proti, ‘pasludinātais’] Kristus”, tas ir, Jēzus tēls, kuru proklamēja baznīca, un kuram mums bija jātic. Šeit nu ir būtiski uzsvērt, ka jātic ir Bībeles apgalvojumam, ka „Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi”. Kas Viņš bija tad, ir būtībā tas pats, kas Viņš ir tagad un būs mūžīgi. Šī pieeja atmet visas blēņas par trīsvienību, neskaitāmiem baznīcu un baznīctēvu konciliem. Kas Jēzus bija tad, Savas mācības un personības būtībā, tas Viņš ir arī tagad. Mēs ticam Tai pašai personai, kurai ticēja tie drosmīgie vīri un sievas, kas pirmie sekoja Viņam pa Galilejas kalnu takām un nelīdzenajām Jeruzalemes, Kapernauma un Betānijas ieliņām. Jā, Viņa daba tagad ir mainījusies; Viņš ir nemirstīgs. Bet pamatā tā pati personība. Tas tēls, kas ir mūsu apziņā, ir pirmo apustuļu precīzi uzgleznotais tēls; nevis tas, kurš radies gadsimtiem ilgajā teoloģisko apcerējumu gaitā. Mēs ticam Cilvēkam, kurš patiesi bija un ir, nevis Jēzum, ko radījuši cilvēku prāti, kurš arī eksistē tikai šo cilvēku prātos un teoloģijās. Tas droši vien pirmām kārtām ir par iemeslu tam, ka es neesmu trinitārietis; un kāpēc es domāju, ka ir svarīgi tam nebūt.

Turklāt, man šķiet, ka pastāv hroniska un pat tīša nespēja saprast, ka dievišķa valoda ir attiecināma uz kādu cilvēku, nepadarot to par pašu Dievu. Bībelē var atrast tam ne mazums piemēru. Un pie tam var minēt arī piemērus ne tikai no Bībeles. Dižais rabīns Hillels mīlēja dievišķu valodu attiecināt uz sevi – bet tas nenozīmēja, ka viņš pretendētu, lai viņu uzskata par Dievu (3).

Piezīmes

1. Hitler’s Table-Talk: Hitler’s Conversations Recorded by Martin Bormann  (Oxford: O.U.P., 1988), pp.76,721.
2. All quoted from T.H.Bindley, The Oecumenical Documents of the Faith (London: Methuen, 1950).
3. David Flusser, ‘Hillel’s Self-Awareness and Jesus’, in Judaism and the Origins of Christianity (Jerusalem: Magnes, 1988), pp.509-514.

          

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts